Holandiešu mobilizēšana darba dienestā – daļa no nacistu politikas okupētajās teritorijās
Mūsu tautas vēsturiskā atmiņa stingri glabā piemiņu par tiem traģiskajiem notikumiem, kas skāra mūsu nāciju Otrā pasaules kara gados un tiem sekojošajā PSRS okupācijas periodā. Neskaitāmas represijas un deportācijas, cilvēku nogalināšana un pazemošana ilgstoši bija kļuvusi par Latvijas iedzīvotāju dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Šiem notikumiem ir veltīti daudzi pētījumi, literāri darbi un nu jau arī filmas.
Tomēr ievērojami mazāk mēs zinām par to, kas Otrā pasaules kara gados notika ar citām salīdzinoši mazajām nācijām. Nacistu noziegumi Eiropā mums asociējas galvenokārt ar holokaustu, kā arī cietsirdīgo attieksmi pret dažām konkrētām slāvu tautām, piemēram, poļiem. Tomēr katra tauta, kas piedzīvoja nacistiskās Vācijas okupāciju, vēl ilgstoši izjuta okupācijas sekas. Un dažos gadījumos citu tautu ciešanu vēsturisko pavedienu izpēte noved arī līdz Latvijai.
Novadpētnieka Alfrēda Šnipkes (1932–2005) 1992. gadā sarakstītajā grāmatā “Vērgale laiku lokos” nodaļā par Otrā pasaules kara notikumiem vienā rindkopā ir pieminēts traģisks atgadījums 1945. gada janvārī, kad ugunsgrēkā gājuši bojā vairāki desmiti holandiešu. Viņi bija mobilizēti vācu armijai pakļautajam darba dienestam un kopš 1944. gada Kurzemē izpildīja dažādus militāras nozīmes celtniecības darbus – raka tranšejas, būvēja kuģu piestātni munīcijas pievešanai.
Holandiešu sadzīves apstākļi bija ļoti smagi, uz to norāda vēl dzīvo aculiecinieku atmiņas, kā arī rakstiskās liecības, kuras aculiecinieki snieguši iepriekšējās desmitgadēs.
Holandieši ziemas apstākļos esot dzīvojuši vienkāršā šķūnī. Lai glābtos no aukstuma, viņi bija mēģinājuši šķūni labiekārtot – nosiltināt no iekšpuses ar salmiem, kā arī šķūņa vidū uzbūvējuši primitīvu krāsniņu, pie kuras sildīties un kur pagatavot vismaz kādu siltu ēdienu.
Holandiešus esot pieskatījuši vācu virsnieki, un to savstarpējās attiecības ar holandiešiem vairāk esot atgādinājušas apsargu un karagūstekņu vai ieslodzīto attiecības, uz to norāda vairākas laikabiedru liecības. Tas nav pārsteigums, jo mobilizēšana darba dienestā samērā bieži tika izmantota arī kā nepakļāvīgo sodīšana un deportēšana no viņa dzīvesvietas, lai mazinātu vietējās pretošanās kustības spēku. Paralēli tam dienestā tika mobilizēti gados jauni vīrieši, jo nacistiem sakarā ar lielajiem zaudējumiem frontē katastrofāli saka pietrūkt darbaspēka Vācijā. Holandiešu mobilizācija lielākā apmērā sākās 1943. gadā, un tas sakrita ar laiku pēc vācu armijas katastrofas Staļingradā, kad sākās arī latviešu masveida mobilizēšana tā sauktajās “brīvprātīgajās” SS pakļautībā esošajās karaspēka daļās jeb leģionā.
Holandieši pārsvarā tika nosūtīti darbos Vācijā, tomēr, kā redzam, daļa no viņiem nonāca pat līdz Latvijai.
Versijas par holandiešu bojāejas iemesliem
1945. gada 5. janvārī notika traģisks ugunsgrēks. Naktī šķūnis aizdegās, un dūmos nosmaka un liesmās sadega visi, kas šķūnī atradās. Ir dažas ziņas, ka daži esot izglābti, taču nomiruši jau pirmajās stundās pēc negadījuma. Jau pieminētajā grāmatā ir izvirzītas vairākas versijas par ugunsgrēka iemesliem. Pirmā – šķūni aizdedzinājuši vācieši, jo holandieši savu darbu esot izdarījuši un vāciešiem vairs neesot bijuši vajadzīgi. Otrā – to izdarījuši partizāni (precīzāk sakot – PSRS kaujinieki jeb diversanti). Trešā versija – tā bijusi ugunsnelaime, ko radījusi rupja ugunsdrošības normu pārkāpšana.
