Arts Johansons: Es varētu uzrādīt četrus atšķirīgus aspektus, kas iespaidoja tā laika politiskos procesus Igaunijā. Pirmkārt, igauņiem nebija atsevišķu nacionālo vienību cariskās Krievijas armijā. Igauņi bija izkaisīti visdažādākajās Krievijas armijas vienībās, tai skaitā arī Latviešu strēlnieku pulkos – vairāk nekā tūkstotis igauņu dienēja latviešu strēlniekos. Līdz ar to
par virzošu motīvu kļuva vēlme sapulcināt mūsu karavīrus atpakaļ dzimtenē un organizēt viņus nacionālās vienībās.
Otrais uzdevums bija – nostabilizēt drošības situāciju savā zemē, īstenot milicijas funkcijas. Bija jānovērš brūkošās krievu armijas dezertieru sirojumi, boļševiku organizētās mantīgo aplaupīšanas utt.
Trešais mērķis 1917. gadā bija autonomijas statusa iegūšana. Tobrīd mēs vēl bijām gatavi palikt Krievijas valsts daļa, bet iegūstot autonomiju līdzīgi Somijai. Somija un arī Polija bija tie pašnoteikšanās piemēri, kuriem tobrīd sekoja. Un tikai kā ceturtais tika saskatīts uzdevums aizstāvēt Igauniju pret vācu iebrukumu, kas bija primārais mērķis Latvijā.
Eduards Liniņš: Toreizējās Krievijas impērijas nomaļu tautu virzīšanās uz savu valsti sākās pēc Februāra revolūcijas uzvaras 1917. gadā. Igauņiem izdevās šai laikā iegūt savas etniskās teritorijas robežās autonomijas statusu, kas neizdevās latviešiem.
Arts Johansons: 1917. gada februārī, kad cars atkāpās no troņa, drīz sākās noteikti procesi arī Igaunijā. 1. martā notika nemieri Kronštatē, Krievijas flotes bāzē Somu līcī, un jau 2. martā nemieri sākās arī Tallinā, arī šeit varas situācija kļuva nestabila. Taču šie notikumi drīzāk bija iespaidoti no ārienes – pienāca ziņas par to, kas notika Petrogradā, un tad arī Tallinas rūpnīcās sākās dumpošanās, sāka dibināties strādnieku komitejas, kas nonāca sociālistu ietekmē.
Savukārt Krievijas Pagaidu valdība, kas nāca pie varas pēc cara gāšanas, nomainīja toreizējās Igaunijas guberņas vadību – par jauno gubernatoru kļuva Jāns Poska, kurš līdz tam bija Tallinas pilsētas galva. Viņš bija laba izvēle gan igauņiem, gan arī Krievijas Pagaidu valdībai, jo viņam bija vairāk saikņu ar Krieviju nekā vairumam igauņu politiķu, kuri atradās vācbaltiešu ietekmē. Jāns Poska un viņa komanda izveidoja jaunu administrāciju un panāca, ka tās kontrolē nodod ne tikai Igaunijas guberņu, bet arī Vidzemes guberņas igauņu daļu. Tā pirmo reizi vēsturē visa igauņu apdzīvotā teritorija tika apvienota vienā nacionāli teritoriālā vienībā. Tajā dzīvoja arī minoritātes, bet igauņi veidoja dominējošo vairākumu. Tas, protams, iespaidoja arī Latviju, jo latviešu Vidzeme attiecīgi palika kā savrupa vienība.
Savu jauno administratīvo apgabalu igauņi ieguva ar diezgan interesantiem gājieniem.
26. martā Petrogradā notika patiešām ievērojama demonstrācija – ir ziņas, ka 40 000 igauņu piedalījās šajā nevardarbīgajā akcijā. Tas radīja iespaidu uz Pagaidu valdību, un tā akceptēja šo jauno reģionālo pārvaldi, kuras robežas bija praktiski identiskas šodienas Igaunijas robežām.
