Augstāk par zemi

Stāsts par dzejnieka un dziesminieka Miervalža Kalniņa labprātīgu došanos uz Sibīriju

Augstāk par zemi

20. gadsimta manifesti

Iecavas muižas fon der Pālenu dzimtas izveidotā bibliotēka

Izcilās Iecavas muižas bibliotēkas veidotāji fon der Pāleni  – bibliofili ar militāriem talantiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas jubilejas izstāde “Neredzamā bibliotēka” tiks atklāta šī gada augusta pēdējā dienā, Nacionālās bibliotēkas visiem publiski pieejamajā pamatstāvā, un tajā redzamas kļūs tās muižu, biedrību, mācību iestāžu reiz mērķtiecīgi veidotās bibliotēkas, kuru kolekcijas pēc Pirmā pasaules kara, agrārreformas vai kādos citos vēstures griežos kļuva par bezsaimnieka mantu un izveidoja tieši pirms simts gadiem nodibinātās Latvijas Valsts bibliotēkas sākotnējo krājumu. 

ĪSUMĀ

  • Izstādē varēs iepazīt stāstus gan par sabiedriskajām, gan muižu bibliotēkām
  • Iecavas muižas bibliotēka 19. gadsimtā bijusi labāko privāto bibliotēku desmitniekā cariskajā Krievijā
  • Kādreizējais Iecavas muižas centrs rosību nav zaudējis
  • Pālenu dzimta – bibliofili ar militāriem talantiem
  • Grāmatu kolekcijas bijušas fon der Pālenu dzimtas dēliem
  • Iecavā iecerēta iespaidīga bibliotēka, kur kolekcijas glabātu Kurzemes un Zemgales muižniecība
  • Pils nodedzināšana saistīta ar fon der Pālenu dzimtas rūpalu

Izstādē varēs iepazīt stāstus gan par sabiedriskajām, gan muižu bibliotēkām

 “Pie projekta mēs strādājam divus gadus, un būtībā tas vizuālais tēls pamazām izkristalizējās,” stāsta izstādes māksliniece Dace Džeriņa. Braucot līdzi arī uz semināriem, apmeklējot muižas, pētot fotogrāfijas un konsultējoties ar kolēģēm, visas vienojušās, ka izstādes kopējais tēls būs kā bibliotēkas interjeru stilizēta rekonstrukcija. 

Izstādē plānota ievadtelpa, kas iecerēta askētiskāka, bet pati izstāde sadalīta muižu daļā un sabiedrisko bibliotēku daļā. 

“Ir divas daļas, kas veltītas vēsturiskajām kolekcijām – astoņi stāsti par muižu bibliotēkām un seši stāsti par t.s. sabiedriskajām bibliotēkām, bet izstādes fināls ir veltīts mūsdienu cilvēka attiecībām ar bibliotēku,” skaidro projekta vadītāja Inga Surgunte. 

Izstādes veidotājas teic – kvintesence muižu bibliotēkai labi redzama Popes muižas fotogrāfijā: sēdi mīkstā krēslā, priekšā uz galda ir kaudzīte ar grāmatām un pa logu iespīd saule. Projekta veidotāji cenšoties muižu bibliotēkas nofotografēt saullēktā, tāpēc, piemēram, uz Mazstraupes bibliotēku izbraukt nācies pat trijos naktī. 

Iecavas muižas bibliotēka 19. gadsimtā bijusi labāko privāto bibliotēku desmitniekā cariskajā Krievijā

Iecavas muižā fon der Pālenu dzimtas izveidotā bibliotēka savos ziedu laikos, 19. gadsimta beigās,  tikusi ierindota “TOP 10” bibliotēku starpā visas cariskās Krievijas privāto bibliotēku mērogā. Tā saistīta ar Leonīda fon Pālena vārdu, bet sākotne šai bibliotēkai rodama 18. gs. beigās. Var pieņemt, ka pirmās kolekcijas vienības atvestas no Pēterburgas, lai arī drošu pierādījumu tam nav.

Lieli biblofili bijuši visā Pālenu dzimtā, taču Nacionālās bibliotēkas rīcībā nonākusi bibliotēkas daļa, kuru saglabājis Leonīds fon Pālens. Te nav tikai grāmatas, bet arī vairāki simti gravīru un litogrāfiju.

Lai izsekotu fon der Pālenu dzimtas vēsturei, savām acīm ieraudzītu īpaši celto bibliotēkas ēku, dodos uz Iecavu. Man pašai šķiet, ka intervijai esmu labi sagatavojusies – esmu iepriekš internetā vietnē “Zudusī Latvija” atradusi Iecavas pils bibliotēkas korpusa fotogrāfiju un minūtēs, kas vēl atlikušas līdz intervijai, ar pārliecību dodos iekšā ēkā, kur tagad atrodas dienas centrs jauniešiem.

