Sadaļas Sadaļas

#Grosvaldi1921. Ģimenes sarakstē – «de iure» atskaņas un Oļģerda sirdslietas

Februāra otrā puse iezīmējas ar aktīvu korespondenci starp Grosvaldu ģimenes pārstāvjiem. Oļģerds saņem vēstuli gan no mātes, gan tēva, gan abām māsām.

#Grosvaldi1921

Digitālais projekts #Grosvaldi1919 vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Projekts turpinās ar 2021. gadā, sekojot Grosvaldu gaitām 1921. gadā.

Grosvaldu dzimtā ir:

  • Mērija Grīnberga jaunākā,
  • viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
  • viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
  • vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
  • viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
  • kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
  • gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
  • ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974) 
  • Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).

Vecāku vēstules lielākoties saistītas ar nesenajiem lieliskajiem notikumiem – ar Latvijas atzīšanu de iure, tomēr Mamiņa, kā vienmēr, vēstulē atrod iespēju emocionāli izklāstīt daudz plašākas tēmas – gan no pagātnes, gan tagadnes. Tēva vēstule nenoliedzami ir formālāka, taču ļoti informatīva, šoreiz viņš pat pasteidzies pirms Līnas pastāstīt par gaidāmajām smalkajām vakariņām Stokholmā saistībā ar Latvijas un Igaunijas starptautisko atzīšanu. Līna savukārt blakus tam apspriež arī Oļģerda iespējamo nākotni, kā arī mazliet paironizē pati par savu dzīvi un jauno pielūdzēju ar šokolādes fabriku. Margarēta no Londonas arī turpina vecākās māsas iesākto tēmu, gan nedodot nekādus konkrētus padomus, vien iesakot Oļģerdam, kā labāk izvēlēties sievu.

Paralēli ģimenes sarakstei februārī atkal lasāma rakstnieka Kārļa Ieviņa dienasgrāmata, kas, neizbēgami, reflektē par tiem pašiem notikumiem; avīzē parādās ziņa par Zigfrīda Annas Meierovica uzstāšanos Satversmes sapulcē, kā arī par to, ka Oļģerds sveic rakstnieces Annas Rūmanes-Ķeniņas jaundibināto “Franču aliansi”. Dzīve kūsā Parīzē, Londonā, Stokholmā, Rīgā.

16.02.1921.-28.02.1921.

16. februāris

Marija Grosvalde [Mamiņa] pēc klusēšanas brīža uzrakstījusi dēlam garu vēstuli, kurā runāts gan par pagātnes atmiņām un ar tām saistītiem notikumiem tagadnē, gan par pēdējo mēnešu notikumiem Zviedrijā, tāpat par neseno de iure atzīšanu, par Mamiņas plašajām pārdomām diplomātiskā dienesta sakarībā, kā arī neizbēgami tiek pieminēts Džo, jo vairāk par visu Mamiņa vēlētos kādā klusā, mierīgā brīdī apciemot dēla atdusas vietu Parīzē. Taču, nenoliedzami, ļoti mīļi viņai ir arī pārējie bērni, kas lasāms arī vēstules beigās.

Cher Ogier! Pateicos Tev par “visām” vēstulēm un par norakstiem no Taviem franču oeuvriem, esmu priecīga par visu. Tikai lūdzu Tev, saki man vienreiz paldies par to, ka esmu Tevi pierunājuse examenu taisīt - vaj nav labāki Tev??? Joe man bieži pateicās par to, ka biju viņu “mocījuse” ar mūziku, viņš sacīja, ka tas viņam atslēdzis visas durvis no sabiedrības. Tas jau mans vienīgs ceļa spieķis uz mūžību, ka esmu jūs labi audzinājuse - cik labi es varēju, jo man tās audzināšanas nebija, jeb bija tikai negatīvā ziņā, ka pratu izšķirt, ko nevajadzēja darīt. Es domāju, ka šinī audzināšanā arī guļ iemesls, kādēļ Tschakste* tēvs mūs visus neierauga. Kad tēvs bija reiz tur Jelgavā, tad viņš nāca mājās un sacīja: tur gan tā drusciņ jocīgi, puikas pie galda daudz, bet visiem netīri ģīmji - un pret mani Tsch. tēvs vienādi izturējās ļoti von oben herab [no augšas - vācu val.]. Man ar viņu tikai reti ir bijuse satikšanās, bet vienādi zīmīga. Es Tev izstāstīšu. Pirmā: Kad viņš ar tēvu brauca uz domu - tad abi spīdēja no prieka - un es ar Kreizberg kdzi gāju ļoti nospiesta mājās un viņa sacīja: “Die ganze Duma is mir Strund, ich möchte meinen Mann haben!” [Visa Dome man ir štrunts/vienalga, es gribu savu vīru! - vācu val.] (Viņš brauca pr. Kurzemes). Tad es satiku Tsch. priekš bēgļu kongresa atklāšanas Petrogradā, pēc tam kad es biju tik daudz strādājusi priekš Jelgavas un Kurzemes. Tad viņš apsveica tēvu un viegli uz manīm sacīja: “Kā Jūs ar te? Es nemaz nedomāju, ka Jūs par to lietu interesējieties.” ------- Ir gan jādomā, kas bez manis toreiz būtu bijis.  

Tad redzējāmies pie Jurgensoniem Petrogradā, kur viņš kā [..] sacīja, ka esot no bēgļiem dzirdējis par mani un ka Kurzemē to būšot kaut kā atzīt nākamībā (bet nekas nenotika). Tad es viņu satiku uz Nevsky, kad viņš bija gobernators un vēlēju viņam “laimes”, ko viņš saņēma kā... -

Pēc tam viņš caurbrauca Londonā un mūs žēlīgi apciemoja, lai aicinātu tēvu uz St. Es prasīju pēc Tevis, kā Tevim iet un vaj Tu viņiem esi palīdzējis - viņš to pilnīgi pārklausīja un man atbildēja: “Tur vienmēr ir jādzer ar [..] citādi nemaz nevar, tas mums par grūtu, 2reiz dienā dzert”. ----- Tas man ļoti sāpēja un apvainoja, nevaru to piedot. Mātei to atbildēt, kura pēc dēla prasa. - Nu uz viņa vēlēšanos atnācām, iedzīvojāmies caur nopietnu darbu (sevišķi mēs abas dāmas gan esam ko geleistet!! [izdarījušas - vācu val.]) un reiz nāk tā pavēle uz Berlīni iet, bez ka viens vārds būtu tēvam sacīts vai prasīts. Meir. telegr. kā Tsch. to viņam esot rakstījis  - pēc tam tāpat neviens vārds no Tsch. tēvam, arī tagad ne vārds, ka atbildi uz telegr., kuru tēvs (muļķīgi) viņam telegrafe, ka tie no viņa Tsch. tie cēlie graudi (?) esot nesuši augļus. -

Man vēl no viņa sekošais dokuments: Priekš Siev. K., kur bija Tsch. kundze** priekšniece, esmu daudz darījuse, es gāju vizītēs pie Frih. [..] un izlūdzu man to naudu (5000 kr.), tad nu solīju drošu vedēju. Man tas nebija viegli - biju rakstījuse 4 reizes Siev. K., nekad nedabūju atbildi, tikai 1 telegr. ļoti augstā tonī no Md. Tsch. - kurai personīgi rakstīju. (A propos, viņas valdība tiek nosaukta no Suhnas kdzes par “veciem grēkiem, kuri grūti labot”) (tur Anna Lindberg arī spēlējuse lomu).

