Vairāk nekā 700 lappušu biezā grāmata ir unikāls kultūrvēsturisks mantojums, tā tapšanā būtībā iesaistījās ap simts Zlēku apkaimes iedzīvotāju, daloties liecībās par reiz piedzīvoto un ar fotodokumentāliem materiāliem. Iecere par grāmatu radusies Zlēku evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājam Jānim Kalniņam un mecenātiem Zintai un Ģirtam Štekerhofiem, kuri vēlējušies, lai arī nākamās paaudzes apjaustu šī kultūrvēsturiskā mantojuma nozīmi.
Laimdota Sēle: Tā grāmata ir adresējums gan vecajām zlēcinieku paaudzēm un tajā pašā laikā visjaunākajām paaudzēm, kurām varbūt senči nestāsta, varbūt ir aizmirsuši, varbūt kaut ko nezina, lai viņi uzzinātu par savu pagastu, cik tas ir bijis svarīgs un cik ārkārtīgi būtiski notikumi tur kādreiz ir risinājušies.
Grāmatas būtiska daļa ir tieši intervijas, kas tapušas četrus gadus ik nedēļu tā dēvētajās "Laimdotas trešdienās", kad autore atkal bija Zlēkās. Tikpat būtiska loma ir arhīvā un muzejā iegūtajiem materiāliem.
Laimdota Sēle: Ir arhīva liecības, kas nāk no 19. gadsimta sākuma, kas būtībā ir ļoti vērtīgas. Ir arī materiāli, kas nāk no avīzēm sākot ar 20. gadsimta pirmajiem gadiem. Neticami, bet tā laika avīzēs par Zlēku pagastu var daudz ko atrast. Un to visu tā liekot kopā, kompilējot, salīdzinot, tā kā klājot vienu uz otra virsū tos materiālus, tos sakritības punktus mēs varam saukt par diezgan precīziem.
Sākotnēji bija doma kopā ar mākslas zinātnieku Ojāru Spārīti rakstīt arī par unikālo arhitektūras pieminekli Zlēku baznīcu, kas gadsimtu gaitā saglabājusi pilnīgu autentiskumu un šogad atzīmēja 370. gadadienu. Autores piezīmes un dokumentālais materiāls krājās tik strauji un apjomīgi, ka tika nolemts izdot divas dažādas grāmatas. Profesora Spārīša darbs par baznīcu iznāca šovasar.
Raugoties uz Zlēku vēsturi no mūsdienu skatupunkta, šī savulaik darbīgā un apdzīvotā vieta ir daudz zaudējusi, jo īpaši ienākot okupācijas varām.
Laimdota Sēle: Zlēkas ir šausmīgi daudz zaudējušas. Zlēkas bija apbrīnojami vitālas, es teiktu, tāds pilnestīgs, daudzveidīgs savās izpausmēs pagasts. Visu 19. gadsimtu. 20. gadsimta pirmā puse līdz Otrajam pasaules karam. Un tad, kad nāca visi šie drausmīgi traģiskie notikumi no visām pusēm, no Vācijas okupācijas varas, no krievu okupācijas varas, turklāt divkārt... Tas atņēma pagastam cilvēkus, tas atņēma pagastam intelektuālo potenciālu, ekonomisko potenciālu un beigu beigās es teikšu, ka tas atņēma arī to dzīvessparu.
Grāmatas iznākšana ir teju katra zlēcenieka dzīvē nozīmīgs notikums. To arī parādīja grāmatas atvēršanas svētki, uz kuru bija sanākuši vairāk nekā simts vietējo. Autore domā - zlēcenieki arī šodien ir garā un spēkā stipri, patriotiski ļaudis. Sīksti un lepni arī, tā savukārt saka Zlēku muižas lielajā parkā esošo māju saimnieki Ainārs un Valters. Atgriezties dzimtajās mājās varēja tikai pēc neatkarības atjaunošanas, palīdzēt radīt grāmatu - viņuprāt, katra zlēcenieka gods.
Ainārs Auns: Zlēcenieks tāpat kā visi kurzemnieki ir lepni. Ir Ugālē sava grāmata, esmu to arī pāršķirstījis. Teikšu tā, ka Zlēku grāmata ir lepnāka grāmata!
Valters Grasis: Es vienkārši sapratu, cik tas ir vajadzīgs. Tagad jau... Nu nezinu, es tāds vecmodīgs esmu, ja. Es uzskatu, ka tās saknes ir diezgan būtiska lieta ka tu jūti, ka tev tur tie senči ir sviedrus lējuši un darījuši, un tev atstājuši...
Nelielajā, pirms 219 gadiem celtajā Zlēku pamatskolā joprojām norit aktīva rosība par spīti tam, ka katrā klasē ir vien pa četriem pieciem skolēniem. Skolas pārzine Ina Paegleskalne atzīst, ka bijuši centieni skolu slēgt, tomēr tieši zlēcenieku spīts un neatlaidība ir ļāvis skolu saglabāt. Galu galā tieši skola ir viens no stūrakmeņiem nelielo apdzīvoto vietu turpmākai pastāvēšanai.
Ina Paegleskalne: Ja nav skolas, tātad jau nekā vairs nav, un tas nozīmēs, ka nekā nebūs. Es uzskatu, ka tas ir pilnīgs neprāts, ka aizver skolu cietu. Skola kā tāda ir vieta, kur nāk bērni un viņu vecāki, tomēr tā arī ir viena no vietām, kur cilvēki pulcējas.
Ainārs Auns: Tagad ir trīs četri kārtīgi lielsaimnieki, kas var apstrādāt zemi. Kā roku darbs jau vairāk nav vajadzīgs tāds. Vienīgais, kas vēl, cik es zinu, lielākais darba devējs ir "Bērzi Plus", Anrijs Bože. Ja tāds te nebūtu, tad... Katrā pagastā jau vajag vienu, divus tādus uzņēmējus.
Zlēku dzīvē šis ir bijis nozīmīgiem notikumiem bagāts gads, taču arī ikdienā dzīve rit piepildīti - aktīvi darbojas kultūras nams, bibliotēka, amatierkolektīvi. Zlēcenieki ir pārliecināti, ka dzīves ritējums te nekad neapsīks, tieši otrādi - Zlēkas reiz atkal uzplauks.
