#Grosvaldi1921. Oļģerds dodas uz pieņemšanu pie Francijas prezidenta; Latvijā atzīmē trīs valsts pastāvēšanas gadus

15. novembris – 30. novembris

15. novembris

15.11.1921.

Laikrakstā "Latvijas Sargs" 15. novembra numurā publicēti divi gari raksti par Latvijas vārda ārzemēs jautājumu. Ka pirmais lasāms P. Šmita raksts, kas aizstāv viedokli par "Latwija" lietojumu, kas būtu izmantojams arī citās valodās. 

Latwija jeb Letonija?

Visu laiku tika sludināts un daudzināts, ka esot nodibināta "brīvā Latwija" un šo "Latwijas" nosaukumu mēs sastapām arī visās franču un angļu brošūrās, bet tagad mēs dabūjam zināt, ka Tautu Līgā esot uzņemta "Letonija", nevis vairs "Latwija". Šis jautājums mums nevar būt vienaldzīgs. Vaj tad Latwija patiešām var būt Letonija un vaj mūsu senči ir bijuši Indriķa hronikas "lettones"? Katram valodniekam un vēsturniekam te ir jāatbild ar gluži noteiktu "ne". Ir taisnība, ka latviešu tautas nosaukumā skaņa "e" ir ļoti veca, to mēs jau sastopam pie seniem krieviem, pie lībiešiem un arī pie igauņiem. Kaut arī ir jādomā, ka šis "e" būs mantots no kādas vecas latviešu izloksnes, tomēr mūsu tagadējā valoda pazīst še tikai "a", un pie tādas izrunas mums ir jāturas. Vācu ienācēji turpretī nodibinājās vispirms lībiešu zemē, kādēļ arī piesavinājās daudz nosaukumus pēc lībiešu izrunas, to starpā arī savu "Lette" latviešu nozīmē. Še mums tomēr nav jāaizmirst, ka hronikas "letti" gan ir latvieši, bet "lettones" taču ir leiši. Tā tad "Lettonia" ir Lietava, nevis Latwija. Vēlāki gan Lietavu sāk saukt latīniski "Lithuonia" pēc poļu nosaukuma (Litwa) parauga, bet tas mums še nav no svara.

Līdz ar zinātniska pamata trūkumu Letonija atduras arī uz daudz praktiskākām nesaskaņām. Anglijā un Amerikā angļu rakstos jau ir ieviesies vārds "Latvia", kam gluži tāpat vajadzētu skanēt arī itāliešu valodā, kamēr franču valodā iznāktu "Latvie". Krievu valodā mēs jau esam legalizējuši vārdu "Латвiя" un tāpat mūsu zemi sauc leiši. Arī ķīniešu presē "La-to-wei" nav vairs nekāds svešais vārds. Tikai franču un itāliešu valodā mūsu dzimtene nu tikšot saukta par "Letoniju". Bet kā tad mūsu zemi lai tulkojam spāniešu, grieķu, čehu un citās valodās? Gribot negribot mums būs reiz jāpāriet uz vienu noteiktu nosaukumu.

Te nu var jautāt, vaj mēs še nevarētu mest filoloģiju un patriotismu pie malas un turēties pie jaunā oficiālā termina "Letonija"? Katrs latvietis, kas būs dzīvojis ārzemēs, būs arī novērojis, ka ārzemnieki īsti nevar izšķirt latviešus no leišiem un igauņiem. Ja nu mēs Lituanijai blakus noliksim vēl Letoniju, kas no filoloģiskā viedokļa ir Lietawa, tad mēs jukas tikai vairosim. Te vēl ir jāpiezīmē, ka franciski arī Estoniju jeb Igauniju izrunā neretis kā Letoniju, pieliekot artikulu "l" un atmetot "s" skaņu. Tā tad no Letonijas mums celsies tikai praktiski ļaunumi, newis labumi. Kādēļ īsti Latvija pārkristīta par Letoniju, man nav zināms. Esmu dzirdējis tik kādu stāstiņu, kas drīzāk izklausās kā anekdote. Ārzemēs esot kompromitējušies kādi latviešu lielinieki, kas saukušies par Latwijas, nevis Letonijas pavalstniekiem. Es gan negribu ticēt, ka mūsu priekšstāvji ārzemēs piegrieztu vērību šādiem niekiem, bet mēs tomēr še esam maldināti ar nepareizām ziņām. Mums tika stāstīts, ka franču zinātnieki negribot atzīt nekādas Latwijas, bet turēties pie vecā vārda "Letonija". No daudz franču laikrakstiem mēs redzam, ka tas nav taisnība. Kā mēs paši sauksim savu zemi, tā to sauks arī franči, jo tādas vecas Letonijas franču valodā nevarēja būt, tāpat kā arī krievu un vācu rakstos daudzināja gan latwiešus, bet ne latwiešu zemi.

Mums jānāk reiz skaidrībā, vaj mēs dzīvojam Latwijā jeb Letonijā?

P. Šmidts.*

*Iespējams, Pēteris Šmits, arī Šmidts (1869-1938) - latviešu orientālists sinologs, valodnieks un etnogrāfs, pazīstams ar saviem darbiem par latviešu folkloru un etnogrāfiju, latviešu zinātniskās mitoloģijas pamatlicējs

15. novembris

15.11.1921. 

Kā nākamais raksts šajā pašā laikrakstā publicēts Oļģerda Grosvalda ziņojums, paskaidrojot, kādēļ franču valodā tiek un tikšot lietots nosaukums "Lettonie".

Šajā pašā jautājumā mūsu sūtniecība Francijā piesūtījusi sekošo paskaidrojumu. 