Nu, tēvs bija Kristiānijā [Oslo] un es rakstīju prieka pilna Tschakstam, ka es viņam sūtu 5000 kr., kurus saņēmu no Rödda Barnan [“Glābiet bērnus” organiz. - zviedru val.]  uz savu atbildību, kvītēju un izlūdzos kvīti. Uz to man pēc ilga laika, pēc tam, ka Jagara kgs bija man jau par visu rakstījis, saņēmu sekošo naivo, ja ne bezkaunīgo kvīti:

2.

Noraksts.

Saņēmu caur Jagara kgu vēstules no Stokholmas, man adresētas, to starpā vienu, kurā atradās pieci tūkstoši zviedru kronas.

27.III.1920.
Paraksts: J. Tschakste

 

Par noraksta pareizību

Sekretars: J. Schvanks (?)

 

Pēc tā tad stāvēja avīzē, ka J. Tsch. esot saņēmis no Rödda Barnan 5000 kr. -

Tā taču ir bezkaunība un pārdarīšana un neloģika, jo varēja domāt, ka viņš saņēmis pats otros 5000 kr. direct no R.B. Man taču bija liecība, ka viņš būtu kvītējis: caur M.G. Stokholmā, tāpēc, ka man tā nauda tika uzticēta, es to sūtīju caur Jagar kgu un rakstīju Tschakstam vēstuli ar visiem šiem izskaidrojumiem. Katram cilvēkam, kas ko nodod priekš cita, tiek dota kvīte uz viņā vārda par pareizo nodošanu. Strādājam te 1 ½ gadus, tiekam ignorēti un presē apvainoti, pēdīgi caur idiotu un spiegu un samaksātu reklāmtaisītāju Melinu, kurš Rīgā lielā godā. Viņš raksta priekš katra, kas samaksā, priekš Walin, kas te pilnīgi negeld, priekš (?) (kas te bankrotējis un Rīgā tisa ziepu fabriku un dāva naudu un Rozentāļa gleznu, lai dabūtu koncesiju) un priekš (?): Viņi ir tik dumji tur, ka liek imponēties no šī nenormālā puika. 21 g. vecs un Kaptens ģenerālštābā. - Kad viņš te nes savus artik. un te netiek pieņemti, viņš uzstājas kā Leg. chargé militaire. Divi vīri slaveni Rīgā, Dr. Walters*** un Melins. Pirmam drīz uzcels pieminekli Pētera lielā vietā (to es paredzu). Nupat dabūjām telegr. no Lut, ka priekšstāvniecību te būšot nokārtot pēc tam, ka Skand. nokārtos tur savu un uz reciprok. pamata. - Tas ir pareizi un loģiski, kaut gan caur to faktiski esam konzuļi. Es jau tēvam sacīju ilgi, ka tas būtu jocīgi, ja viņš te stādītos priekšā kā sūtnis, kur viņš laikam maijā aizies. Tā taču nevar jokot ar šejienes valdību, vienu dienu braukt “gluži kučē” un otro doties uz Rīgu kā privātpersona. Pēc manām domām Zviedrija ir vēl formālāka un lepnāka kā Anglija un daudz iedomīgāka. Tēvs bija rakstījis, lai sūtot papīrus, viņš braukšot arī uz Kristianiju [Oslo] - viņš pats nedomā un negrib domāt - saka, ka nepalikšot ne pa gen.k., ne pa konzulu un prasa kredītvēstuli. Es pilnīgi to saprotu, kāds stāvoklis ir: mēs esam uz ledusgabala - Rīga mūs ir jau nostādījuse zemāk, tikai atļāvuse palikt līdz maijam, ja iztiekam ar budžetu - tēvs pats licis priekšā gen.konz. un Zviedrija Rīgā varbūt piepaturēs tikai konzulu. Tad var gadīties, ka te būs tikai konzuls. - Es gan vēlētu tādā gadījumā, ka tas būtu gādīgs un smalkāks kā Ieviņš (kurš ir tikai komissionārs un var tikai pastāvēt caur mūsu žēlastību). Aizvakar bija Antan. un Iev. drusciņ nodarbināti un tūliņ bija slimi un apvainoti. Un Līna strādā visu.

Nebrīnies, ka Tev stāstu šo visu, bet Tevim taču arī jāzin, kā mums iet. Es Tev pateicos, ka Tu mūs atzīsti kā godīgus priekšstāvus, kuri mēs esam. Mēs Tev kaunu nedaram. Tēvs jau ir garlaicīgs, neinteresants, bet jurid. rakstus un darbus tomēr dara un tomēr ir priekš mūsu tautas reprezentabls. Ternberg kdze vienādi saka, ka citi mūs turot par “feine Menschen” [smalki cilvēki - vācu val.]. - Par Līna nav ko teikt diezgan slavas ziņā, viņa ir izcila savā uzvešanā, mūzikā un darbā. Vakar bija te igauņu priekšstāvis, konzuls jeb vicekonzuls Klaas, pēc manām domām vienkāršs “kungs”, nekur nav studējis, 4 gadus bijis Vācijā, 9 Zviedrijā, kādu laiku Holandē - saka vienmēr “nee”, runā valodas, bet tur nav nekā. Pie mūsu tēva ir stūrgalvības vaines: viņš schlaerfe ar lielu lērumu, valkā savas bikses tik slikti, ka ir ceļi balti, valkā vecas drēbes, galošas etc. Bet tomēr, labāka par viņu te neatradīs. - Es esmu izdomājuse vienu pāri par pēcnācējiem, bet to Tu vēl nesaki nevienam, kad mēs droši aizietam arī vēl ir laiks. Tas ir Riko Sadde [Rihards Sade, 1892-1959] ar Lado dzim. Anderman, viņš ir jurists un prot arī vāciski un Lado ir dzīvojuse gadu Zviedrijā un runā zviedriski. Bez tā te nevar iztikt. Tie būtu tie vienīgie, kas varētu te būt vietā. - Jauni ļaudis, kas nav ko mācīties. Te ir grūta vieta, sēžam kā glāžu traukā - zviedri tik ārkārtīgi kritiķi un apsmej visu un visus. Anna Lindhagen**** ir mūsu liela draudzene un gribētu visu labāko darīt. Viņa ir pazīstama visā pilsētā ar visiem cilvēkiem. Viņa grib rīkot vienu vakaru par igaun. un latv. un mēs aicinājām Kaktiņu un Kalniņu, bet tie nenāk, esot aizņemti. Atbildēja uz telegr. tikai pēc 3 dienām. Mēs paši nevaram nevienu aicināt, tapēc, ka neviens mūs neapsveic. Tēvs bija pie soma, bet tas tikai atsūtīja grāmatas par Somiju. Esam tikai no Vanaga dabūjuši sveicienu. - Vislabāki viņi apgājušies ar Exc. Zariņu, pēc tam ar Tevim, bet pie mums viss bija pa telefonu: Mums ir Minister krīze dēļ Kaffetull, tur Braulinga draugi atkal strādājuši, varbūt viņš pats būs atkal pie stūra [..] Gan zviedri iekritīs ar viņiem, tos viņi pieņem un mūsu godīgo zemi neierauga. Pielieku vienu vēstulīti no Lulas, domāju, ka to un šo vēstuli sūtīsi arī Margarētai, viņu taču arī interesēs, kā mums iet un man nav divreiz jāraksta. - Es zināms dziļi līdzjutu ar Jums abiem šinī laikā un vēl dziļāki vēlētos klusā stundā aiziet uz Pere Lachaise. Vaj, kā es to vēlos, vairāk kā visu pasaulē. Nerunāšu vairs par to, citādi acis pāriet. Mīļais Olgerd, vēlu Tev to labāko darīšanās un privāt dzīvē, dari, kas priekš Tevim der. - Es neko citu nevaru kā Tevi mīlēt. -

