#Grosvaldi1921
Digitālais projekts vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi, sākot no 1919. gada tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem.
Grosvaldu dzimtā ir:
- Mērija Grīnberga jaunākā,
- viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
- viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
- vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
- viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
- kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
- gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
- ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974)
- Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).
Šis ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sadarbības projekts, to atbalsta VKKF (Nr. 2021-1-KMA001, "Kultūrvēsturiska projekta #Grosvaldi1921 saturiskais nodrošinājums")
16.01.1921.–31.01.1921.
16. janvāris
Margarēta ir lūgusi un saņēmusi parakstītu ZAM fotogrāfiju. Oļģerds jau ir glīti sapakojies un abi ar māsiņu iedzer tēju Karltona viesnīcā, kur Margarēta jau sāk justies kā mājās. Pagājušovakar atkal bijušas vakariņas ar delegāciju Pikadilī. Margarēta pavairāk iedzērusi un dejojusi. Margarēta dienasgrāmatā atzīstas, ka ZAM pat dejo labi, un viņai arvien iemīļotāka šķiet roka uz viņas pleca. Viņš lasa daudzko viņas acīs, tikai ne patiesību. Šorīt Oļģerds devies atpakaļ uz Parīzi.
Margarēta Grosvalde #diary
16.1.1921
I have asked for and received a photo – with a double inscription. Ogier had his things packed beautifully and gave me tea at the Carlton – I was beginning to feel quite at home there. Last night we all had dinner at the Piccadilly–I drank heaps, and then we danced. He even dances well – and I am getting on and love to have my hand on his shoulder. He reads everything but the truth in my eyes. Ogier left this morning.
20. janvāris
Pret Margarētu labi izturas, pati Bisenieka kundze ir atnesusi brokastis pēc tam, kad Margarēta beidzot ir labi izgulējusies, bet tieši šī laipnība Margarētu dara aizdomīgu. Lazdiņš ielūkojies Margarētas istabā un bijis pārsteigts par gultas izmēru. Meierovics Margarētu ielūdzis uz restorānu, un abi arī tur divatā dejojuši. Margarēta emocionāli apraksta dejas intimitāti un to, cik ļoti gribējies uzdot kādu jautājumu.
Margarēta Grosvalde #diary
20.1.1921
I am being treated well – she [Lady George] brought me my breakfast after my first good night – I wonder what she is up to. He came here for his books, and the staff took me to the Pictures. Mr. Lasdin* paid a visit to my room and could not get over the size of my bed. I happily remembered the accounts I had to settle and was, accordingly, invited to the Empress Rooms, where we danced all by ourselves. I tickled him with my feathers and I was brought home in the car – I shook all over, which he noticed – but he does not know why – and was dying to ask him for something. Ogier sent me the Riga calendar with Sutta’s dear words.
*Jānis Mārtiņš Lazdiņš (arī Jan Lasdin, 1875-1953) bija latviešu mūziķis un diplomāts. Krievijas impērijas galma orķestra pirmais vijolnieks (1902—1917), Latvijas vēstnieks Beļģijā un Luksemburgā (no 1929). No 1920. gada ārlietu ministra Z. A. Meierovica kabineta šefs. Viņš pavadīja ministru ārzemju ceļojumos Latvijas valsts de iure atzīšanas sarunās (1920—1921), Dženovas konferencē (1922) u.c.
21. janvāris
Margarēta ar delegāciju dodas uz vēl kādu viesnīcas restorānu pēc ielūguma. Tur viss bijis skaisti organizēts, Margarēta gan bijusi strupa savā komunikācijā ar citiem, vien ar Lazdiņu paflirtējusi, tajā pašā laikā nespējot atraut savas acis no jau citām labi zināmām acīm.
Margarēta Grosvalde #diary
21.1.1921
We were asked to the Cecil* – and a nice company we were. It was beautifully arranged, and I was sharp with the others and flirted with Mr. Lasdin – and could not take my eyes off those other eyes.