Tālāk notika Igaunijas Zemes padomes vēlēšanu organizēšana. Igauniski to sauca "Maapäev", kas ir kalks no vācu "Landtag". Vēlēšanas notika divās kārtās maijā un jūnijā, un padome sanāca jūlijā. Pārsteidzošā kārtā iedzīvotāju aktivitāte vēlēšanās bija ļoti zema. Līdz tam pilsētu pašvaldību vēlēšanās tā parasti bija ap 70%, tagad tie bija tikai apmēram 30%. Cilvēki daudzējādā ziņā bija situācijas nogurdināti. Jaunievēlētā padome dalījās divos galvenajos blokos – patriotiski noskaņotajā, t.s. pilsoniski nacionālajos jeb demokrātiskajos spēkos un sociālistu blokā. Sociālistu blokā gan arī bija divi spārni: viens atbalstīja Igaunijas autonomiju, otrs atradās Ļeņina ietekmē un orientējās uz ciešu saikni ar Petrogradas boļševikiem. Padomē bija 62 deputāti.
Tika izveidota autonomijas Pagaidu valdība, tās locekļi dēvējās par direktoriem, un šajā valdībā dominēja nacionāli noskaņoti politiķi. Viņu vidū attīstījās doma par autonomijas paplašināšanu, perspektīvā – par neatkarību.
Problēma jau sākotnēji bija sociālisti. Viņi neatzina Zemes padomi, jo bija tajā mazākumā un attiecīgi nekontrolēja situāciju. "De jure" vara piederēja Zemes padomei, bet "de facto" Tallinā pastāvēja paralēlā varas struktūra – strādnieku un zaldātu padome, kas veidoja savus varas mehānismus. Taču Zemes padomei izdevās gūt virsroku, īstenojot Igaunijas autonomiju. Tā pasludināja, ka tās pieņemtie likumi Igaunijā ir prioritāri attiecībā pret Krievijas likumiem. Kad novembrī Petrogradā notika boļševiku apvērsums, arī Tallinas padome pārņēma varu, pārtrauca Zemes padomes darbību, un nacionālajiem spēkiem nācās noiet pagrīdē. Daudzi tika arestēti. Autonomijas pagaidu valdības priekšsēdētājs Konstantīns Petss vienu mēnesi pavadīja cietumā, igauņu bruņotās brigādes komandieri Aleksandru Tenisonu aizsūtīja uz Petrogradu, kur viņu gribēja nošaut, bet viņš izglābās, pateicoties Brestļitovskas miera līgumam, kuru februārī vācieši noslēdza ar sarkanajiem. Vēl vienu pazīstamu igauņu politiķi Jānu Tenisonu izsūtīja no Igaunijas utt.
Igaunijas Zemes padome izveidoja Vecāko komiteju. Tā ar nolūku tika veidota mazā sastāvā, lai varētu ātri sapulcēties un pasludināt neatkarību, tiklīdz būs tāda iespēja. Vecāko komiteja turpināja darboties pagrīdē, tikās dažādos konspiratīvos dzīvokļos, bet saglabāja skaidru vīziju par neatkarības pasludināšanu un atdalīšanos no Krievijas. Bija arī citas idejas par valstiskumu – ka jāveido Baltijas līga kopā ar Latviju un Lietuvu vai jāapvienojas ar Somiju. Aprindās ārpus Zemes padomes loka pastāvēja arī ideja par pievienošanos Vācijai, taču Zemes padomes vidē to nepieņēma, jo tajā saskatīja igauņu tautas bojāejas briesmas. Bija domātāji, kuri teica, ka vācu nācija ir tik nacionālistiska un tik ļoti militarizēta, ka visas pārējās nācijas, kas nonāks tās varas sfērā, tiks izšķīdinātas.
Starp ievērojamākajām tā laika politiskajām figūrām jāmin arī Jiri Vilmss, Johans Kuks. Kuks, starp citu, ir studējis Rīgā, Politehniskajā institūtā. Nu un, protams, Konstantīns Petss, kas latviešiem, domājams, ir labi zināms kā mūsu pirmais prezidents.