Visticamākā šķiet trešā versija, jo diezin vai vācieši mēģinātu dzīvus sadedzināt cilvēkus, kas tomēr ir daļa no viņu karaspēka, lai arī viszemākā ranga, kuriem netika uzticēti pat ieroči. Tomēr pilnībā šo versiju nevar izslēgt, jo aculiecinieki vairākkārt uzsvēruši sliktās attiecības starp vāciešiem un holandiešiem, un varbūt uz neapdomīgu rīcību ir pamudinājis kāds sadzīvisks konflikts.
Šur tur atmiņās parādās ziņas, ka ēka esot sākusi degt no ārpuses, taču tam jāpieiet kritiski, jo sazin vai kāds nakts vidū tik detalizēti sekoja līdzi notikumiem.
Tikpat kritiski jāvērtē versija par PSRS diversantiem. Uzbrukt visnekaitīgākajai ienaidnieka karaspēka vienībai nešķiet loģiski, bez tam tanī rajonā ap to laiku nekādas citas diversantu aktivitātes netika konstatētas.
Visticamākā ir versija par nejaušu ugunsnelaimi. Salmi, pārguruši cilvēki un pašbūvēta krāsniņa kombinācijā ar tobrīd valdījušo lielo aukstumu ir ļoti ticama nelaimes versija. Tam savā rakstā[1] piekrīt arī vēstures pētnieks Gunārs Silakaktiņš, kurš savulaik pētījis holandiešu gaitas Kurzemē. Bez tam holandieši tika apglabāti ar pienācīgu godu Vērgales kapos blakus kara hospitālī mirušajiem vācu karavīriem. Pie katra apglabātā tika uzstādīts balts piemiņas krusts ar vārdu un uzvārdu.
Liela nozīme ugunsnelaimes traģiskajam iznākumam esot bijusi šķūņa durvīm. Holandieši lielās divveramās durvis esot aiznaglojuši un izzāģējuši nelielas uz iekšpusi veramas durtiņas. Šī vēlme iespēju robežās saglabāt siltumu ēkā izrādījās liktenīga brīdī, kad sākās ugunsgrēks un panika. Visticamāk šķūnī esošie sadrūzmējās pie durvīm, nespēja tās atvērt un nosmaka dūmos.
Bojā gājušo piemiņa
Pirms nedaudz vairāk kā 20 gadiem Latviju apmeklēja viena no bojāgājušajiem – Jakoba Otto de Vissera (Jacobus Otto de Visser) – dēls. Viņš gadu desmitus bija meklējis tēva kapa vietu un viņam, pateicoties atsaucīgiem vietējiem vērgalniekiem, izdevās atrast vietu, kur tēvs gājis bojā, kā arī sākotnējās apbedīšanas un vēlākās pārapbedīšanas vietu (20. gs. 90. gadu beigās notika visu Vērgales kapos kara laikā apglabāto vācu armijai pakļauto militārpersonu pārapbedīšana Saldus vācu karavīru kapos).
Tomēr nekas vairāk par holandiešiem ilgstoši nav bijis zināms. Ne viņu skaits, ne identitāte. Uzstādītos baltos krustus jau drīz pēc kara beigām savas mājas krāsnī esot nokurinājis vietējais komunists, tobrīd izpildkomitejas priekšsēdētājs Jēkabs Goldmanis.
Atmiņās un dažādos avotos skaits svārstās no pāris desmitiem līdz pat pusotram simtam. Silakaktiņš atsaucas uz Latvijas Brāļu kapu komitejas vēstuli, kurā minēti 24 bojāgājušie. Veicot sākotnēju izpēti, šis skaitlis liekas visai tuvs ticamajam. Diemžēl pārapbedīšanas procesā nevienu no 1945. gada 5. janvāra upuriem nevarēja identificēt, atšķirībā no kaujas vienībām darba rotas dalībniekiem nav bijuši personīgās identifikācijas žetoni.
Vairāku bojāgājušo ģimenes pēc kara ir mēģinājušas sameklēt savus pazudušos tuviniekus, taču nesekmīgi. Cik noprotams, par šo notikušo nelaimi nekādas ziņas uz Nīderlandi netika sūtītas. Tikai 50. gadu sākumā personu reģistros tika veikti ieraksti par bojāgājušajiem, norādot arī miršanas vietu un datumu (Seemuppen (Ziemupe), 1945. gada 5. janvāris). Taču arī reģistros ir bijušas kļūdas un neprecizitātes. Uzdūros kādai publikācijai, kur kāda ģimene ilgstoši un nesekmīgi meklēja sava bojāgājušā radinieka kapa vietu. Dokumentā tā bija norādīta kā pie “Avotu” mājām Francijā (!). Avotu mājas ir tuvākās Vērgales kapsētai, un gala rezultātā izrādās, ka viņš ir viens no ugunsgrēka upuriem.
Daļēja arhīvu digitalizācija ir pavērusi iespējas identificēt lielu daļu ugunsgrēka upuru. Līdz šim brīdim man ir izdevies identificēt vismaz 17 bojāgājušos. Liela daļa ir no Amsterdamas un Roterdamas pilsētām, daļa ir gados ļoti jauni, taču vecākajam nelaimes brīdī ir jau 51 gads. Vietējo iedzīvotāju atmiņās saglabājies stāsts, ka vairāki esot bijuši Nīderlandes karaliskā orķestra mūziķi, vismaz tā viņi esot stāstījuši. Taču šī versija būtu jāapstiprina ar padziļinātiem pētījumiem.
Bojāgājušā de Vissera dēls kādā publikācijā Nīderlandē piemin, ka tēvs, visticamāk, bijis nacionālās pretošanās kustības dalībnieks un tāpēc iesaukts darba dienestā. Pēc kara šķūnītī Nīderlandē radinieki esot atraduši divus revolverus.
Epilogam – piemiņa ir jāsaglabā
No pārtikušās Nīderlandes nonākt citā pasaules malā, kur tev līdz pusei mirkstošam ūdenī jāstiepj smagi baļķi un jābūvē piestātne sveša karaspēka vajadzībām, un pēc tam 20 grādu salā jāguļ šķūnī, kur vienīgo siltumu dod pašbūvēta krāsniņa, – šie apstākļi daudz neatšķiras no tiem, ko Sibīrijā piedzīvoja deportētie Latvijas iedzīvotāji. Lai arī vietējie holandiešiem centušies palīdzēt ar ēdienu un reizi pa reizei pat sakurinājuši pirti, tas nekādā veidā nespēja labot šo traģisko situāciju, kurā bija nokļuvuši Nīderlandes pilsoņi.
Izpostītas dzīves un nerealizēti sapņi. Manuprāt, šie cilvēki būtu pelnījuši kādu piemiņu, vismaz uzstādot kādu piemiņas zīme bojāejas vai apbedīšanas tuvumā. Un protams, ka būtu jāveic padziļināta izpēte, lai noskaidrotu bojāgājušo dzīvesgājumu pirms nokļūšanas Latvijā. Varbūt tas ļautu kādai ģimenei identificēt piederīgo, kura atrašana jau šķitusi neiespējama.
Gan 2021. gada vasarā, kad ar filmēšanas grupu bijām Vērgales pagastā, gan 2022. gada janvārī, kad pabeidzu šo rakstu, mēģināju sazināties ar Nīderlandes vēstniecību Rīgā, lai noskaidrotu, vai šis vēstures notikums ir nonācis viņu redzeslokā un vai būtu interese par šo vairāk uzzināt, vai arī dabūt kādus kontaktus, ar ko sazināties Nīderlandē. Taču uz maniem e- pastiem nekādas atbildes nesekoja.
Savā ziņā, protams, arī šī bija atbilde. Ļoti jācer, ka tas kādreiz mainīsies un Nīderlandes pilsoņu traģiskās gaitas Latvijā nonāks gan pētnieku, gan amatpersonu dienaskārtībā.
