Izglābtā ebreju meitene. Kā Zelču ģimene Baltinavā apveda ap stūri nacistus

Baltinavietis un Baltinavas vēstures pētnieks Henriks Logins (1920–2001) uzskatīja, ka dzīve starp latviešiem un esot pastāvīgi ar tiem kontaktā izveidoja ciema iedzīvotāju starpā kopības apziņu. Ebreji runāja latviešu valodā un daudzi pat prata latviski rakstīt un lasīt.^[7] Šo kopības sajūtu mūsdienās atceras arī vecākie Baltinavas iedzīvotāji – cilvēki viens otru labi pazinuši, iedzīvotāji dzīvojuši draudzīgi neatkarīgi no reliģiskās pārliecības vai citiem apsvērumiem.

Otrais pasaules karš

Otrais pasaules karš ieviesa nepatīkamas izmaiņas Baltinavas dzīvē. Latviju bija okupējusi PSRS un  notika izrēķināšanās ar tiem, kuri neatbalstīja padomju varu vai bija “aizdomīgi”. Tas pats notika, kad PSRS okupāciju nomainīja nacistiskās Vācijas okupācija un pēc tam vēlreiz padomju okupācija. Vienu ļaunumu nomainīja cits.

Ebreju vēstures pētnieks Meijers Melers (1929–2015) izpētījis, ka, 1941. gada jūlija sākumā,  Baltinavā ienākot vācu karaspēkam, visiem 16 gadus sasniegušiem ebrejiem lika reģistrēties Baltinavas pagasta valdē.^[8] Baltinavā sākās šausmas, kuras pazīstam ar vārdu holokausts.

Vecākie iedzīvotāji vēl šodien atceras apkaimē notikušās gan padomju varas, gan nacistu zvērības. Šoreiz runāsim par nacistu varas darbiem, kas tālu neatpalika no padomju varas nežēlības. Nacisti šāva ebrejus, partizānus un tos, kurus atzina par padomju varai uzticīgiem. Lielākā un organizētākā ebreju iznīcināšana Baltinavā notika 1941. gada 10., 11. un 12. augustā, kad arestēja visus Baltinavas ebrejus un sadzina bijušās krievu skolas jeb Tiesas nama telpās. Pēc tam pajūgos sasēdināja vecāka gadagājuma cilvēkus, bet pārējiem lika kolonnā doties uz Punduru pusi.

Lai īstenotu šo akciju, vācu okupācijas vara iesaistīja vietējos iedzīvotājus, tā sauktos “klaušiniekus” – vācu okupācijas vara vietējiem iedzīvotājiem neatņēma visus zirgus, bet daļu atstāja lauksaimniekiem, lai tie varētu veikt lauku darbus, bet ar norunu, ka vajadzības gadījumā viņi izpildīs vezumnieku funkcijas. Ebreju ģimenes uz nošaušanas vietu pārvietoja šādi norīkoti pajūgi.

Vēsturnieks Aigars Urtāns, kurš 30 gadus pētījis ebreju vēsturi, paskaidroja, ka pajūgu vadītāji nezināja, ka viņi ved ebrejus savā pēdējā gaitā, un ebreji nezināja, ka viņi tādā dodas, citādi būtu izplatījušās baumas, sākušies nemieri un bēgšanas. Sacīto apstiprināja arī kāda vietējā iedzīvotāja, kura saprotamu iemeslu dēļ vēlējās palikt anonīma.

Kundze stāstīja, ka viņas tēvs bija viens no šādiem klaušiniekiem un vēlāk, uzzinot, ka īstenībā vedis ebrejus uz nošaušanu, ļoti smagi pārdzīvoja un nespēja sev piedot izdarīto.

Apmēram 8 km no Pitalovas pie Balsta kalna starp purvu un karjeru, neskaitot citus apkārtnes ebrejus, Viktora Arāja komanda, pēc Melera^[9] un Logina^[10] sniegtajiem datiem (abi balstās uz Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas sastādītā ziņojuma, kurš atrodas Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts vēstures arhīvā), nogalināja 23 Baltinavas ebreju ģimenes, kopā 105 cilvēkus.^[11] Tā bija lielākā Baltinavas ebreju iznīcināšana – no kādreiz kuplās Baltinavas ebreju kopienas nekas vairs nebija palicis pāri.

Logins norāda, ka, salīdzinot šos skaitļus ar 1935. gada iedzīvotāju skaitīšanas datiem un Baltinavas ebreju atstātās mantas īpašnieku sarakstu, nogalināto Baltinavas ebreju skaitam vajadzētu būt pat lielākam, nekā norādīts Ārkārtējās komisijas sastādītājā ziņojumā.^[12]

Ir zināms, ka dažiem cilvēkiem brīnumainā kārtā izdevās izbēgt. Viens šāds stāsts ir nokļuvis pie manis. Kaut gan tas ir nepilnīgs, to noteikti ir vērts izstāstīt, lai paturētu prātā, – mums apkārt ir labi cilvēki, kuri, riskējot ar savu dzīvību, neprasot par to pilnīgi neko pretī, ir gatavi nepakļauties un palīdzēt citiem. Viens no šādiem cilvēkiem bija Jānis Zelčs ar sievu Kostanciju.

Man bija iespēja sazināties ar Jāņa un Kostancijas meitu Lidiju Zelči (dz. 1943), kura atcerējās, ka tētis 1960. gados (viņas studiju laikos) gāja satikties ar kādu kungu, kurš arī nāca no Baltinavas. Tēvs viņai pastāstījis, ka Otrā pasaules kara laikā kāds viņam pazīstams ebrejs, vietējais kurpnieks bija atnācis ar savu piecus sešus gadus veco meitiņu un lūdzis, lai to pasargājot, kamēr pats viņš slēpās no vācu varas. Zelčs bija piekritis, un meitenīte pie viņiem labu laiku dzīvojusi. Jānim bija meitiņa Antonija (dz. 1937), kuru ģimenē sauca par Toņu, līdzīgā vecumā un abas bijušas arī vizuāli līdzīgas – tumšiem, čirkainiem matiņiem. Abas meitenes labi sadraudzējušās. Jānis ar sievu meitenes laidis ārā uz maiņām un ar vienu mētelīti, lai citi domātu, ka tā ir tā pati meitene. Tas nostrādāja.

Kad laiki kļuva mierīgāki un nevajadzēja vairs slēpties, kurpnieks paņēmis meitu atpakaļ un viņi pārcēlušies uz Rīgu. Arī Lidijas ģimene vēlāk pārcēlās uz Rīgu. Jāņa un izglābtās meitenītes tēvs uzturējuši kontaktu arī pēc kara. Lidija atcerējās, ka kurpnieks pateicībā par ģimenes palīdzību viņai un māsai Antonijai izgatavojis skaistus zābaciņus. Vēlāk gan kontakts zudis. Lidija sprieda, ka, iespējams, ģimene pārcēlusies uz ārzemēm.