Vecāko padome izveidoja Igaunijas Glābšanas komiteju. Šai komitejai bija jāorganizē Igaunijas neatkarības deklarēšana brīdī, kad būs iestājies kāds starpvaru periods. Latvijā, piemēram, neatkarības deklarēšana notika novembrī, kad vācieši Pirmo pasaules karu bija zaudējuši, savukārt sarkanie, kuri sevi uzskatīja par likumīgajiem cariskās Krievijas mantiniekiem, vēl nebija atgriezušies. Tad iestājās starpvaru periods, kuru jūs varējāt izmantot.
Mums izdevās izmantot starpvaru periodu februārī – tieši to brīdi, kad vācieši jau tuvojās, bet vēl nebija klāt, savukārt boļševiku spēki jau pameta valsti.
Var piebilst, ka tad, kad 1918. gada februārī Vācijas armija ieņēma Igauniju, igauņiem izdevās zināma sadarbība ar vāciešiem. Līdz februārim vācieši jau bija ieņēmuši Igaunijas salas un visu Latviju un februārī virzījās gan no salām caur Hāpsalu, gan no dienvidiem.
Tiek lietoti vairāki mūsu neatkarības deklarācijas nosaukumi. Pamatnosaukums ir „Manifests Igaunijas tautām”. Ievērojiet – nevis igauņu tautai vien, ne tikai mūsu pašu nācijai, bet arī citām šeit dzīvojošajām tautībām.Tātad igauniski mēs to saucam par manifestu, bet angļu valodā pareizi ir lietot apzīmējumu ‘deklarācija’.
Dokuments bija gatavs jau 21. februārī, un Glābšanas komitejai vajadzēja to izsludināt. Tas vispirms notika pilsētās, kuras boļševiku vienības jau bija pametušas, bet vācieši vēl nebija ieņēmuši. Vietām igauņu nacionālajām militārajām vienībām izdevās vienoties ar vāciešiem. Tās bija igauņu vienības, kas formāli bija bijušas boļševiku Krievijas pakļautībā, taču faktiski bija nacionāli noskaņotas. Un bija gadījumi, kad šīs vienības vienojās ar vāciešiem, ka viņi neieņems to vai citu pilsētu pirms noteiktā laika, lai igauņi paspētu izsludināt savu Neatkarības manifestu un pacelt mūsu nacionālo karogu. Dažādās pilsētās tas notika dažādi, taču nepārprotami bija tas, ka igauņu karavīri tobrīd bija ārkārtīgi entuziastiski neatkarības jautājumā, sevišķi jau virsnieki. Vācieši pret igauņu vienībām izturējās ar zināmu respektu un daudzviet tās pat neatbruņoja, izmantojot kā vietējo miliciju. Aprīlī gan vācieši šīs vienības likvidēja.
Neviens jau Igaunijā nebija sajūsmā par vācu ienākšanu, taču mums šis okupācijas laiks bija noderīgs, jo galu galā vācieši karu zaudēja, bet viņu okupācijas periodā mēs spējām organizēties cīņai pret sarkanajiem, kuri sāka atgriezties novembrī.
Eduards Liniņš: Kāda bija Igaunijas sabiedrības dažādo grupu attieksm pret neatkarības ideju?
Arts Johansons: Igaunijas sabiedrība nebija tik industrializēta, kāda tā bija Latvijā. Tāpat mums bija mazāk minoritāšu. Ja tā laika Igaunijā bija apmēram 1,1 miljons iedzīvotāju, tad miljons dzīvoja laukos un mazpilsētās. Tāpat mums nebija tik plašas sociālistu kustības, kurai šķistu tik pievilcīgas Krievijas radikālo sociālistu idejas. Sociālisma idejas kā tādas ir universālas, un sociālisma lozungi tobrīd bija ļoti pievilcīgi. Tie solīja šīs utopijas: turību ikvienam, tūlītēju mieru bez aneksijām un kontribūcijām, maizi un zemi visiem, kuriem tās nav.
Zemes jautājums Igaunijā bija ļoti aktuāls, jo arī šeit, tāpat kā Latvijā, liela daļa zemes piederēja vācu lielīpašniekiem.
Tāpēc bija loģiski, ka bija atbalsts sociālistu kustībai. Un arī šajā sociālistu kustībā bija daudzējādā ziņā atšķirīgi novirzieni. Bija, piemēram, igauņu eseri, kuri sākotnēji atbalstīja ideju par palikšanu vienotajā padomju Krievijā, bet kad boļševiki, sagrābuši varu, sāka īstenot savu vardarbību, eseri mainīja savu pozīciju par labu nacionālai valstij.
Kā jau minēju, igauņiem nebija tika saspīlētas attiecības ar vācbaltiešu minoritāti, kādas tās bija latviešiem, tāpēc vācieši jau sākotnēji bija labvēlīgāk noskaņoti pret Igaunijas valsti.
Protams, vācu okupācijas situācijā, parādoties idejām par kādu Vācijas satelītvalsti Baltijā, stāvoklis mainījās. Sevišķi attiecības ar vācbaltiešiem sabojāja 1919. gada vasara, asiņainās kaujas Vidzemē, kurās vācbaltiešu Landesvērs cīnījās pret Igaunijas armiju.
Tāpēc vēlākā agrārā reforma Igaunijā bija vēl radikālāka nekā Latvijas variants – vācu muižniekiem neatstāja pilnīgi nekādus īpašumus. Kas attiecas uz krievu minoritāti, kas Igaunijā bija vislielākā – starpkaru periodā apmēram 8% –, tad tā nebija noskaņota īpaši boļševistiski, drīzāk otrādi. Igaunijas krievu vidū bija ne tikai strādnieki, bet arī daudzi ierēdņi, dažāda līmeņa īpašnieki, cara armijas virsnieki, vēsturiski šeit ieceļojušie vecticībnieki. Jau pēc 1917. gada revolūcijas Igaunijā ieplūda daudz balto emigrantu, un tas bija iemesls, kāpēc šo kopienu 1940. gadā skāra smagas represijas. Un, jāsaka, arī jaunā Igaunijas valsts bija ļoti toleranta pret mazākumtautībām. Ievērojiet – arī manifests ir adresēts visām Igaunijas tautām.
Eduards Liniņš: Kā jūs vispārīgāk raksturotu to procesu, kurā igauņu nācijā nobrieda valstiskuma apziņa? Kā veidojās izpratne, ka Igaunija tiešām var būt suverēna valsts?
Arts Johansons: Mēs varam teikt, ka igauņu pašnoteikšanās apziņa sāka veidoties 20. gadsimta sākumā, kad igauņi sāka masveidīgi piedalīties vietvaras vēlēšanās.
Pirmais igauņu tautības mērs tika ievēlēts Valkā, un, kas interesanti, viņš pārstāvēja igauņu/latviešu līgu.
Pirmā pasaules kara laikā jau vairums pilsētu galvu bija igauņi. Tāpat mums bija zināma pašpārvaldes pieredze no 1905. gada revolūcijas. Par iespējamu neatkarīgu valsti gan šajā laikā runāja tikai daži domātāji. Mēs redzam, ka tolaik Eiropā nacionālo valstu ģeopolitiskais statuss daudzos aspektos joprojām bija vājš. Eiropā joprojām dominēja impērijas; nacionālās valstis bija drīzāk marginālas. Tas ļauj saprast, kāpēc arī valstiskuma veidošanās periodā joprojām bija daudz ideju par to, ka mums vajadzētu ar kādu apvienoties lielākā valstī.
Dažiem šķita, ka mums vajadzētu kļūt par Lielbritānijas protektorātu, citiem – ka vajadzētu kopīgu valsti ar Somiju, vēl citiem – ka Baltijas nācijām vajadzētu apvienoties vienā valstī. Tāpat kā Latvijā, arī Igaunijā vistuvāk realizācijai bija vācu idejas par apvienoto Baltijas hercogisti kādreizējās Livonijas robežās.
Kas attiecas uz neatkarīgās Igaunijas ideju, tad mēs varam vērot, kā tā uzplauka tieši 1917. gada laikā. Tieši tolaik ievēlētajā Igaunijas Zemes padomē daudzas partijas pirmoreiz piesauca neatkarību. Igaunijas neatkarības doma sākotnēji nepatika sociālistiem, pat mērenajiem sociālistiem nē. Viņu doma bija, ka Igaunija ir pārāk maza, lai sevi sekmīgi pārvaldītu. Arī šodien bieži nākas iesaistīties diskusijās, kur izskan viedokļi, ka mēs esam spējīgi tikai pārņemt Eiropas Savienības normas, jo mums pašiem trūkst potenciāla.
Ja mēs paraugāmies, ko igauņu politiķi paveica, ja mēs ielūkojamies Igaunijas pirmajā Konstitūcijā, kas stājās spēkā 1920. gada 15. jūnijā, tas ir patiešām spēcīgs politisks dokuments, kuram bija patiešām nozīmīga ietekme. Daudzējādā ziņā šī konstitūcija ir unikāla.
Igauņu valstsvīriem bija savas oriģinālas idejas, un viņi tās īstenoja dažādos aspektos. Mēs varam saskatīt patiesu aizrautību, pat eiforiju par to, ka mums ir pašiem sava valsts.
Negatīvā attieksme pamazām izkūpēja Igaunijas Neatkarības kara laikā, kas daudziem bija pārsteidzošs. Kurš vēl nesen pirms tam būtu iedomājies, ka Igaunija spēj sakaut milzīgās Krievijas spēkus?! Bet kad mēs jau pāris mēnešus bijām noturējuši fronti pret Krievijas boļševikiem, viss sāka mainīties. Arī no ārienes sāka pienākt cerīgi signāli, un notikumu gaitā cilvēki mainījās. Tas jau ir saprotami – ja cerību nav, tad cilvēki jau novērtē reālo situāciju un izvēlas mazāko ļaunumu. Lai gan vienmēr ir arī ideālisti, un mēs redzam, ka arī toreiz tādi bija gan Igaunijas, gan Latvijas sabiedrībā. Latvijā arī mēs redzam gan „mazākā ļaunuma” politiķi Andrievu Niedru, gan ideālistu Ulmani.
Igaunijas valdība, protams, atbalstīja Ulmani, kura neatkarības redzējums sakrita ar mūsējo. Mēs nepavisam negribējām, lai mūsu dienvidu kaimiņš būtu kāda Vācijas marionete.
Daudzi cilvēki tajā laikā bija sociālistiski noskaņoti, un sociālistiskās idejas daudzējādā ziņā nebija sliktas. Mēs jau pieminējām Igaunijas agrāro reformu. Tās rezultātā cilvēki ieguva savu zemes īpašumu, turpinājumā izveidoja savas saimniecības, un Igaunijas ekonomika uzplauka. Diezin vai tas būtu iespējams, ja saglabātos vācbaltiešu mantojums – lielās muižas. Protams, tūlīt pēc neatkarības iegūšanas Igaunijas sabiedrībai bija daudz politisku un citu problēmu, taču man jāsecina, ka neatkarības ideja ir galvenais, kas ļāvis mums saglabāt savu identitāti. To nespēja iznīcināt pat 50 smagas okupācijas gadi. Un tā bija patiešām smaga okupācija, jo runa jau nebija tikai par teritorijas ieņemšanu un kontrolēšanu, kas ir klasiskā militāras okupācijas izpratne, bet par nācijas identitātes apspiešanu. Tāpēc tie divdesmit neatkarības gadi ir gan mums, igauņiem, gan jums, latviešiem, ļoti svarīgs laiks.
Eduards Liniņš: Jūs jau pieminējāt Somiju kā paraugu Igaunijas valstiskuma veidošanai. Cik liela ietekme, jūsuprāt, bija tam, ka turpat otrpus Somu līča atradās Somija, kas kā pirmā no Krievijas impērijas nācijām ieguva valstisko neatkarību.
Arts Johansons: Vēsturiskais aspekts ir tas, ka Somijai autonomija bija jau 19. gadsimtā. Viņiem bija plašākā autonomija cariskajā Krievijā, un Somijā lielākais iespaids bija nevis krievu administrācijai, bet gan zviedru elitei pat pēc tam, kad tā vairs nebija Zviedrijas valsts sastāvā. Viņiem bija pašiem sava naudas sistēma, savs parlaments, un tas deva viņiem patiešām labu pašnoteikšanās pieredzi. No otras puses, Somijā notika nevis neatkarības karš, bet gan īsts pilsoņu karš, jo liela daļa somu bija kreisi noskaņoti.
Baltie somi bija pirmie, kas bija gatavi kā brīvprātīgie cīnīties Igaunijas neatkarības karā.
Somi šai sakarā lietoja īpatnēju apzīmējumu "heimusodat", kas būtu tulkojams kā „radu tautu karš”. Tas bija koncepts, saskaņā ar kuru somiem bija tiesības un pienākums atbalstīt kaimiņos dzīvojošās somugru tautas cīņā pret boļševikiem.
Cieši kontakti starp igauņiem un somiem iedibinājās jau 19. un 20. gs. mijā. Bija kultūras kontakti, aktīva studentu apmaiņa. Tā bija patiesa draudzība starp divām nācijām, kuras saprata viena otras valodu. Un tā visa rezultāts bija, ka
Somija kā pirmā piešķīra jaunajai Igaunijas valstij kredītu, oficiāli piegādāja ieročus un sūtīja brīvprātīgos ievērojamā skaitā. 1918. gada beigās Igaunijas rīcībā bija apmēram 4000 bruņotu vīru un Somija atsūtīja vēl 3000 brīvprātīgo.
Pati Somija tobrīd vairs nebija iesaistīta aktīvā karadarbībā pret Sarkano armiju, lai gan turpinājās manis jau piesauktais „radu tautu karš” Karēlijā. Somu atbalsts sevišķi nozīmīgs bija Dienvidu frontē – pret toreizējās Padomju Latvijas armiju, visai kaujas spējīgajiem latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Somi cīnījās pamatā tieši tur. Nozīmīgu ieguldījumu deva, piemēram, pulkvedis Hanss Kalms. Viņš gan pēc izcelsmes bija igaunis, dzimis Vīlandes pusē, bet no cara armijas pārgāja Somijas armijā. Tādiem cilvēkiem kā viņš bija liela loma, pieņemot operatīvus lēmumus, tai skaitā par ieiešanu Latvijas teritorijā. Viens spilgts piemērs ir Alūksnes – Jēkabpils operācija 1919. gada jūnijā, manuprāt viens no spilgtākajiem manevru kara piemēriem. Kopumā var teikt, ka somi uzskatīja, ka no sarkanajiem pēc iespējas jātiek vaļā ne tikai Somijā, bet arī kaimiņvalstīs.
Iespējams, ģeopolitiski vēl nozīmīgāks faktors - Somija bija britu flotes eskadra, kas 1918. gada beigās ieradās Igaunijas ūdeņos. Tika atvērti tirdzniecības ceļi, varēja notikt ieroču piegādes, pie tam briti sagūstīja un nodeva Igaunijai Sarkanās flotes kuģus. Pēc Cēsu kaujām, kad igauņi tuvojās Rīgai, vācu vienības strauji pameta Daugavas labo krastu arī tāpēc, ka Daugavas grīvā iebrauca igauņu karakuģi. Vēl var pieminēt, ka brīvprātīgie Igaunijā ieradās arī no citām Skandināvijas valstīm – no Zviedrijas, Dānijas.
Un, protams, jāpiemin nozīmīgā sadarbība starp igauņiem un latviešiem. Tā nesākās tikai 1918./1919. gadā. Pirmā pasaules kara laikā Igaunijā nonāca apmēram 50 000 latviešu bēgļu. Piemēram, Tartu darbojās 61 no Latvijas pārcēlies uzņēmums.
Un, kad Igaunijas teritorija bija atbrīvota, mēs sākām organizēt Ziemeļlatvijas brigādi. Igaunija nodrošināja ieročus, apgādi un apmācību, taču tās bija latviešu vienības, kuras vēlāk pievienojās Latvijas armijai.
Šai sakarā varu pastāstīt vēl vienu interesantu stāstu. 1918. gada 24. februārī Tallinā sākās ielu cīņas starp boļševikiem un igauņu neatkarības atbalstītājiem.
Pirmais, kurš krita šais kaujās, bija latvietis Jānis Muižnieks. Viņš tobrīd bija Tallinas Reālģimnāzijas audzēknis un – pirmais kritušais cīņā par Igaunijas brīvību. Skaists fakts!
Eduards Liniņš: Kas notika ar Igaunija neatkarības centieniem 1918. gada februārī, kad visu Igauniju okupēja Vācijas karaspēks?
Arts Johansons: Vācu okupācija ilga deviņus mēnešus. Daudzējādā ziņā tas nebija tas bargākais okupācijas režīms. Vācieši jebkurā gadījumā vairs nespēja apspiest neatkarības noskaņojumu sabiedrībā. Kad vācu okupācijas spēki ieradās, viņi, protams, sāka šeit īstenot savus plānus viņu "Ober-Ost" pārvaldes ietvaros. Mēs redzam, ka vietējo viedoklis viņus īpaši neinteresēja. Viņi apturēja daudzu organizāciju darbību, kas bija noskaņotas par labu Igaunijas neatkarībai; arī tādu organizāciju, kuras darbojās jau kopš cara laikiem. Un attieksme pret viņiem arī bija pamatā negatīva. To īsti nevar salīdzināt ar 1941. gadu, kad vācieši sākotnēji tika uzlūkoti kā īsti atbrīvotāji no boļševikiem. Runājot par Tartu, sevišķi leģendāra ir negatīvā attieksme pret universitātes ģermanizāciju. Kā zināms, Tartu bija vienīgā vācvalodīgā universitāte cariskajā Krievijā, un vācu okupācijas vara to mēģināja pārvērst par tīru vācu universitāti. Studenti tam sīksti pretojās.
Eduards Liniņš: Kā jūs teiktu – vai tas, ka Igaunijai izdevās deklarēt savu neatkarību deviņus mēnešus agrāk nekā Latvijai, deva tai kādas būtiskas priekšrocības?
Arts Johansons: Nē. Šī neatkarības deklarācija bija vairāk simbolisks žests. Mēs to deklarējām, drukas mašīnas strādāja, un mēs to izplatījām vispārējai zināšanai. Taču ģeopolitisko risinājumu ziņā īpašas priekšrocības tas nedeva. Piemēram, kad vācieši un boļševiki slēdza Brestļitovskas mierlīgumu, neviens tādu deklarāciju neņēma vērā. No praktiskā viedokļa tomēr šī vācu okupācija, kas ignorēja mūsu neatkarības centienus, nāca par labu. Ja te būtu saglabājusies sarkano vara, kas zina, kas būtu noticis ar tiem darbiniekiem, kuri bija neatkarības kustības priekšgalā. Taču
pati deklarācija kā tāda tobrīd bija simboliska – tāpat kā lietuviešiem, kuri savu neatkarību deklarēja 16. februārī.
Latvija savu neatkarību tobrīd nedeklarēja tikai tāpēc, ka jūsu teritorijā jau atradās fronte un praktiski nebija starplaika starp boļševiku un vācu varām, kurā jūs būtu varējuši paspēt to izdarīt.
