Vēstnieks, sabiedriskais darbinieks un īsu laiku arī Latvijas ārlietu ministrs. Pagājušā gadsimta 30.gados Ludvigs Sēja bija viens no zināmākajiem valsts diplomātiem. Un, kā vairums tā laika inteliģentu, vēlāk cieta gan no nacisma, gan padomju represijām.
„Līdzcilvēku vērtējumos viņš bija tāds liberāli noskaņots, vairāk tendēts uz demokrātiskas iekārtas atjaunošanu, jo viņš nebija nekāda autoritārā režīma fans. Tāpat arī savos memuāros viņš ir diezgan kritisks gan pret Vilhelmu Munteru, gan Alfrēdu Bērziņu,” norāda Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs. „Es domāju, viņš bija spilgts tā laika ārlietu dienesta darbinieks.”
“Es pazīstu tikai sevi: diplomāta dienasgrāmatas un memuāri”, tā nodēvēta "Lauku Avīzes" izdotā un šodien Ārlietu ministrijas telpās atvērtā grāmata, kur vairāk nekā 500 lapaspusēs apkopoti Sējas pieraksti 20 gadu garumā.
Kā stāsta Neiburgs, pieraksti ir saglabājušies unikālā kārtā, pateicoties Sējas radiniekiem – Kalniņu dzimtai, kas vēlāk tos pārsūtījusi Sējas meitai Mirdzai uz Kaliforniju.
„Tik augsta līmeņa diplomāta, valsts darbinieka dienasgrāmatu, memuārus - tas ir retums, kad mums izdodas tos saglabāt un darīt zināmus plašākai sabiedrībai,” uzsver Neiburgs.
Ik gadu 26.janvārī un 14.jūnijā Ārlietu ministrijā tiek rīkota kāda vēsturisku materiālu izstāde vai grāmatas atvēršana. Un tas ir sava veida atgādinājums, ka diplomātijā reizi pa reizei der atcerēties vēstures atziņas.
„Tas ir zināmā mērā gan vēstures materiāls, gan atgādinājums par diplomātu nozīmi, gan lielā mērā tas ir mācību materiāls, jo, palasot vienu un otru ziņojumu, kas ir datēts 1938.-1939.gadā, ziniet, veidojas ļoti interesantas paralēles ar to, ko es lasu ikdienas ziņojumos šodien,” atzīst Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
Pirms gada 14.jūnija piemiņas pasākumus Ārlietu ministrija aizvadīja ar izstādi par padomju represijās cietušajiem Latvijas diplomātiem.
