#Grosvaldi1921
Digitālais projekts vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi, sākot no 1919. gada tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem.
Grosvaldu dzimtā ir:
- Mērija Grīnberga jaunākā,
- viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
- viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
- vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
- viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
- kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
- gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
- ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974)
- Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).
Šis ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sadarbības projekts, to atbalsta VKKF (Nr. 2021-1-KMA001, "Kultūrvēsturiska projekta #Grosvaldi1921 saturiskais nodrošinājums")
01.05.1921.–15.05.1921.
1. maijs
Kārlis Ieviņš dienasgrāmatā apraksta skaistu ceļojumu ārpus Stokholmas vienatnē. Īsi atzīmē arī savus iespaidus par Legācijas darbu.
Kārlis Ieviņš #dienasgrāmata
1. maijā 1921.
Agris pavasars. Šī nedēļa bij tik silta ar tik siltiem vakariem un naktīm, kādas te neatceros piedzīvojis. Saulains skaists laiks.Viss laistās un vizuļo dzidrās krāsās – jūra, šķēras, debess. Liepas šonedēļ tapa zaļas – arī bērzu meži, tikai ozoli un oši vien vēl brūngani. Šorīt izbraucu ar kuģīti uz Sätru pa Edsvīkenu. Bija viena no skaistākajām dienām atkal manā mūžā – vientuļš, skaists gājiens jaunībā un ziedonī – brīnišķi daiļā maija dienā. Saule, svaigi zaļi lapu meži starp tumšajiem skuju klinšu pakalniem – zili ūdeņi, zila debess,– svētdienas miers pār visu. Mežos baltenītes, zilenītes, sīkie meža ķirši sāk jau balti ziedēt. Eju gar Edsvīkenu un priecājos par viņa skaistumu un idil[l]isko vientulību – Eju uz Tunberget gar Edsby, tur, kur trīs vasaras atpakaļ – bijām ar Draudziņu. Eju pa tiem pašiem ceļiem un pieminu pag.[pagājušos] laikus sirdī... Uz Upsalas pusi gar debess pamalu iet sārti zilgani mākoņu kalnāji. Brīnišķīgas pilsētas, pilis, kupoli – mirdzēdami saulē. Beidzot esmu kalna galā un baudu lielisko izskatu. Vientulībā nosēžu dažas stundas, apēdu ceļa maizi, zīmēju un tad eju atkal tālāk.
Atsveicinos uz visām pusēm un kāpju no 225 pēdu augstas klints zemē – gar viņa pašu stāvāko pusi, kur milzīgi sarkana granīta bluķi pārkārušies pār bezdibenu, savēlušies cits uz cita, alu pilni, sūnām apauguši – īsts zviedru klinšu mežs, – troļļu un teiku pilns... beidzot laimīgi lejā un eju pa ceļu uz Valentunas pusi, kur Draudziņš tovakar viens pats reiz gājis. Nositu pirmo odzi, kura sildījās uz ceļa saulē... Ceļš nav nekāds skaistais... vienmuļīgs apgabals... Tikai Skelnoras dzirnavas te nav tāļi – un eju pāri tai upītei – labam grāvim, kas no maza ezeriņa aizburbuļo uz šīm dzirnavām.
Atceros Almquista brīnišķīgo noveli – un drīz esmu jau pie tā ceļa, pa kuru viņš daudz gadu desmitus atpakaļ gājis... Nu jau arī Valentunas ezers, bet viņš no šī gala nebūt nav tik skaists kā no otra gala... Rūnu akmeņi. Veca vēsturiska apkārtne te, laikam pilna pagānu upuru vietām, kaujas laukiem un citām ievērojamām vietām, jo visgarām gar šo ezeru sastop bieži rūnu akmeņus. Stāv viņi mežonīgas vientuļas dabas vidū, izdilušām akmeņu rakstu zīmēm, nosūnojuši, – diez cik gadu simteņus veci! Varbūt pat tūkstošiem – – –
No Tāby pārbraucu ar vilcienu mājās. Nu atkal pilsētā – šai brīnišķīgajā Stokholmā, kurai vesela pasaule visapkārt – daždažādās ainās. Un nu jau vakars atkal. Ieeju, paēdu – kājas sāp – nogurušas – nāku mājās – zili zaļa nakts debess ar bronzas un zelta vizmu pamalē ziemeļos – tumši debestiņu pulki klīst augstumā. Nakts vēji dzestri dvašo ielās, tad stājas atkal. Izplaukušas liepu gatvas smaržo...
Legācijā nekas jauns. Uztraukums kdzei par Budžeta komisijas lēmumu – legāciju iznīcināšanu – Klaas – tas jau ar inteliģentiem cilvēkiem nesaejoties – kas tiem igauņiem par reprezentāciju – neesot jau vērts runāt – tā jau neesot nekāda reprezentācija – vīzas štempelēt... Ak tu, buržuju gara nabadzība! Un pati nemaz nezin, ka gluži otrādi: man zviedri ļoti atzinīgi atsaucas par Klaasu – un rausta plecus par Gr.[Grosvaldu], kas te kā akmins guļ uz dzīvo reālo darbu ar savu reprezentēšanu…
2. maijs
Džo dienasgrāmata (1911. gads).
Otrdeen, 2.maija
Ingres* izstāde pie G.Petit. Ļoti smukas 2 bildes ar turku interieur un zīmējumi. Pēc puzdeenam pee Vian (kur pedejā laikā beežak esam ļoti jaukas maltītes svinējuši) ar Olgerdu uz Théātre Rēfane: Matinée – “Orfes” de Monteverde. Vecākā italeešu opera ļoti harmoniskā un pasionella mūzika – liels un perverss baudījums. Vakariņas Palace’ā, kur ar Olgerdu jocīgā kārtā nesatikamees un katrs uz savu roku paēdam. Alhambra Sragsons un ļoti jocīgi excentrīķi. Pie Fyshera un arī nekur citur Michela nesatikam. Sēdejam, Royalā un Capitolea – jocīgi, cik tagad gan seeveešu pazīst un jūtas majās! Iedeva italietei 20 ar ko viņa bij padaudz meerā.
*Žans Ogists Dominiks Engrs (Jean Auguste Dominique Ingres), plašāk zināms vienkārši kā Engrs, bija franču gleznotājs un zīmētājs, neoklasicisma un romantisma pārstāvis. Viņš bija Žaka Luija Davida māceklis. Engrs tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 19. gadsimta gleznotājiem.
3. maijs
Džo dienasgrāmata (1911. gads).
Trešdien. 3.maijs
Tēja iekš Pré Catelan un pastaigājums pa krāsaino Bois. Vakarā uz Théātre Marigny atklāšanu, kur bij daudz publikas, bet tapat viņa kā revija pilnīgi švaka. Pec tam majās.
Vakarā pegāju akadēmijā, kur bij maz ļaužu. Samaksaju un nospeleju drusku klaveeres. M-lle Martini diemžel nebij. Vakarā pee Fyshera briesmigi garlaicīgi, un Michels atkal slikti uzvedas. Viņš pedejā laikā pavisam nesmuki uzvedas, nekad nepienak, neuzaicina, nenāk kad apsolas, nav Olgerda pirmās dienās uzmeklējis, nav dāmam vizīti taisījis u.t.t. Katrā ziņā nav tā darījis, ka Royalā atkal belģiete piesēdas un runāja bez apstāšanas, kad mazā Suzanne peenaca, Sāka ar viņu strīdeties u.t.t. Kad aizgāju, ieradās arī vel Germaine. Man tais pārmetumus, ka ar Suzanne taisot sev illuzijas, bet man par tādu tuvredzību jāsmejas: kur pie manis ir īsts aprēķins, tur cīti redz jūtas – smieklīgi! Впрочемъ visa lieta ir nobeigta caur to, ka sestdien braucu uz Londonu ar dāmam.
5. maijs
Ārzemju presē par Latvijas diplomātiem! Laikraksts “Brīvā Zeme” un “Latvijas Sargs” pārstāsta franču laikrakstā “Le Temps” publicēto ziņu par Oļģerdu Grosvaldu!
Par mūsu sūtni Parīzē
sakarā ar O. Grosvalda kga iecelšanu par Latvijas rezidējošo ministri pie Francijas valdības "Temps" izsakās sekoši: Grosvalda kgs bijis Latvijas delegācijas loceklis miera konferencē. Vēlāk, būdams Latvijas priekšstāvis, viņš strādājis par Latvijas de jure atzīšanu no Sabiedrotiem un ieguvis lielas simpātijas. Jaunais Latvijas ministrs esot liels Francijas draugs.
6. maijs
Laikraksts “Latvijas Sargs” ziņo, ka 6. maija Ministru kabineta sēdē pieņemts lēmums iecelt: 1) Georgu Bisenieku par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Anglijā un 2) Oļģerdu Grosvaldu par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministri Francijā.
8. maijs
Kā jau 1911. gada 3. maija dienasgrāmatas ierakstā minēts, Jāzeps Grosvalds ar māti un māsu Līnu dodas uz Londonu. Šodien lasāmi viņa pirmie iespaidi un interesanti, ka Džo reflektē arī par to, kā zuduši stereotipi par Londonu.
Džo dienasgrāmata (1911. gads).
Pirmdien, 8. maijs
Priekšpuzdienā iepirkumi – mētels un cit. lietas – uz Regent Street, Picadilly un Bond Street. Brokastis pie Lyons. Pec tam uz Westminster Abbey, kura diemžel kronēšanas deļ bij slegta, dabūjam tikai Kreuzgangu un blakus Kapellīti redzet. Parliament – man mazākais ļoti patik – sevišķi lielais kantainais tornis. Tad ar auto caur City aizbraucam uz Towern, kuru es ļoti mīlu, - pelēkos torņus ar baltiem stūrakmeņiem un apaļiem jumtiņiem. Ar Ungergraund uz Knights bridge, no kureenas gribejam eet uz Hyde Park, bet nomaldijamies un gajam kadu gabalu pa Phīlimore str.jeb tamlīdzīgi – paradīziskām mazām vienfamilijas mājiņam, ar baltiem logiem un smukiem darziņiem. Vel reti biju piedzīvojis tamlīdzīgus iespaidus, kā šinīs pirmās Londones dienās. I’étais, complētement bouleversē – vispilnaku kontrasti ar Parizi, visos sīkumos, pat uz ielas vāģi brauc citā direkcijā. Labi apģērbti kungi un nejēdzīgi apģērbti sievieši – vispārīgi pēdejie nepanesami.
Biju domājis atrast pelēku un drūmu darba pilsētu – un nu tada lepna leela upe, milzīgi nami, darzi, saule – viss citādi, kā to vareja domāt.
Vakarā ar Kochu bijam eekš London Pavillion Théātre. Mary Lloud un visādi amūzanti dancotaji. Daudz angļu muzīkas.
9. maijs
Jāzeps Grosvalds pirms 110 gadiem sajūsminās par Londonas Nacionālo galeriju!
Džo dienasgrāmata (1911. gads).
Otrdeen. 9
National Galery. Cik tīrs un smuki eerīkots muzejs. Pates bildes izleekas tīrakas. Sevišķi patīka Gainsborough, Coreggio, Veronese, Piero della Frančesca, viens pats Botticelli, Tiziani, Canaletto, Velazquez, Rembrandt, Goya. Deemžel dažas istabas bij līdz beigam slēgtas. Esmu ļoti beeži tur bijis un nopeetni apskatījis. Pecpuzdeen uz teju Hyde Parkā. Pastaigajam pa Regent Street.
12. maijs
Jāzeps apskatījis Griniču, ko salīdzina ar Venēciju. Un redzējis karali Džordžu V ar ģimeni īsi pirms slavenās kronēšanas ceremonijas.
Džo dienasgrāmata (1911. gads).
Peektdeen. 12
Ar tvaikoni izbraucam uz Greenwich, gar visādam fabrikam, dockeem un kuģu peestātnem garam, kur mani sajūsmināja krāsas, tumšas un spēcīgas krāsas: sarkanee zēģeli, tumšee nami, brūnais ūdens, baltā St.Pauls kappele un violetās debesis! Ļoti atgadin Veneciju, tikai netīrāku un tumšaku. Uz kuģa bij smeeklīga mūzika: kapteins un divi matroži spēlēja pilnīgi nepareizi (hasfe, vijole un rags) visvisādus gabalus – pavisam pagāniski akordi. Atpakaļ nakuši pee Westminster bridge redzejam King George ar peederigem garam braucam. Kronešanas laiks tuvojas un tapec visa Londona pilna ar tribinam, kas aizklāj baznīcas un peeminekļus.
12. maijs
Margarētu nomoka galvassāpes, ārsts izraksta brilles. Margarēta ironizē, ka tās piestāvēs tiem dažiem sirmajiem matiem, ko viņa pēc mazgāšanas izrauj. Redzējusi vairākas kinofilmas.
Margarēta Grosvalde #diary
12.5.1921
I had horrid headaches and went to a specialist – the result are tortoiseshell glasses. This goes well with the grey hairs I pull out after washing my hair. I have seen André Brulé and Madeline Lély in “Le Coeur Dispose” and dear “Arsene Lupin”. Mrs. Jürgenson sent me chocolate and Mrs. Chilver a nurses bonnet, “to be exchanged at Selfridges”.
13. maijs
Kārlis Ieviņš skarbi ironizē par Grosvaldu ģimeni, Grosvaldu pāra jūsmināšanos par vizīti pie karaļa, kā arī Līnas aizraušanos ar smēķēšanu un fantazēšanu.
Piektdien 13./5. – Gr.[Grosvaldu] pieņēma karalis... Parastā ceremonija... Dāmām liels prieks un gods... Un cik viss bijis lieliski!... Un tas ceremonijmeisters grāfs Levenhaupts – cik tas smalks! Un kā māk!.. lielījies dzīvokli!.. ”Sie haben Ihre Briefe!...”[”Jums ir Jūsu vēstule”] jkdze sēd, kūpina papirosu un kā medu tecina... Drīz pēc plkst. 1[vieniem] pārbrauca atkal Gr.[Grosvalds] atpakaļ... un stāsta, kā bijis: kā viens vai 2 [divi] mūzikas kori spēlējuši, kā vakts uz trepēm stāvējusi abās pusēs kailiem zobiniem, kā zālē stāvējuši kamerkungi – un otrā zālē atkal veci svarīgi kgi – visi pilnās uniformās – un tad trešajā zālē – ķēniņš viens pats viņu pieņēmis, nākdams soli pretim, sniegdams roku un – pēc ceremonijas runām apvaicājies par boļševismu, sakariem ar Zviedriju u.t.t. – – – –
Gr.[Grosvalda] jkdze aizbrauc atvaļinājumā – ārsts parakstījis klimata maiņu. Esot tak tik ļoti slima – nemaz spēka neesot... Un to rītu te visu priekšā uz grīdas noģībusi – to nekad neaizmirsīšot – katru nakti redzēt... Pārstrādājusies. Un A.[Anton] jkdze nu dežurē augšā... Nu esot ”по нашему” kdze saka... itkā viņiem tur būtu daudz vairāk darba!... Ja cilvēks tā sēž istabā vien un tikai smēķē, bet ienīst kustības svaigā gaisā un pamazām atrofējas – tad jau nav nekāds brīnums, ka paliek slims... Istabā sēdēšana, vecas meitas fantāzijas, histērija, saģiftēšanās ar nikotīnu – te tā īstā vaina. Nepareiza dzīve – ne pārstrādāšanās!...
15. maijs
Kārlis Ieviņš devies atkal ārpus Stokholmas, atklājot Zviedrijas pavasara ainavas.
Vasarsvētkos 15./5.1921.
Silts, saulains pavasaris. Un sauss. Jau ievas pilnā ziedā – arī mežābeles un pilsētā saulgozī arī ceriņi pusuzziedējuši... Kā arvien Vasarsvētkos – izbraucu pa Mēlaru – Uz Fittja – no turienes pa lielceļu uz Botkirka pusi – uz Aspberget[u], kas viens no augstākajiem kalniem dienvidos no Stokholmas – 270 pēdas augsts. Izskats lielisks uz Mēlaru un mazajiem ezeriņiem otrā pusē. Tālumā spīd Stokholmas torņi – starp tumšām klintīm pamirdz zili ūdeņi. Atpūtos uz klints un eju lēnām atpakaļ. Šurpnākot iegāju arī Botkirkas baznīciņā – vecā lauku baznīcā; dievkalpošana, – iesvēta bērnus – meitenes sēd pie altāra visas baltos uzvalkos...
Zeme zaļa. Pūš silts, karsējošs dienvidvējš. Ak, kā vajag lietus!... Viss putekļains, zālīte īsa un reta...
Vakarā sešos iet kuģis atkal atpakaļ... Vakarsaule izlīst sudrabaiņās, zilbinošās plūsmās uz Mēlara zilajiem ūdeņiem. Atceros pie Mariefred[a], ka 4 [četrus] gadus atpakaļ te ap šo laiku Vasarsvētkos gaidījām kuģi un braucām atpakaļ uz Stokholmu... 4 [četri] gadi – un nu nesen satiku viņas vīru – stūrmani uz M. [Mēlara]. Lai dus pagātne! Dzīve ar savu traģiku un realismu iet pāri visam un pļauj savu pļauju. Bet tomēr sirdī zied daža puķe, ko viņas izkapts nevar nopļaut – atmiņas par skaistajām dienām, siržu jūtām – sapņiem un siržu draudzību – viss tas sakopojies vienā skaistā atmiņu puķē, kura zied un smaržo cauri dzīvei. Un, atminēdamies tos laikus, jūtu, ka esmu jau vecāks palicis – eju uz vecuma pusi.
Nu vairs nevarētu tik šķīsti skaisti sajūsmināties, sapņot... Toreiz bija sirds un dvēsele vēl jaunāka... Tagad dzīve ar smagajiem pienākumiem un drudžaino steigu jau padarījusi mani skeptiķi rezignējošu – nespējīgu vairs tā nesavtīgi atdoties ārpus dzīves stāvošai sapņu, dabas un saules jūsmām...
Ap 8 [ astoņiem] jau pilsētā. Vēsāks. Nobraucu pie Agardhiem – tad vēlāk atkal atpakaļ... Otros Vasarsvētkos vēss, svaigs ziemeļvakara vējš – dzen balti zilganus mākoņu barus. – – Dzidrs un svaigs... Vēsmo tāls lietus gaisā un pēc sausa karstuma tas atspirdzina. Izguļos mežā saulē – salaužu ziedošas mežābeles, pīlādžus un eju uz mājām. Staigāju pa pilsētu, guļu mājās, ēdinu dūjas – un tā paiet diena – un vasarsvētki atkal beigās!... Viss vakars ar dzidri spožu vakarsauli, kura ziedošajos kastaņos zied baltas sveces.