Tava mamiņa

 

16. II 1921. St. Leg.

*Jānis Čakste (1859 - 1927) - latviešu jurists, politiķis, studentu biedrības “Austrums” biedrs (un priekšsēdētājs studenta gados), Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks (1887 - 1901), pirmā latviešu juristu kongresa (1917. gadā Tērbatā) vadītājs, Latvijas delegācijas vadītājs Parīzes miera konferencē (līdz 1919. gada 21. maijam), pirmais Latvijas Republikas prezidents (1922 - 1927)

**Justīne Čakste (dzim. Vesere, 1870 - 1954) - darbojusies Sieviešu Palīdzības Korpusā, bija tā vadītāja 

*** Miķelis Valters (1874 - 1968) - jaunstrāvnieks, jurists, politiķis un diplomāts, viens no Satversmes izstrādātājiem, Latvijas Republikas iekšlietu ministrs (1918 - 1919)

****Anna Lindhāgene (Anna Lindhagen, 1870 - 1941) - zviedru politiķe, sociāldemokrāte, sieviešu tiesību aktīviste

18. februāris

Pavisam nesen, 26. janvārī, atzīmējām Latvijas valsts (un arī Igaunijas!) atzīšanu de iure, savukārt nepilnu mēnesi vēlāk, 1921. gada 18. februārī Satversmes sapulces sēdē uzstājās un par šo notikumu ziņoja Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics (1887–1925).

Latvijas delegācija Parīzē pēc Sabiedroto Augstākās padomes de iure atzīšanas lēmuma saņemšanas 1921. gadā. 1. rindā no kreisās Miķelis Valters, Zigfrīds Anna Meierovics, Jānis Lazdiņš; 2. rindā no kreisās Oļģerds Grosvalds, Georgs Bisenieks, Jānis Tepfers

 Šeit daži izvilkumi no ministra runas:

[..] Atrodoties Ženēvā, Romā, Parīzē un Londonā, bieži nācās dzirdēt priekšlikumus, par kādiem varētu panāk atzīšanu: runāja par dažādām koncesijām, par agrākās Krievijas parādiem un dažādām citām kombinācijām. Tomēr no 24. līdz 26. janvāra apspriedēs, kad mūsu jautājumu izšķīra, noskaidrojās, ka Latvijas de iure atzīšana bija panākta bez jebkādiem noteikumiem, bez koncesijām un citām kombinācijām. Mēs esam panākuši de iure bez kaut kādām klauzulām un varam tagad savu nākamību veidot kā pilntiesīga valsts tā, kā mūsu valsts intereses to vislabāk prasa.

[..]Mēs nedrīkstam aizmirst, ka pateicoties Sabiedroto uzvarai brīvā Latvija varēja nodibināties. Ja Sabiedrotie nebūtu uzvarētāji, nebūtu bijis arī Latvijas valsts. Tie bija Sabiedrotie, kas Latviju pēc tam, kad viņa grūtos un smagos apstākļos noorganizēja savu valsti, atzina par pilntiesīgu locekli pārējo nāciju vidū. Sabiedrotie ir bijuši mūsu pirmie draugi, un ar tādu pašu draudzību, ar kādu viņi nākuši mums pretim, mēs viņiem atbildēsim.[..]

[..] Mēs esam de iure panākuši, mūsu turpmākais uzdevums ir šo ieguvumu nostiprināt. [..]

No Satversmes sapulces 1921. g. stenogrammas, 3. burtnīca. Publikācija rakstu krājumā “Z. A. Meierovics”, Rīga:1935, 348. lpp.

Satversmes sapulces sēde par godu de iure atzīšanai 1921. gada 28. janvārī.

Savukārt pirms desmit gadiem, 1911. gada 18. februārī, svētdienā, Džo nebūt vēl nedomāja par diplomātiskiem jautājumiem saistībā ar brīvu Latviju, bet gan baudīja dzīvi Parīzē un tās apkārtnes vietās.

Jāzeps Grosvalds Parīzē 1911. gadā

Svetdeen,18.

Izbraukums uz Sēvres manufaktūru* un St. Cloud**, jaukiem skatiem. Pēc tam eleganta tēja iekš Pavillon Breteuil. Vakarā kopā ar Levi, Einar un zviedrieti iekš Café Versailles. Pēc tam ar Kochu kādā mājā iekš rue de la Harpe [iela Latīņu kvartālā]. On fait faire l’amour des gousses.

*Sèvres manufaktūra - viena no galvenajām porcelāna ražotnēm Eiropā, atrodas Sèvres, nepilnus 10km no Parīzes centra; manufaktūra pārcēlās uz šejieni jau 1759. gadā. Ražotne vienmēr ir piederējusi Francijas karaļnamam un vienmēr ir nodrošinājusi visaugstākos kvalitātes standartus

**Senklū pilsēta Francijā, netālu uz rietumiem no Parīzes

Skice ar Parīzēs dāmām

21. februāris

Vēstuli Oļģerdam sakarā ar atzīšanu de iure un tai sekojošiem notikumiem raksta arī Frīdrihs Grosvalds, kurš kopumā ar saraksti ģimenes lokā nodarbojies daudz mazāk nekā pārējie, tomēr šoreiz pasteidzies vēl pirms Līnas, kura minētos notikumus brālim vēstulē izklāsta pāris dienu vēlāk.

Stokholma, 21 II 21

Mīļo Olgerd!

Tavu vēstuli no 16.II līdz ar pielikumu saņēmu. Ar prieku lasīju, ka Tevim labi iet, ka Tu vesels un Tavs darbs Tevim patīk. Ticu gan, ka Tavs stāvoklis pēc de iure atzīšanas pavisam citāds un ka dažiem Rīgas kungiem tagad mutes aizbāztas, jo vairāk pēc tam, kad Francijas Ārlietu ministrija, pēc Latv. avīžu ziņām, esot izteikusies, ka labprāt Tevis redzētu paliekot. Te nu gan de iure atzīšana vēl neko nav grozījuse un es bez paziņojuma pa telefonu no nodaļas priekšnieka par atzīšanu nekādu off. dokumentu neesmu saņēmis. Tikai priekšā stādīšanas ārl.ministram dēļ pateicības izteikšanas. Viņš novēlēja laimi, piezīmēdams, ka pēc pilnvaras priekšstādīšanas attiecības starp mūsu valstīm būšot pilnīgi oficiālas un ciešākas un neaizmirsdams izteikt pateicības, ka Zviedrija tad visādi baudīšot to plus favorisée nācijas tiesības. Ja nu man atsūtītu jaunas pilnvaras, tad mani būs arī jāstāda karalim priekšā, kurā gadījumā priekšā stādāmo aizved ar karaļa galma karietē un četrjūgu uz viņa pili un atpakaļ.

Nezinu tomēr, ko Rīgā nospriedīs, vai pavisam augšminēto pilnvaru man atsūtīs, ja tiešām grib pie ģenerālkonsulāta palikt, par kādu es nepalieku. Ja legācijas nepatura, es domāju maija mēnesī galīgi pārbraukt uz Rīgu, kur varbūt pieņemtu kādu tiesneša vietu jeb citādi nodarbošos.

Ievērojot augšminēto vēso izturēšanos no off. aprindu puses, mēs arī nekādu off. mielastu neesam izrīkojuši, tikai te nesen no zviedriem nodibināta “Baltijas komiteja” priekš palīdzības Latvijai un Igaunijai, kuras priekšniece mums ļoti labvēlīga un tuvi stāvoša, te atklātībā plaši pazīstama Anna Lindhagen jkdze*, - sarīko 25. februārī sakarā ar mūsu un Igaunijas de jure atzīšanu dineju “Grand hotelī”, kurā arī Līna piedalīsies, pavadot zviedru valodā tulkotas latv. tautas dziesmas un varbūt ar mūz.dir. Alfven ar savu O.D. dziedātāju kori**, kurus Tu vēl atgādināsies no 1914.g. Rīgā. Mēs uz to vakaru ielūgti kā goda viesi un kā dzird būšot arī dažas ievērojamas personas no zv.sabiedrības kā K. Brantings un vēl citi. Mēs redzēsim, kas un kā tur būs un ar varbūt ko rīkosim. Kaktiņš dziedātājis*** un ērģeln. Kalniņš****, kurus uzaicinājām uz sava rēķina, diemžēl nevar nākt.

Ar daudz mīļiem sveicieniem,

Tavs Papiņš

P.S 

Dabūju no M. šādu telegramu:

Latvijas priekšstāvju iecelšanas jautājumu Skandināvijā “nokārtosim pēc Skandināvu priekšstāvju iecelšanas Rīgā pēc iespējas uz reciprocitātes principiem.”

Tādā kārtā lieta laikam vilksies garumā. Kamēr no mūsu puses nāks pie galīga lēmuma, jo skandināvi nesteigsies.

*Anna Lindhāgene (Anna Lindhagen, 1870 - 1941) - zviedru politiķe, sociāldemokrāte, sieviešu tiesību aktīviste

**Hugo Alfvén (1872-1960) - zviedru komponists, diriģents, vijolnieks, gleznotājs; muzikālais direktors Upsalas Universitātē, kurā arī vadīja vīriešu kori Orphei Drängar (O.D.)

***Jānis Ādolfs Kaktiņš (1885-1965) - latviešu operdziedātājs (baritons), aktieris un skatuves mākslinieks

****Alfrēds Kalniņš (1879-1951) - latviešu komponists, ērģelnieks un diriģents, pirmās latviešu operas “Baņuta” autors

Alfrēds Kalniņš

22. februāris

Februārī atkal lasāma rakstnieka Kārļa Ieviņa (īstajā vārdā Kārlis Viktors Paķulis, 1888–1977, Zviedrijā) dienasgrāmata - ar savu skatījumu uz laiku, notikumiem un personībām. 1915. gada beigās Ieviņš aizceļoja uz Stokholmu, kur dzīvoja arī 1921. gadā un strādāja Latvijas diplomātiskajā pārstāvniecībā par Informācijas biroja vadītāju. Kā bijis noprotams arī no iepriekš publicētiem Ieviņa dienasgrāmatas ierakstiem, viņam bijušas diezgan sarežģītas attiecības gan ar Grosvaldu ģimenes pārstāvjiem, gan citiem diplomātiskā dienesta darbiniekiem. 

Paldies Jura Georga Tāra kungam par Kārļa Ieviņa dienasgrāmatas uzticēšanu.

Kārlis Ieviņš

Kārlis Ieviņš #diary

22./2. 1921.

Brīnišķīgas saulainas, siltas dienas. Pavasars vēsmo, sniegs kūst... Viss iet kā parasts. Legācijā bij uztraukums par Melīna* rakstu “Aftonbladet” [laikrakstā]** ievietotā raksta neatsaukšanas dēļ. Taisni tā, kā es domāju. Bet žēl, joprojām turas pie savas pārliecības, ka raksts nebijis atsaucams. Kdze priekšvakarā esot dabūjusi zināt, ka gaidāmi 12 tūkst.[tūkstoši]... Un kā lai tad taisot tādu atsaukumu!... Gr.[Grosvalds] pats raksta – lai gan es jau biju uzrakstījis – bet tur nebij tik daudz par A. Lindhagen[u]*** – kuru sākumā kā socialdemokrāti neieredzēja – bet nu – ļoti liela draudzene, kad apgāja, ka L jkdze [Līna Grosvalde] daudz ko var darīt un viņai sakari... Arī “Aftonbl.[Aftonbladet]” nodrukāto rakstu tulko (Ant.[Anton] jkdze)**** un sūta uz Rīgu. Pašu ādai draud briesmas!...

Jkdze tulko tautas dziesmas zviedru valodā – laikam draugi palīdz – raksta notis un tekstu – es arī drusku ieskatījos – bet vairāk netikās. Šī buržuju preilenīte iedomājas, ka visi mākslas un dzīves dziļie problemi nav nekas priekš viņu spējām un inteliģences – tos viņām atrisināt tik viegli, kā papirosu uzsmēķēt. Un sestdien aizbrauca uz Upsalu... Un pirmdien lūdza mani pie galda – un tur tūdaļ gāja arī runa par Upsalas vakara panākumiem. Ak, kā Lindhagen[a] jkdze esot lasījusi! – Viņai šalkas pa kauliem skrējušas! Un kad viņa spēlējusi – “Aijā zūžū” – un viņa arī spēlējusi – lēni un tā, kā vajag – tad dzirdējusi vienu saucam: fōrtjusande! [brīnišķīgi!]... un arkibīskaps paņēmis tekstu līdz... Un nu viņai esot paziņas – arī arkibīskaps – starp citem.

..Un Grande Hotelī būšot vakars – (arī avīzēs rakstīts) “Rödda Barnen” [”Glābiet bērnus”] sarīkots Igaunijas un Latvijas vakars – un tur arī būšot tautas dziesmas dziedāt un šī saprotams – spēlēt... Bet tur – fraka obligatoriska – un arī 25 kr.[kronas]. Bet tik prasts cilvēks kā es – jau tur neder – Un tās frakas man nav!... Arī nekādu ielūgumu neesmu saņēmis, Klaas gan – – –

– – – A.[Anton] jkdze lielās, kur var. Kad runājam par zviedru vidējo šķiru dzīvi, tad – ak, tomēr –  labi un lieliski dzīvo – it kā viņa nemaz nezinātu, ka ir cilvēki pasaulē, kuri pelna ne tūkstošus, bet simtus mēnesī, un kuri iešaurinās. Bet caur to, lūk, tiek rādīts, ka viņai tādi smurķi nemaz nav pazīstami, bet tie, ar kuriem viņa pazīstas un saietas – tie visi daudz pelna un bagāti... Kad šodien bij pie manis Vallēns*****, un, kad pēc viņa aiziešanas sākas runa par viņu, tad A.[Anton] jkdze zin tūdaļ, ka V. kdze no labas ģimenes – dzim.[dzimusi] Posse – viņai paziņas teikuši... Tātad vispirms un no liela svara – ja kāds no labas ģimenes. Jo tām labām ģimenēm tad taču arī sakari – Un tad saprotams, tas priekš viņas Mozus un pravieši, ar ko jārēķinās. Un klātlaizīšanās var tikt sākta uz karstām pēdām!...

*Gesta Mellins (1899-1945) - Zviedrijas pavalstnieks kapteinis Gesta Mellins Brīvības cīņu laikā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. Pēc atvaļināšanas no dienesta Latvijas armijā Mellins uzturējis aktīvus sakarus ar Latvijas pārstāvniecību Zviedrijā, darbojas Latvijas un Zviedrijas presē, raksta par Latviju. 30. gados saikne ar Latviju zūd

**Zviedru laikraksts (iznāk katru dienu), kas tiek izdots kopš 1830. gada un līdz pat mūsu dienām ir viens no lielākajiem dienas laikrakstiem Ziemeļvalstīs

***Anna Lindhāgene (Anna Lindhagen, 1870–1941) - zviedru politiķe, sociāldemokrāte, sieviešu tiesību aktīviste

****Elza Antone (1886–1975) - Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības darbiniece

*****Otto Vallēns (Otto Wallen, 1885–1954) - zviedru politiķis, sociāldemokrāts, arī lauksaimnieks, llieltirgotājs, attīstīja biznesu arī Rīgā

Līna Grosvalde

23. februāris

Līna raksta brālim garu vēstuli par visdažādākajām tēmām – gan notikumiem darbā saistībā ar Melīna publikāciju (kas dienu iepriekš pieminēta arī Ieviņa dienasgrāmatā un pirms tam Mamiņas vēstulē), gan par pasākumu Upsalā, kurā tika atskaņotas latviešu tautasdziesmas Līnas tulkojumā, gan par gaidāmajām smalkajām vakariņām Stokholmā par godu Latvijas un Igaunijas atzīšanai de iure. Blakus šiem jautājumiem Līna apspriež gan Oļģerda iespējamo nākotni un jūtu dzīvi (runājot par dāmu no Briseles…), gan arī pati savējo, jau atkal demonstrējot lielisku humora izjūtu.

23.2.1921

St.lmā

Mīļo Olgertiņ,

Paldies par vēstuli un rakstu. Mēs nedēļu atpakaļ drudžaini dēļ Melina* rakstījām visādas šripstes un nu steidzos Tev piesūtīt kādas kopijas. Man bija bez gala daudz darba bez tam - par to vēlāki. Melins ir melkule, puika, žuliks - visu, ko Tu gribi. Viņš mums jau diezgan nepatikšanas darījis un darīs arī, joprojām, esmu pārliecināta. Starp citu, viņš Rīgā stāstījis, ka viņš ar mani saderinājies! Ja viņš brauc šurp, tad viņš mani sveicina no visādām personām, kuras mani nemaz nepazīst personīgi - bet tā viņa taktika, viņš cer caur to dabūt protekciju. Rīga viņš būs sveicinājis no mums un tur viņam izdevies radīt ar sev Glurienschein [Kvēlojošs mirdzums - vācu val.] - tīri nesaprotami. Bet ko lai gan sagaidam no piem., ģener. Baloda**, - viņš savā dzīvē nebūs studejis cilvēci kā mēs no pašām agrām dienām. Tu izlasi kopijas un ja Tu gribi, vari pārsūtīt Margaretiņai. Viņa par to rakstu neko nav teikuse vēl, bet varbūt viņu interesē palasīt. Piesūtu arī Tev atpakaļ Melina kareiva rakstu, lai Tu varētu salīdzināt to ar tulkojumu un atbildi. Andersona jkdzei nav Travlare, bet gan kāds Erickson kungs, kurš diezgan ilgi Latvijā dzīvo un novēro apstākļus - to dabūju sestdien zināt, braucot uz Uppsalu. Anderson jnkdze tikuse sūtīta uz Poliju un par to rakstījuse. Latvijā viņa uzturējusies Liepājā starp kuģa un vilcienu un nekad ne vārda par Latviju nav rakstījuse. Tik tālu Melins. - Darbs, kas bija jādara, sekošais: pielieku paraugus. Anna Lindhagen*** turēja priekšlasījumu par Latviju Uppsalā un bija sich versteift dabūt man līdz, lai tur spēlētu latv.kompozīcijas. Bet tā kā es to nekad neesmu darījuse un man tādu nemaz nav, vienojāmies uz tautas dziesmām. Bet nu bija tās jātulko. Mēģinājām ar zviedri dzejnieci no vācu Blaumaņa teksta, bet redzēdama, ka tur nekas neiznāk, nosēdos tūliņ ar Arabella un sāku tulkot pate. Tikdaudz es protu zviedriski, lai dzirdētu, vaj pēc vārdiem un mūzikas teksts der. Zinu, ka tautas dziesmas vispār nav tulkojamas, bet man jasaka, ka šie vārdi ārkārtīgi izdevušies un atron starp zviedriem vislielāko piekrišanu. Anna Lindhagen, 50 gadu dāma, iemīlējusies manī un Latvijā un viņa dara, ko vara. Viņa uz priekšlasījumu izdeklamēja dziesmas, ka pat man pārskrēja muraški [zosāda] pa muguru, pēc tam tam tad arvien spēlēju pantiņus. Pierakstīšu ar tinti Reihenfolge [secību - vācu val.]. Un Uppsalai seko “liels” vakars še: Anna Lindhagen Royal’ā sarīkos souper-soirée [vakariņas-vakaru - franču val.] ar varbūt deju Latvijas un Igaunijas atzīšanai par godu. Telegrāfēju Kalniņam**** un Kaktiņam*****, lai brauc šurp, bet tie nevarēja. Nu atkal man jāmocās un jāmāca zviedriete dziedāt mūsu dziesmas ar zviedru vārdiem. Varbūt, ka Alfvéns****** varēs sadabūt savus O.D. nodziedāt krauklīti, bet ļoti šaubos. - Kā nu mums ies? Būšot kādi no Ārlietu Min-jas, varbūt Sarkanā ╋ priekšnieks Princis Karl, ķēniņa brālis ar savu kundzi un citi. Ja nu Federicks tikai nebāž nazi nepareizās vietās un t.t. Igauņu konzuls nav nekas, kaut viņam uzvalks mugurā, bet gan runā zviedriski. Redzēs, kā būs, - es jau savu degunu celšu pārāk augsti. Un mani daži draugi ieradīsies, gan veci, gan jauni. Alfvéns katrā ziņā pats būšot - tā viņš Anna Lindhagen sacījis. Uppsalā viņš nebija, jo vajadzēja viņam diriģēt nākamā dienā Stockholmā. Man rokas slapjas, ja domāju par to vakaru, kaut viņš varbūt nemaz nebūs: ieeja ļoti augsta, 25. - kr., slikti laiki, neviens nevar maksāt, un mazākais 70 personām jābūt. - Tās bij šeftes, nu varam sākt personīgas lietas runāt.

Kāpēc Tev neiznāktu ar Bruxelles? Mēs toreiz tik labi izrunājām visu - vienīgais kavēklis ir bērns, bet ar to galu galā var tikt cauri. Viņš jau paliks svešs, diemžēl, bet varbūt pie viņa pieradīs un viņam ir cits vārds. Kas vēlāk nāk ir Tavs un paliks Tavs, par to jau Tu varēsi gādāt un atbildēt. Ko viņa pate saka par acumirklīgo pozīciju un varbūt nākamo, kura nedroša? Mam. Tev nerakstot padomus, jo tur nevarot padomus dot, viņa saka. Bet pretim viņai nekas neesot. Un kas gan viņai būtu ko teikt pret mūsu darīšanām? Viņa savu dzīvi ir nodzīvojusi un viņai vairs nav tā jāmocās kā mums. Tu arī esi prātīgs palicis un neskriesi vairs ar galvu caur sienu, man liekas, ka viņa tāpat būs mācījusies un mierīga. Strīdiņi arvien visur nāk priekšā, bet ar civilizētu cilvēku vieglāki izlīgt mieru nekā ar tādu žūžu kā, piemēram, Irma Kraukst. Tās ir manas domas. Un personīgi es labprātāki ieskrietu kurā katrā tautieša [..] apkampienos, nekā Gailīša******* jeb Dr. Ludvig Kalninga********. Pierunāt Tevi negribu, bet atrunāt arī ne. Atkārtoju tikai, ko arvienu saku: ja vienreiz solis darīts, vajag mēģināt iztikt, neplēsties, nesisties un strādāt, lai saprastos. Katram tādas īpašības, kas citam nepatīk - kur var atrast taisni no pasaku dvēseli, ko meklē!? Ne uz šīs zemes. Tikai - viņai jānāk pie Tevim un Tu neeji prom pie viņas. Par valodu nebēdājies, ja viņa inteliģenta un grib, viņa bez piespiešanās lūgsies to mācīties. Viss, kas tiek uzspiests, paliek riebīgs, to neaizmirsti. Māti Tu nevari uzņemties - tā lieta galīgi jānokārto. Par Tavu kundzi mēles var apklust, bet par to sievas māti nevaru Tev solīt. Nu rakstu garas lietas, lūdzu neņemi ļaunā. Es tik daudz reiz dzīvē, varbūt par daudz, - esmu apsprieduse aukstasinīgi manus verehrerus [pielūdzējus - vācu val.], domājuse uz visām pusēm un jūtām, ka man tā palikuse ieraša kritizēt un runāt par jūtām, kur to nemaz nevajadzētu. Pašlaik kritizēju savu pazīstamo še, kas man uz Parīzi telegrāfēja. Atskaitot to nelaimi, ka viņš atkal gadus 2 par mani jaunāks, visādas nelaimes atronamas. Par to neiet runa, bet esmu nākuse pie slēdziena, ka labāki ar viņu precēties nekā ar daudziem citiem. VIņš pilnīgs tirgons, ar lielu interesi man stāsta savas vekseļu, kursa, veikalu un citas darīšanas, kamēr varētu žāvāties - bet saticības un plezīra dēļ to nedaru. Tad arī dzirdu pastarpu ļoti sirsnīgus vārdus, tik sirsnīgus, cik zviedris vispār var izteikt - un tad pāriet garš laiks. Viņa famīlija rādās ļoti birgerlīga, bet ja būtu jāprecas - saku vēlreiz no tā nav runas - es precētos ar viņu un ne viņa māsi, brāli jeb māti. Un tāpat viņš ņem mani, bet ne manus vecākus. Kuri, mani vecāki, viņu bezgalīgi labprāt redz: vakar viņš še uzskrēja uz acumirkli un M. un Fr. sirsnīgi ar viņu sarunājas. Esmu pārliecināta, ja M. pazītu vairāk mūsu attiecības, viņa vairs nevarētu ar tik negreizsirdīgām acīm uz viņa skatīties. Bet par laimi man gadījies jauns verehrers, šokoladfabrikas direktors, ļoti bagāts, maziņš, nesmuks, norvēgs, 25 gadus vecs, ar automobili un šokolādes kastēm un M. rēķina, ka tā būtu laba partija, ja viņš būtu: smukāks, lielāks, vecāks un varbūt vēl bagātāks! Tā tad neredz, kur varbūt būtu kas, ko redzēt u.t.t. Paldies visiem labiem gariem! Jo greizsirdība ir šausmīga slimība un Tu to zini, viņa piemīt Madame M.G.

Būs jābeidz, jo tūlīt nāk dziedātāja.

Apdomājies par Bruxelles, bet apdomājies tā ka Tev iznāk par labu. Nevar jau būt šaubas, ka jūs kādus gadus varat nodzīvot laimīgi un labi, un tad nāk ieradums klāt un negribas vairs šķirties, ja tiešām neienīstos. Man liekas, ka varētu iet. Tev takš nevajaga viņu pierunāt? Tad zināms, lieta citādāka.

Best love, L.

1.februārī arī aizgāju tur, kur Tu biji un droši Tevi nezinot satiku. Es jau zinu, kā tur ir -. Paldies par visu. -

*Gesta Mellins (1899-1945) - Zviedrijas pavalstnieks kapteinis Gesta Mellins Brīvības cīņu laikā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. Pēc atvaļināšanas no dienesta Latvijas armijā Mellins uzturējis aktīvus sakarus ar Latvijas pārstāvniecību Zviedrijā, darbojas Latvijas un Zviedrijas presē, raksta par Latviju. 30. gados saikne ar Latviju zūd

**Jānis Balodis (1881-1965) - Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieks (1919-1921), armijas ģenerālis, vēlāk Latvijas kara ministrs (1931-1940), visu šķiru Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

***Anna Lindhāgene (Anna Lindhagen, 1870–1941) - zviedru politiķe, sociāldemokrāte, sieviešu tiesību aktīviste

****Alfrēds Kalniņš (1879-1951) - latviešu komponists, ērģelnieks un diriģents, pirmās latviešu operas “Baņuta” autors

*****Jānis Ādolfs Kaktiņš (1885-1965) - latviešu operdziedātājs (baritons), aktieris un skatuves mākslinieks

******Hugo Alfvén (1872-1960) - zviedru komponists, diriģents, vijolnieks, gleznotājs; muzikālais direktors Upsalas Universitātē, kurā arī vadīja vīriešu kori Orphei Drängar (O.D.)

*******Pauls Oto Gailītis (1869-1943) - latviešu sabiedriskais darbinieks, luterāņu mācītājs, skolotājs, Latvijas Republikas izlgītības ministrs (1923), Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta vadītājs

********Ludvigs Kalniņš (1886-1968) - latviešu ārsts, mācījies Tērbatas Universitātē, pēc tam Šveicē Davosas sanatorijā speciālizējies plaušu slimību ārstēšanā

24. februāris

24. februārī laikrakstā “Valdības Vēstnesis” (Nr. 43.) publicēts Oļģerda Grosvalda apsveikums saistībā ar latviešu rakstnieces Annas Rūmanes-Ķeniņas* dibināto “Franču aliansi”:

Rīga

Apsveikums

Mūsu priekšstāvis Parīzē O. Grosvalds atsūtījis “Alliance Française” Latvijas nodaļai sekošu apsveikumu: “Alliance Francaise” nodaļas nodibināšanas gadījumā lūdzu saņemt manus labākos novēlējumus sekmēt franču-latvju tuvināšanās lietu.

*Anna Rūmane Ķeniņa (1877-1950) - latviešu rakstniece, sabiedriskā darbiniece, 1901.-1907. gadā apceļojusi Austriju, Šveici, Franciju, Somiju, Itāliju, no 1911. gada studējusi Sorbonas universitātē, no 1913. gada - Ženēvas universitātē, 1916. gadā beigusi Ž. Ž. Ruso Pedagoģijas institūtu Ženēvā. Ārzemju presē propogandējusi neatkarīgas Latvijas ideju, 1917.-1919. gadā bijusi Baltijas lietu referente Francijas Ārlietu ministrijas preses nodaļā, 1918. gadā piedalījusies žurnāla “Revue Baltique” dibināšanā. 1919. gada rudenī bijusi Latvijas Ārlietu ministrijas preses biroja vadītāja Parīzē, 1920. gadā Parīzē nodibinājusi Franču-latviešu tuvināšanas komiteju, no 1920. gada dzīvojusi Latvijā, darbojusies dažādās sieviešu organizācijās. 1921. gadā Latvijā dibinājusi Franču aliansi. Šajā gadā Francijas valdība viņai piešķīrusi “Palmes académiques” pirmo šķiru par nopelniem franču kultūras labā.

25. februāris

Margarēta raksta brālim savas pārdomas par viņa nākotni – sievas meklējumiem, reizē cenšoties nedot nekādus pārāk konkrētus padomus (pirms divām dienām lasījām arī māsas Līnas domas par šo pašu tēmu). Tajā pašā laikā Margarēta uztraucas pati par savu stāvokli un izskatu, rakstot brālim, ka “es paliek veca” (kas gan, visticamāk, skaidrojams ar iemīlēšanās stāvokli…), reizē ar humoru apliecinot, ka nemaz nav par sevi zemās domās un ka uzskata sevi par dāmu un tam tā būs palikt (“Kaļķis nesen man prasīja, kamdēļ es sev dodot uguni, iekams pasniedzu to viņam, un bij ļoti izbrīnījies, ka es sevi uzskatu kā dāmu, un kā tāda arī uz priekšu domāju savu papirosi dedzināt papriekš”).

25/2/21.

Mīļo Olgertiņ, 

Gribu tūlīt atbildēt uz Tavu vēstuli, kuru nupat kārtīgi saņēmu. Vispārīgi man jāsaka, ka neviens nekad nav sev piesavinājis manas vēstules, cik esmu varējuse novērot. Mana veselība ir laba - Bimans* man deva labas zāles, un tagad jau viss ir pārgājis. - Fotogrāfijas mēgināšu dabūt, cik ātri vien iespējams. Par Br.** man ļoti žēli palika ap sirdi. Zināms, Tev nevajag sevi piespiest, jo ja jau Tev negribas viņu skūpstīt, kur tad paliek bērni - kuru dēļ taču viss šis notiek! Bet varbūt, ka tās tikai momentānas bažas, un ka Tev, kā Tu saki, bailes zaudēt brīvību. Nezinu, kur Tev citādi meklēt sievu - Tu jau varētu vasarā apskatīties Rīgā - bet ja ņem piem. Trudi***, kura ir ārzemēs bijuse etc., tad tā tomēr nostādīs lietu pavisam citādi un parakstīs kontraktu ar daudz lielākām prasībām no viņas puses. Un par citām pusizglītotām meitenēm pat bailes domāt. Zināms, viņai nevajadzēja prasīt par “protestant”, tas ir pilnīgi nevietā, bet vaj viņai, ja viņa katoliete, ir atļauts precēt citu konfesiju, jeb viņa pate arī ir protestante? Man tas gan, jāatzīstas, izliekas šauri, es jau pate arī neeju baznīcā, bet tomēr katram cilvēkam ir ticības brīvība, kura nav tik viegli ierobežojama un klasificējama. Ko lai saku, kādu padomu lai dodu? Pretīga viņa Tev taču nav, un ka Tev uznāk bailes, to es saprotu - jūs taču tikai esiet sarakstījušies līdz šim un nekas neesiet izrunājušies - taču vajag lēnām pāriet no pazīstamo stāvokļa citā; un ka nekad neatradīs cilveku, kas patīk abzoluti, par to esmu pārliecināta - tās sievietes, kuras Tev varbūt liftos (?) un dejās un pie Mappin & Rebb patīk, tās Tu nevarētu precēt. Tamdēļ nevajag sagaidīt, ka sieviete, kuru Tu varētu precēt, Tev tik šausmīgi patīk. Ja viņa Tev pretīga, tad zināms vairs nav, ko runāt, un tad taisi, ka Tu ar godu tieci laukā. Bet man negribas ticēt, ka Tu vispārīgi, un sevišķi šinī gadījumā, būtu spējīgs sajust tik stipru antipātiju. Lūdzu turi mani “au courant” [informētu - franču val.] - bet nedomā, ka varu Tev dot padomus. Es izeju no tā stāvokļa, ka de deux maux man il faut choisir le moindre [no diviem ļaunumiem jums jāizvēlas mazākais - franču val.]

Citādi viss pa vecam - Kaļķis aizies, paldies dievam: Gilberts strādā, Sanders pat šodien par kaut ko man pateicās - un kad es brīnējos par viņa formalitāti, kā es to nosaucu, viņš teica, iemeslis tam esot cutaways, kas viņam bij apģērbts. Uz to es lūdzu, vaj viņš tādu nevarētu katru dienu apģērbt. Mūsu mājas kārtība ir šausmīgā stāvoklī - mūsu Lady ir un paliek, kas viņa ir - koch ihn suess oder sauer [pagatavojiet to saldu vai skābu - vācu val.] - un dienastnieki to redz un attiecīgi uzvedas. Istabas meita stāv un sarunājas pie galda, kamēr Ch.d’Aff ceļas pēc karotes. Man tas viss viens, bet Legācija tādas lietas nevar sev atļauties - un kad es sēžu Lady’s vietā, tad man tas iespaids, ka tā pate meita citādi uzvedas. Par Tavu diner es stāstīšu Sir G.’am - bet nedomaju, ka viņš kaut ko laidīs vaļā - mums nupat esot tik maz naudas, ka viņš draud, ka palikšot bez algas. - Kas attiecas uz Tavu 1. sekretāru, tad tas ir “komplicents” jautājums. Borja B. prot labāk angliski nekā franciski, ir militārs un ķīmiķis un ne vecāks par mani - tātad ne vecāks par 25 gadiem. Strādīgs viņs ir un gan Gen. Burt, gan Capt. Bray viņu ļoti slavēja. Kā stāv ar Feddersiem? Vaj tur nav kāds dabūjams, jeb Feldmans, Eduards Lindbergs****, kāds no Kundziņiem - nevar vairs atcerēties, kādi draugi bij un jaunos nepazīst. Vaj Tev no Rīgas kādu nav likuši priekšā? Arvids Juergensons būtu labs - žēl, ka to nevar vēl dabūt - bet tam atkal ir nelaimīgā sieva. Piesūtu Tev Mamiņas vēstuli - grūti viņai būs Rīgā, bet grūti viņai būtu visur. - Priecājos uz solīto foto, bet gan visvairāk ne uz savu šefu, bet uz zam [Zigfrīds Anna Meierovics] mīļo vaigu - viņa kundze tagad štātējas ar manis pirktiem jaukumiem. - Mīļo Olgertiņ, es paliek veca - man zūd atmiņa, acis paliek ar katru dienu nesmukākas un deguns garāks. Bailes būtu Rīgā rādīties, te manis mazākais neviens neredz. - Pateicos par Seignobos***** rakstu, vaj Tev ir Despréaux (?, iespējams, franču dzejnieks Nicolas Boileau Despréaux, 1636-1711), jeb Tu pats tik skaisti raksti? Labprāt rādītu Tev foto, kas tika ņemts priekš zam. dinner’a Cecil’ā [Hotel Cecil]- tur tik skaidri redz mūsu visu raksturus. Kaļķis nesen man prasīja, kamdēļ es sev dodot uguni, iekams pasniedzu to viņam, un bij ļoti izbrīnījies, ka es sevi uzskatu kā dāmu, un kā tāda arī uz priekšu domāju savu papirosi dedzināt papriekš. Liekas kādreiz, ka sadzīvē ar šiem dabas bērniem aizmirst jebkādu kultūru. Eleganta dzīve būs Olgertiņ, bet kad un kur? Vaj nebrauksim kopā uz Rīgu, ja vispār braucam?

Ar Mme de R. neko nevaru darīt kā tikai to, kas stāv manos spēkos. Es lūdzu Bimani atgādināt Sir G. par apliecību, un tas paģēr, lai Mme pie viņa griežas rakstiski. To viņa nevar übers Herz bringen - bez tam ZAM. esot solījis apliecību bez kādām kondīcijām. Tikmēr viņai vairs nav ne naudas, ne darba, ne veselības - es jau domāju, ka Sir G. kaut ko izgrudros, un nezinu vairs, ko darīt. Negribas Tevi atkal mocīt ar šiem stāstiem - Tev pašam jātiek galā ar savām problēmām, 

Pulkstens ir deviņi - man jāsteidzas gultā, citadi mugura pārlūzīs. - Raksti labi drīz.

Daudz buču no 

Margaretas

 

*Mārtiņš Bīmanis (1864-1946) - inženieris, sabiedriskais darbinieks, 1920.gada martā ieradās Londonā Latvijas delegācijas sastāvā

**Margarēta piemin Briseles operas “La Monnaie” direktora meitu Faniju Kuferati, ar kuru Oļģerds 1921. gadā sāk attiecības

***Ģertrūde Bruže - sena Grosvaldu ģimenes drauga Miķeļa Bruža, ķīmiķa, bankas direktora un Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vadītāja vecākā meita, labi izglītota jaunkundze, ar kandidāta grādu tiesību zinātnēs, gan visai jaunāka par Oļģerdu, dzimusi 1900. gadā.

****Eduards Linbergs (1888-1928) - latviešu gleznotājs, muzeju darbinieks, 1920. gadā pievienojās Rīgas mākslinieku grupai, bet pēc pirmās izstādes izstājās. 1921.-1922. gadā bija II šķiras sekretārs Latvijas sūtniecībā Berlīnē, no 1922. gada javāra līdz decembrim - I šķiras sekretārs

***** Šarls Seņobus (Charles Seignobos, 1854-1942) - franču vēsturnieks, kurš 1919. gadā Versaļas konferences studiju komitejas uzdevumā bija izstrādājis plašāku ziņojumu La Nation Lettone, kas bija sadalīts četrās daļās: iedzīvotāji, tagadējās iekārtas vēsturiskā izcelšanās, latviešu tautiskā atdzimšana un latviešu nacionālā programma; pieminēts Oļģerda atmiņās kā “draugs” - skat. 26.01. ierakstu

28. februāris

Februāris daudzviet pasaulē zināms kā karnevālu mēnesis – svētki, kas iezīmēja pāreju no ziemas uz pavasari. Arī Francijā karnevālu svinēšana bija ļoti nozīmīga. Pēdējā februāra dienā lasāms neliels ieskats Parīzes kalnevāra atmosfērā, ko Džo aprakstījis savas dienasgrāmatas lapās pirms 110 gadiem.

Otrdien,28.

Pēcpusdienn, lai tomēr ko novērotu, bijām Napolitainā [Café Napolitain - viena no Džo iecienītākajām kafejnīcām Parīzē]. Briesmīgi populo [cilvēku] plūdi un konfeti kauja. Divas sievietes bij apģērbušas drusku vieglprātīgus kostīmus un tika no vīriešiem tā spiestas un dzenātas, ka turpat paģība [..]. Pie Madeleinas viens vīrs zīmēja Kochas portreju pa 30 centiem. Pa ielām skraidīja puikas ar lielām ūsam un deguniem, no trotuāriem kliedza “Villa les meilleurs confetti, coupés a la main” [Villa - labākie konfeti, sagriezi ar rokām - franču val.], un visur meitenes un jaunekļi apber viens otru ar lillā un zaļiem konfeti, piebāž mutes, degunus, ka nevar vairs elpot un atrod iekš tā milzīgu prieku. Vakarā bijam iekš Academie Vitti: pec Черноласкина idejas bij sarīkots vakars un es aizstiepu Kochu kā dejotāju. Danse et confetti [dejas un konfeti - franču val.]. Sēdeju visvairāk ar M-lle Martīni. Pa visu to laiku man nabagam sāpēja kakls dēļ forunkeļa, kas atkal sākas, kā pagājušā pavasarī. Sevišķi otrā dienā jutos pavisam bēdīgi. Nolikos pēcpusdienā un nogulēju līdz vakariņām, tad atkal cauru nakti, padzēru no rīta savu cacao gultā un vēl nosnaudu līdz vieniem pusdienā [..]

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt