Okupācijas muzejā norāda, ka 11 atrastie tika atpazīti jau 1944. gada pavasarī un vasarā. Pārējo astoņu cilvēku atpazīšanai svītru pārvilka Latvijas otrreizējā padomju okupācija. Tikai tagad Okupācijas muzeja vēsturniece Inese Dreimane, strādājot projektā “Stūra māja” un pētot Latvijas Valsts arhīvā esošās 1940. gadā arestēto personu izmeklēšanas lietas, atradusi pārējo Ulbrokā aprakto čekas upuru vārdus.
“Baigajā gadā” no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 1. jūlijam Latvijā notika ne vien padomju okupācijas režīma īstenota valsts varas maiņa, īpašumu nacionalizācija, patiesu un iedomātu pretinieku aresti un deportācijas, bet arī padomju okupācijas režīma sankcionētas “oficiālas” slepkavības. Vismaz 186 Latvijas iedzīvotājiem čekisti Rīgā izpildīja nāves sodu.
Tūlīt pēc padomju karaspēka bēgšanas un vācu okupācijas spēku ienākšanas 1941. gada jūlijā Latvijas iedzīvotāji šo upuru apbedījumus atrada Baltezerā, Babītē un Dreiliņos. Pēc trim gadiem šīm vietām piepulcējās vēl viena - 1944. gada 27. aprīlī Stopiņu pagastā Ulbrokas mežniecības apgaitā tika atrastas bedres ar nošautiem cilvēkiem. Kopumā no četrām bedrēm izcēla 23 nogalinātu cilvēku mirstīgās atliekas. No tiem 11 atpazina ekshumācijas laikā, jo nogalināto apģērbu kabatās atrada dokumentus vai salasāmus padomju “tiesas” spriedumu norakstus. Līdz 1944. gada 8. jūlijam tika atpazīti vēl četri cilvēki. Tomēr 8 upuru personības palika nenoskaidrotas. 1944. gada 3. maijā visus nogalinātos apbedīja Rīgas Meža kapu “Balto krustu” kapulaukā. Ģenerālis Kārlis Goppers, Latvijas skautu prezidents, kurš bija viens no atpazītajiem čekas upuriem, tika guldīts Brāļu kapos 6. maijā.
Latvijas sabiedrība par Ulbrokas apbedījumu uzzināja sestdienā, 1944. gada 29. aprīlī, laikraksta “Tēvija” publikācijā “Arī viņi apsūdz”. Tajā minēti ekshumāciju veicēji, aprakstīta darbu secība, kā arī stāstīts par ģenerāļa Kārļa Goppera dēla ierašanos ekshumācijas vietā. Publikācijā minēts, ka nogalinātajiem bija uz muguras sasietas rokas. Nāves cēlonis bija viens vai divi šāvieni galvā, izņemot Artūru Salnāju, kurš bija nogalināts sašķaidot apakšžokli labajā pusē. Vienam no neidentificētajiem konstatēja divus šāvienus pakausī un vienu muguras labajā pusē. Rakstu “Arī viņi apsūdz” var lasīt internetā www.periodika.lv
Ulbrokā atraktos tiesāja Baltijas Īpašā kara apgabala (PribOVO) kara tribunāls. Spriedumi tika piespriesti 1940. gada 20., 23., 24., 27., 28., 29. un 30. decembrī, 1941. gada 15., 18. un 20., 29. un 30. janvārī, kā arī 1. un 4. februārī. Nošauto vidū bija 16 latvieši, trīs ebreji, divi krievi, kā arī viens igaunis. Nošautajam Albertam Bļodniekam bija seši bērni. Jaunākajai meitai tēva aresta brīdī bija tikai pieci mēneši. 1941. gada 14. jūnijā saskaņā ar čekas lēmumu deportēja septiņu nošauto cilvēku piederīgos.
Šobrīd “Stūra mājas” izstāde Rīgā, Brīvības ielā 61 apmeklētājiem ir slēgta, taču projekta ietvaros notiek pētniecība un izstāde tiek tehniski atjaunota. Aprīlī sāksies jaunu gidu apmācība, kuri atsāks ekskursiju vadīšanu papildinātajā “Stūra mājas” ekspozīcijā.
Muzejā norāda, ka 1944. gada 27. aprīlī atpazina 11 nogalinātos, kuru apģērbu kabatās atrastie dokumenti vai tiesas spriedumu noraksti bija salasāmi. Tie bija: Jānis Bergmanis (dzimis 1900. gadā); Alberts Bļodnieks (1904); Kārlis Goppers (1876); Arveds Laane (1916); Ernests Ošs–Oše (1882); Antons Pacevičs (1901); Jāzeps Pošeiko (1897); Arnolds Smala (1912); Jāzeps Stoļers (1903); Valfrīds Vanks (1888); Zenons Vjaksa (1904).
Zinātniskās tiesu ekspertīzes institūta eksperti turpināja darbu, lai identificētu pārējos upurus. Rezultātā līdz 1944. gada 8. jūlijam tika atpazīti vēl četri cilvēki: Viktors Kopilovs (1904); Kārlis Prauls (1895); Artūrs Salnājs (1904); Jevgeņijs Simonovs (1896).
Savukārt 2018./2019. gadā pēc krimināllietu izpētes identificēti arī Eduards–Verners Anerauds (1897); Efraims Gorons (1910); Pēteris Ļaksa–Timinskis (1913); Pēteris Melbārdis (1892); Izraels Paļickis (1911); Jānis Priedītis (1897); Jānis–Arnolds Stālmanis (1913); Aleksandrs Veinbergs (1884).