Latwijas vārda jautājums franču valodā jau pagājušā gadā galīgi izšķirts, jo ārlietu ministrija, ievākusi atsauksmi no Augstkolas valodniecības fakultātes, nolēma lietot nosaukumu "Lettonie" un deva visām priekšstāvniecībām ārzemēs attiecīgu rīkojumu. Par šādu samērā tik nesvarīgu formālu jautājumu tā tad vairs nebūtu vērts rakstīt un zaudēt derīģu darba laika, ja dažos latviešu laikrakstos nebūtu parādījies šāds ziņojums, kurš sastādīts uz matemātikas studenta A. Grāvīša aizrādījuma pamata un kurš satur nepatiesus un Parīzes sūtniecību aizskarošus apgalvojumus. Tā ka šis raksts varētu sabiedrību maldināt, tad sūtniecība spiesta dot sekošos paskaidrojumus.

Kādu laiku (1919. un 1920.g. sākumā), Parīzes delegācija un sūtniecība mēģināja lietot franču valodā nosaukumu "Latvia" jeb "Latvie" (lietojot veco vārdu "Lettonie" iekavās), bet drīz bij jāpārliecinājas, ka šis mēģinājums pilnīgi neizdevies, jo franču publika pret tādiem jauninājumiem izturējās neuzticīgi un šī vārda lietošana noveda pie visādiem nevēlamiem pārpratumiem. Tādēļ ārlietu ministrija to arī atmetusi.

Vārds "Lettonie" ir vecs franču vārds un kā tāds pazīstams franču skolās, zinātniskās iestādēs un presē. Tas atrodams visās vārdnīcās, enciklopēdijās, vēstures grāmatās un ģeogrāfijas kartēs. Uz to A. Grāvīts dibina apgalvojumu, ka tas ģermanisks - tas laikam tikai pašam šī slēdziena autoram būs zināms. Pilnīgi aplams ir A. Grāvīša apgalvojums, ka daudzi franču laikraksti bieži vien lieto vārdu "Latvie". Lai to pierādītu, vajadzētu uzrādīt attiecīgos laikrakstu numurus. Izņemot divus vai trīs avīžu numurus, kuros iespiesti paša Grāvīša iesūtītie ziņojumi vai uzsaukumi, tādus neizdosies atrast.

Turpretim sūtniecība savos arhīvos glabā simtiem dažādu franču avīžu izgriezumu, kur vienīgi lietots vārds "Lettonie". Lietojot vārdu "Lettonie", mēs strādājam ar gatavu materiālu, ar frančiem labi pazīstamu jēdzienu; lietojot "Latvie", mēs dezorientējam publiku, uzduramies uz nesaprašanu un neuzticību un mums katru reizi atsevišķi jāpaskaidro, ka valsts "Latvie" nav nekāds jauns pasakains dibinājums, bet gan tā pati vecā, visiem izglītotiem frančiem pazīstamā "Lettonie". Kāda nozīme un kāds nolūks var būt tādam veltīgam "reformas" darbam, kas tikai jauc un noārda to, kas ar lielām pūlēm jau panākts?

Vienīgais oficiālais dokuments, kurā lietots vienu reizi vārds "Latvie", ir Versaļas miera līgums. Tam pretim stāv mūsu de jure atzīšanas dokuments, uzņemšanas dokuments Tautu Savienībā un visa lielā ministrijas un sūtniecības korespodence ar franču iestādēm, kur tikai lietots nosaukums "Lettonie". Tik tālu par lietas faktisko pusi. Kā redzams, visi A. Grāvīša apgalvojumi (izņemot miera līgumu) aplami un nedibināti. Būtu jānožēlo, ja bez pārbaudīšanas un informēšanas kāda Latvijas iestāde vai persona tiem būtu ticējuši.

Par lietas teorētisko pusi jāsaka sekošais:

1. "Lettonie" ir vecs un pazīstams vārds un, kā jau teicu, plaši ievests Francijā. Nav nekāda iemesla piespiest frančus mainīt nosaukumu, kuru viņi mums sen devuši un pie kura viņi pieraduši. Tīri praktiski ņemot, nozīmētu tērēt daudz laika un naudas, ja gribētu tagad piepeši pārtaisīt visas grāmatas, kartes, štempeles, uzrakstus, izkārtnes utt. nevien tikai Latwijā, bet visā Francijā. Vai mūsu "reformētāji" par to kādreiz iedomājušies?

2. Nevar piespiest kādu svešu tautu ievest pāgrozības terminoloģijā pret viņas pašas gribu. Ko mēs teiktu, ja kādā jaukā dienā franči no mums prasītu teikt latviešu valodā "France", un nevis "Francija", "England" un nevis "Anglija", "Deutschland" un nevis "Vācija"? Mums prātā nenāktu padoties tādām prasībām. Bet no frančiem A. Grāvīts prasa, ka viņi nesaka "Lettonie", kā tas viņiem pašiem patīk, bet "Latvie", kā viņš to vēlas. Katra tauta sauc svešas tautas ar tādiem vārdiem, kā viņa pati grib un būtu netaktiski un nepieklājīgi, ietiepīgi uzspiest viņai savu gribu. Bez tam tāda herostratiska - lai neteiktu vairāk - ziņa nevestu ne pie kāda praktiska rezultāta.

3. Neviena cita tauta neuzspiež Francijai savu pašdarināto nosaukumu. Somi franču valodā nesaka "Suomie", bet "Finlande" - (šoreiz tieši ģermānisks vārds), igauņi - Esthonie (ne Estie), leiši - Lithuanie (ne Lietuvie), poļi - Pologne (ne Polszie), zviedri - Suede (ne Sverigie). Visām tautām pašu valodā ir cits nosaukums nekā franču valodā. Tādus piemērus varētu minēt lielā daudzumā.

