#Grosvaldi1921
Digitālais projekts vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi, sākot no 1919. gada tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem.
Grosvaldu dzimtā ir:
- Mērija Grīnberga jaunākā,
- viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
- viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
- vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
- viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
- kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
- gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
- ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974)
- Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).
Šis ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sadarbības projekts, to atbalsta VKKF (Nr. 2021-1-KMA001, "Kultūrvēsturiska projekta #Grosvaldi1921 saturiskais nodrošinājums")
Savukārt 1911. gadā Jāzpes pavada laiku ar tēvu un Māsiņu, baudot Holandes mākslu, arhitektūru, dabu. Kad tēvs aizceļo tālāk uz Minheni, Džo ar Māsiņu dodas uz Parīzi. Diezgan satraucošs brauciens vilcienā, jo Džo nelegāli pār robežu ieved cigaretes, kā pats saka, “šmugulētie papirosi”! Džo dienasgrāmatā pārdomā savu Parīzes laiku, cik daudz paspēts (redzēt Eiropu, mākslu), kas nav paspēts (īpaši pie sievietēm). Saticies ar Kuferat kundzi, kas pēc vairāk nekā desmit gadiem kļūs par brāļa Oļģerda sievu. Jau 1911. gadā Jāzeps dienasgrāmatā to savā ziņā pareģo un novēl: “Viņa tomēr smalks meitēns: Olgerdam tak vajadzētu saņemties un mēģināt.”
15.06. – 30.06.
15. jūnijs
Laikraksts “Latvijas Vēstnesis” ziņo no Kristiānijas, Norvēģijas, ka 14. jūnijā Norvēģijas karalis svinīgā audiencē pieņēmis Latvijas pilnvaroto ministru Frīdrihu Grosvaldu.
Roterdamā Jāzeps satiek tēvu un Māsiņu jeb Margarētu. Kopā ar Māsiņu apskata zooloģisko dārzu, ēd šokolādes saldējumu, vēlāk ar vilcienu visi dodas tālāk uz Hāgu.
Džo dienasgrāmata (1911)
Ceturtdeen, 15
Uzcēlos astoņos un meklēju kuģa peestātni izziņot. Pec visādam maldīšanām (veenā no nedaudzeem Rotherdamas automobiļeem) ap veenpadsmiteem galigi atradu Papiņu un Māsiņu veenā Kantori Suins Henrikskade 2, un tad kopā devamees uz pilsētu, paēdam labas puzdeenas. Tad ar Māsiņu apskatīju zooloģisko dārzu (dzeram smalku Eisschokoladi pee maza ūdentiņa). Pecpuzdeen ar elektrisko dzelzceļu aizbraucam uz Haagu. Apstajamees eekš Hotel de Zalm, Moolenstraat. Ēdam smalkas vakariņas kada Neerlandsch Koffee hins un tad ar tramu izbraucam uz Scheveringen caur meerigo Bosch, kur klusas vecas veenstāvu majās zaļā parkā leekās būt ideālās patversmes pec burbuligas dzīves. Kurhauzi ļoti laba militar-kapela. Leeliskā promenāde pee un uz jūras: sezona vel nav sākusees tikai tee paši Haagas ļaudis. Likam pee veena Schnellphotografa uzņemtees.
16. jūnijs
Hāgā Jāzeps izbaudījis labākos holandiešu glezniecības darbus, dienasgrāmatā aprakstījis iespaidus. Negaidīts ir Jāzepa spriedums par pašu Hāgu un sašutums par sievietēm velobraucējām.
#Džo dienasgrāmata (1911)
Piektdeen. 16
No rīta, pēc pilnīgāk brokastīm izskatījām Mauritshuis*. Sevišķi jauki ir Rembrandti no pēdējā perioda, ka pp. Sauls un Davids - kāds krāsu un savāda dziļuma sapnis. Cik viņš paliek krāsains pret beigām. Slavenā Anatomija [Doktora Tulpa anatomijas stunda - I.] man daudz mazāk patīk - glumi, veikli. Vermeera smukā portreja - lielā bilde drusciņ raiba. Interesants viens agrs darbs. Apakšā ļoti jauks Holbeins. Pēc tam Collection Steengracht - vienīgis interesantais viena Rembrandta Bathseba. Tur jau mākslas robežas pārkāptas - personas tīri dzīvas, kust. Noslēpumaina technika - ka to var panākt? Tad uz Museum Mesdag, kur jaunākas lietas - Millet, Daubigny (ļoti interesants), Corot, Courbet, viens Segantini. Pēc puzdeenām izspēlējāmies klavieres hotelī un tad ar auto aizlaidām uz palais im Bosch** ar savām ķīneešu istabām un muļķīgām kuriozitātēm, briesmīgo “Meera” zāli. Tad ar dzelsceļu uz Brusseli, kur apstājāmies eekš Hotel des Postes (kā to reiz, decembrī). Haagā viss bija ļoti anglisks, karikatūrēts. Tomēr neglīti ļaudis - dāmas uz velocipēdiem! Visiem cigāri mutē. Kāda smēķētāju paradīze!
*Mauritshuis ir mājvieta labākajiem holandiešu glezniecības darbiem, sākot no Rembranta un Vermēra, ieskaitot Vermēra meiteni ar pērļu auskaru.
**Huis ten Bosch jeb “Māja mežā” ir karaļa pils Hāgā, Nīderlandē. Tā ir viena no trim Nīderlandes monarha oficiālajām dzīvesvietām; pārējās divas ir Noordeinde pils Hāgā un Karaliskā pils Amsterdamā.
16.06.1921. Laikraksts “Latvijas Vēstnesis”
Latvijas sūtnis Parīzē Grosvalds ziņo, ka viņu pieņēmis Francijas tirdzniecības ministrs Dior un apsolījis plašu pabalstu franču–latviešu tirdzniecības sakaru attīstīšanai un jo sevišķi rosīgu Francijas piedalīšanos Rīgas izstādē.
17. jūnijs
Diena pavadīta ar Papiņu un Māsiņu. Džo priecīgs, ka tēvs ir bijis laipns, nav daudz pārvērties, tik nedaudz novecojis. Kad tēvs aizceļo tālāk uz Minheni, Džo ar Māsiņu dodas uz Parīzi. Diezgan satraucošs brauciens vilcienā, jo Džo nelegāli pār robežu ieved cigaretes, kā pats saka, “šmugulētie papirosi”!
Džo dienasgrāmata (1911)
Sestdeen, 16.
pie pelēka laika, izbraucam ar fuhrmani pa pilsētu un Bois de Cambre* (cigāres smēķēdami). Papiņš nezin, ka esmu jau bijis Brūsselē, un tāpēc man jāspēlē teātris. Lieliskas puzdienas Monmaie’s restorānā. Pēc puzdienas lietū ar Pap. preekš viņa iepirkumos. Tad ap septiņiem ar Māsiņu vilcienā – viņš brauc uz Mūncheni – Tōlzu. Nav daudz pārvērties, tikai drusciņ vecāks palicis. Bij visu laiku ļoti laipns un mīļš un pat par pagājušā gada izdevumiem tikai īsu piezīmi taisīja. Bij žēl viņu tā ātri atstāt. Tad ar Māsiņu, puslaiku Wagon-Restaurant’ā pavadidami, braucam uz Parīzi, kur ap veenpadsmiteem naktī peenacam. Uz robežas man bij leelas bailes deļ cigareem, kas bij uz vedera un papirosiem kabatā – viņi ļoti pamatīgi visur apskatījās, aptaustīja, bet tomēr viss labi izgāja, un velak ar dubultleelu baudu uzrāvu Wagon-restaurantā schmugeletas papiroses.
Braucam pa bulvareem un Avenue de l’Opéra: pec Londonas eespaids nebij tik stiprs – tagad teešam vai asaras nāca acīs.
*Bois de la Cambre (franču valoda) vai Ter Kamerenbos (flāmu valoda) ir pilsētas publiskais parks Sonian Forest mežā Briselē, Beļģijā. Parks atrodas Briseles galvaspilsētas reģiona dienvidos, Briseles pilsētas pašvaldībā. Tā platība ir 1,23 kvadrātkilometri (0,47 kvadrātjūdzes). Ar pārējo pašvaldību to saista Avenue Louise / Louizalaan, kas tika uzcelta 1861. gadā, tajā pašā laikā parks tika izkārtots.
19. jūnijs
Margarēta no Līnas atsūtītajām kaķpēdiņām uzvijusi vainagu. Mīļotais kļuvis par pagasta vecāko, respektīvi, Zigfrīds Anna Meierovics iecelts par Latvijas Ministru prezidentu. Margarēta samazinājusi smēķēšanas biežumu, jo kolēģi piemeklējusi saindēšanās ar nikotīnu. Labā ziņa, ka kolēģi vīrieši saka, kas tas uzlabo viņas izskatu. Un vēl – Margarēta ar mazu skaudību sajūsminās par Aisedoras Dunkanes dejotprasmi.
Margarēta Grosvalde #diary
19.6.1921
Lina sent me kaķu pēdiņas, and I made a wreath. My love has gone farther away from me – being made pagasta vecākais. Marie has acute nicotine poisoning – so I have reduced my rations. My men insist on my looks being improved by it. I went to see Isadora Duncan – she was as lovely as the Tanagras, and I wish I could do that waltz-step.
*Aisedora Dunkane (Angela Isadora Duncan; dzimusi 1877. gada 26. vai 27. maijā, mirusi 1927. gada 14. septembrī) bija amerikāņu dejotāja. Dunkane guva atzinību Eiropā pēc izraidīšanas no ASV par simpātijām pret PSRS. Dunkanes uzstāšanās un mācība palīdzēja atbrīvot baletu no tā konservatīvajiem uzskatiem un vēstīja par mūsdienu izteiksmīgo deju attīstību. Iespējams, mūsdienās pazīstamākais privātās dzīves notikums bija Dunkanes laulības ar 18 gadus par viņu jaunāko krievu dzejnieku Sergeju Jeseņinu. Mirusi autonegadījumā Nicā, Francijā, kad viņas zīda šalle, kas bija aplikta ap kaklu, sapinās automašīnas riteņos un aizmugurējā asī, kas izraisīja kakla lūzumu. Aisedoras Dunkanes urna glabājas Perlašēza kapsētas kolumbārijā.
23. jūnijs
Siltu Jāņu vakaru un līksmus Līgo svētkus novēl #Grosvaldi1921!
25. jūnijs
Džo pārdomā savu Parīzes laiku, cik daudz paspēts (redzēt Eiropu, mākslu), kas nav paspēts (īpaši pie sievietēm). Saticies ar Kuferat kundzi, kas pēc vairāk nekā desmit gadiem kļūs par brāļa Oļģerda sievu. Jau 1911. gadā Jāzeps dienasgrāmatā to savā ziņā pareģo un novēl: “Viņa tomēr smalks meitens: Olgerdam tak vajadzētu saņemtees un mēģinat.”
Džo dienasgrāmata (1911)
Svetdeen 25
No rīta leetus lija, bet velak pārgāja. Aizbraucam ar Lin pec puzdeenām pee Vian, holandeešu cigāri mutē un autō ā: ko vairāk grib – uzvalks no Londonas, cepure no Locka Longchamps – Le grand Prix. Vinneja zirgs, kuram neveens nebutu chances devis. Ļoti eleganta publika un apbrīnojamas dāmu toilettes, Falliēres sēdeja mazā paviljonā ar savu resno kundzi – kāds švaks vecis, ar savu Lavalliēre kravati pee cilindra. Bij gan tur seeveeši! Gajam majās kājam un dzeram teju eekš Prē Catelan.
Ļoti savadi, kā šai gadā viss citādi iznak neka vareja paredzet. Strādat bij jabeidz jau marta beigās, kad Olgerds peenaca, un drīzi pec tam dāmas. Tagad esmu eeticis tada slinkošanā, ka bailes. Pa to atkal šinīs trijos mēnešos esmu milzīgi daudz jaunu leetu redzējis (Londonē, Hollandē un Parīzē), labi eepazinees ar Parizes apstakļeem un visu to laiku vedis pilnīgi bezbēdīgu dzīvi. Veenmer labās drebēs, pecpuzdeenas tejās, teātros, automobiļos un labos restorānos, kas stipri atšķiras no manas meerigās zeemas dzīves. Ari taī laikā, kad Dzialas te bija, dabūju noceura dzivi izbaudit, kad bij veenmer leela kompanija un leeta tik daudz nemaksāja – gandriz katru otro trešo nakti uz Montmartre’ā! Ar veenu vardu – tāda dzīve, kādu ved jauns cilvēks, kam mazākais tūkstoš franku pa menesi (nemaz ar mazak nebušu izdevis).
Deemžel tikai esmu ”pavasari” Parizē pazaudējis, būdams te veens pats veenmer ar savām dāmām un bez draugeem. Ar seeveešeem nemaz neesmu ticees, bēdīgi! (..)
Labā atmiņā man paliks zinamas pecpuzdeenas konditorejā pee BoulMiche jeb uz Bellevue – Paillard – terases, kur pee ledus jeb tējas un laba cigāra aizmirst visas bēdas, un atrod mazdrusciņ īstas taustamas laimes.
Otrdeenas pecpuzdeenā pee tejas eekš Armenomille sēdejot, gadījās Kufferath kundze ar to pašu belģeešu malderi un viņa kdzi no Brūsseles. Parunaju ar viņu un vedu ari pee Mamiņas: vaideeviņ cik pēc tada ilga laika, kur veenmer tikai savejos redzējis, paleek neveikls. Nosarku, ka mazs puika un dariju neaprēķinātus kusteenus. Velns lai parauj – cik nepatīkami. Un jadoma, ka preekš pāris menešeem biju jau tik tal ticis, ka tamlīdzīgā gadījumā būtu pilnīgi korekti un meerīgi izturejees. Was ruht, rostet. Otrā deenā biju ar viziti viņu hotelī, gribēdams peeradinatees pee formām. Satiku Niniche majās un ar viņu apakšā salonā kadu laiciņu sarunājos – šoreizi ar peeteekošo drošību un, bez gaffes. Viņa tomēr smalks meitens: Olgerdam tak vajadzētu saņemtees un mēģinat.
Esmu atkal citā istabā (jau trešā šinī hoteli) eelozets. Izskati veenmer pārleeku smuki – tagad redz taļu pa jumteem un ceļeem pāri un sevišķi naktī rodas jaukas silhonettes – tikai ar tīrību stav pavisam vāji, visur guļ putekļi un negribas nemaz tai gultā eet. Kadu ceļotaja dzīvi šai gadā vedu: tagad atkal rīt brauksim uz Fontainebleau, tad velak laikam uz Jersey salu un pec tam atkal doma visi satiktees pee Bodensee jeb Savoye’s kalnos.
#gleznasstāsts
Gluži kā 1911. gadā (kura dienasgrāmatas šobrīd lasām), arī 1913.-1914.gadā Džo uzturējās Parīzē un šajā laikā viņa daiļradē konstatējams gleznu kopums, ko ikonogrāfiski varētu dēvēt par "Parīzes tēmu". Šī tēma gan nav saturiski plaša – Jāzeps jūsmoja par Parīzes ielām un to dzīvi, bet šādi motīvi darbos parādās maz; tīru Parīzes ainavu pārstāv tikai viens neliels akvarelis. Jāņem vērā tas, ka Parīze Jāzepam bija dzīves vieta, nevis ceļojuma ainavisko skiču objekts (kā tas bija viņa ārvalstu braucienos). Un, dzīvojot šeit, studējot brīvajās akadēmijās cilvēka figūras, apgrozoties dažādos pasākumos un izklaižu vietās, kur, protams, dominēja cilvēks un viņa tērps, Grosvalds savā mākslā arī bija antropocentrisks. Vide – interjers vai ainava – saglabājās kā svarīgs, bet ne galvenais ikonogrāfiskais elements. Grosvalds turpināja gleznot portretus, un parīziskā dzīve un vide, dabiski, ienāca šai žanrā.
Šeit varam izcelt darbu "Parīzietes naktī", kurā abas priekšplānā attēlotās dāmas organiski iekļautas ielas ainavā. Parīzietes novietotas uz namu un debesu fona, viņas ir kā vides sastāvdaļa – redzamas tikai galvas melnās, modīgās cepurēs ar spalvām un rudās kažokādas ap pleciem. Nami ar nedzīvi tumšiem logiem iegrimst savādā melnā miglā, izceļas vienīgi sarkans uzraksts "Tabac" un balti dzeltenais "Hotel", bet virs ēkām sārti iekrāsojas nakts debesis.
