Muzeja autori saka, ka tas ir mēģinājums paskatīties uz Eiropu un tās vēsturi no putna lidojuma, pāri valstu un valodu robežām, lai saprastu, kas tad īsti veido mūsu kopējo pieredzi. Ekspozīcijas veidošanā piedalījās arī vēsturnieki no Latvijas. Līdz ar to muzejā ir pārsteidzoši daudz eksponātu no mūsu valsts.
"Lāčplēsis" un Eiropas karaļnamu dzimtas
"Šeit mēs esam naratīva sākumā. Runa ir par 19. gadsimta nacionālajām revolūcijām un nacionālajām kustībām. Šeit pat vitrīnā ir izstādīts arī mūsu pašu Andreja Pumpura tautas eposs "Lāčplēsis" no 1888. gada ar visu zīmogu "Дозволено цензурой" ["Cenzūras atļauts"] tajā laikā," ekskursijā pa Eiropas vēstures nama stāsta kurators Raivis Sīmansons.
"Lāčplēša" pirmizdevums ir izstādīts blakus Grieķijas tautas vēstures grāmatai, vairākām vārdnīcām un citiem nacionālajiem eposiem.
Netālu no šī stenda atrodas stikla arka jeb kristāla pils. Eiropas vēstures nama kurators Sīmansons saka, ka tā ir atsauce uz Lielo pasaules izstādi Londonā.
"Un šī sadaļa rāda brīdi, kad Eiropa ir savā zenītā kā pasaules dominējošā vara gan militāri, gan ekonomiski, gan zinātniski, gan – vismaz kā viņi uzskatīja – kulturāli. Un parāda to uz divu lielu virzītājspēku fona. Tā ir industrializācija un buržuāzijas nākšana uz politiskās skatuves," norāda kurators.
Nākamo ekspozīcijas sadaļu atdala stikla durvis.
"Pirmais pasaules karš, ko visprecīzāk simbolizē tāda paša tipa "Browning" modelis, ar kuru tika nogalināts troņmantnieks Francis Ferdinands Sarajevā.
Šeit uz Stravinska mūzikas fona tiek parādītas Eiropas karaļnamu dzimtas kā viena liela ģimene, pirms notiek šis liktenīgais šāviens un faktiski ģimenes strīds pāraug par globālu konfliktu.
Šeit pat arī šī globālā konflikta atspoguļojums kartē ar pastkaršu palīdzību, parādot arī frontes līniju, kura virzās pa Daugavu," saka kurators.
Eksponāti bez parakstiem un modernās tehnoloģijas
Zīmīgi, ka ekspo pārsvarā nav pilnīgi nekādu parakstu.
"Ekspozīcijā, kur viss ir jāpasniedz 24 Eiropas Savienības oficiālajās valodās, nav iespējams rakstīt uz sienas. Ko var uzrakstīt uz sienas, ir tikai šie citāti," teica Sīmansons.
Kurators norāda uz citātiem, kas no centrālās metāla instalācijas vijas cauri vairākiem Eiropas vēstures nama stāviem. Visu pārējo apmeklētāji var uzzināt, paņemot pie ieejas īpašo planšetdatoru.
"Atrodoties konkrētajā vietā, saturs tiek automātiski ģenerēts. Un tālāk jau ir pašam izvēle: apskatīt vienu vai otru vitrīnu, vienu vai otru priekšmetu, iedziļināties vienā vai otrā saturā vairāk vai mazāk.
Bet pamatsaturs visiem tiek ģenerēts automātiski. Tas faktiski paņem apmeklētāju aiz rokas un izved cauri visai ekspozīcijai," stāsta kurators.
Turklāt apmeklētājam nav vajadzības visu informāciju lasīt. Daudzi teksti ir ierunāti, tostarp arī latviski, tādēļ tos var klausīties kā audio gidu. Tās esot modernākās šībrīža muzeju tehnoloģijas, un Sīmansons cer, ka kādreiz tās nonāks arī Baltijas valstu muzejos.
"Saturs šeit ir visai dienai. Nākot kopā ar ģimeni, šeit ir gan bērniem ko darīt, gan pieaugušajiem, kuriem varētu interesēt nopietnāks vēsturiskais saturs," saka Sīmansons.
Vēsturnieks: Būtiski, lai interesētu šie stāsti
"Es vairāk domāju par vēsturi nevis kā par stāstu, kas jāklausās, bet kā par pieredzi, kas jāizjūt," tā saka Siguldas pilsētas vidusskolas vēstures skolotājs Edgars Bajaruns.
Rīgā īpaši rīkotajā diskusijā par godu muzeja atklāšanai jaunais pedagogs pasvītroja, ka ir maz tādu vietu, kas liktu šodienas skolniekiem šādu pieredzi izjust.
"Es gribētu uzteikt Eiropas vēstures māju par divām lietām. Viena ir mācību materiāli un stundu plāni, kas tur ir pieejami, lai mācītu par tēmām, kas mums pašiem ir diezgan "kutinošas" – migrācija, dažādība, karš. Un otra lieta ir iespēja izņemt [vēsturi] ārpus skatloga. Es ļoti gribētu aizvest savus skolēnus uz turieni, bet diez vai tas sanāks.
Tāpēc jautājums ir par to, ko mēs šeit, Latvijā, no tā visa muzeja koncepta varam mācīties un paņemt. Manuprāt, ir ļoti būtiski saprast, kā sagatavot cilvēkus tam, lai viņus interesētu šie stāsti," piebilst Bajaruns.
Plakāts ar Latvijas obligācijām un Satversme
Kā nākamais Eiropas vēstures namā aplūkojams starpkaru posms un jauno valstu dibināšana. Blakus Grieķijas vēlēšanu urnām ir redzams arī plakāts no Latvijas, kas mudina iegādāties valsts obligācijas, lai atbalstītu tikko dibinātās valsts attīstību.
Tur aplūkojama arī Latvijas pirmā Satversme no 1922. gada. Tā ir izlikta blakus Lietuvas, Igaunijas, Īrijas un citu valstu konstitūcijām. Un augšā ir arī slavenā fotogrāfija no neatkarības pasludināšanas brīža Nacionālajā teātrī. Nedaudz tālāk ir redzams arī vēl kāds plakāts.
"Trīsdesmito gadu vidus, kad Eiropā arvien mazāk valstu saglabā demokrātiju kā pārvaldes formu un arvien vairāk ienāk autoritāras vēsmas, tajā skaitā Kārļa Ulmaņa režīms.
Šeit mēs redzam Dziesmu svētku plakātu: "Kārļa Ulmaņa protektorātā. 1938. gada 18.-19. jūnijā". Ar izteikti nacionālpatriotisku un labi dizainētu plakātu," stāsta kurators.
Arī hronikas no nacistiskās Vācijas un staļiniskās PSRS
Tomēr spilgtāko iespaidu šajā muzeja sadaļā atstāj lielās video projekcijas, kas blakus rāda hronikas kadrus no nacistiskās Vācijas un Staļina Padomju Savienības.
"Tas, kas palīdzēja scenogrāfiski šim pretnostatījumam tikt parādītam ekspozīcijā, ir fotogrāfija no 1937. gada Parīzes izstādes, kurā, ja atsaucām atmiņā, tad uz Elizejas lauku fona stāv Eifeļtornis. Kreisajā pusē mēs redzam nacistiskās Vācijas paviljonu ar ērgli un svastiku. Un labajā pusē mēs redzam mūsu pašu Gustava Kluča veidoto Padomju Savienības paviljonu ar Veras Muhinas dizainēto strādnieka un kolhoznieces [pieminekli], kuri viens otru, gluži tāpat kā šajā izstādē, konfrontē," teica Sīmansons.
Sīmansons atzīst, ka šāda 20. gadsimta vēstures traģisko notikumu pasniegšana joprojām daudziem Rietumos šķiet neparasta.
"Šī lielā sadaļa ir būvēta tā, ka kreisajā pusē viņa rāda demokrātijas attīstību un labajā pusē ir konfrontācija starp nacistisko Vāciju ar tās propagandu un staļinisma režīmu un tā propagandu. Un, iespējams, ka pirmo reizi viņas Rietumu skatītājam tiek nostatītas kā līdzīgas," vērtē kurators.
Līdz ar Londonas bombardēšanu arī stāsts par Latviju
Šo aspektu diskusijā Rīgā pasvītroja arī Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete ("Vienotība").
"Tad, kad mēs pirmo reizi pacēlām šo jautājumu, ka ne tikai nacisms ir liels ļaunums, bet arī komunisms ir vienlīdz noziedzīgs režīms, tas sacēla lielu brēku."
Kalnietes ieskatā, milzīgs solis pretim Rietumu izpratnei par Austrumeiropas valstu vēsturi bija Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas lēmums 2005.gadā apmeklēt Uzvaras dienas svinības Maskavā, vienlaikus atklātā vēstulē valstu līderiem atgādinot par šīs dienas traģiskajām sekām okupētajās valstīs.
Par Baltijas valstu ievērojamo klātbūtni Eiropas vēstures namā jāpateicas Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vadītāja vietniecei Anitai Meinartei, kura ir vienīgā Baltijas pārstāve muzeja Akadēmiskajā padomē. Kalniete uzsvēra vēsturnieces lielo ieguldījumu, lai Rietumeiropas kolēģu vēstures zināšanās ierakstītu izpratni par mūsu reģiona notikumiem.
"Tad, kad es stāvēju pie tāda neuzkrītoša stenda, kur ir izvilkumi no preses, un stāsts par Latvijas aneksiju ir starp Nīderlandes okupāciju no nacistiskās Vācijas puses un Londonas bombardēšanu, tā sajūta ir vienreizēja," atzīst Kalniete.
Vienlaikus ļoti informatīvs un emocionāls – tā Eiropas vēstures namu raksturo vēsturniece Anita Meinarte, kura šajā projektā strādājusi deviņus gadus.Viņa atceras kādu diskusiju par Staļina laika postošajām sekām, kur kolēģes sagatavotajā priekšlikumā bijuši apskatīti vien 30.gadi.
"Tad es cēlos kājās un teicu – jā, par 30.gadiem viss ir pareizi, tur šī noziedzīgā režīma būtība vispilnīgāk izpaužas, bet kā tad paliek ar laiku pēc Otrā pasaules kara, kad Eiropa ir sadalīta? Ir virkne valstu, kas ir aiz dzelzs priekškara. Tā nav tikai Baltija, tā ir arī Ungārija, Polija, tā ir Austrumvācija. Pēc šīs diskusijas es apsēdos, man dega vaigi, bet katrā ziņā šī doma tika tālāk attīstīta," atzina Meinarte.
Zīdaiņu svari un veļas mašīna "Rīga – 60"
Aiz iespaidīgas Otrā pasaules kara sadaļas ar priekšmetiem un video kadriem no dažādām valstīm seko Eiropas atkopšanās un Aukstais karš.
"Un visprecīzāk to simboliski izsaka šis plakāts, kur mēs redzam divas lielvalstis un Eiropu starp tām, kā faktiski divu lielvalstu Aukstā kara bērnu.
Konfrontācijas rezultātā rodas nepieciešamība pēc savstarpējās sadarbības un rodas pirmie līgumi, kas Rietumeiropas nācijām ļauj koordinēt ogļu un tērauda ražošanu, līdz ar to izslēgt kara iespējamību," stāsta Sīmansons.
Latvijas Radio ar Sīmansonu izstaigā plakātu galeriju, kur vieni un tie paši notikumi ir pasniegti no rietumvalstu un sociālistiskā bloka perspektīvas. Kamēr viens plakāts biedē ar NATO, cits mudina visus iesaistīties cīņā ar komunisma sērgu.
Eiropas vēstures nama ekspozīciju, kas vēsta par 20. gadsimta otro pusi, piepilda dažādi sadzīves priekšmeti.
Tostarp arī daudziem labi pazīstamie zīdaiņu svari, kas aizgūti no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja. Tie simbolizē dzimstības pieaugumu tā laika sociālisma valstīs. Savukārt blakus stendā ir veļasmašīna “Rīga – 60”.
"Un šeit jau mēs nonākam pie “samizdata”, poļu "Solidaritātes", Mihaila Gorbačeva grāmatas par pārbūvi Padomju Savienībā. Šeit stends par padomju vēlīnās fāzes realitāti ar tukšajiem vitrīnu plauktiem. Un nonākam pie Atmodas laika notikumiem, ieskaitot mūsu Baltijas ceļu," saka kurators.
Ekspozīcijā arī migrācijas krīze un "Brexit"
Ekspozīciju noslēdz pavisam nesenie un pat joprojām aktuālie notikumi – Nobela Miera prēmijas pasniegšana Eiropas Savienībai, "Brexit" referendums Lielbritānijā un arī migrācijas krīze, ko parāda Vidusjūrā noslīkušo migrantu bērnu krastā izskalotie apavi.
Sīmansons atzīst, ka vēstures muzejos parasti nav pieņemts runāt par tik neseniem notikumiem. Tomēr šis nebūt nav pirmais mēģinājums.
Kurators uzsver, ka Eiropas vēstures nams ir iecerēts kā forums, kur apmeklētāji var diskutēt gan par Eiropas pagātni, gan par tagadni un nākotni.
To, vai šis kopējs skatījums uz Eiropas vēsturi būs pieprasīts un novērtēts, lielā mērā parādīs apmeklētāju skaits un atsauksmes. Tomēr muzeja veidotāji jau tagad ir pārliecināti, ka šāda vieta ir nepieciešama, lai sabiedrība - un it sevišķi jaunieši - spētu labāk saprast, kādēļ mēs dzīvojam tieši tādā Eiropā, kāda tā ir pašlaik.