4. Vārdus "Lettonie" un "Lettonia" atzīst un aizstāv Latvijas ārlietu ministrija un bez šaubām visi Latvijas diplomātiskie priekšstāvji ārzemēs. Kā piemērus citēšu tikai Latvijas ministrus Romā Dr. M. Valteri, Varšavā M. Rukšu, Legācijas padomnieku P. Sēju, rakstnieku Ed. Virzu. Katrs, kam patiesi pazīstami apstākļi ārzemēs un it sevišķi Francijā, bez šāubām pievienosies mūsu uzskatam. To ir arī darījuši visi franču zinātnieki, rakstnieki un publicisti (bez izņēmuma), ar kuriem mums par šo jautājumu bijušas sarunas.

Beigās vēl jāuzsver, ka A. Grāvīšā apgalvojums, it kā vārda "Lettonie" lietošana "ļoti kaitē Latvijas lietas propagandai Francijā" ir pilnīgi no gaisa grābts. Taisni pretējais ir patiesība. Lietojot neparasto un nepazīstamo vārdu "Latvia", uzduramies uz lielām tehniskām grūtībām, nesaprašanu un nepatikšanām. Personai, kurai nav nekā kopēja ar Latvijas propagandu ārzemēs, nav nekādu tiesību spriest par Parīzes sūtniecības padarīto darbu.

Ar šo paskaidrojumu sūtniecības uzskati ir izteikti un tā nekādā turpmākā avīžu polemikā nepiedalīsies.

Par Latvijas sūtniecību Parīzē:

Dr. O. Grosvalds

16. novembris

16.11.1921. 

Dienu vēlāk Oļģerda Grosvalda raksts par Latvijas nosaukumu publicēts arī laikrakstā "Latvis".

Laikrakstā "Valdības Vēstnesis", gaidot Latvijas dzimšanas dienu, publicēts raksts par nozīmīgākajiem notikumiem neatkarīgās valsts vēsturē kopš tās dibināšanas 1918. gada 18. novembrī

Latvijas republikas pirmie trīs gadi

Parīt, 18. novembrī, paliks trīs gadi, kamēr caur tautas gribu nodibinājās patstāvīgā, neatkarīgā Latvijas valsts. Der šai gadījumā mest skatu atpakaļ uz galvenajiem notikumiem mūsu valsts sākuma periodā. Patstāvīgās Latvijas dibināšana, kā arī pirmie viņas pastāvēšanas mēneši, norisinājās ārkārtīgi grūtos apstākļos, kad mums nebija nedz organizēta bruņota spēka, nedz ieroču, nedz naudas, nedz citu līdzekļu, bet ienaidnieks lauzās no ārienes mūsu zemē iekšā, ieņemdams Rīgu um Jelgavu, postīdams nevien Latgali un Vidzemi, bet arī Zemgali un Kurzemi līdz pat Ventai, tā ka mūsu organizatorisko valstisko spēku rīcībā atlika tikai Liepāja ar pāris tuvākiem apriņķiem. Pie tam ārējais ienaidnieks gan ar aģitācijas, gan ar nāves sodu un dažādu citu briesmu darbu palīdzību mēģināja sacelt tautā jukas, naidu un šķelšanos pašu starpā, lai nodibinātu pie mums lielniecismu un komunismu… Tas bija tautai un visiem valstiski domājošiem darbiniekiem smagu pārbaudījumu brīdis [..]

Tā pirmais Latvijas republikas pastāvēšanas gads pēc grūtiem pārbaudījumiem un smagiem zaudējumiem beidzās tomēr ar spožu un pilnīgu uzvaru pār mūsu patstāvības apdraudētājiem.

Otrs mūsu patstāvības gads sākas ar Latgales - šās mūsu trešās zvaigznes - atbrīvošanu (kādā darbā mūs labvēlīgi pabalstīja daudzīgās Polijas varonīgā armija). Tālākie svarīgie tā gada notikumi bija: Satversmes Sapulces izvēlēšana un atklāšana, miera noslēgšana ar Krieviju, normālu attiecību atjaunošana ar Vāciju, ar kuru mūsu diplomātiskie sakari pa Bermonda notikumu laiku bija pārtraukit, kā arī robežas strīda izšķiršana ar Igauniju utt.

Ja mūsu republikas pirmo gadu varam apzīmēt par grūtu cīņu un ciešanu laikmetu, otru - par cīņu noslēgšanas un normālu apstākļu ievadīšanas laikmetu, tad nupat pagājušais trešais gads vārda pilnā nozīmē saucams par - ražīga miera darba laikmetu tiklab attiecībā uz ārējo politiku, kā arī iekšējā valsts dzīvē.

Ārējā politikā šogad redzējām piepildāmies savu karstāko vēlēšanos - mūsu valsts de jure atzīšanu un uzņemšanu tautu savienībā. Tās bija prieka un gaviļu dienas visā valstī, kad 27. janvārī pienāca ārlietu ministra Z. Meierovica un sūtņu M. Valtera un O. Grosvalda telegrama, kurā tie vēstīja, ka dienu iepriekš augstākā padome Parīzē Lielbritānijas, Frncijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas vārdā nolēmure atzīt Latviju de jure. Somija pate pirmā bija mums novēlējusu tiesisko atziņu jau 25. janvārī, un Polija vēl agrāk, lai gan savu atzinumu paziņoja tikai reizē ar sabiedrotiem. Minēto valstu lēmumam drīzi pievienojās vairāk citas - gan lielākas, gan mazākas valstis [..]

