Sausi skaitļi
LSM.lv jau vēstīja par ebreju grautiņiem un iznīcināšanu jūnija beigās un jūlija sākumā. “Dinaburga–Dvinska ilgu laiku bija ebreju pilsēta. Pirms Pirmā pasaules kara tajā dzīvoja 55 686 ebreji jeb 49,3% no visiem pilsētas iedzīvotājiem. Tas bija pats lielākais ebreju skaits, kāds jebkad dzīvojis pilsētā. 30. gados Daugavpils ebreju iedzīvotāju skaits bija būtiski sarucis, tomēr bija nozīmīgs: 1935. gadā tie bija 11 106 cilvēki jeb 24,6% pilsētas iedzīvotāju,” stāsta vēsturnieks un novadpētnieks, daudzu grāmatu autors, muzeja “Ebreji Daugavpilī un Latgalē” direktors Josifs Ročko.
“Bet pēc tam… 1941. gada 14. jūnijā uz Krasnojarskas novadu tika deportēti apmēram 200 ebreju. Kara pirmajās dienās vairāk nekā divtūkstoš ebreju paspēja atstāt pilsētu, kļūstot par bēgļiem. 26. jūnijā Daugavpili ieņēma Vācijas armija, un par pirmo lielo iznīcināšanas vietu kļuva Dzelzceļnieku dārzs aiz pilsētas cietuma. Tajā līdz 1941. gada 3. jūlijam īpaša vācu komanda, piedaloties arī vietējiem apsargiem, nogalināja 1150 ebreju.
1941. gada 15. jūlijā sekoja pavēle, ka visiem ebreju iedzīvotājiem desmit dienu laikā jāpārceļas uz cietokšņa priekštilta nocietinājumu, kur tika izveidots geto. Pēc dažādām ziņām, tur tika sadzīti apmēram 15 tūkstoši cilvēku no Daugavpils un citām Latgales pilsētām un apdzīvotajām vietām.
Lielākās ebreju iznīcināšanas akcijas notika 28. jūlijā, 1., 18. un 19. augustā. Pēc vācu komandu atskaitēm, geto tika iznīcināti apmēram 9000 cilvēku. Vēl viena asiņaina akcija notika 1941. gada 8.–10.novembrī. Šajā akcijā bez vāciešiem un vietējiem policistiem piedalījās arī bēdīgi slavenā Viktora Arāja komanda.
Pēc dažādiem vērtējumiem, tika nogalināti no 1000 līdz 3000 ebreju.
1941. gada decembra sākumā geto bija palikuši 962 cilvēki. Pēc pusgada, 1942. gada maijā, piedaloties Arāja komandai un vietējiem policistiem, tika iznīcināti gandrīz 500 ebreju. Dzīvi palikušie tika nosūtīti strādāt Daugavpils cietuma darbnīcās.
1943. gadā geto iemītniekus nosūtīja uz Rīgu un Igauniju; 1944. gada jūnijā pēdējie Daugavpils geto iemītnieki ar kuģiem tika nogādāti Polijā un sadalīti pa dažādām nometnēm.
Palika dzīvi apmēram simt cilvēku. Daļa no viņiem atgriezās Daugavpilī.
Neizdomātie stāsti
Izdzīvojušo atmiņas daudzus gadus vākuši novadpētnieki Zalmans Jakubs (1919–2009) un Josifs Ročko.
Turklāt Josifam Ročko holokausts ir ģimenes stāsts – Daugavpils geto ieslodzītais bija viņa tēvs Geršons Ročko.
Geršons no geto aizbēga, nedēļu slēpās, bet pēc tam viņu notvēra, piekāva un nosūtīja atpakaļ. Geto bija Geršona sieva ar diviem bērniem un viņa tēvs. Viņus nošāva 1941. gada augustā Mežciema mežā.
“Mans tēvs bija prasmīgs seglinieks, un tas viņu izglāba. Kā arī veiksmīga apstākļu sakritība. Viņš katru dienu devās uz darbu – remontēja automobiļu sēdekļus, šuva brezenta pārsegus kravas automašīnām, ar kurām tika pārvadāti karavīri. Grupa geto ieslodzīto uzticēja tēvam glabāt dārglietas, tās bija iešūtas platā jostā, un tēvs to nekad nenoņēma. Reizēm viņš izņēma no savas slēptuves zeltu un glāba dzīvības. Piemēram, daugavpiliete Šika (Perelmane) lūdza palīdzību – viņas dēlu slēpa vietējie iedzīvotāji. Par saviem pakalpojumiem, par ko draudēja nāve, viņi lūdza naudu, un bērns ar kaut ko arī bija jābaro. Tēvs iedeva sievietei dažas zeltlietas, kuras palīdzēja saglabāt dzīvību dēlam. Viņš pēc kara dzīvoja Daugavpilī.
Kad pirms pirts tika pieprasīts izģērbties, tēvs uzkāra jostu kaklā. Vācieši jautāja – kādēļ? “Lai būtu vieglāk mani pakārt,” atbildēja tēvs.
Hitlerieši novērtēja tādu humoru. Tiesa, kādas pārbaudes laikā jostu tomēr nācās noņemt, un tā pazuda veļas kaudzē,” atceras Josifs Ročko.
No Daugavpils cietokšņa Geršonu pārveda uz Kaizervaldes (Mežaparka) koncentrācijas nometni Rīgā, pēc tam – uz Štuthofu Polijā: “Tēvs pirmo reizi ieraudzīja kūpošos krematoriju skursteņus. Viņš šķiroja sadedzināto ieslodzīto apavus, pildīja spilvenus, matračus, automašīnu sēdekļus ar bojāgājušo matiem. Cieta badu – tāpat kā citiem segliniekiem, viņam nācās stundām košļāt ādu. 1945. gada pavasarī tēvu atbrīvoja padomju karaspēks. Viņš atgriezās Daugavpilī, strādāja apavu kombinātā, izveidoja jaunu ģimeni. 1948. gadā piedzimu es. Pārdzīvoto tēvs atcerējās nelabprāt…”
Lūk, vēl viens stāsts, kuru pavēstīja Josifs Ročko. Haims Pokermans bija lielisks automehāniķis un santehniķis, varēja pēc motora skaņas noteikt automobiļa “veselību”. Darbā viņam bieži palīdzēja brālis Meijers. Geto Haims zaudēja visus tuviniekus, arī sievu un dēlus.
Vakarā atgriezies no darba un uzzinājis par ģimenes bojāeju, viņš vienā naktī nosirmoja.
Brāļus Pokermanus neaiztika – kad 1943. gada cietoksnī tika likvidēts “mazais geto”, viņus atstāja strādāt armijas garāžā un ieteica… bēgt. Vācu virsnieks Valters Kirhs sacīja Haimam, ka viņš ir rets speciālists un… ir ļoti līdzīgs viņa tēvam. Brāļi slēpās aviobumbas sprādziena izrautā bedrē, pēc citām ziņām – pazemes komunikācijās, to iekārtojumu Haims ļoti labi zināja. Viņš zināja arī par mīnām Vienības namā, paziņoja par to padomju virsniekiem, un līdz ar to tika saglabāta viena no skaistākajām Daugavpils ēkām.
Vienā no saviem rakstiem Ročko atceras arī brāļu glābēju – Valteru Kirhu. Viņa liktenis izvērtās nejēdzīgi un traģiski – pēc kara Kirhs dzīvoja Austrumvācijā un atrada māsu, kura dzīvoja Rietumvācijā. Taču uz Minheni bijušo virsnieku nelaida, viņš mēģināja nelegāli šķērsot robežu un viņu nošāva Vācijas Demokrātiskās Republikas robežsargi. Izglāba ebrejus, bet viņu nogalināja vācieši, kuri it kā bija antifašisti… Tomēr sarunā ar Rus.lsm.lv muzeja “Ebreji Daugavpilī un Latgalē” direktors uzsvēra, ka nav simtprocentīgi pārliecināts par šī stāsta patiesumu.
Ita Bella (Rozenberga) mācījās ebreju skolā, un gandrīz visi viņas klasesbiedri gāja bojā pilsētas geto. Viņai paveicās – no Daugavpils viņa uz vairākām nedēļām nokļuva Rīgas geto, no turienes – Kaizervaldē, bet pēc tam – Štuthofā. Tur kopā ar citiem ieslodzītajiem Itu nosūtīja uz gāzes kameru. Viņi iegāja, pastāvēja un… izgāja pa citām durvīm, jo bija beigusies gāze… Pēc pāris dienām ieslodzītos atbrīvoja Sarkanā armija. Sešdesmit gadus vēlāk Ita atkal apmeklēja nometni un arhīvā atrada savu kartīti, kurā bija divi datumi – kad viņa ieradusies nometnē, kā arī… nāves datums. Viss pēc plāna, vācu ierēdnis bija pedantiski veicis savu darbu. Vienkārši beidzās gāze… Ita Bella ilgi dzīvoja Izraēlā un glabāja kartītes ar savas nāves datumu kopiju…
Piemiņa
Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās Daugavpils Mežciema mežā nejauši tika atrasti kauli un bērnu apavu paliekas. Sākās izrakumi, un 1989. gada 9. jūlijā Brāļu kapos Mežciemā notika 1941.–1942. gadā nošauto Daugavpils geto ieslodzīto pārbedīšana. Bet 1991. gada 9. novembrī nošaušanas vietā tika atklāts memoriāls (autors – Oļegs Marinoha) ar 18 simboliskām plāksnēm, pieminot bojāgājušos ebrejus no 18 Eiropas valstīm. Pie memoriāla ik gadu 4. jūlijā norisinās sēru pasākumi, kas veltīti holokausta upuriem.
2015. gada 6. septembrī netālu no Daugavpils cietuma, priekštilta nocietinājumā Daugavas kreisajā krastā, kur atradās geto, tika atklāts piemiņas akmens (autors – Juris Pundurs).
Pašlaik ebreju kopiena veic sagatavošanās darbu, lai izveidotu piemiņas zīmi Daugavpils cietuma teritorijā.