Holokausts Daugavpilī. Pirmie upuri un lielākās sinagogas iznīcināšana

Hitleriešu karaspēks ieņēma Daugavpili 1941. gada 26. jūnijā. Ebreju iedzīvotāju masveida iznīcināšana sākās burtiski tajā pašā dienā.

Pirmā nošaušana notika 26. jūnijā Dubrovina parkā, Rus.lsm.lv pastāstīja vēsturnieks un novadpētnieks, muzeja “Ebreji Daugavpilī un Latgalē” direktors Josifs Ročko. Viens no pilsētas ilggadējiem iedzīvotājiem Cikunovs liecinājis, ka “vācieši melnās drēbēs parkā nošāva grupu ebreju. Šī vieta bija aplenkta, un tuvu pieiet nevarēja.”

Otrajā dienā pēc hitleriešu ienākšanas sākās ebreju īpašuma masveida iznīcināšana. “Viens no aculieciniekiem atcerējās, kā sievietes stiepa preces no ebreju veikaliem kleitu apakšmalās. Kādai sievietei gados no salaupītā smaguma apakšmala pārplīsa. Viņa nešpetni lamājās, bet kaimiņi ar ļaunu prieku smējās, sakot – “jā, ne katram ebreju manta nāk par labu”,” raksta Ročko esejā “Upuri, glābšana un glābēji”.

27. jūnijā pilsētā tika izkārta pavēle, ka visiem ebreju vīriešiem vecumā no 18 līdz 60 gadiem 29. jūnijā jāierodas tirgus laukumā. Par neierašanos – nāvessods.

“Jau tieši laukumā atskanēja pirmie šāvieni – kāds “nepareizi stāvēja”, kāds sačukstējās ar kaimiņu. Vīriešus dzina pilsētas cietuma virziena, bet 30. jūnijā sākās nošaušanas Dzelzceļnieku dārzā aiz cietuma. Šausmīgas lietas notika cietuma pagalmā, kur pavisam nesen padomju vara iznīcināja “ienaidniekus”, kuru vidū bija arī četru Saeimu deputāts, politiķis un sabiedriskais darbinieks Meletijs Kallistratovs. Ebrejiem lika ar rokām atrakt kapus, nomazgāt līķu sejas, pēc tam tās noslaucīt ar krekliem. Pilsētniekus aicināja atpazīt nogalinātos radiniekus, turklāt vācieši teica, ka pastrādātajos noziegumos vainojami komunisti un ebreji. Mudināja ar ebrejiem tūlīt pat izrēķināties, deva nūjas, ļāva izlauzt no žoga dēļus ar naglām. Daudzi ārprātīgās dusmās tika sisti līdz nāvei,” pastāstīja muzeja “Ebreji Daugavpilī un Latgalē” vadītājs.

Starp Daugavpils cietumā ieslodzītajiem ebrejiem bija arī Haims Kurickis (1921–2015). Viņš izies cauri geto un vairākām nometnēm, bet 2004. gadā Izraēlā izdos grāmatu “Izdzīvot, lai pastāstītu”. Lūk, neliels fragments, kuru Ročko citē sava pētījuma “Знаменитые евреи Латгалии” (“Slavenie Latgales ebreji”) otrajā grāmatā: “Nonākuši cietuma pagalmā, vīrieši ieraudzīja, ka viņus aplenkuši vācieši, kas bija bruņoti ar ložmetējiem. Vācu virsnieks, lamājot ebrejus, izmeta frāzi, ka pēc dažām minūtēm viņus nošaus, palicis tikai laiks lūgšanai. Pēc šiem viņa vārdiem necilvēki sāka šaut gaisā. Var tikai minēt, kādas šausmas pārdzīvoja ebreji. Šis pats virsnieks pēkšņi vērsās pie ebrejiem ar priekšlikumu: “Ja starp jums atradīsies minjans no desmit ebrejiem, kuri ir gatavi tam, ka viņus nošaus, pārējie paliks dzīvi!”… Un pēkšņi pūlī piecēlās viens – gara auguma, kalsns, ar iedzeltenu bārdiņu, kas ietvēra seju, uz augšu paceltām rokām. Tūlīt pat pēc viņa pacēlās daudzas rokas – visi šie ebreji bija gatavi nošaušanai, lai viņu brāļi paliktu dzīvi… Virsnieks negaidīti paziņoja: “Un tā, es redzu vienotas tautas pārstāvjus, no kuriem katrs ir gatavs kļūt par upuri par labu pārējiem”.”

Vēlāk Kurickim nācās apbērt ar zemi nošautos, bet pēc tam iekāpt bedrē un apbērt līķus ar hlorkaļķiem.

1941. gada jūlijā sākās sinagogu grautiņi. Pašā mēneša sākumā vienā no Daugavpils rajoniem, Gajokā, tika aizdedzināta sinagoga, kurā atradās 50 ebreji. “Mēs sajutām kaut kādu kodīgu smaku, parādījās dūmi, un pēkšņi iekšpusē sinagoga aizdegās. Ebreji kliedza mežonīgās, necilvēciskās balsīs. Cilvēki, kas stāvēja ārā, raudāja un arī kliedza no šausmām,” atcerējās aculiecinieki.

Tieši pirms 80 gadiem, 1941. gada 6. jūlijā, hitlerieši uzspridzināja lielo horālo sinagogu Saules ielā 49. Tās vēsturi 2010. gadā pavēstīja novadpētnieks Gesels Maimins (1928–2014): “Šo sinagogu sāka būvēt 1864. gadā (pēc citiem avotiem – 1865. gadā). Ēkai bija jākļūst par lielāko un skaistāko starp pilsētas sinagogām. Pēc diviem gadiem celtniecība apstājās: pēc Krievijas impērijas likumiem, sinagoga nedrīkstēja būt augstāka par kristiešu baznīcu, tās tuvumā – Rīgas ielā – atradās ne visai augsta katoļu baznīca. Būvniecība atsākās 1869. gadā, 1884. gadā izcēlās ugunsgrēks, un sinagoga astoņus gadus nostāvēja izdegusi. Celtniecības darbi tika pabeigti 1893. gadā Roš Hašana (еbreju jaungads – L.V.) priekšvakarā, darboties sinagoga sāka 1894. gadā – 30 gadus pēc būvniecības sākuma.

Lielā horālā sinagoga, kurā bija 500 vietas, bija visskaistākā pilsētā. Iekšpusē bija zils kupols ar zvaigznēm, no trim pusēm bija balkoni sievietēm, bet vidū – liela bima korim. Te kalpojuši kantori ar pasaules vārdu, dziedājuši slaveni kantoru kori.

Pagājušā gadsimta 30. gadu vidū horālajā sinagogā tika veikts kapitālais remonts, izveidots speciāls apgaismojums kupola iekšpusē. 1941. gada 6. jūlijā pienāca skumjās beigas…”

1941. gada 15. jūlijā nacistu okupētajā pilsētā tika izdota pavēle par geto izveidošanu. Sākās cita baisa holokausta lappuse.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt