Sadaļas Sadaļas

#Grosvaldi1921. Mērija Grīnberga uzņemas vīra pienākumus un nokristī divus bērnus

Marta otrā puse iezīmējas ar veselu notikumu un domu gammu Grosvaldu ģimenē un viņiem pietuvināto cilvēku dzīvē. Turpinās dažādi notikumi saistībā ar Veras Bērziņas apsūdzību, Kārlis Ieviņš apraksta dienasgrāmatā Stokholmas notikumus, Margarēta rūpējas gan par brāli, gan arī savām ikdienas izklaidēm, Mamiņa atkal raksta dēlam garu vēstuli, runājot par pagātnes, tagadnes un nākotnes notikumiem, savukārt Mērija Grīnberga Pēterburgā piedzīvo ar Kronštates sacelšanos saistīto situāciju un pat nonāk pie bērnu kristīšanas vīra vietā. Paralēli ieskatāmies Džo dzīvē 10 gadus senā pagātnē  ikdienas izklaidēs, pārdomās un vārda dienas svinēšanā.

#Grosvaldi1921

Digitālais projekts #Grosvaldi1919 vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Projekts turpinās ar 2021. gadā, sekojot Grosvaldu gaitām 1921. gadā.

Grosvaldu dzimtā ir:

  • Mērija Grīnberga jaunākā,
  • viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
  • viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
  • vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
  • viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
  • kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
  • gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
  • ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974) 
  • Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).

17.03.1921.–30.03.1921.

17. marts

Oļģerds saņem ziņu no Artūra Tupiņa*, kurš pateicas par saņemtajām grāmatām, par saviem pēdējā laika darbiem, kā arī jūt līdzi Oļģerdam saistībā ar Veras Bērziņas nepatīkamajām izdarībām, arī nespējot noticēt viņas rīcībai.

[Saņ. 17.3.21., zaudējuma lapa nosūtīta Āboltiņa kgam ar vēstuli 22.3.21.]

Augsti godāts Grosvalda kungs,
Sirsnīgi Jums pateicos vispirms par literārisko grāmatu piesūtīšanu, esmu saņēmis 8 grāmatas, kuras arī izlietošu ārzemēs latviešu mākslas propagandas labā. Lūdzu neatteikties pateikties par laipnu sūtījumu mūsu Ārlietu ministrijai. Es ceru, ka drīzā laikā varēšu piesūtīt viņai veselu virkni manu literārisku darbu, nodrukātu angļu un franču presē. Es ļoti daudz strādāju šinīs nedēļās, rakstīdams original-stāstus par krievu revolūciju un tulkojumus nolieku uz vēlāku laiku. Sirsnīgi Jums pateicos par atļauju ievietot Revue Baltique kolekcijas Jūsu pagraba telpās. Saprotams, visus izdevumus es ņemšu uz savu rēķinu.

Jūsu ziņas par Bērzin kundzes rīcību man izliekas kā slikts sapnis, nemūžam to nebūtu sagaidījis. Man ļoti, ļoti sāp, ja cilvēkos vajadzīgs tik briesmīgi vilties. Man ar Kenin kundzi** bij savu laiku arī nesaprašanās, bet to ko Jums vajag piedzīvot “grace a madame Berzin”, tas kaut kas šausmīgs. Nākošās dienas ceru Jums rakstīt garāki, tagad novēlu Jums labu veselību un dūšu katru dienu atbildēt uz tām 40 vēstulēm, kuras kā liets gāžas uz legāciju. Lūdzu saņemt sveicienus no manas sievas un generāļa Missina.

Ar daudz labdienām Jūsu Artūrs Tupiņš,

Pielieku zaudējumu listi, ceru, ka Jūs neatteiksaties to parakstīt kā liecinieks, jo ne pie kā cita man nav kur griezties, un lūdzu laipni nosūtīt Vlad. Sv. Āboltiņam uz Rīgu.

*Artūrs Tupiņš (1889 –1951) redaktors un žurnālists, no 1917. līdz 1921. gadam dzīvoja Parīzē, kur Parīzes miera konferences laikā veidoja franču valodā iznākošo mēnešrakstu “Revue Baltique” (līdz 1920.); atgriezies Latvijā, Arturs Tupiņš 1921. gadā izdeva “Rīgas Ziņas”

**Anna Rūmane Ķeniņa (1877-1950) - latviešu rakstniece, sabiedriskā darbiniece, 1901.-1907. gadā apceļojusi Austriju, Šveici, Franciju, Somiju, Itāliju, no 1911. gada studējusi Sorbonas universitātē, no 1913. gada - Ženēvas universitātē, 1916. gadā beigusi Ž. Ž. Ruso Pedagoģijas institūtu Ženēvā. Ārzemju presē propogandējusi neatkarīgas Latvijas ideju, 1917.-1919. gadā bijusi Baltijas lietu referente Francijas Ārlietu ministrijas preses nodaļā, 1918. gadā piedalījusies žurnāla “Revue Baltique” dibināšanā. 1919. gada rudenī bijusi Latvijas Ārlietu ministrijas preses biroja vadītāja Parīzē, 1920. gadā Parīzē nodibinājusi Franču-latviešu tuvināšanas komiteju, no 1920. gada dzīvojusi Latvijā, darbojusies dažādās sieviešu organizācijās. 1921. gadā Latvijā dibinājusi Franču aliansi. Šajā gadā Francijas valdība viņai piešķīrusi “Palmes académiques” pirmo šķiru par nopelniem franču kultūras labā.

Martā atkal lasāma rakstnieka Kārļa Ieviņa (īstajā vārdā Kārlis Viktors Paķulis, 1888–1977, Zviedrijā) dienasgrāmata - ar savu skatījumu uz laiku, notikumiem un personībām. 1915. gada beigās Ieviņš aizceļoja uz Stokholmu, kur dzīvoja arī 1921. gadā un strādāja Latvijas diplomātiskajā pārstāvniecībā par Informācijas biroja vadītāju. Kā redzams gan no šī, gan bijis noprotams arī no iepriekš publicētiem Ieviņa dienasgrāmatas ierakstiem, viņam bijušas diezgan sarežģītas attiecības gan ar Grosvaldu ģimenes pārstāvjiem, gan citiem diplomātiskā dienesta darbiniekiem, bieži vien viss tiek aprakstīts ar spēcīgu ironijas devu.

Paldies Jurim Georgam Tāra kungam par Kārļa Ieviņa dienasgrāmatas uzticēšanu.

Kārlis Ieviņš #diary

17./3.1921.

25. febr.[februārī] bij Grand Hotelī – igauņu un latv.[latviešu] vakars. Es nebiju – neviens neielūdza, lai gan Lindh.[Lindhagen]* jkdze igauņu kons.[konsulātā] esot visus ielūgusi. Varbūt – augšā pateica, bet manim nekas netika teikts. Brantings** esot kdzi vedis pie galda... Vēlāk ”Brīvā Zemē” telegrama nodrukāta, kuru šie sūtījuši Ārl.[Ārlietu] Min.[Ministrijai] par Latvijas sumināšanu. Red.[redaktors] Halls ievietoja ”Dag. Nyh.”[laikraksts ”Dagens Nyheter”] mazu intervi[ju] par tirdzn.[tirdzniecības] sakariem ar Latviju. Par to dāmām augšā liels uztraukums, jo es tur esot par konsulu nosaukts!... Jau no paša rīta jkdze pa telefonu: ”Labrīt, konsula kgs”... nelikos ne zinis... Vēlāk Ant.[Anton] jkdze bij augšā. Uzprasīju šai... ”Jā, kas tur esot... Gr.[Grosvalda?] kdze viņai teikusi: neviens no viņiem neesot apstiprināts, tikai Ee[Ieviņš] – – – jau konsuls.”... Arī vecais sagriezies liekas... Es (sevi) par konsulu saucoties! Vēlāk nāca uz mana vārda (kā konsulam) vēstules; tās jkdze ieliek konvertā un sūta man uz ”lettiska passbyrå.” [latviešu pasu biroju]–

Vecais ielūdza uz viesībām pirmdienas vakarā – 14. cits neviens neteica ne vārda. Gribēju neiet, bet labas saticības dēl aizgāju. Bij, saprotams, arī Sōderstrōms un vēl viens zviedru jkgs, bez tam kāda kārklu vāciete no Latvijas, kura jau te 30 g. – apprecējusies ar kādu zviedru inženieri – un kāds norvēģis ”Marabou” šokolādes fabrikants***, bez tam Igaunijas sūtnis**** un prof.[profesora] Sandlera kdze – ar kuru es visu vakaru norunāju – vēl arī Klaas ar kdzi... Otrā rītā, tikko aizeju, dzirdu Ant.[Anton] jkdzi jau pa telefonu runājam ar jkdzi, kura vēl gultā... ”jā tik skaisti ar garšu galds bijis dekorēts”– viņai teicis... Klaas – neesot inteliģenti rīkojies:”tā inteliģents cilvēks nedara,”– kad par Menningu slikti izteicies... Gr.[Grosvalds] esot teicis, ka M.[Mennings] ļoti patīkams un asprātīgs cilvēks... Sataisa sašutušu ģīmi un saka: tā inteliģents cilvēks nedarot  – – –  bet ko pati dara?! – Jezuīte. Vinekaunīgākā izlikšanās un liekulība; Un [par] prof.[profesora] Sandlera kdzi – un, cik viņa izglītota – – – neesot visai izglītota. Latvijā tur soc. – dem. [sociāldemokrātes] izglītotas – tūdaļ sauc vārdā dažas kdzes, starp kurām arī draudzene – Cielen kdze!!!... Vajag taču saprast, ka viņai tik liela izglītība un smalka garša un feina saiešanās, ka prasības viņai ļoti augstas. Un caur to pati sevi izceļ... Tātad šī  zin, kas īsti ir izglītots un pati arī tāda! – –

Ēdamistabā tika grīdsega pasperta zem galda, uzlikts gramofons un tur S. Gr. [Grosvalda?] jkdzi tūdaļ grozīja ap galdu... Marabou fabrikants taisīja savus stiķus... A.[Anton] jkdze ar šo visu vakaru kā lakstīgala pogoja. Otrā dienā tūdaļ pastāstīja, ka ļoti bagāts, kas te Vallenbergs, tas viņš Norvēģijā. Un ļoti skaisti iekārtota villa esot Sundbibergā. Esot automobiļi, zirgi. Nu tas jau tas galvenais! Tad jau šī tūdaļ metas zemē un laiza grīdu... Arī Kl.[Klaas] kdze dabūja no viņas savu tiesu – tā nu pavisanm neinteliģenta... Jau saostījusi Rīgā, ka viņa bijusi par pārdevēju magazīnā…

Kārlis Ieviņš

*Anna Lindhāgene (Anna Lindhagen, 1870–1941) - zviedru politiķe, sociāldemokrāte, sieviešu tiesību aktīviste

**Karl Hjalmar Branting (1860-1925) - zviedru politiķis, Zviedrijas Sociāldemokrātiskās partijas vadītajs (1907-1925), trīskārtejs Zviedrijas premjerministrs (1920, 1921-23, 1924-25); 1921.gadā saņēmis Nobela prēmiju par darbību Nāciju Līgā

***iepriekš pieminētas Līnas vēstulē Oļģerdam.

****Karl Menning (1874-1941) - igauņu teātra darbinieks, kritiķis, diplomāts, 1920-1921 Igaunijas pārstāvis Skandināvijas valstīs (sēdeklis Stokholmā), 1921-1933 Igaunijas pārstāvis-ģenerālkonsuls Vācijā, Austrijā, Ungārijā, Itālijā, Čehoslovākijā un Šveicē, 1934-37 Igaunijas vēstnieks Latvijā.

19. marts

Margarētas ikdiena ir visdažādāko notikumu pilna - no prinčiem līdz grāmatu vākiem izstādē.

Margarēta Grosvalde #diary

19.3.

I saw the Prince of Wales* presents. Mr. Biman** helped me to get Madame’s certificate – and it was all in vain because she tore it up; I went to the Tapestry Exhibition*** and admired the beautiful book-covers.

Princis Edvards VIII

*Edvards VIII (Edward Albert Christian George Andrew Patrick David; 1894 – 1972) - Lielbritānijas karalis no 1936. gada janvāra līdz decembrim, 1911. gadā oficiālā ceremonijā iecelts kā Velsas princis

**Mārtiņš Bīmanis (1864-1946) - inženieris, sabiedriskais darbinieks, 1920.gada martā ieradās Londonā Latvijas delegācijas sastāvā

*** Visticamāk izstāde “The Franco-British exhibition of textiles”, kas risinājās Viktorijas un Alberta muzejā no 1921. gada 12. februāra līdz 17. aprīlim

Šajā dienā, 19. martā, Džo [Jāzeps Grosvalds] atzīmē savu vārda dienu - varam iepazīties ar to, ar kādām neparastām izklaidēm viņš nodarbojās 1911. gada 19. martā Parīzē.

19.3.

Mana vārdadiena, kuru iesāku ar to, ka pie friziera salauzu spieģeli pa diviem frankiem. Pie pusdienām ar Kochu uz Monparnasse bulvāra nopirkām divas baltas pelītes, vienu atstājām pie Boudet un ar otro aizbraucām uz Bois – man bij ideja iet ar šo peli uz rokas pastaigāties. Bet tad tomēr jau aizbraucām līdz Pré Catelan un tāpēc, ka chaffeurs negaidīja bez liela supplement, tad arī iegājām iekšā un dzērām tēju. Kochs gāja uz peldiķi un atdeva man peli, lai turot kabatā; pie šī gadījuma šī mazā žulikauska gandrīz izspruka – tas būtu tracis bijis, iekš Pré Catelan! Pēc tam braucām mājās, man drusku štimmunga bij samaitāta caur ilgo gaidīšanu uz auto, peli un gaidīšanu uz Kochu, kuru biju pazaudējis. [.] Vakarā pie Boudet dēļ pelēm esot bijis liels uztraukums – krievietes esot viņas bučojušas un diez kas! Žēl, ka nebiju klāt. Šovakar abas peles vairs nebija – esot pazudušas.

23. marts

Martā atkal iespēja pēc pārtraukuma lasīt ierakstu Mērijas vecākās dienasgrāmatā, kurā viņa apraksta 1921. gada martā notikušo Kronštates pilsētas sacelšanos* - un sacelšanās apspiešanu.

Šajā pavasarī krita Kronštate. Notika liela Kronštates sacelšanās, šausmīgs uztraukumu pilns laiks visiem līdzjutējiem un beidzot spēja maiņa un lodziņa atvēršana uz Eiropu. Tika izdoti stingri priekšraksti. Pēc plkst. 6 neviens bez sevišķas caurlaides nedrīkstēja atrasties uz ielas. Dzirdēja par masveida arestiem. Pilsētā izplatījās neticamas baumas. Paulīnas matrozis, kurš jau ilgu laiku nopūlējās atbrīvoties no dienesta un kopā ar sievu pierakstīties par bēgļiem, beidzot dabūja to, ko vairs nemaz necerēja sasniegt. Viņi drīkstēja aizbraukt ar noteiktu ešelonu. Viņš baiļojās galvenokārt Paulīnas dēļ. Arvien uzpeldēja baumas par sieviešu mobilizāciju piespiedu darbiem, nevarēja paredzēt, ko vēl var gaidīt. Tā mēs ar bērniem pavadījām uz staciju Paulīni un vēl kādu kristīgo dvēseli, kas dzīvoja mūsu mājā (iespējams Ustiņa jauno, uzņēmīgo sievu Zelti). Pa ceļam mēs redzējām smago mašīnu, pilnu ar kalmikiem, kuri ar savām mazajām kažokādas cepurēm un tumšajām sejām izskatījās pēc īstiem velniem. Šie kalmiki bija nozīmēti Kronštatei. Paulīna aizbrauca, viņai tika iedoti sveicieni dzimtenei, mēs atgriezāmies Zagorodnij dzīvoklī. Uz Zabalskanskij maršēja garš pulks tādu pašu kalmiku, kādus mēs satikām braucot uz staciju, bet šie bija apbruņoti ar gariem pīķiem. Kad redzēja šo pīķu mežu nākam no tālienes, palika ļoti neomulīgi ap dūšu. Par kalmikiem stāstīja briesmu stāstus, viņi ēdot mazus bērnus un nenieka nebaidoties, kaut tas būtu pats velns, bet cilvēku nošaut viņiem esot tīrā bauda. Līdz šim Kronštatē netika galā ar tiem cilvēkiem, kas bija viņu rīcībā un tā nu ķērās pie pēdējā līdzekļa – kalmikiem. Mēs atgriezāmies pie nogurušā, vēl ne pavisam veselā tēva mūsu dzīvoklī, kurš tagad mums likās daudz tukšāks. Kad iedomājos vakarus, mana sirds bija baiļu pilna, jo pēc plkst. 6 civilie nedrīkstēja vairs atrasties uz ielām, tur nemitīgi traucās dažādi dienesta auto.

Atceros kādu vakaru, kad jau satumsa un es skatījos uz kluso Zagorodnij ielu. Kādreizējā „Tabačnaja” tuvumā stāvēja slēgts auto. No viena nama pie auto atgriezās maza vīru grupa, vienam bija laterna rokā. Es nokritu ceļos un lūdzos: kungs pasargā mūs no visa ļaunā. Es skaidri atceros, ka pēcpusdienā, kad Paulīna aizbrauca, es pārvietoju mūsu harmoniju ēdamistabā pie zāles sienas, kur blakus pulkstenim karājās papa portrets. Io gleznots. Vakaros bija tik nedroši, ka neuzdrošinājos iet stūra istabā, kur pa logu varēja redzēt daļu no Zabalkanskij un Zagorodnij ielām. Mans mierinājums vakaros bija harmonijs. Tad es spēlēju vienu korāli un gāju gulēt. Uzmācās baigas domas – vai mēs rīt vēl pamodīsimies visi kopā vai arī tumšais auto, kas visu vakaru patrulēja pie „Tabačnaja”, aiztransportēs kādu no mums. Mēs palikām gluži vieni dzīvoklī – vārgais, slimīgais tēvs, divi bērni un es – nopūlējies malkas krāvējs un ķesteris vienā personā un pie vajadzības Jēzus draudzes ērģelnieks. Kad es vakaros nesu malku un paskatījos uz priekšnama durvīm, kas nemaz nebija dubultas, bet gan vienkāršas un aizslēgtas ar šlepera atslēgu, ko viegli varēja attaisīt ar kabatas nazi, mana sirds pamira. Taču brīnumainā kārtā dzīvokļos virs mums un zem bija ielauzušies, bet mūsu nožēlojamām durvīm visas briesmas pagāja garām.

Saspringti visas domas grozījās ap Kronštati. Vai viņi uzvarēs vai nē, neskaitāmas reizes tika par to domāts un pēdējo reizi jautāts, klusi un tur, kur varēja būt droši, ka kaut ko tādu drīkst jautāt. Bezgalīgus uzbrucēju pulkus boļševiki sūtīja pa aizsalušo ledu pret Kronštati. Ja viņi nelabprāt gribēja iet pa ledu, tiem no sauszemes šāva mugurā. Ievainoto un nošauto masas gulēja uz ledus, bet kad sāka kust un līķus izskaloja krastā, no Pēterhofas un Oranienbaumas tika mobilizēti zemnieki, kuri vezumiem veda līķus projām. Mums bija labi draudzes locekļi, viens turīgs zvejnieks no Streļna. Parasti viņa sieva svētdienās nākot uz dievkalpojumu, atnesa mums brīnišķīgas zivis – karpas vai ko līdzīgu. Nekad zivis nebija tik treknas kā šajā grūtajā pavasarī! Bet es aizsteidzos priekšā. Būs vai nebūs? Tas nozīmē, ka palīgā vajātiem Kronštates vīriem atnāca angļi. Kādā saulainā pavasara dienā, kad no Tehnoloģiskā institūta jumta jau pilēja kūstošais sniegs, arī no stūra mājas, kurā atradās aptieka ar vienmēr smaidošu melnu aptiekāru, visur steidzīgi tika izkārtas ekstra lapiņas: „Mi pobedjiļi – pobedjiļi po vsemu frontu – Mi pobedjiļi” šur tur bauroja viena balss. Ko tas maksāja cilvēka dzīvei, to nekad neuzzināja. Es steidzos mājup. Satieku tēvu, kurš nopircis kaut kādu lapu, pilnu ar uzvarētāju varoņdarbiem (vēlāk gan čukstēja, ka Kronštate krita nodevības dēļ). Sevišķi slavēti bija sarkanie junkeri. Svinīgos gadījumos viņi tērpušies sarkanās uniformās jāja uz baltiem zirgiem (kaut kāda sevišķi priviliģēta jaunekļu nodaļa, kura rezidēja Kadetu korpusā uz Sadovaja). Uzvarai par gotu, korpuss bija karogots un lapā, ko atnesa tēvs, bija teikts – ievērojot viņu varonību, viņi kā pirmie šovakar svinēs uzvaru ar balli. Sekoja vēl daudzi ziņojumi par ballēm un izpriecām sakarā ar uzvaru. Pēc šī mazā cerības uzliesmojuma visi klusi un nospiesti atgriezās pie saviem ikdienišķiem darbiem. Iekšēji ievainoti par šo brutālo veidu svinēt uzvaru, kas prasīja neskaitāmus cilvēku upurus.

Jānis Grīnbergs

*Pirms 100 gadiem Padomju Krievijas jūras kara flotes bāzē Kronštatē sākās karakuģu matrožu, garnizona un pilsētas iedzīvotāju daļas sacelšanās pret lielinieku valdību ar lozungiem “Par padomēm bez komunistiem!” un “Varu padomēm, nevis partijām.” Dumpis ilga līdz 18. martam un bija pēdējā lielinieku režīmam bīstamā sacelšanās Krievijas Pilsoņu kara ietvaros.