Mūsu de jure atzīšanai pēc 8 mēnešiem sekoja mūsu uzņemšana tautu savienībā: 22. septembrī tautu savienīvas plenārsapulce Ženēvā vienbalsīgi nolēma: Latviju - līdz ar citām Baltijas valstīm - uzņemt šai starptautiskā valstu un tautu organizācijā. Ar šādu savu lēmumu vecās kultūras tautas - kā to Satversmes Sapulces prezidents šai gadījumā noturētā svinīgā sēdē uzsvēra - bija atzinušas mūsu valsti par spējīgu, par cienīgu, par stipru un par pienācīgu, lai uzņemtu to savā vidū [..]

Mūsu valsts trešais gads nobeidzas tādos apstākļos, ka nākotnē varam lūkoties ar tik labāk izredzēm, kā vēl nevienu iepriekšējo gadu.

Vēl dienu vēlāk Oļģerda Grosvalda paskaidrojums ar īsu ievadu tiek publicēts izdevumā "Brīvā Zeme".

Latvie waj Lettonie.

Mūsu sūtnis Parīzē Dr. O. Grosvalds piesūtījis šai jautājumā, kas jau bija pārrunāts mūsu laikraksta Nr. 253, paskaidrojumu. Tas visā visumā sakrīt ar domām, kuras izstāstītas pie mums. Pievedam tādēļ rakstu saīstinātu: [..]

17. novembris

17.11.1921.

Margarēta ved ciemiņu Vanagu uz dažādām Londonas atpūtas vietām, kā arī izbauda kāda spāņa uzmanības apliecinājumus.

#Margarēta diary

17.11.

I took Wannag to the Oratory and to Kew, and had a lovely lunch at the Savoy, where a Spaniard took a lively interest in me.

18. novembris

18.11.1921.

Latvijas dzimšanas dienā Margarēta iepērkas, kārto matus un fotogrāfējas. Notiek arī ballīte ar liķiera dzeršanu, kas beidzas ar to, ka jaunais pielūdzējs skūpsta Margarētas roku.

#Margarēta diary

18.11.

I did some shopping, had my hair done several times and was photographed by Van Dyk. The party was better than usual – I had "Chrichton" on his knees and took any amount of chartreuses. When we were left to ourselves, ?. kissed my hand, looking very pitiful.

Laikrakstā "Latvis" sniegts izsmeļošs raksts par to, kā Oļģerdam Grosvaldam 9. novembrī gājis oficiālajā pieņemšanā pie Francijas prezidenta. 

Mūsu sūtnis pie Francijas prezidenta.

Rīgā, 17. nov. Mūsu ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Francijā O. Grosvalds 9. nov. iesniegdams savas pilnvaras Francijas republikas prezidentam Milleranam (Millerand)*, aizrādījis, ka viņš ar prieku uzņēmies augsto misiju būt pirmajam Latvijas oficiālajam priekšstāvim Francijā. Šis apstāklis liekot atcerēties latvju gadusimteņiem ilgās pūles paturēt savu civilizāciju un pēdējo gadu ziņas, ar kurām tā ieguva un nostiprināja savu neatkarību, tāpēc latvju tauta tagad nevarot neizteikt patiesu un dziļu atzinību Francijai, brīvības tēvijai. Tāpat Grosvalds aizrādījis, ka Francija diplomātiski pabalstījusi mūsu prasības jau kopš 1918. g. līdz š.g. uzņēmusies Augstākā Padomē iniciatīvi mūsu de jure atzīšanā. Izteikdams Latvijas vārdā pateicību augstsirdīgajai franču nācijai, Grosvalds aizrādījis uz mūsu rakstura īpašībām, kuras esot līdzīgas franču raksturam. Abām tautām esot dziļi demokrātisks gars, dedzīgs patriotisms un stipra dzimtenes mīlestība. Simpātijas abu tautu starpā pastāvot jau sen, tikai politiskie apstākļi neļāvuši latviešiem viņas brīvi izteikt. Tagad Latvijas izveidos šīs simpātijas par stipru un paliekošu draudzību.

Prezidents Miljerans nolasījis atbildes runu, kurā uzsver, ka latviešu tauta pierādījusi augstu drosmi, neatlaidību un saprašanu ziņā, kuru tā veduse pret svešo iekarotāju, lai iegūtu brīvību un lai izsargātos no nemiera un anarhijas elementiem. Latvijai ir tiesība būt lepnai, ka tā var attīstīties ar darbu kārtības un miera apstākļos. Atzīstot šo enerģiju, Francijas Republikas valdība uzskatījusi par savu pienākumu so veicināt un sajust priecīgu gandarījumu, ka tā palīdzējusi izdzīt ienaidnieku no Latvijas robežām un pacelt Latviju kā neatkarīgu valsti starptautiskā dzīvē. Francijas dzīvo simpātiju pret kara postā tik briesmīgi cietušo tautu vēl pavairo Latvijas sekmīgās pūles nodibināt ciešus draudzības sakarus ar kaimiņu zemēm un tādā kārtā nostiprināt mieru šinī Eiropas daļā. Variet būt pārliecināti, ka franču valdība darīs visu, lai atvieglotu Jūsu misiju stiprināt labās attiecības, kuras pastāv starp Franciju un Latviju.

**Alexandre Millerand (1859-1943) - franču politiķis, Francijas premjerministrs 1920. gadā un Francijas prezidents no 1920. gada 23. septembra līdz 1924. gada 11. jūnijam

19. novembris

19.11.1921.

Dienu vēlāk arī "Latvijas Vēstnesis" ziņo par pieņemšanu pie Francijas prezidenta, šajā gadījumā tiešajā runā citējot prezidenta teikto Oļģerdam Grosvaldam.

