Darbaļaužu masas, kuras industrializācija koncentrēja pilsētās vai rūpnīcu un šahtu tuvumā, sākotnēji dzīvoja necilvēcīgos apstākļos, par pieticīgu samaksu strādājot nenormāli ilgas darba stundas un vairojot ražotņu īpašnieku ienākumus.
Šī situācija nevarēja palikt nepamanīta tā laika intelektuālajai elitei, un tapa vesels ideju spektrs, kura centrā bija doma par sociālo labumu pārdali starp īpašniekiem un nodarbināto slāni.
Redzējumi par šīs pārdales politiskajiem mehānismiem bija visdažādākie: sākot ar radikālu valsts varas sistēmu noārdīšanu un sociāli un politiski pašregulējošu sabiedrību veidošanu, beidzot ar nozīmīgu industrijas nozaru pārņemšanu valsts īpašumā un to peļņas izlietošanu visas sabiedrības labā; sākot ar revolūciju kā neizbēgamu sociāli taisnīgākas sabiedrības veidošanas priekšnoteikumu, beidzot ar pakāpenisku situācijas uzlabošanu reformu un sociālā dialoga ceļā.
20. gadsimtā īstenojumu piedzīvoja tāds radikāls sociālpolitiskais eksperiments kā padomju totalitārais komunisms un tā paveidi citās tā dēvētajās sociālistiskajās valstīs.
Ņemot par pamatu Kārļa Marksa ideju par šķiru cīņu, kurā lemts uzvarēt proletariātam, radikālie marksisti veidoja kaujinieciskas, uz varas bruņotu sagrābšanu orientētas organizācijas.
Pirmā pasaules kara izskaņā šāda organizācija – boļševiku partija – nāca pie varas toreizējā Krievijas Impērijā. Tika izveidota totalitārā komunisma lielvalsts – Padomju Savienība, kuras ietekme pasaulē sevišķi pieauga pēc Otrā pasaules kara. Boļševiki praktiski izskauda privātīpašumu un ieviesa totālu valsts kontroli visās sociālās un politiskās dzīves sfērās. Deklarētās „proletariāta vadošās lomas” vietā par faktisko varas monopolistu kļuva t.s. nomenklatūra – nemainīgi valdošās partijas un ar to saistīto varas struktūru funkcionāri. Savukārt darbaļaužu ekspluatācija šais sistēmās, vismaz atsevišķos periodos, bija ne mazāk nežēlīga kā agrīnajā kapitālismā, nonākot līdz situācijām, kas būtu dēvējamas par valstiskotu dzimtbūšanu.
Totalitārā komunisma klātbūtne 20. gs. pasaules politikas ainavā bija viens no faktoriem, kas nozīmīgi veicināja rēķināšanos ar darba ņēmēju tiesībām industriāli attīstītajās valstīs, jo sevišķi Rietumeiropā. Tas noteica sociāli atbildīgu brīvā tirgus ekonomiku veidošanos laikā pēc Otrā pasaules kara.
Šobrīd šo ievirzi turpina un uztur arī Eiropas Savienība, kuras politikā sociālajiem jautājumiem ir nemainīgi noteicoša loma. Mūsdienu pasaule rada jaunus sociālos izaicinājumus – nepieredzēti strauju informācijas un kapitāla apriti, tradicionālo sabiedrības struktūru noārdīšanos, arvien plašāku mehanizāciju, draudus planētas ekoloģijai. Tomēr var droši prognozēt, ka, arī meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, kreisajām idejām būs nozīmīga loma.