Mani sagaida ļoti laipni, drusku apsauc puikas, kas ar varenu sparu raida galda tenisa bumbiņas, nebrīnās par manu vēlmi redzēt vecos mūrus, ja iespējams, arī tikt iekšā ēkas pagrabos. Ar pēdējo punktu gan ir zināmas grūtības.

Ieeja bibliotēkas korpusa pagrabos esot atstāta vaļā, jā, tie ir pieejami, taču jau pēc brīža izrādās, ka tā ir ar dzelzs vāku noslēgta lūka grīdā, kas atrodas zem izlietnes moderni izremontētā tualetē.

Un tā nu pārdomās – spert soli tālāk vai tomēr apstāties – sastopu Iecavas novadpētnieku biedrības “Arhīvs” dalībnieku Kārli Sinku.

Sinka atklāj, ka nav zināms, kas ēkā atradies pirmās brīvvalsts laikā, taču padomju laikā te atradies veikals. Pēc 1991. gada ēka privatizēta un tajā iekārtots cits veikals. Pamazām tā tikusi atpirkta ar cerību uz Mūzikas un mākslas skolas būvniecību.

Īpašu korpusu savai izcilajai bibliotēkai Leonīds fon der Pālens uzcēla salīdzinoši nesen, tas pabeigts 1908. gadā, tā arhitekts ir Leo Reinīrs. Taču pagājušā gadsimta sākuma nemierīgajos laikos grāmatas bibliotēkas plauktos iegūla tikai uz pavisam īsu brīdi. 

Kādreizējais Iecavas muižas centrs rosību nav zaudējis

Iecavas pils vieta atrodas drusku nostāk no lielceļa, otrpus upei. Un, vēl tikai tuvojoties šai vietai, uzreiz var pamanīt, ka kādreizējais muižas centrs savu rosību nav zaudējis. 
Cauri parkam ved asfaltētas un iemītas taciņas, autostāvvieta pilna mašīnām – kādreizējās bibliotēkas korpusam pieslējusies moderna 21. gadsimta būve – pašreizējā Iecavas Mūzikas un mākslas skola. Kopā ar Kārli Sinku uzkāpjam otrajā stāvā apskatīt kādreizējās bibliotēkas lielās zāles mērogus. 

Izskatās, ka muižas centru iecavnieki viegli pieņēmuši arī par savas dzīves centru, un jau padomju laikā ēku muižas kompleksā lauzušies iekšā jauni vaibsti. 

Senā brūža ēka celta 1779. gadā, pie ieejas abās pusēs vecās Iecavas fotogrāfijas, jo, tā kā biedrības “Arhīvs” darbība balstīta entuziasmā un visiem trim dibinātājiem – Dzintaram Zaumanim, Gitai Kravalai un Kārlim Sinkam – ikdienā ir cits maizes darbs, ikdienā ēka visbiežāk esot aizslēgta. Tomēr, ja ir vēlēšanās sarunāt kādu ekskursiju pa Iecavu, jānāk tieši šurp. 

No iekšskatiem saglabājusies tikai viena fotogrāfija, bet ekspozīcijā ir vēl padomju laikā tapusi aerofotogrāfija, tajā iekombinēti nu jau nojauktās Iecavas muižas pils apveidi. 
Ir Elīnas Arājas diplomdarbs, saņemot arhitektes diplomu – pēc Rundāles pilī glabātajiem plāniem precīzi atveidots muižas pils makets. Ir arī iekštelpu fotogrāfija, un arī pils cēlāja, Pētera Ludviga fon der Pālena portrets. 

Pālenu dzimta – bibliofili ar militāriem talantiem

Pālenu dzimtas izcelsme tiekot saistīta ar Pomerāniju, Livonijā pirmie vācieši no Pālenu dzimtas ieceļojuši 15. gadsimtā. 17. gadsimtā Zviedrijas karalis Kārlis XI pieciem Pālenu dzimtas dēliem piešķīris baronu titulu. 

Bet par grāfu Pēteris Ludvigs fon der Pālens kļuvis 1799. gadā, šo titulu viņam piešķīra Krievijas imperators Pāvils I. Kad grāfs apprecējies, sievai īpašumā bijusi Kalnamuižas pils. Kārlis Sinka pieļauj, ka abi meklējuši kādu īpašumu tuvumā. 

1773. gadā Pēteris fon der Pālens Iecavas muižu sāk nomāt, bet dzimtīpašumā muižu viņš saņem 1795. gada 20. augustā, saka Sinka. 

“Tajā pašā gadā viņš bija kļuvis par pirmo Kurzemes ģenerālgubernatoru un  Krievijas armijā bija ieguvis ģenerālleitnanta pakāpi, lai arī dienēt armijā sācis kā ierindnieks. Savā militārajā biogrāfijā viņš bija saņēmis visus Krievijas armijas apbalvojumus,” stāsta Sinka. 

Kā šķiet, Pēteris fon der Pālens arī plānojis atentātu pret imperatoru Pāvilu I, bet tik un tā palicis savā vietā. Atstādināts no amata vien sirmā vecumā un ap 1801. gadu pārcēlies uz Iecavu pavisam. 

Muižu mantojumā saņēma viņa dēls Pēteris fon der Pālens, kurš arī bija armijas virsnieks un līdzīgi atkārtojis tēva panākumu sēriju. Taču viņš mira neprecējies, un muiža pārgāja Pētera brāļadēla Leonīda fon der Pālena īpašumā. 

Leonīds fon der Pālens izveidoja un pacēla spožumā Iecavas muižas bibliotēku. Muižā viņš saimniekot sāka 1884. gadā un esot bijis ārkārtīgi enerģisks vīrs: viņa laikā sākusies Iecavas apbūve un celtas visas ievērojamākās ēkas – skolas, aptieka, slimnīca, parādās arī elektrība. 

“Pālenu dzimta būtībā Iecavu izveidoja un padarīja atpazīstamu,” uzskata Kristīne Zaļuma. 

Leonīda sieva Marija pēc tautības bijusi krieviete, un vietējie viņu ļoti cienījuši. Kad neilgi pirms paša fon der Pālena viņa devusies mūžībā, sērojis viss ciems.  

Sinka zina stāstīt, ka 1905. gada revolūcijas laikā zemnieki te  dumpojušies mazāk nekā citviet Latvijā – it kā atbruņojuši mežsargu un pristavu, tad atnākuši pie grāfa un nedēļu pastreikojuši. Grāfs par to sadusmojies un atņēmis zemnieku bērniem brīvpusdienas. 

“Leonīds bija īpašs cilvēks, izcils bibliofils,” norāda Zaļuma. Protams, ne visi bibliofili arī lasa grāmatas. Šajā kolekcijā ir neierasti nosaukumi un reti sējumi no konkrētām tipogrāfijām pat no 15. un 16. gadsimta – pārsvarā te ir vēstures un mākslas vēstures grāmatas. Pālens bijis liels itāļu un franču māklsas cienītājs. Kolekcijā ir daudz t.s. “ceļojumu albumu”, kur gravīrās tiek izstāstīts ceļojums, piemēram, pa Venēciju. 

Šīs grāmatas vēsturiskajā iesējumā ar fon der Pālena ekslibriem zeltā šobrīd glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Redzams, ka Pālens aizrāvies arī ar grāmatu pārsiešanu – neatkārtojas neviens ar zeltu spiests rotājums, izņemot superekslibri, stāsta Zaļuma. 

Pergaments, teļāda, zamšāda, merīnas aitāda – lai pasūtītu grāmatām tādus iesējumus, kādi vēl līdz mūsdienām ir saglabājušies no fon der Pālena kolekcijas, nepieciešamas ārkārtīgi lielas summas. 

Kristīne Zaļuma izsaka pieņēmumu, ka, iespējams, greznie iesējumi, kas reizēm pat apdraud un aizēno bibliogrāfiskā retuma vēsturiskumu, Leonīdam fon der Pālenam bijis arī veids, kā nostiprināt savas īpašumtiesības. 

Grāmatu kolekcijas bijušas fon der Pālenu dzimtas dēliem

Grāmatu kolekcijas aizsākumi meklējami 18. gadsimtā, jau Iecavas muižas dibinātāja Pētera fon der Pālena laikos. Tāpat, pētot pagājušā gadsimta 20. gados, pēc Pirmā pasaules kara un agrārreformas rakstītos iesniegumus bezsaimnieka mantas atgūšanai, Kristīne Zaļuma pārliecinājusies, ka izcilas bibliotēkas bijušas arī Leonīda fon der Pālena četriem brāļiem, kas saimniekojuši Kaucmindes, Pamūšas, Abgunstes un vēl citās Zemgales muižās. 

Iespējams, sākoties juku laikiem, Iecavas bibliotēkā koncentrētas visas dzimtas uzkrātās vērtības. Katrā ziņā rūpējies par savu bibliotēku Leonīds fon der Pālens ar lielu centību. “Pastāvība un centība” ir Pālenu dzimtas devīze. 

“Pavisam nejauši, meklējot citus dokumentus, es atklāju ceļu, kā no Iecavas muižas, kura izdega 1915. gadā, kolekcija gandrīz pilnā apmērā saglabājusies bibliotēka,” norāda Zaļuma. 

Daļa kolekcijas, iespējams, glabājusies Pēterburgā, daļa – Kalnamuižā. Kad 20. gs. sākumā sākušies nemieri, no Pēterburgas kolekcijas pārvestas uz Kalnamuižu, bet, tuvojoties 1905. gadam – uz Iecavu, jo tā tobrīd šķitusi visdrošākā vieta. 

Iecavā iecerēta iespaidīga bibliotēka, kur kolekcijas glabātu Kurzemes un Zemgales muižniecība

1906. gadā Iecavā līdzās kungu namam ceļ bibliotēkas korpusu, kas arī ir vienīgais, kas saglabājies līdz mūsdienām. Spriežot pēc 1924. gadā tapušiem zīmējumiem, bibliotēkas korpuss bijis divdaļīgs vai trīsdaļīgs. Celts pamatīgs korpuss, bet daļa telpu veidotas pazemē – kā pieļauj Zaļuma, bija paredzēts, ka Kurzemes un Zemgales muižniecība visas savas dārgākās kolekcijas vedīs uz šo vietu. 

Pie darbiem netika nodarbināti ne latvieši, ne krievi – speciāli no Vācijas bija atsaukti meistari. Būvēt bibliotēku pabeidza 1908. gadā. Celtniecības laikā Iecavas muižas bibliotēka atradās Jelgavā, Kurzemes Zemes arhīva telpās – sapakota un pārvesta drošības pēc. 

1908. gadā Leonīds fon der Pālens Romā mirst, bet bibliotēku pārņem Sergejs fon der Pālens, viņa dēls. 1915. gada jūnijā, īsi pirms muižas ugunsgrēka, Sergejs fon der Pālens liek pārvaldniekam Grasam sapakot visu bibliotēku, un tā tiek pārvesta uz Rīgu. 

Kolekcija nonāca Rīgā, Vīlandes ielā, un 1920. gadā šo kolekciju pārņēma Iekšlietu ministrija un nodeva Valsts bibliotēkai. 

“Ja Kaucmindes Pāleni no bibliotēkas atguva simtus savu grāmatu, tad dokumentus [kas apliecinātu], ka Sergejs fon der Pālens būtu meklējis tēva kolekcijas grāmatas, nav iespējams atrast,” teic Zaļuma. 

Pils nodedzināšana saistīta ar fon der Pālenu dzimtas rūpalu

Bibliotēkas korpuss ir viss, kas mūsdienās palicis no Iecavas muižas pils. Un pils nodedzināšanas stāsts arī cieši saistīts ar fon der Pālenu dzimtas Iecavā iedibināto rūpalu. 

“Viņiem bija milzīgs bizness – ''Iecavas ķimelis'' – un esot bijis, ka 1915. gadā, krievu armijai ienākot, fon der Pālenu ražojumi esot speciāli sasisti – vismaz tā rakstīts avīzēs. Vai tas tā bija – neviens nezina, varbūt izdzēra,” nosmaida Zaļuma.  

Otro versiju apstiprina arī iecavnieks Kārlis Sinka: “1915. gada rudenī vācu armija bija iekšā, bet pils jau tika nodedzināta, lai cīnītos pret [zaldātu] šausmīgo plostošanu.” 

Kungu nams netika pilnībā iznīcināts. Sergejs fon der Pālens muižu gan savā īpašumā atguva, bet atdāvināja Iecavas Dziedāšanas biedrībai. 1924. gadā muižu tomēr saspridzināja, un palika tikai nelielais korpuss, kas saglabājies līdz mūsdienām. 

Cits stāsts liecina, ka Iecavas muiža nojaukta un ķieģeļi izdalīti jaunsaimniekiem. Pie Iecavas biedrības “Arhīvs” ieejas ir arī fotogrāfija, kas rāda, ka Iecavas pils drupas, arī pēc nodedzināšanas, bijušas visai labā stāvoklī. 

Izstādes “Neredzamā bibliotēka” veidotāji meklē to laiku, kad muižas, gadsimtos uzkrājušas kapitālu, zināšanas, spēja radīt izcilību, šai gadījumā – izcilu Iecavas muižas 17 000 vienību, retumiem bagātu pils bibliotēkas kolekciju, ar lielu aizrautību gādājot par kultūras vērtību saglabāšanu juku laikos. 

Biedrības “Arhīvs” novadpētnieku Kārli Sinku savukārt sajūsmina taisnīguma atjaunošana. Muižas ķieģeļi ļāva uzplaukt jaunsaimniecībām, latviešiem un Latvijas valstij. Tātad mums nav vairs jāizdara morāla izvēle, kura viedokļa pusē nostāties – atmiņas kopšana nozīmē atdot godu abiem šiem kultūrvēstures slāņiem. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti