Muzejā – kā jau muzejā – ir dažādas lietas, kuras saistītas ar pagasta vēsturi, bet pats galvenais, kā stāstīja Ziemane, ir cilvēkstāsti. To savulaik aizsāka muzeja izveidotājs Arnis Ozoliņš, kurš vēlējās izcelt, ka Igaunijas pierobežas cilvēki ir ar savu raksturu.
"Tātad saistība ir ar cilvēku, dzimtu, mājām. Mēs esam vienīgie Latvijā ar tādu nosaukumu – Cilvēkmuzejs," uzsvēra Ziemane. "Paskatoties starp Rūjienu un Piksāriem, jūs šeit neredzēsiet nevienu baznīcu, jo savulaik šeit ir tāds teiciens radies, ka naukšēnietis netic ne Dievam, ne velnam, viņi tic paši sev, un tas jau ir tāds rādītājs, ka viņi ir paši par sevi, viņi ir spēcīga kopiena."
Savs vērtējums par naukšēniešiem ir arī muzeja krājumu glabātājai Unai Audijānei.
"Naukšēnietis pirmkārt ir lepns par to, ka ir naukšēnietis, un, kad citi iebrauc, tad domā, ka te visi tādi lielīgi vai lepni. Nē, patiesībā naukšēnietis sākumā tā no malas paskatās uz to cilvēku, vai viņam ir vērts uzticēties vai nav un tad tikai nāk pretim," pastāstīja Audijāne. "Un tad tikai ir redzama viņa patiesā sirsnība, gādība un arī līdzjūtība, jo man liekas, ka var iet visādi, ar kaimiņiem tāpat sastrīdēties, vai ko, bet, ja kādam kaut kas ir vajadzīgs, tad tūlīt visi savācas un izpalīdz, tā ka viss ir kārtībā."
Naukšēni neatbilst arī priekšstatam, kāds ierasti ir par attāliem lauku pagastiem, ka tur cilvēki aizbraukuši, mājas pamestas.
Jau padomju laikā te bija spēcīgs kolhozs, un arī šobrīd ir rosīga uzņēmējdarbība.
"Rosība šeit ir vienmēr bijusi, es domāju, ka tas ir ielikts vēl krietni senāk, vēl no muižas laikiem, jo agrākā pierobeža, tagadējais Piksāru ciems, kas tagad arī pēdējos gados tā kā atdzimst, tās vecās mājas tiek nopirktas un atjaunotas, ir bijis diezgan liels un attīstīts centrs," teica Audijāne. "Bijušajā Grotes muižā, kur tagad gan neviena māja nav saglabājusies, ir bijušas pāri par 20 mājām un pāri par 300 iedzīvotāju bija, sava skoliņa bija, bet nu, protams, sākās centralizācija. Katrs zemes gabaliņš ir apstrādāts, nekur nav pamests, mums pat šeit starp jaunajām mājām vasarā zied griķu lauks, jo tiek izmantots, lai tas zemes gabals tur nestāv. Ir lielie piensaimnieki, ir lielie graudaudzētāji, ir SIA "Naukšēni", kas, man liekas, vispār ir tāds veiksmes stāsts, ka uz bijušā kolhoza bāzes tika kaut kas nodibināts vietā un nekad tā īsti neapstāja darboties."
Vien šobrīd jautājums ir par muižas kompleksu, kurā bija iekārtota sociālās korekcijas izglītības iestāde. Pēc tās aiziešanas komplekss ar 14 ēkām ir Valmieras novada pašvaldības īpašumā, šobrīd pirmās saimnieciskās ēkas nodotas izsolei un jāmeklē risinājums pils ēkai.
Cilvēkmuzeja sākumā arī tam mājvieta bija muižā, tagad tas izvietots Doktorāta ēkā.
"2012. gadā muzejs piedzīvoja Jurģus, atnākot no muižas uz šo Doktorāta ēku, kam savulaik, pirms 90 gadiem, mēs šogad 90 gadus nosvinējām, valsts deva speciāli naudu – 22 tūkstošus latu, ka Naukšēnos ir vajadzīgs doktorāts," paskaidroja Ziemane. "Doktorāts pirmajā stāvā ir vēl joprojām un dara visas savas funkcijas, ir gan aptieka, gan savs ģimenes ārsts, zobārstniecība, gan arī savs masieris. Ja mēs reiz esam doktorāta ēkā, tad mums ir arī savs medicīnas stūrītis, zobārsta krēsls, kas apmeklētājiem saistās ar bērnību, zobārsta krēsls un pats urbis, kas ļoti ievieš bijību, ja tā var teikt. Tāpat mēs jaunākai paaudzei rādām, kādas manas bērnības lietas ir bijušas, ar ko ir skalotas ausis, ar šādu lielu stikla šprici."
Ziemane aicina ieiet vēl vienā telpā, kur atrodas stelles un gar visām sienām ir noausti, strīpaini celiņi un pie katras noaustās rindiņas ir klāt uzvārds.
"Jebkurš apmeklētājs var piesēsties un izaust savu vēstījuma rindu, un uz sienām mēs tad varam redzēt šo 20 gadu laikā izausto," paskaidroja Ziemane. "Ja apskatāmies, tad liekas, ka ir speciāli pēc krāsām salikts un uzausts, bet nē, cilvēks piesēžas, viņš paņem sev vēlamo krāsu un uzauž. Kad saliek kopā, nu fantastisks darbs."
Muzejā ir viesu grāmata, bet viesis var atstāt arī savu autogrāfu, ieaustu celiņos.
"Teikšu, provincei ir gana apmeklēts muzejs, aktīvākais laiks mums ir no aprīļa līdz oktobrim, brauc no malu malām, ne tikai no Latvijas," uzsvēra Ziemane. "Tālākais apmeklētājs, kas šeit ir viesojies, ir no Austrālijas, ir no Ekvadoras, ir, protams, no Eiropas valstīm, Skandināvijas. Katrā ziņā par apmeklētājiem mēs nevaram sūdzēties."
Gaidot Ziemassvētkus, Naukšēnu Cilvēkmuzejā skatāma arī vairāk kā 300 eņģeļu figūriņu izstāde.
Nākamgad muzejs atzīmēs 20 gadu jubileju.