*Viesnīca “Cecil” bija milzīga (tobrīd Eiropā lielākā) viesnīca, kas tika uzcelta 19.gadsimta nogalē starp Temzas krastmalu un Strand ielu Londonā. Tas tika nosaukts pēc Sesila nama (pazīstams arī kā Solsberi nams), savrupmājas, kas piederēja Sesilu ģimenei kopš 17. gadsimta. Viesnīca tika izdemolēta un daļēji nojaukta 1930. gadā, un tagad tās vietā atrodas Shell Mex House. Bet 20. gadsimta 20. gados tā bija populāra kā atpūtas vieta, daudzās izklaides telpās notika džeza vakari.
22. janvāris
Margarēta iepriekšējā dienā palīdzējusi delegācijai sapakoties, bijusi trakoti nervoza. Bijis jāapsola sava fotogrāfija Meierovicam. Vēlāk sekojušas jaukas vakariņas Criterion restorānā (ko jau atceramies no Margarētas 25.dzimšanas dienas svinībām), ZAM uzdāvinājis ziedus un uzsitis pa muguru, kad Margarēta aizrijusies. Un starp viņiem bijis tik daudz nepabeigtu teikumu. Braucot mājās Maragarēta nodomā, ka jāsāk ticēt drauga Niko teiktajam, ka viņas acis nekad neizpauž to, ko viņa jūt.
Margarēta Grosvalde #diary
22.1.1921
I had coffee with dear Ms. Björk and help them packing at the Carlton. I was painfully nervous – I slapped Mr. Lasdin and had to pretend slapping him; and had to promise my photograph. We had a nice lively dinner at the Criterion* – he gave me a flower and patted me on the back when I coughed, and there were plenty of those unfinished sentences on either side. I drove home biting my nails – I begin to believe Nicko–he used to saying my eyes never expressed anything.
*Restorāns “Criterion” ir restorānu komplekss, kas vērsts pret Pikadili laukumu Londonas centrā. Papildus izsmalcinātām ēdināšanas iespējām tajā ir arī bārs. Tas ir pasaules vēsturisko un vecāko restorānu top 10.
Pirmajā Šerloka Holmsa stāstā doktoram Vatsonam tiek pastāstīts par viņa potenciālo istabas biedru pēc tam, kad viņš satiek draugu šajā Criterion restorānā.
23. janvāris
Margarētai rādās kaislīgi sapņi. Kad viņa aizdodas pavadīt delegāciju stacijā, ZAM pabužina viņas kaklu, un, kad Margarēta atgūst valodu no pārsteiguma, viņš stāsta, ka arī viņam ir sapņi. Pēc šī Margarēta jūtas briesmīgi, salauzta un vārīga. Tāpēc viņa apsēžas un raksta vēstuli, cik vien atklātu un skaidru spēj, un nosūta arī solītos ziedus.
Margarēta Grosvalde #diary
23.1.1921
I arise from dreams of the–and lovely violent kisses. When I arrived at the station he rubbed my neck and when I could get a word in I was told he has had dreams to. I was feeling utterly miserable and raw and broken–but this has revived me. And so I sit down and write–as clearly as I dare– And send him the promised flowers.
"
24. janvāris
Nākamajā dienā pēc emocionālās atvadīšanās Margarēta iet uz skaistu Oslo filharmonijas orķestra koncertu diriģenta Georga Šnēfogta vadībā Alberta koncertzālē. Uz pusdienāms savukārt ielūgusi Marija, brāļa Jāzepa pēdējā simpātija.
Margarēta Grosvalde #diary
24.1.
I heard Schneevoigt* at the Albert Hall and remembered my youth. Marie asked me to lunch – I have made mischief unconsciously, but we settled it all with many kisses, and she gave me Joe’s music.
*somu mūziķis un diriģents Georgs Šnēfogts (Georg Lennart Schnéevoigt) nozīmīgs arī Latvijas kontekstā, jo 1910. gadā dibināja Rīgas Simfonisko orķestri un 1929.–1931. gadā bija LNO galvenais diriģents. Uzsāka čellista karjeru, uzstājoties visā Eiropā 1890. gados. Viņš bija Helsinku filharmonijas galvenais čellists no 1896. līdz 1902. gadam. Pēc tam viņš vadīja daudzus orķestrus, tostarp Kaima orķestri (tagad Minhenes filharmonijas orķestris), Oslo (1919–1921), Stokholmas, Sidnejas simfonisko orķestri un Losandželosas filharmoniju. Kopš 1930. gada līdz savai nāvei 1947. gadā Šnēfogts bija Malmes simfoniskā orķestra galvenais diriģents.Zīmīgi, ka viņš bija komponista Žana Sibēliusa tuvs draugs un bieži izpildīja Sibēliusa orķestra mūziku.
26. janvāris
Vēsturiskā Latvijas de iure atzīšanas diena ir klāt! Oļģerds nepiemirst to telefoniski no Parīzes žigli paziņot māsai Margarētai Londonā! Margarēta tik ļoti priecājas par sava mīļotā panākumiem!
Margarēta Grosvalde #diary
26.1.
Ogier does not forget me – the wire that announce our de jure reached me first. I rejoice for my love’s sake.
No Oļģerda atmiņām: “26. janvāra rītā steidzāmies ar Meierovicu uz ārlietu ministriju ievākt ziņas. Augstākie ministrijas ierēdņi bija aizņemti konferencē, bet Krievijas nodaļas vadītājs Grenārs (Grenard), agrākais Francijas ģenerālkonsuls Maskavā, laipns un Latvijai visai draudzīgs diplomāts, pastāstīja, ka mūsu jautājums vēl neesot izlemts, bez tam dzirdējām arī par dažām grūtībām, kas radušās pēdējā brīdī.
Izgājām ar Meierovicu no ārlietu ministrijas ļoti nospiestā gara stāvoklī. Pēc tam bijām vizītēs pie mūsu draugiem profesora Dumērga un Seņjobosa (Doumergue un Seignobos), un ministrs atgriezās "Meurice" viesnīcā, bet es — sūtniecībā.
Sēdēju pie sava rakstāmgalda, kad taisni pulksten piecos piezvanīja telefons. Es lēni pacēlu trūbiņu: kas gan tagad labs var nākt? Piepeši atskan polītiskā direktora grāfa Peretti balss: "Varu jums paziņot patīkamo vēsti, ka nupat Augstākā padome atzinusi Latviju de iure. Novēlu jums laimes!" Šī brīža sajūtas grūti aprakstīt, bet man liekas, ka trūbiņa sāka drusku trīcēt manās rokās. Panākts bija mūsu tiešais uzdevums, panākts bija tas, par ko Latvijas labākie dēli bija atdevuši savu dzīvību — pilnīga neatkarība.
Tūliņ piezvanīju Meierovicam uz viesnīcu. Man liekas, vēl šodien dzirdu mierīgo nosvērto balsi, ar kādu viņš saņēma paziņojumu. Likās, it kā viņā nebūtu ne mazākā pārsteiguma, ne uzbudinājuma. Un tomēr šai ziņai vajadzēja atstāt dziļu iespaidu uz viņu. Tas bija viņa gudrā un neatlaidīgā darba kronējums, attainojums un atbalsts.
"Labi. Pārbaudīsim" — teica Meierovics, un jau pēc laiciņa viņš man paziņoja, ka esot pārbaudījis ziņu un informējis arī Igaunijas sūtni, kollēgu Pustu. Atzītas bija Latvija un Igaunija. Aizbraucu ar sūtniecības locekļiem tūliņ uz viesnīcu apsveikt Meierovicu, kas bija smaidošs, mierīgā priekā starojošs un, kā vienmēr, darbīgs. No kāda diplomāta, kas dzīvoja tai pašā viesnīcā, viņš jau bija dabūjis zināt Augstākās padomes sēdes gaitas sīkumus. Apstiprinājās, ka atzīšana notikusi uz Francijas priekšlikumu. Par citiem sīkumiem tagad vēl par agru runāt. Sastādījām garu telegrammu Latvijas valdībai. Šī telegramma, kā vēlāk izrādījās, pienākusi tikai 27.janvāra pēcpusdienā, tā ka mūsu valdība par atzīšanu dabūja zināt tieši no Sabiedroto pārstāvjiem.”
27. janvāris
Latvijas sūtniecības Londonā 1921. gada 27. janvārī nosūtīta apsveikuma telegramma ārlietu ministram Z.A. Meierovicam sakarā ar Latvijas de iure atzīšanu.
Paraksti: Margarēta Grosvalde, Miķelis Sanders, Kaļķis, Mārtiņš Bīmanis
No Stokholmas vēstuli, jauno ziņu iepriecināta un lepna par brāļa ieguldījumu de iure statusa sasniegšanā, raksta māsa Līna!
No: Līna Grosvalde
Kam: Oļģerds Grosvalds
27.1.1921.
St-lmā
Mīļo Oļģertiņ,
Sen jau – sestdienā – saņēmu Carrie, par kuru sirsnīgi pateicos. Katru dienu taisījos rakstīt, bet jutos arvien tik šaubīga ka nevarēju (sich erschließen) astlēgties. Labprāt ierakstītu Carrie jaukas lietas un rādas ka daudz maz kas notiek šinī gadā. Vakar vakarā Zariņš attelēgrafēja ka Somija mūs atzinuse un šorīt saņēmām Tavu telegrammu. Atplēšu viņu ar lieliem sirdsklapējumiem, jo atcerējos pagājušā gada telegrammas ddd Grosvald Strandvagen. Bet tūlīt arī pasludināju Maryai un Frederikam. M. Tev tasījās telegrammu sūtīt, bet man liekas ka viņa to saplēsa, jo es atļāvos "kritizēt" ka tādu familijas telegrammu nevarētu ar stempeli un legacijas parakstu sūtīt. Man būtu žēl ka tā būtu, bet man skaidri liekas, ka viņa to iesvieda saplēstu. Varu uzrakstīt vārdus, bet lūdzu Tu man nenododi. - Mere felicite sher Ogier benit memoire vive la France Legation. - "Viņa neprotot latviski un es esot vienādi tāda" man tika teikts un dusmīgi noklabēja durvis. Un Tu paliki bez telegrammas. I am awfully sorry.
Rādas, ka tagad M. sevišķi nervoza, pa naktīm- kurās es arī neguļu - dzirdu viņu stenēdam un vaidēdam otrā istabā. Negribu sākt iet viņas istabā, tad vairs man pat pa naktīm nav savs laiks. Bēdīgi gan ir, viņai nekas, nekur, nekad nevar vairs līdzēt. Es atkal esmu kļuvuse par nebērnu, kad biju prom tad biju laba - ko lai dara.
Lai nu visi labie gari nāk pie mums visiem pa šīm dienām un palīdz mums, kā viņi palīdzējuši caurmērā līdz šim.
Tev visu labāko novēlu un zinu, kā Tu priecājies par Council spriedumu!
L.
31. janvāris
Šodien Margarēta saņēmusi ZAM atbildi, tomēr nodomu to izlasīt novirza kāda cita vēstule. Margarēta un Oļģerds sagatavojuši laikraksta “The Times” sadaļai “In memoriam” atceres rindkopu par brāli Jāzepu, kurš nomira no spāņu gripas Parīzē pirms gada, 1.februārī. Margarēta gaužām emocionāli raksta: “Man ir kauns par to, kā pasaule mani uztver - kauns Džo dēļ un esmu pārsteigta, ka joprojām jūtu, ka man ir pulss.”
Margarēta Grosvalde #diary
31.1.
This morning I got ZAM’s answer – I was going to read it at table, but abandoned the Scheme after reading the address that set me trembling. I read the letter going to the Times for the In Memoriam and I’m ashamed of the way the world is getting hold of me – ashamed for Joe’s sake and surprised to feel my pulse is going.