 

Margarēta raksta brālim, lūkojot viņu mierināt, sakot, ka viņš pēdējā laika notikumus uztver pārāk nopietni. Margarēta cer, ka viss atrisināsies Oļģerdam par labu, un saka, ka Eces sūdzības iemesls ir pavisam skaidrs. Vēstules beigās viņa bezgala sirsnīgi atvadās, rakstot: “Sūtu bučas, ticu Tev un mīlu Tevi, lūdzu, esi dūšīgs un taisns un ciets kā ozols, priekš Tavas Margaretas”.

24, Gledhow Gardens, S. W. 5.

23/3/21.

Mīļo Olgertiņ,

Šodien saņēmu Tavu bēdīgo vēstuli un ļoti nožēloju, ka es vēl Tevi esmu klāt apbēdinājuse - mans pesimisms izceļas tikai caur visu to, ko dzird par Rīgu un Rīgas paņēmieniem. Bet Pauļuks* ir godīgs cilvēks un zināms neviens prātīgs cilvēks neņems šo lietu nopietni - Sir George’am izstāstīju un viņš tikai smejas un saka, ka Tu ņemot šo lietu par daudz nopietni. Lūdzu, lūdzu nebēdājies - visa pasaule zina, ko nozīmē Eces vārdi - mīlestība, kas pāriet naidā ir jau sen pazīstama. Mani uzjautrināja Sir George - viņš Tev ieteic smieties un nepalaist dūšu. Nupat viņš man rādīja, ka Fr. Gr. esot apstiprināts - tas taču ir prieks - tagad gaidu uz savu apstiprināšanu. Tavs Parīzes advokāts ir malacis un viņam taisnība, un Tavi pretraksti rakstīti ļoti godīgi un mēreni, es tik labprāt Tevi apciemotu uz Lieldienām - bet diemžēl tas nav iespējams, tamdēļ sūtu Tev savu very best love un domāšu par Tevi. -

Nupat runāju ar M-me de R. Viņa principā labprāt brauktu, jo viņai nav vietas, nedz arī naudas. Bet viņa gribētu zināt, cik apm. viņai maksātu, tas ir vaj viņa par savu algu varētu uzturēt vīru - noņemt viņam istabu un maksāt par ēdienu. Ja viņa būtu viena, tā lieta uzreiz būtu izšķirama pozitīvi - bet tas nabaga vīrs ir pastāvīgi slims, un viņa nekādā ziņā nevar viņu atstāt. Viņa domā, ka vilktu priekšā gaidīt, kamēr varētu dzīvot Legācijā, jo līdz jūnijam vīrs vaj nu būšot veselāks, vaj slimāks. Es ļoti vēlētos viņu redzēt pie Tevis, ne tikai viņas dēļ - jo viņa ir cilvēks, uz kuru Tu varētu paļauties un kam Tu varētu uzticēties. Bet nezinu, vaj Tu vari līdz tam laikam gaidīt, kad būs pārvilkusies, un vaj Tu vari viņai maksāt pietiekošu algu. Jeb vaj Tu ļautu vīram dzīvot Legācija? Tu jau varētu tā norunāt, ka viņš nejaucas, kad nāk ciemiņi. Es Tev nevaru pierunāt - bet ieteicu rakstīt viņai pašai - lai Tava M-elle Tev uzraksta uz mašīnas pa franciski: 1) cik event. Tu maksātu; 2) vaj vari gaidīt līdz jūnijam; 3) cik maksātu istaba apm. Bez tam ir jautājums par pasēm: viņi ir krievu pavalstnieki ar lielinieku pasi. Viņa gribēja vasarā dabūt atļauju prieks iebraukšanas Francijā, laik sūtītu vīru uz dienvidiem - bet toreiz viņai franču konsulātā atteica. Vaj Tavam iespaidam izdotos viņai dabūt atļauju? Domāju, ka būtu vislabāk, ja Tu viņai rakstītu - tad redzēsi, kā Tev patiks viņas stils un veids. Viņas adrese ir 35, West Cromwelle Road, Earls Court, S.W. 5. Man liekas, ka esmu visu skaidri teikuse, un ka tagad zināsi tālāk rīkoties. Neraksti oficiāli, bet privāti, jo ja tur nekas neiznāk, būs labāk, ja nebūs kopijas priekš ziņkārīgiem. Tātad principā jā, bet viņa lūdz paziņot noteikumus, un nav neatkarīga. Tu jau to saproti, un es arī saprotu, cik Tev viņas vīrs ir lieks un nevajadzīgs - bet tā nu reiz ir.

Sūtu bučas, ticu Tev un mīlu Tevi, lūdzu, esi dūšīgs un taisns un ciets kā ozols, priekš Tavas Margaretas - mēs taču neesam vāji cilvēki, bet aristokrāti un pie tam strādnieki! Lai dzīvo Zemnieku Savienība!

Margareta

*visticamāk, Oļģerda Grosvalda advokāts Latvijā Kārlis Vilhelms Pauļuks (1870-1945) - Latvijas jurists, zvērināts advokāts, politiķis un sabiedriskais darbinieks. Bijis Latvijas tieslietu ministrs (1919—1920), kā arī Satversmes sapulces un visu četru pirmskara Saeimu deputāts. 1920.gada 3.jūlijā atsāka strādāt par zvērinātu advokātu Jelgavā, 1924.gadā ievelēts par zvērinātu advokātu palīgu konferenču vadītaju Jelgavā

24. marts

Oļģerds pārsūta Zigfrīdam Anna Meierovicam vēstuli, kuru, visticamāk, Eces izraisītā skandāla dēļ, saņēmis no svarīga un pazīstama franču politiķa.

[Ārlietu Ministrijā saņemts 30/3.21.]

8, Avenue de Camoens
Paris, XVI-e, 24.3.21.
Personīga.

Augsti godātais Ministra kungs,

Še klāt pagodinos piesūtīt Jums adresētu vēstuli no Monsieur J. Noulens*, Ambassadeur de France, ancien Ministre, Sénateur, Membre de la Commission des Affaires extérieures [Francijas vēstnieks, bijušais ministrs, senators, Ārlietu komisijas loceklis - franču val.]

Šo vēstuli saņēmu no viņa ar lūgumu Jums pārsūtīt.

Augstcienībā

Jūsu O. Grosvalds

1.pielikums

*Joseph Noulens (1864-1944) - franču politiķis un diplomāts

Avots - LVVA 1313-1-158

24. marts

Mamiņa raksta Oļģerdam - reizē mazliet stāstot par ikdienu, reizē atminoties senākus laikus un notikumus, reizē pieminot Pēterburgā dzīvojošo Oļģerda vecāko māsu ar bērniem, reizē detalizēti stāstot par dzīvokļu izīrēšanas problēmām un naudas lietām, kā arī pieminot vīra egoismu attiecībā pret ģimeni. Visa vēstule rakstīta franču valodā ar pāris iestarpinājumiem vāciski un angliski, taču pirmās lapas malā slīpi redzams uzraksts - “Priecīgus svētkus” - Lieldienu sveiciens pievienots latviešu valodā.

24.III.1921

Dārgais Ožjē! Es nezinu, kādā valodā es varētu vislabāk paust savu prieku par jūsu telegrammu S. S. C. un tikko saņemto rakstu. Es sirsnīgi iesmējos, redzot 2 telegrammas, vienu no "Walters" un jūsējo. Šis vīrs tiešām ir "“ein … Affe” [... mērkaķis - vācu val]. Es atceros, ka viņš operas ložā balstīja galvu abās rokās – tērpies morning coat, aizpogātā ar vienu pogu un mūžīgajās pelēkajās gaiters. Nedusmojieties – Jūs kādu dienu redzēsiet, ka man ir taisnība, viņš nav nekas cits kā aktieris – pa pusei ambiciozs, pa pusei naudu mīlošs -, bet pilnīgi sociālistisks, tas ir, bez pārliecības. –  !! Es suminu jūsu patieso, vienkāršo un sirsnīgo telegrammu, un Jūs, kas mani vienmēr esat saukuši  par “Wahrheit Fanatikerin” [patiesības fanātiķis - vācu val.] - Jūs pats esat patiess un sirsnīgs.

Un tā ir mūsu devīze: Patiesība ir mana sirdsapziņa - un es gandrīz būtu izsaukusies: “Dievs, svētī Oļģerdu” – ja blakus nebūtu divu “lielo”, kuri mani izsmej – L. un F. G. [Līna un Fridrihs Grosvaldi] Tēvs man iedeva telegrammas – naktī nebiju gulējusi un biju nomākta, bet raksts mani uzreiz uzmundrināja. Es nevarēju gulēt: biju saņēmusi savas mīļās mazās Margarētas fotogrāfijas, pie Grāmiem pildot Osterhäschen [Lieldienu zaķis - vācu val.] pienākumus, tas man atsauca atmiņā senos labos laikus!!! un sirds mana plūda pāri par Lulu [vecākā meita Mērija] un bērniem. Un, kad es piecēlos un atvēru logu, garām svinīgi tika vests kāda 14 gadus veca bērna baltais zārks, es biju ārkārtīgi satriekta.

Liels paldies – Tu vari būt drošs gluži tāpat kā par to, ka zeme griežas un neatkarīgi no tā, kāds ir tavs viedoklis par mani, Tu nekad neatradīsi nevienu, kurš Tevi labāk saprastu un sirsnīgāk Tev vēlētu labklājību un panākumus. Vai atceries, kā es reiz izteicu Edinburgā, kad mēs vēl dziedājām Bavārijas Schnadahupfl, savu viedokli, ka Tev jābūt diplomātam – te nu mēs esam, un es esmu pārliecināta, ka Tu esi neaizstājams. Esmu arī ļoti pieķērusies ZAM [Zigfrīds Anna Meiereovics] un Arved Berg* un vēlu vislabāko Ring. Kalnin**, lai gan viņš ir no tiem nelaimīgajiem, kuriem mūsu metrs parādīja durvis. Savā aklajā dedzībā – un tieši tobrīd, kad R. K. atvainojās par ? uzvedību. Cerams, ka R. K. par to ir aizmirsis. – [..] Margarēta mums atsūtīja telegrammu, ka esam “entdeckt”, bet mums nav ziņu no valdības. Šī nevērība, runājot par atbildēm un norādījumiem, ir sirdi plosoša. Sarin raksta ?, ka mēs pieprasot Legācijai généralk. budžetu. – Bet tas ir neiespējami – mēs tikko iztērējām 2200 Kr. – 1000 tēva algai, 700 reprezentācijai, kur lai to ņem? Mums 2 reizes bija viesi, katru reizi pie galda bija 14 – mums bija nepieciešams papildu serviss, vīns, ziedi utt. Mums bija jāpērk papildus lietas par mūsu naudu – tases, žalūzijas, krēsli, trauki utt. Un no Rīgas mūs kritizē par to, ka mēs nopirkām ļoti vienkāršu gultu, Sarin laikos, kad viņš gaidīja mūsu priekšnieku un kungu dzīvoklī bija tikai viena gulta.

Viņi ir tik ārkārtīgi nepieredzējuši, tik dumji (saucot lietas īstajos vārdos). Protams, L. [Līna] un es, mēs vēlētos palikt, jo mums ir panākumi, un nebūtu viegli, atgriežoties Rīgā, atkalredzēt visu, kas tur ir un kā vairs nav. Bet īpaši es drebu un sastingstu, tiklīdz pieskaros dažiem priekšmetiem. Manus muguras nervus tad sarauj krampji, un es vairs nevaru pastaigāt. Bet mums ir vajadzīgas dažas garantijas mūsu eksistencei, īpaši, skatoties plašāk. Mūsu tēvs šajā ziņā ir kā bērns, viņš nēsā vecas novalkātas drēbes, taupa uz vannas un veļas rēķina, bet Rīgā naudu izšķērdē. Es Tev pastāstīšu kādu gadījumu. – Wulff (-am) izīrētās veikala telpas tagad aizņem kāds Vogelmann, Wulff (-a) svainis, par 15 000 (sākumā bija 6000). Tad atnāk Renatas vēstule, ka mums ir jāmaksā 30 000 R. Kriegsteuer, un viņa neko nevar izdarīt ar saņemto naudu, jo īres maksas ir minimālas.

Tēvs atbild (protams, ar mums nekonsultējoties), ka viņa var palielināt īres maksu Vogelmann (-am) līdz 25 000. - Tajā pašā dienā nāk Wulff (-a) piedāvājums atdot viņam veikalu par 72 000 R. l. - - - Tēvs mums to atstāsta un saka, ka telegrafē. R. Lasdin (-ai) palielināt summu līdz 60 000. - Viņš pats aiznes telegrammu. Un pēc tam viņš stāsta, ka ir nosaucis summu 66 000. - Nākamajā dienā Renatas telegramma: Vogelm. pieeņem peeteikumus !!! - Tagad tēvs visiem saka, ka īres maksa Rīgā pieaug - bet tas tā bija jau pagājušajā gadā, kad viņš noslēdza līgumu ar Neldner par 33 000 pirmajā gadā 34 000 otrajā 36 000 trešajā, - Vāgnera dzīvoklis 4000 gadā un Lielupes 6000 līdz 7000 - es vairs neprasu.

Tu redzi, ka ar viņu ir trakāk nekā ar bērnu – tas patiešām ir idiotiski – viņš nevienam neprasa, viņš vienmēr saka: mein Haus, meine Villa [mana māja, mana villa - vācu val.] un mums nav nekā, pilnīgi nekā. L. [Līnai] un man būtu svarīgi uz dažām nedēļām paņemt atvaļinājumu, bet viņš izliekas, ka neko neredz un neko nesaprot. Neldher varētu maksāt 100,000, kas latv. naudā neko nenozīmē, bet tomēr, Rīgā varētu dzīvot ar šo summu. Bet tagad, kad viņš maksā par savu žaketi 4000, un par zobārstu 1700 kronas – ar 4000 rbl mēnesī nevar iztikt. Dvornik [sētnieks] saņem 600 mēnesī, Emma 200, - Un viņš atkal ir izremontējis Wagner dzīvokli par saviem līdzekļiem. Šajā jautājumā viņš ir ?, viņš vienmēr maina kronas rubļos (neatbilstīgi realitātei) un neprasa padomu. Viņa galvā, smadzenēs nav atrodami atmiņu nospiedumi, nav laika atspoguļojuma: er soll dein Herr sein [viņam ir jābūt tavam kungam - vācu val.], ģimene viņam nepastāv. Tikai šodien viņš pieminēja Marg. saistībā ar svētkiem Londonā – vai viņa arī tur bija. Viņš nekad viņai neko nesūta, viņš ne par vienu neinteresējas. Nevaru izturēt viņa egoismu. [..]

Es pateicos tūkstoš reižu par telegrammu S. S. C. un avīzi. - Vienmēr paliec tāds, kāds esi: īsts vīrs, godīgs un clever.

Tavs labākais draugs,

M.

*Arveds Bergs (1875-1941) - dzimis latviešu uzņēmēja Kristapa Betga ģimenē, jurists un sabiedriskais darbinieks, studiju laikā uzņemts latviešu studentu korporācijā “Lettonia”. Pirmā pasaules kara laikā A. Bergs bija Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas vadītājs, Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas loceklis, izdeva avīzi "Baltija", pēc Februāra revolūcijas piedalījās Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes dibināšanā (1917). Brīvības cīņu laikā bija Latvijas Pagaidu valdības un pirmās vēlētās Ulmaņa valdības iekšlietu ministrs (1919-1921). 1921. gadā A. Bergs izveidoja un vadīja Bezpartejisko Nacionālo centru (vēlāk Latviešu Nacionālā apvienība), bija Satversmes sapulces, kā arī 1., 2. un 3. Saeimas deputāts. Laikraksta "Latvis" galvenais redaktors.

**Ringolds Kalnings (1873-1940) - latviešu politiķis, 1921. gada martā viņš kļuva par finanšu ministru Z. A. Meierovica vadītajā valdībā. Amatā viņš palika līdz 1922. gada septembrim. Kalninga darbības laikā tika īstenoti taupības pasākumi un ieviesta nacionālā valūta — lats —, kuras vērtība tika piesaistīta zelta tirgus vērtībai, padarot to par stabilu valūtu

27. marts

Sestdienas rītā lasām par Džo piedzīvojumiem kādā 1911. gada pirmdienā, dzīve sit augstu vilni - par ar galvas un kakla sāpēm.

Pirmdeen. 27

Ar lielām kakla un galvas sāpēm uzmožos, visprastākā verfassungā. Vakarā atkal zīmēju pie Angladas*. Pēc tam iekš Café du Panthéon Pigano, Louis un Kochs, kā arī viena no Pigano petites amies [draudzenes]. Pēdējais ar milzīgu sparu grib mūs trakterēt. Pie Pigalls ilga tupēšana - garlaicīgi. Iekš Capitolé’a intresantāki – daudz ļaužu.

Pulkstens jau seši – šiem ideja braukt uz halles**, kur lieliskā bilde ar milzīgo puķu bagātību. Tad vel viena ļoti amizanta pusstunda mazā restorānā turpat. Astoņos, pilnā rīta gaismā, majās! Es vel automobilā ar Kochu (kam dullā ideja, nest smukai krievietei rozes) uz place fallieres. Ap pusdeviņiem gultā – saule spīd acīs!! Pee tam visu to ar ļoti stiprām galvas un kakla sāpem.

*Spāņu mākslinieks, modernists Hermenegildo Anglada Camarasa (1871-1959), kurš 1894.gadā pārcēlās uz Parīzi, lai turpinātu mācības, un vēlāk, 20.gadsimta sākumā, atvēra tur savu privāto mākslas studiju, kuru apmeklēja arī Jāzeps Grosvalds

**Les Halles - Parīzes centrālais svaigo produktu un puķu tirgus, demolēts 1971.gadā

28. marts

Marta beigās veikts arī kāds mazliet amizants ieraksts Mērijas Grīnbergas vecākās dienasgrāmatā par to, kā viņa divas reizes tikusi pierunāta nokristīt bērniņu. Vienreiz viss noticis pavisam veiksmīgi, otreiz mazliet mazāk, bet Mērijas stāstnieces talants atklājas pilnā krāšņumā.

Šajā pašā pavasarī Freifelds un mans vīrs bija izbraukuši uz kaut kādu sēdi vai Pēterburgas apkārtni, kad pastorātā ienāca grupa igauņu. Viņi lūdza nokristīt bērnu. Es paskaidroju, ka mācītāja nav, viņiem jāmēģina uzmeklēt igauņu ķesteris, kurš vēl neilgi pirms tam bija Pēterpilī. Tas arī esot izbraucis. Teicu, ka viņiem vajadzētu pagaidīt līdz rītam. Nē, tieši šodien visi radi esot sanākuši kopā, lai svinētu kristības. Tad viņiem labāk būtu nokristīt bērniņu pašiem mājas pagaidu kristībās. Nē, viņi vairs neies prom no pastorāta, man noteikti jānokrista bērniņš. [..] Ļāvos krieviski runājošiem igauņiem man iestāstīt, ka es varu droši un pareizi bērniņu nokristīt. Es taču neskaitāmas reizes esmu redzējusi savu vīru to darām. Paņēmu dziesmu grāmatu un sāku. Bet jau pie Mūsu Tēvs debesīs.... esmu tik tālu, ka vairs nezinu ko tālāk. Šajā situācijā izlīdzējos, lūdzot kristību viesus noskaitīt Mūsu Tēvs viņu valodā, kamēr es lūdzu latviski. Kaut kā nabaga Jöhr (?) tika nokristīts un cilvēki ļoti apmierināti aizgāja mājas. Nākamajā dienā es viņus pamanīju igauņu baznīcā reģistrējot bērnu un vēlāk par savu izdarību izsūdzēju Freifeldam. Bīskaps Freifelds smiedamies piedraudēja man ar pirkstu: „Bet jūs man fušierējat amatu.” Nekad vairs neko nedzirdēju par šo kristāmo bērnu. Citu reizi ar pagaidu kristībām mani piemānīja latviešu sieviete. Tas notika kādā dienā, kad mans vīrs atkal bija izbraucis dienesta darīšanās. Sieviete atnāca ar masu bērniņu uz rokām un stāstīja, ka tas esot smagi slims. Es viņu sūtīju pie viena mūsu kursanta, pēc amata pasta ierēdņa, kurš dzīvoja tuvumā. Bet viņa negribēja iet un apgalvoja, ka bērns esot smagi slims un viņa gribot, lai tas labāk būtu nokristīts pastorātā. Es ļāvos pierunāties, man bija žēl bērniņa un arī sieviete izskatījās ļoti nožēlojami. Es nokristīju un uzrakstīju datus, kā viņa uzdeva. Vēlāk nāca gaismā, ka viņa iedeva nepareizus datus, ka bērns bija nevis uz nāvi slims, bet ārlaulībā dzimis. Vairāk es šajā amatā nesastāvēju.

Mērija Grīnberga

30. marts

1911. gada marta beigās Džo jūtas jau pavisam lieliski, nesenās kakla sapēs pārgājušas un dzīves baudīšana turpinās, šoreiz kopā ar paziņām apmeklējot komēdiju (ar vienu no skaistākajām tā laika aktrisēm galvenajā lomā!) vienā no Parīzes teātriem - pavisam neilgi pēc tās pirmizrādes; tam seko nebeidzamie restorānu un izklaides vietu apmeklējumi.

Ceturtdeen, 30

Kā norunāts, ar Piganeu un viņa meiteni gājām uz “Gamine”* iekš Renaissance**: amüzanta luga, kur Lantelme*** diezgan labi speleja. Pēc tam ar viņiem Royal’ā, kur satieku Maggye, ar kuru tad Capitole’ā. [..] Jau ceturtā diena, kad tikai ap astoņiem tiek gultā.

"La Gamine"

*La Gamine - četru cēlienu komēdija (autori Pierre Veber un Henry de Gorsse), kuras pirmizrāde notika 1911.gada 24.martā t.s. Renesanses teātrī Parīzē

**Théâtre de la Renaissance - teātris Parīzē

***Genevieve Lantelme (dzimusi Mathilde Hortnese Claire Fossey, 1883 - 1911) - franču aktrise, modes ikona, tikusi uzskatīta par vienu no Belle Epoque laika skaistākajām sievietēm, mirusi 1911.gada jūlijā mīklainos apstākļos, nokrītot no sava vīra jahtas

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt