Vilis Gelbe dzimis Kurzemē, Zemītes pagastā, taču cieši saistīts arī ar Limbažu pusi, jo, sākoties Latvijas Brīvības cīņām, no Pēterburgas atgriezās Latvijā un iestājās Ziemeļlatvijas brigādē.
1919. gada maijā Gelbi komandēja uz Limbažiem, viņš kļuva par apkārtnes kara komandantu un spēja iedvesmot šejienes vīrus un arī vēl pavisam jaunus puišus pievienoties armijai.
“Viņam bija ārkārtīga loma šajā Ziemeļlatvijas bruņoto spēku veidošanā, pie visām mobilizācijām tās veicās ļoti, ļoti un tas viss sekmējās. Ne tikai mobilizācijas, bet ar otru roku bija jāaizstāv dzimtene, jo nāca lielinieki virsū, Sarkanā armija, kurā bija Latvijas sarkanie strēlnieki iekšā. Vienlaikus cīņas, vienlaikus mobilizēšanās, vienlaikus Ziemeļlatvijas atbrīvošana,” stāstīja grāmatas autors Jānis Ulmis.
Cēsu kauju laikā gan Vilis Gelbe gāja bojā - 1919. gada 19. jūnijā izlūkgājiena laikā viņu nogalināja vācieši. Vēlāk Gelbem piešķīra Lāčplēša Kara ordeni, tomēr vēsturnieki spriež - kopumā viņa devums līdz šim nav bijis pienācīgi novērtēts. Galvenokārt tas skaidrojams ar Gelbes piederību Ziemeļlatvijas brigādei.
“Savā starpā konkurēja tā saucamā Dienvidlatvijas brigāde, kas bija sākotnēji Kaplaka, vēlāk Jāņa Baloža komandēta, ar Ziemeļlatvijas brigādi, kas bija Jorģa Zemitāna. Un šeit ilgā tādā pētniecības procesā Jānis Ulmis ir pētījis tādus strīdīgos, pat varbūt kaut kādā ziņā neērtos jautājumus, kurus uz dokumentu pamata ir šajā grāmatā aplūkojis,” norādīja vēsturnieks Tālis Pumpuriņš.
“Visu laiku priekšgalā ir stādīti dienvidnieki, manā uztverē tieši ziemeļniekiem ir tā lielākā loma Latvijas atbrīvošanas cīņās, un man ir prieks, ka es esmu to plusiņu ziemeļnieku labā devis,” atzina Ulmis.
Līdz ar grāmatas atvēršanu, muzejā atklāja arī izstādi “Limbažnieki Latvijas valsts dibināšanā” - stāstu par to, kas notika Limbažos laikā, kad veidojās Latvija un kad šeit darbojās Vilis Gelbe.
“Mēs parādam to situāciju, kāpēc nonāca līdz tam punktam, ka Gelbe varēja teikt - ejam aiz manis. Jo ir šis 1917.gads, lielinieku vara, vācu vara, atkal lielinieku vara, nodokļi, kara tribunāli un tas punkts ir beigās “viss, beidzot mēs varam”,” stāstīja Limbažu muzeja galvenā krājumu glabātāja Diāna Nipāne.
Grāmata par Gelbi gan atstāj vietu arī tālākiem pētījumiem, jo autors atzina - diemžēl nav izdevies piekļūt Pēterburgas Jūras kara flotes arhīvam, kur varētu atrasties nozīmīgas liecības par laiku, kad Gelbe 1. Pasaules kara komandēja divus kara kuģus, tāpat igauņu valodas zinātājiem būtu ko pētīt arī Tallinas arhīvā.