[..]

Prezidents Milerāns nolasīja savu atbildes runu: "Ministra kungs! Man ļoti patīkami pieņemt Jūsu personā jaunās tautas pirmo diplomātisko priekšstāvi, tautas, kuru Francija ar prieku redz savu draugu skaitā. Latvju tauta pierādījusi cēlu drosmi, neatlaidību un saprašanu cīņā, kuru tā vedusi pret svešo iekarotāju, lai iegūtu brīvību un lai izsargātos no nemiera un anarhijas. Latvijai ir tiesība būt lepnai, ka tā var attīstīties ar darbu kārtības un miera apstākļos. Attīstot šo enerģiju, Francijas republikas valdība uzskatījusi par savu pienākumu to veicināt. Francijas valdība sajūt priecīgu gandarījumu, ka tā palīdzējusi izdzīt ienaidnieku no Latvijas robežām un pacelt Latviju kā neatkarīgu valsti starptautiskā dzīvē. Francijas dzīvo simpātiju pret tautu, kura tik briesmīgi cietusi kara postā, vēl pavairo viņas sekmīgās pūles nodibināt ciešus draudzības sakarus ar kaimiņu zemēm un nostiprināt mieru šinī Eiropas galā. Varat būt pārliecināts, ministra kungs, ka franču valdība darīs visu, lai atvieglotu Jūšu misiju, nolūkā stiprināt labās attiecības, kuras pastāv starp Franciju un Latviju. Es Jūs lūdzu izteikt pateicību un sveicienus Jūsu valsts galvai un ticēt maniem sirsnīgiem labklājības novēlējumiem jaunajai republikai."

Šajā pašā "Latvijas Vēstneša" numurā tiek publicēta laikraksta darbinieka saruna ar Oļģerdu Grosvaldu, kurš šajā reizē saistībā ar darbu legācijā Parīzē pieminējis arī jau mūžībā aizgājušo brāli Jāzepu.

Saruna ar Latvijas sūtni Parīzē Dr. O. Grosvaldu.

No Parīzes Rīgā ieradies mūsu sūtnis O. Grosvalda kungs mūsu līdzstrādniekam ziņoja, ka ieradies iepazīties ar Latvijas saimniecisko stāvokli. Latvijas legācijas galvenais mērķis bijis panākt Latvijas de jure atzīšanu. Pēc tam radās jauni uzdevumi: konsulārie un tirdzniecisko sakaru nodibināšana starp Latviju un Franciju. Francijas ostas apmeklē daudz latviešu jūrnieki, kuri savās darīšanās griežas pie legācijas. Legācija uzturēja sakarus ar latviešu kolonijām Sibīrijā, Ķīnā, Brazīlijā un Ziemeļamerikā, informējot par notikumiem Latvijā un apgādājot ar informācijas materiāliem.

Sakarā ar Latvijas tiesisko atzīšanu radikāli grozījās attiecības ar Franciju. Varējām uzstāties jau oficiāli un šā gada 9. novembrī notika mana pieņemšana no Francijas prezidenta. No 26. janvāra līdz 9. novembrim bija vēl divas darbības nozares, kuras ienesa svarīgu vietu legācijas dzīvē. Ar Latvijas valsts ekonomisko nostiprināšanos attīstījās tirdznieciskie sakari. Attiecībā uz saimnieciskiem sakariem liela nozīme piešķirama Latvijas finansu ministra Kalniņa braucienam uz ārzemēm. Sūtnis apmeklējis līz ar viņu Francijas tirdzniecības un rūpniecības ministrus Alemanso, Punkarē un finansu aprindas. Kalniņa kungam izdevās ieinteresēt franču finansu aprindas par Latviju. Sarunas vēl šinī jautājumā turpinās. Francijas republikas prezidenta Millerana runa atzīmējama par nopietnu vēlēšanos attīstīt labas attiecības ar Latviju.

Rosīgi darbinieki mūsu legācijā bija Jāzeps Grosvalds, pēc tam M. Nukše, kas iecelts par sūtni Polijā un pēdējā laikā P. Sēja, kurš tagad manā prombūtnē stāv mūsu sūtniecības priekšgalā.

Francija ar lielu enerģiju ķērusies pie izpostīto apgabalu atjaunošanas; šis darbs gandrīz jau pabeigts, izņemot Werdenu un Reimsu. Francija faida no Vācijas maksājumu izpildīšanu, jo izpostītām vietām izsniegti lielāki aizdevumi un ar to nopietni rēķinās valsts budžets. Francijā ir dziļš iekšējs miers un Francijas zemniecība uzskatāma kā ievērojams faktors Francijas dzīvē. Latvijā O. Grosvalda kungs guvis vislabākos iespaidus. Francijā Latvijas tēvijas aizstāvji pazīstami kā braši kareivji ar labu slavu.

20. novembris

20.11.1921.

Presē izsmeļoši tiek aprakstītas Latvijas Republikas trīs gadu pastāvēšanas svinības, kurās piedalījies, teicis vārdus un nolicis vainagu arī Oļģerds Grosvalds

18. novembris

Vakar, 18. novembrī, Latvijas valsts trīs gadu pastāvēšanas svētki bija lieliskāki, nekā divus agrākus gadus. No paša rīta sapulcējās pie augstskolas svinīgā gājienā uz Brāļu kapiem Meža kapsētā studenti un studentes ar augstskolas rektoru, profesoriem un docentiem priekšgalā, Latviešu nacionālās jaunatnes savienība, 2. valsts vidusskolas skolnieki ar saviem skolotājiem un audzinātājiem priekšgalā, pilsētas prefekts ar palīgu, Rīgas tirgotāju biedrība ar Latvijas tirdznieku savienību, Latvijas tirgotāju savienība un milzums publikas. Valsts un organizāciju karogiem plivinoties un orķestriem spēlējot, nepārredzamais gājiens, pa karogiem pušķotām ielām devās uz Brāļu kapiem, kur to jau sagaidīja svētku ļaudis. Bija ieradušies arī apsardzības ministrs Zemgals, izglītības ministrs Dauge, ģenerāļi Balodis, Goppers u.c. ar štāba priekšniecību, virsniekiem un ierēdņiem. Satversmes Sapulces viceprezidents Petrevics pirmais novēlēja vieglu smilti kritušiem tautas varoņiem. Apsardzības ministrs Zemgals: "Dusiet saldi, brāļi - varoņi! Kamēr latvju mēle runās, tā cildinās jūsu darbus. Svētās cīņās jūs radījāt brīvo Latviju." Ministru kabineta uzdevumā viņš noliek vainagu. Latvijas sūtniecība Parīzē sūta savu atzinību un pateicību tautas varoņiem ar sūtni Grosvaldu: "Mēs godinām jūsu piemiņu nevien svētku dienās, bet katru brīdi, mūžīgi. Francija godina savas tautas varoņa piemiņu nezināmā kareivī, pulcējoties katru svētdienu pie viņa un pušķo to puķēm un zaļumiem. Tā ir mūžīga mīlestības un pateicības jūta tautas dvēselē." Sūtniecības vārdā viņš noliek vainagu. - Rīgas pilsētas galva Andersons: "Noliecu galvu dziļā pateicībā pie varoņu kapiem, uz kuriem mūžam neaizaugs ceļš tautai, jo še ir viņas svētnīca." Augstskolas rektors, profesors Felsbergs: "Kā ik gadus, tā arī šogad Latvijas augstskolas saime nāk nolikt savas skujiņas uz tautas varoņu kapa, jo šis ir tautas svētākais altārs. Še jānāk sevišķi tautas jaunatnei smelt dievišķo tēvijas mīlestību, kas dod spēku priekš grūtākiem tautas likteņa brīžiem. Mums tagad sākas darba laiks Mūsu darbs norit vēstures priekšā. Mums jābūt atbildīgiem un nedrīkstam būt mazi un zemi, lai nākotnes Latvija nenolādētu mūs." Noliek vainagu, un studenti un studentes pušķo brāļu kapus skuju zariņiem.

Rīgas tirgotāju biedrības un Latviešu tirdznieku savienības vārdā Upenieks noliek vainagu. Latvijas tirgotāju savienības vārdā Fr. Lasmanis tēlo Brāļu kapus par tautas svēto ozolu birzi. Savienība atzinusi par savu pienākumu pret kritušiem varoņiem dibināt fondu šās ozolu birzes pamatu likšanai un izkopšanai. Manifestanti godināja varoņu piemiņu gājienā pa kapu rindām, noliekot uz kapiem skuju zariņus. 

Plkst. 11 dienā uz esplanādes sākās Rīgas garnizona daļu parāde. Tūkstošiem ļaužu ciešā riņķī ieslēdza laukumu. Uz parādi bij ieradušies ministru kabinets, Satversmes Sapulces locekļi, ārvalstu diplomātniskais korpuss, augstākie kara priekšstāvji. Kareivju rindas  nostājušās uz laukuma četrstūrī un astoņas lidmašīnas nemitīgi riņķoja pār laukumu, metot nāves cilpas un rādot savus sasniegumus aviācijā. Īsi pēc plkst. 11 ieradās Satversmes Sapulces prezidents. Ministru prezidenta, apsardzības ministra un citu pavadībā apstaigāja karaspēka daļas, apsveicinoties ar karaiveju nodaļām. Prezidents Čakste uzrunāja kareivjus. Uzrunai sekoja himna. Himnu izpildot, 15 lielgabalu šāvieni tricināja Rīgas mūrus. Pēc tam iesākās karaspēka parāde pulkveža Apiņa vadībā. Pēc parādes sāka pulcēties biedrības, organizācijas, augstskola, skolas, savienības, abas ģildes, ugunsdzēsēji ar karogiem. Prefektūras orķestris priekšgalā atklāja šo svinīgo gājienu. Pirmā bij gājienā pilsētas valde, kurai sekoja citas organizācijas ar orķestriem, dodoties uz pili, kur gājienu saņēma Satversmes Sapulces prezidents. Pēc tam gājiens devās uz Daugavas malu, kur nostājās pretī pilij, apsveicot Satversmes Sapulci, armijas un valdības priekšstāvjus. Rīgas pilsētas galva Andersons uzrunāja Čakstes kungu: "Bij pagātnē brīži, kad Latvijas liktenis karājās mata galā, bet šis mats nav trūcis. Spraustais mērķis ir sasniegts. Latvija ir pilntiesība valsts un arī savā saimnieciskā dzīvē nostiprinās. Tauta pulcējas ap saviem vadoņiem vienmēr vairāk." Prezidentu apsveic augstskolas vārdā students Dreikšs, izsakot pārliecību, ka tautas vadoņi viņas likteni ar veiksmi vadīs arī nākotnē. Satversmes Sapulces prezidents J. Čakste aizrāda, ka lieliskā manifestācija, neskaitāmie pilsoņu pūļi liecina par labāk saitēm starp tautu un valdību. Mēs esam pārcietuši grūtus laikus, bet vienoti pie mierīga darba. Būsim vienoti nevien manifestācijās, bet arī pie atjaunošanas darba. Tad sasniegsim to, ka mūsu valsts piedzīvos ziedu laikus. Upenieks apsveic ministru prezidenta personā valdību.

Ministru prezidents Meierovics pateicās valdības vārdā un atskatās uz pagātni, kad mums nebij ne armijas, ne finansu, bet ticība uz sevi. Daudz ir padarīts, bet ne mazāk vēl jādara. Mums vel jānostiprina saimnieciskā dzīve. Pie šī darba tautai jānāk valdībai palīgā. Karš mūs darījis nabagus. To vietā, ko karš izputināja, ražosim jaunas vērtības. Cīņās mēs gājām vienoti, tas pats jādara arī saimnieciskā darbā. Jaunatnes organizāciju priekšstāvis A. Laiviņš apsveic apsardzības ministra personā mūsu armiju. Apsardzības ministrs G. Zemgals aizrāda, ka brīvības cīņas ir izcīnītas, bet mums jārūpējas, lai armijā mūžam dzīvotu Lāčplēša gars. Orķestrs nospēlē "Dievs dod mūsu tēvu zemei" un pie tautas marša skaņām manifestanti izklīst. Svinības sajūta bij visu dienu un ļaužu pūļi viļņoja pa pilsētas ielām līdz velam vakaram.

21. novembris

21.11.1911.

Jāzeps dienasgrāmatā apraksta kādu svarīgu notikumu, kā dēļ gan spodrināti zobeni un ķiveres, gan vilktas parādes formas, taču – nācies arī krietni pasalt.

#Džo dienasgrāmata (1911)

Tai nedeļā ari bij Инспекторский Осмотр, uz kuru atbrauca divīzijas un brigades komandeeri. Deenu preekš tam jau sataīsijam visas savas leetas, notika leela ķiveru un zobeņu pucešana – sevišķi peedzerušais Kovaļenskis ar leelu enerģiju puceja preekš Volck’a zobeni un pee tam pat sacirta viseem krēsleem lēnas. No rīta salasījās uz Церковная Площадка viss pulks pilnā parades uniformā un tad notika parade ar опросъ претензiй u.t.t. Visparīgi ļoti smuka bilde – sultanī plīvinajas, ķiveri spīd un muzīka dīmd церемониальный маршъ. Tikai aukstā vejā stavet bij nepatīkami, kajas sala un rokas peekusa zobeņu turot. Otrā deenā bij sagaidams пробҧгъ – 50 vērstis jat, uz ko mes arī apģerbamees, bet tad izradijās, ka mums tikai klasē japeedalās – atnaca ģenerals un drīz aizgaja. Sestdeen no rīta vel bij Георгiевскiй парадъ, kur bij atkal jasalst un jastav paris stundas baznīcā. 

23. novembris

23.11.1911.

Džo karadienesta laikā atrod iespējas visdažādākā veida nodarbēm. Skrodera gaidīšanai stacijā, jāšanai miglā un dziesmu dziedāšanai naksnīgās pilsētas ielās.

#Džo dienasgrāmata (1911)

Vakarā braucam ar Узница uz vakzali, skroderam pretim, no kura Maxsims grib ļoti steidzig mundeeru. Stancijā izdzeram puspudeli un otro pusi atdevam Uznicam, kas bij jau tā eedzeris. Viņš sāka venmer vairak līgotees, kamēr pēdīgi rati saka eet pa ceļa akmeņeem un kokeem. Žīds breesmigi bijās un veenmer gribeja lekt ārā, bet tad Maxsims uzsedās uz buka un Uznīcu eevēlam ratos. Zituacija bij pārāk komiska: drebošais žīds un vecais Узница, kas apgalvo, ka viņš neesot peedzeris, un ka viņam pa šo brauceenu vel vajagot sevišķi peecus rubļus. Sestdeenā atkal taisīja smuku полевая поҧздка – trešo – kur tīka dotas dažas manevru īlluzījas – обзоры, attaļi jātneeki miglā, gaidīšana mežā. Velak ar dzeesmām caur pilsetu.

24. novembris

24.11.1911.

Džo "izbauda" arī dežūrnaktis, kuras cenšas padarīt vieglākas, ēdot šokolādi un rakstot vēstules.

#Džo dienasgrāmata (1911)

Mus pedīgī ar sak ņemt pee дежурства klāt – papreekš citeem veenmer aiznesu vakaros maizi un šokoladi (Maksimam reiz pagadaju šņabi) un tad pedīgī pašam bij jastav svedeenā kazarmā – tadā kartā nedabuju Maksimu pavadit, kas brauc uz Peterburgu (skolā svētki). Naktī bij deezgan nejauki visu laiku sedet šaī smirdošā gaisā, kuru tikai satrīcina zaldatu krākšana un perdešana. Gulet breesmīgī grības (velak to ar darīšu, pirmo reizi gribeju izturet) un pedīgī izdomaju ārprātīgu līdzekli – caur aukstu ūdeni modinaju zobu sapes. Biju paņemis gramatu, pildspalvu, šokoladi un rakstīju vestules. Pret rītu bij pavisam nejauki ap dušu, bet tad no zaldatu tejas palika labaki, kaut gan viņa ļoti vāja. Zaldatu sarunas sakumā amüzantas, bet ar laiku stīpri apnīkst. Atdevu Doroguņinam raportu, kur jasak: Ваше Благородие въ казармҧ учебн. Команды 3 го Кл.См.Имп. Александра III въ время дежурства происшествiй не было.

26. novembris

26.11.1921.

Margarēta piemin brāļa vizīti pie Francijas prezidenta un došanos uz Rīgu. Viņas pašas dzīvē viss kā pierasts - klausās Hofmani, saņem ziņas un satiekas ar draugiem.

#Margarēta diary

26.11.

Ogier has been received by the President and gone to Riga. Dr. V. sent me his nonsense on Dante, with an inscription. I heard Hoffman and saw the Chauve Louis with Charlotte and Mrs. Lezard: пойдетъ, пойдетъ, ангель милой.

Laikraksts "Latvis" ziņo, ka Oļģerds Grosvalds joprojām uzturas Rīgā un piedalījies apspriedē kopā ar finansu ministru. 

Tautu savienības finansu nodaļas priekšstāvji un eksperti finansu lietās [..] kungi vakar apmeklēja finansu ministri R. Kalniņu* un vairāk stundas konferēja par finansiskiem jautājumiem. Apspriedē ņēma dalību arī Latvijas sūtnis Francijā Dr. O. Grosvalds.

*Ringolds Kalnings (1873-1940) - latviešu politiķis, 1921. gada martā viņš kļuva par finanšu ministru Z. A. Meierovica vadītajā valdībā. Amatā viņš palika līdz 1922. gada septembrim. Kalninga darbības laikā tika īstenoti taupības pasākumi un ieviesta nacionālā valūta — lats —, kuras vērtība tika piesaistīta zelta tirgus vērtībai, padarot to par stabilu valūtu

28. novembris

28.11.1921.

Margarēta priecājas par priekšnieka panākumiem, kā arī kopā ar paziņu izvēlas tērpu īpašam pasākumam.

#Margarēta diary

28.11.

Sir George was received in audience this morning – he looked like a picture and I believe we were more excited than he was. I chose gowns with Lady G. who is preparing for official calls.

30. novembris

30.11.1921.

Margarētas dzīvē diezgan negaidīti notikumi, ar "to" vīrieti ar nezināmo identitāti.

#Margarēta diary

30.11.

Marie came to tea yesterday and caused quite a commotion. We had the place to ourselves in the evening, and I let that man make love to me with certain reservations – I was less disgusted than I expected to be.

Laikraksta "Latvijas Sargs" sadaļā "Māksla" publicēts mākslinieka Uga Skulmes raksts Jēkaba Kazaka piemiņai - gadu pēc viņa aiziešanas mūžībā -, kurā pieminēts arī Jāzeps Grosvalds.

Gleznotāja Jēkaba Kazaka nāves dienai.

30. novembrī pag.gadā nomira gleznotājs Jēkabs Kazaks.

Ar nelaiķi mūsu tauta pazaudēja vīrišķīgi meklējošu gleznotāju, pēc mākslas pamatiem pētošu domātāju un varbūt arī reālu rakstnieku. Bet arī, vērtīgais atstātais darbs, kura ziņā Kazaks pielīdzināms mūsu 2 lielākajiem mirušiem - Matvejam un J. Grosvaldam, jaunie gadi un rosīgais gars lika cerēt uz visplašākām varbūtībām nākotnē.

[..]

Zīmējumos, savos apbrīnojamos, izteiksmes pilnajos laikmeta ilustrējumos viņš mūslaiku gara apdvestajā lakoniskajā meistarībā redz sev tik Romanu Sutu par sāncensi. Ja daži mūsu kritiķi cik necik spētu novietot mūsu mākslu vispasaules perspektīvē, tad tiešām nerunājot jau par tīri eiropeiskās vērtības Matveja, Grosvalda un Kazaka glezniecību, viņiem būtu jāievēro šie zīmējumi, kur nav tukšas juveliera izveicības, bet tur ir redzama inteliģenti un dziļi saprasta līnijas būtība. Atstājot tuvāku Kazaka mākslas apskatīšanu tam jau tuvējam gadījumam, kad viņa darbi būs sakopoti vienā izstādē, atzīmējam, ka viena no mīļākām dzīves priecīgā gleznotāja nodarbošanām pēc gleznošanas ir bijusi dzejošana un pārdzīvotā aprakstīšana. Un tiešām, nelaiķa papīros mēs sastopam stāstus, dzejoļus un dzīves aprakstus ar tik izteiksmes pilniem notikumu atstāstījumiem un ar tik taustāmiem tēliem, ka, tiešām, mums jānožēlo, ka esam zaudējuši arī apdāvinātu rakstnieku.

U. Skulme

Uga Skulmes drauga un kolēģa piemiņai veltītas rindas publicējis arī laikrakstā "Latvis", arī šeit neiztiekot bez Džo pieminēšanas.

Kazaka nāves dienā. 

Visi mākslinieki lielākā vai mazākā mērā iešķirojami divi grupās. Vienā no viņām ir vīrišķīgie, aktīvie, radītāji, meklētāji, otrā sievišķīgie, pasīvie, sasniegumu izkopēji. Pie pirmajiem pierēķināms sirsnīgais, dzīves priecīgais un nopietni pētošais Jēkabs Kazaks. Viņš mira 25 gadus vecs, paspēdams atstāt mums tik niecīgo daļu no tā, uz ko viņš bija spējīgs. Bet arī atstātais ļauj mums viņu nostādīt blakus mūsu aktīvākajiem aizgājējiem Matvejam un Grosvaldam. Pēc atstātā dzīves apraksta un piezīmēm par mākslu mēs varam izsekot Kazaka pakāpeniskai izveidošanai no impresioniska par modernu gleznotāju, kurš rada gleznu, kā sevi noslēgtu mežu, pie tam, pie radīšanas intuīciju uz stingrāko pārbaudot ar auksto prātu. Kazaka, šā formu pārvaldošā gleznotāja un līniju pilnīgi izmantojošā zīmētāja, darbu apskatīšanu jāatliek līdz pēcnāves izstādei, kurai jānotiek šoziem.

U. Skulme