#Grosvaldi1921. Ece Ārlietu ministrijai iesniedz sūdzību par Oļģerdu

01.03.1921.–15.03.1921.

1. marts

Margarēta piemin jauno sūtniecības sekretāru, dodas klausīties mūziku savā jaunajā blūzē, par ko komplimentus izsaka visi pazīstamie vīrieši, saņem mēteli no Parīzes un izbauda komēdiju.

Margarēta Grosvalde #diary

1.3.

Gilbert* has arrived. I heard Busoni** and wore the new blouse Madame made – where upon all my men passed remarks. I wore it at Russell’s for my photograph. Miss Bohomolec brought me a coat from Paris, and I enjoyed “The Admirable Crichton”***.

*Jānis Gilberts (1879-1950) - no 1919. gada jūnija līdz 1921. gada janvārim bijis I angļu valodas korespondents un tulks Armijas štābā, no 1921. gada janvāra līdz septembrim bijis II šķiras sekretārs sūtniecībā Londonā, pēc tam - I šķiras sekretārs, vēlāk sekretārs arī Kauņā, Berlīnē, Maskavā, Tallinā

**Ferruccio Busoni (1866-1924) - itāļu komponists, pianists, diriģents, rakstnieks un pasniedzējs ar veikmsīgu, starptautisku karjeru, sadarbojoties ar daudziem tā laika vadošajiem mūziķiem, māksliniekiem un literātiem

*** The Admirable Crichton - 1902. gadā sarakstīta komēdija, kuras autors ir Sir James Matthev Barrie (1860-1937), skotu rakstnieks un dramaturgs, visplašāk pazīstams kā Pītera Pena radītājs

3. marts

Ņujorkā izdotajā laikrakstā “Amerikas Atbalss” 3. martā (Nr. 9.) publicēta šāda politiķa Valtera Mariona Čandlera (1867–1935) vēstule, kas, kā liecina ievada teksts, angļu valodā bijusi publicēta jau 17. februārī. Vēstulē aprakstīta Čandlera tikšanās ar Meierovicu un Grosvaldu – un līdz ar to daudzi svarīgi jautājumi saistībā ar Latvijas un Igaunijas atzīšanu de jure un centieniem panākt šo atzīšanu arī no Amerikas Savienotajām Valstīm.

Vēstule no Parīzes.

“Amerikas Atbalss” 17. februāra numurā, angļu lapas pusē, tika ievietota Latvijas legāla priekšstāvja Walter M. Chandlera vēstule no Parīzes, kurā viņš izteicās, apmēram, sekojoši:

Parīzē, 2.februārī, 1921.

“Amerikas Atbalss” Redaktoram:

Pēc manas ierašanās Parīzē nedēļu atpakaļ, man bija prieks sastapt Zigfrid A. Meierovitz kgu, Latvijas Ārlietu Ministri. Viņš ir jauns cilvēks ar patīkamu personalitāti, laipns un uzmanīgs manierēs un runā daudzās valodās, ieskaitot angļu.

Drīzumā pēc manas ievietošanas Kontinental viesnīcā mani apmeklēja Groswald kgs no Latvijas Legācijas Parīzē un uzaicināja noiet pie Meierovitz kga, kurš bij piestājies Maurice viesnīcā, Rue de Rivoli. Ielūgums tika pieņemts un ļoti interesanta domu izmaiņa ņēma vietu ar šo ievērojamo Latvijas diplomātu un valsts darbinieku. Pēc savstarpējas apsveicināšanās mēs nekavējoši stājāmies pie Latvijas lietu apspriešanas un apstākļiem Amerikas Savienotajās Valstīs. 

Būtu pavisam veltīgi tagad atgādināt, kas jau zināms Amerikā, ka Savienotie ir atzinuši de jure Latvijas un Igaunijas brīvvalstis un ka šīs republikas pēc visiem praktiskiem mēriem un no starptautisko likumu redzes stāvokļa ir absolūti neatkarīgas biedrenes tautu lielā saimē.

Atzīšana no Amerikas puses ir lieliski vēlama un tiks pieprasīta līdz kamēr nebūs sasniegta, bet no starptautisko likumu redzes stāvokļa šī atzīšana nav absolūti nepieciešama Latvijas un Igaunijas patstāvībai. Mazās Baltijas valstis, kuras tik vīrišķīgi cīnījās pēc savas neatkarības, kā arī pēc citu tautu likuma, kārtības un brīvības ideāliem, ir tagad brīvas un patstāvīgas; visu tautu patrioti un brīvības mīļotāji jutīs tam līdzi un priecājas līdz arī tagad. Latvieši un Igauņi sapratīs manas prieka un apmierināšanās jūtas par šiem notikumiem. Savā ziņā es pats jūtos it kā es būtu latvietis jeb igaunis un ka mana paša tauta ir iekarojuse brīvību. 

Kamēr atzīšana no Amerikas puses nav absolūti nepieciešama starptautisko likumu apstākļos, šī atzīšana ir nepieciešama dēļ tirdzniecības un ekonomiskiem iemesliem. Vajadzīgs dabūt Amerikas kapitālu, izlietojot to priekš Latvijas industrijas attīstības un vispārējai Latvijas tirdzniecības un ekonomiskai rekonstrukcijai. Šo kapitālu nāksies grūti dabūt, iekam Amerika nav atzinusi Latvijas de jure neatkarību, kas, bez šaubām, notiksies tuvā nākotnē. Protams, Amerika nav piespiesta darīt to, ko citas tautas dara, bet nav arī sagaidāms, ka Prezidents Hardings un jaunais republikāņu Senāts stāvēs par tautu izolēšanas politiku, zīmejoties uz šo divu republiku neatkarību, kuras patlaban ir atzītas no Savienotiem. Cilvēces sentimentu kārtīga ievērošana un citu valdību politikas pienācīga vērtēšana darīs, bez šaubām, noteiktu iespaidu uz Amerikas Savienoto Valstu rīcību, kad nāks laiks celt priekšā Latvijas un Igaunijas atzīšanas jautājumu.

Bet propagandas darbs ir jāturpina. Ir jāgriežas diplomātiskā veidā pie Prezidenta Hardinga un jaunā republikāņu Senāta šai lietā, cik drīz vien iespējams, pēc viņu spēkā stāšanās un jaunās Kongresa sēdes sasaukšanas.

Meierovitz kgs mani pārliecināja, ka viņš jeb kāds cits ievērojams loceklis no Latvijas valdības dosies drīzumā uz Ameriku, kur Prezidentam Hardingam un Senātam celtu priekšā Latvijas lietu. No tā, ko viņš man teica, es esmu pārliecināts, ka Meierovitz kgs brauks pats. Tas būtu arī vēlams, jo viņš ir izglītots un spējīgs diplomāts un valsts darbinieks; viņa klātbūtne Amerikā darītu sevišķu iespaidu Latvijas labā, kā arī Latvijas atzīšanas lietā no Amerikas puses.

Meierovtiz kgs pieņēma rezolūcijas, sastādītas no dažām latviešu sabiedrībām un organizācijām Versailles viesnīcā, sveicienus Latvijas pilsoņiem un tēvzemes valdībai. Viņš izteica savu prieku un labvēlību un lūdza mani nosūtīt sveicienus Amerikas latviešiem viņa, valdības un Latvijas tautas vārdā, apgalvojot, ka Amerikas latviešu darbs Latvijas brīvības labā tiek lieliski ievērots no viņu tautiešiem pāri pār jūrām.

Es atstāšu Parīzi rītu, dodoties uz Rīgu caur Berlīni, no jauna tur sastapt Meierovitz kgu un citus Latvijas ministrus, dēļ kopēja propagandas plāna izstrādāšanas. Es raktīšu atkal no Rīgas un pastāstīšu Jūsu avīzes lasītājiem par tagadējiem apstākļiem Latvijā.

Beidzot es varu piebilst, ka daudzi latvieši no dažādām Eiropas daļām, kurus es sastapu Parīzē, izteicās, ka “Amerikas Atbalss” tiek lasīts ar lielu interesi no visiem latviešiem, kuri ir ieinteresēti Amerikas apstākļos, cik tie ir sakarā ar Latvijas neatkarības jautājumu. 

Ar sirsnīgiem sveicieniem visiem Amerikas latviešiem, rokas spiedienu pāri par  jūru un trīs laimes uzsaucieniem brīvai, neatkarīgai Latvijai, es palieku,

Jūs cienīdams,

Walter M. Chandlers

4. marts

Atkal nedaudz atkāpjamies 10 gadus senā pagātnē un iepazīstamies ar 4. martu Džo Parīzes ikdienā – Sezāna darbu kolekcionāra apmeklējums kopā ar draugiem pa dienu, balle vakarā, šokolādes dzeršana pa nakti.

Sestdeen,4.

Pēcpusdienā bijām ar Kochu un Dardeli* vēlreiz pie Pellerin** Cezanne apskatīt. Vakarā mani Kochs aprunāja iet uz balli Grand Hotelī, kur arī vakarā aizgājām. Bij laba, bet pa lielai daļai familijas publika. Tikai uz hoteļa terases sēdēja interesanti vīriešu un sieviešu tipi. Kochs dejoja, es novēroju un errojos, ka būdams slims tomēr biju izgājis. Bij diezgan daudz smuku sieviešu [..]. Pēc tam dzērām šokolādi Monico’ā. Atkal reiz sajūta, ka Montmartre nav vieta priekš manis. Dullais amerikāņu dzeedatajs.

*Nils Dardel (1888-1943) - zviedru gleznotājs, slavenā zviedru gleznotāja Frica fon Dardela (1817-1901) mazdēls; 1910. gadā, pēc studijām Zviedrijas Karaliskajā mākslas akadēmijā, Dardels, līdzīgi kā daudzi viņa laikabiedri, devās uz Parīzi, kur arī iepazinās ar Jāzepu Grosvaldu.

**Auguste Pellerin (1853-1929) - franču uzņēmējs un mākslas kolekcionārs, viens no 20. gadsimta nozmīgākajiem Eduāra Manē un Pola Sezāna mākslas darbu kolekcionāriem

Laikraksta “Latvijas Sargs” 51. numurā, 1921. gada 4. martā publicēta informācija par to, ka Portugāles Republika atzinusi Latviju de jure.

Portugāle atzīst Latviju de jure.

Portugāles republikas legācija.

Parīzē, 19.februārī 1921.g.

Latvijas delegātam pie Francijas valdības, O. Grosvalda kgam.

Augsti god.delegāta kungs!

Atbildot uz Jūsu 16.februāra vēstuli, man ir gods Jums darīt zināmu, ka Portugāles republikas valdība ir nolēmusi Latviju atzīt de jure. Jums būs zināms, ka es personīgi, kā Portugāles delegāts Ženēvas kongresā, aizstāveju Jūsu valsts uzņemšanu Tautu Savienībā. Es tur izteicu tikai savas valdības gribu un mana valdība ir ļoti laimīga, ka viņa var to izvest oficielas atzīšanas veidā.

Saņemat, delegāta kungs, manas augstcienības apstiprinājumu.

Paraksts: J. Chaga (Chagas)*

*João Pinheiro Chagas (1863-1925) - portugāļu žurnālists un politiķis; pēc Portugāles Republikas proklamēšanas 1910.gadā tika nosaukts par pirmo premjerministru, beidzoties pagaidu valdības darbam, vadīja Pirmo Republiku 1911.gadā, vēlāk kļuva par diplomātu, vēlreiz tika iecelts par premjerministru, taču nepieņēma amatu, turpinot darboties kā diplomāts līdz 1923.gadam, kad devās pensijā

6. marts

Margarēta gremdējas mūzikā un pat sāk vienatnē dejot, ko gan nākas pārtraukt, jo citiem radusies vēlme palūrēt pa durvīm…

Margarēta Grosvalde #diary

6.3. 

I started dancing by myself to the music of Doris Young, until I had all the men peeping through a chink in the door – this made me stop pretty quickly. Sir George suggested calling me Terpsichore* – and they asked who she was!

*Terpsihora grieķu mitoloģijā ir viena no deviņām mūzām, dejas un koru dieviete. Viņa parasti tiek attēlota sēdoša (reizēm arī stāvot), turot liru.

Oļģerds saņem no Karla Roberta Pustas*, Igaunijas vēstnieka Francijā un Itālijā, pastkarti no Toledo pilsētas Spānijā. Pastkartē Pusta saka paldies par ieteikumu apmeklēt šo pilsētu - Oļģerds zināja, ko ieteikt, jo 1913.gada septembrī kopā ar brāli Jāzepu arī baudīja Spānijas pilsētas jaukumus.

Toreiz Džo savā dienasgrāmatā aprakstīja eksotisko, pat austrumniecisko atmosfēru: “Toledo – milzīgs iespaids, tāpat pēc vakariņām šaurās ieliņas, kur uz katra soļa pusgaismā spīd mauriešu loks, gotiskas fasādes, aiz treliņu logiem dzird austrumiem piederošas dziesmas, uzreiz parādās katedrāles tornis un tad atkal ietiek kādā arābu pilsētas ieliņā. Tad apstaigāju pa saulaino ceļu visapkārt, starp mazām lauku mājām, kur gribētos dzīvot un strādāt.” Ir skaidrs, ka brāļi apmeklēja arī pastkartē redzamo māju-muzeju, jo tā attēlota arī vienā no Spānijas skiču albuma darbiem.

Pastkartē redzama t.s. “El Greko māja” – ēka, kurā kopš 1911.gada pastāv šī slavenā Spānijā dzīvojošā grieķu mākslinieka muzejs. El Greko (“Grieķis”, 1541-1614) Toledo pilsēta dzīvoja un strādāja no 1577.gada līdz pat savai nāvei. Zināms, ka viņš dzīvoja salīdzinoši netālu no attēla redzamās ēkas, kas celta 20.gadsimta sākumā

Madride, 6.3.1921

Dārgais kungs,

Atgriežoties no Toledo, mana sieva un es, mēs jums esam ļoti pateicīgi, ka ieteicāt mums apmeklēt šo pilsētu, kur mēs pavadījām reizē interesantu un patīkamu dienu.

Jūsu K. R. Pusta

*Karl Robert Pusta (1883-1964, Madride) – igauņu politiķis, diplomāts, no 1918.gada Igaunijas ārvalstu delegācijas pārstāvis, apmeklējis Franciju, Itāliju, Beļģiju, Nīderlandi, lai iegūtu Igaunijas starptautisku atzīšanu, Igaunijas pārstāvis Francijā, vadīja Igaunijas delegāciju Parīzes Miera konferencē, 1920.gada jūlijā ieņēma Ārlietu ministra amatu, 1921-1923 bija Igaunijas  vēstnieks Francijā un Itālijā, vēlāk, 1924-1925, atkal Igaunijas Ārlietu ministrs, vēlāk - vēstnieks Francijā, tad Spānijā, pēc tam sūtnis Polijā, Rumānijā, Čehoslovākijā, vēlāk Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā

8. marts

Laikraksta “Latvijas Vēstnesis” 1921. gada 9. marta numurā publicēta informācija par jaunumiem Latvijas Republikas diplomātiskajā korpusā.

Ministru kabineta sēde 7. martā.

[..] Apstiprina Dr. Miķeli Walteri [Miķeli Valteru]* par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministri Romā. Nolemj Latvijas priekšstāvja Francijā, O. Grosvalda, pilnvaras attiecināt arī uz Beļģiju un Holandi, Latvijas priekšstāvja Itālijā Dr. M. Waltera pilnvaras attiecināt arī uz Spāniju un Portugāli. Atsvabina no amata uz paša lūgumu Latvijas konsulu Pēterpilī J. Taubi**, skaitot no š.g. 1.februāra.

* Miķelis Valters (1874 - 1968) - jaunstrāvnieks, jurists, politiķis un diplomāts, viens no Satversmes izstrādātājiem, Latvijas Republikas iekšlietu ministrs (1918 - 1919), vēlāk - sūtnis Itālijā, Spānijā, Portugālē

**Jānis Taube (1879-1928) - latviešu uzņēmējs, politiķis, diplomāts; Latvijas Satversmes Sapulces deputāts, 1920.gadā (līdz 1921.gada 1.februārim) - Latvijas konsuls Pēterburgā

9. marts

Jau kopš projekta #Grosvaldi1919 pirmsākumiem regulāri ir lasītas Veras Bērziņas [Eces] emocionālās vēstules Oļģerdam, viņa ir pieminēta citu ģimenes locekļu sarakstēs, ir skaidrs, ka viņai bijušas izveidojušās diezgan ilgstošas attiecības ar Oļģerdu. 1921. gada sākumā tās beidzas ar Eces sarīkotu skandālu – viņa, acīmredzami nevarot samierināties ar attiecību beigām un lielo aizvainojumu, uzrakstījusi asu un spēcīgi apvainojošu ziņojumu par Oļģerdu Grosvaldu (apsūdzot vēl arī citus) Ārlietu ministrijas Sūdzību komisijai. Ziņojums saņemts jau 21. janvārī (tātad dažas dienas pirms de jure atzīšanas), taču, tā kā Oļģerda pirmā atbilde uz to tiek rakstīta 10. martā, tad arī pašu sūdzības tekstu iespējams lasīt tieši tagad.

Slepeni:

Kab. š. [kabineta šefam]

Noraksta Grosvaldam personīgi ar lūgumu pēc viņa atbildēm uz šo ziņojumu (man personīgi). II. Lūdzu ievākt norakstus no visiem dokumentiem, par kuriem atruna šinī ziņojumā.

Izraksts no Lūgumu un sūdzību komisijas protokola grāmatas 21. janvārī, 1921.

Vera Bērziņ kundze, Parīzes legācijas darbiniece [..] ziņo par 1) Parīzes Legācijas vadīšanu, 2) par Abasas lietu un 3) par šifrētu telegramu izmaiņu starp Meierovicu un E. Girgensonu, Legācijas sekretāru, Wrangeļa lietā.

1. O. Grosvalds, Latvijas Priekšstāvis Parīzē, caur stipru alkohola un kokaīna lietošanu ir nokļuvis tādā stāvoklī, ka viņš bieži vien neapzinās, ko dara. Viņš legācijas telpās tik trokšņaini un nemitīgi uzdzīvoja, sevišķi naktīs, ka nama īpašnieks uzteica Legācijai telpas. Viņa uzdzīve Parīzes krodziņos viņu ir novedusi kļūmīgās sadursmēs, tā kā no aresta ir glābies tikai caur diplomātiskās pases uzrādīšanu un izpirkšanos ar naudu. Viņa dzīve ir atklāts skandāls un Francijas valdības aprindās uz viņu jau sen vairs neskatās nopietni: Francijas izturēšanās pret Latviju izskaidrojama tikai caur Grosvalda nepiedodamo rīcību. Kad Legāciju nodibināja, latviešiem bija ārkārtīgi labs stāvoklis, viņus labprāt uzņēma, visur durvis bij vaļā, franči labprāt nāca viesos, turpretim tagad agrāk nodibinātie sakari ir pārtraukti un katrs, kas sevi ciena, izvairās satikties ar Grosvaldu. Pat igauņi, kad uzlūdza pie sevis, sēdina viņu starp bērniem, bērnu galā. Lielās reprezentācijas naudas paliek krodziņos. 18. novembrī, Latvijas valsts dibināšanas svētkos, Grosvalds sarīkoja mielastu, uz kuru nebija aicināts neviens citas valsts priekšstāvis, piedalījās tikai, bez paša Grosvalda, aktiers J. Simsons*, inženieris Leja un O. Stabuschx**, kas līdz 4 no rīta žūpoja, dzērumā izsūtīdami apsveikšanas telegramas uz visām pusēm. Otrā rītā saimniece, izmisuse, tīrīja dzīvokli. O. Grosvalda attiecības ar Legācijas štābu ir visļaunākās, jo darbība ir ļoti nekārtīga. Pavisam ir trīs arhīvi: viens pieejamais arhīvs, otrs Grosvalda darbistabā aizslēgts un trešais glabājas O. Grosvalda guļamistabā zem gultas. Nerunājot jau nemaz par neērtībām, it sevišķi jāaizrāda, ka visslepenākā arhīvā glabājas dokumenti par rīcību, kas kaitīga Latvijas interesēm (Wrangeļa***, Abasas etc. lietas)
2. O. Grosvalds ir tuvs draugs Michel Sevier (Mischel Schewje)****, admirāļa Abasa sekretārs un uzticības vīrs. Admirals Abasa, kā zināms, ir krievu reakcionāru, melnsimtnieku, vadonis un dzīvo Londonā. Sewje bija pirmo reizi atbraucis, lai izzinātu stāvokli Parīzē, jo Londonā G. Bissnieks bija liedzies iedot vīzu uz Latviju. Otrreiz Sewje no Londonas atbrauca uz Parīzi jau ar noteiktiem priekšlikumiem. Tad tika sūtīta šifrēta telegrama zem Nr. 889, uz ko Meierovics atbild ar nr. 1417: “Paziņojat vārdu”. 2.2.20. O. Grosvalds atkal sūta šifrētu telegramu Nr. 911, uz ko Meierovics atbild 25.2.20. zem Nr. 2990., atļauj Abasam iebraukt Latvijā. Šo telegramu saturu slēpj. Tad Abasa un Sewje atbrauca abi uz Parīzi un viņiem 3.3.20. izdeva vīzas: Aleksandram Abasa dipl.vīzu Nr. 106. uz dipl. pases (krievu) nr. 871., un Michel Sewje vīza Nr. 107. uz krievu pases Nr. 394/267. Visa šī lieta tika darīta lielā slepenībā un dokumentus sagatavoja vakarā, kad Legācijā ierēdņu vairs nebij. Es, Vera Bērziņ, pati rakstīju Grosvalda diktētās ieteikšanas vēstules, vienu valdības iestādēm, tā ievesta 2.3.20. zem Nr. 1133, bet kopijas nav, un otra Grosvalda personīga vēstule Meierovicam zem Nr. 1140. no 3.3.20. Saturs nav atzīmēts, nedz kopija uzglabāta. Visa šī lieta vedama sakarā ar sazvērestību Pēterpilī, uz kurieni abi krievi gribēja doties caur Latviju. Grosvalds lūdza Meierovicu minētā vēstulē atļauj krieviem lietot šifru no Pēterpils uz Rīgu, kur gribēja nodibināt savas darbības centru. Šifras atslēgu solīja dot valdībai un, kā atzinību, solīja sniegt ziņas pa lieliniekiem. Lielinieki sazvērestību Pēterpilī atklāja, un šis vīzas netika izlietotas. O. Grosvalds pastāvīgi uztur draudzīgus sakarus ar Sewje, kas atrodas Londonā. Cik zināms, Grosvalds Meierovicu pavadīja uz Londonu, kur ir jau divas nedēļas un pastāvīgi satiekas ar Sewje.
3. Tanī laikā, kad Grosvalds bija Briseles Konferencē, pie sekretāra Girgensona bij atnācis Monkewics, Wrangeļa armijas priekšstāvja Millera palīgs, un lūdza paziņot un pieprasīt Latvijas valdībai, vai viņa nav ar mieru izlaist uz Franciju ar franču kuģi 1500 krievu virsniekus-bēgļus uz viena kopīga dokumenta, kuri atrodoties Latvijā. Atsevišķas pases nebūšot. Franču vīzes iedošot franču konsuls. Grupēšanu un nosūtīšanu izdarīšot palkavnieku Sergejevs Aspazijas bulvārī Nr. 6. Šo telegramu Girgensons nosūtīja 30.9.20. zem Nr. 3004. Uz to Sēja atbild zem Nr. 15945., ka Ārlietu ministrijai nav nekas pret bēgļu izlaišanu. Tālāk privātās sarunās Girgensons no ģenerāļa Millera, kas viņam pazīstams no kopējas darbības franču frontē, izzināja, ka krievu sūtniecībā iet baumas, ka grāfs Pālens slepeni organizē Latvijā, robežās uz Pleskavas pusi, armiju pret lieliniekiem. Par to Girgensons 5.10.20. tūlīt šifrētā telegramā ziņo Meierovicam, zem Nr. 3038. (kas Ārlietu ministrijā, cik zināms, nav atrodama). Girgensons bij nodomājis rakstīt garu un sīku aprakstu par krievu wrangelistu nodomiem un rīcību Latvijā, par ko zināja Parīzes krievu priekšstāvji, bet 11. oktobrī zem Nr. 16263. saņēma no Meierovica telegramu “Nr. 3038. Nesaietas ar patiesību.” Pēc šādas atbildes Girgensons vairs neko neziņoja.

Esmu divus gadus strādājuse Parīzes Legācijā un sīki pazīstu visus apstākļus. Diskrēta revīzija ar plašām pilnvarām ir nepieciešama, lai novērstu rīcību, kas tik lielā mērā jau ir diskreditējusi Latviju Parīzē.

Par izraksta pareizību darbvedis …[Rubenis]

Avots - LVVA 1313-1-158

*Jānis Simsons (1887-1939) - latviešu aktieris, strādajis Rīgas latviešu teātrī, kara laikā uzturējies Maskavā, darbojies latviešu teātrī, vēlāk kļuvis par strēlnieku un arī organizējis teātra izrādes strēlnieku pulkā, pēc Latvijas dibināšanas neilgu laiku darbojies Nacionālajā teātrī, bet tad pārcēlies uz Parīzi, kur strādājis Latvijas sūtniecībā; pārcēlies atpakaļ uz Rīgu 1923.gadā

**Oto (Otto) Kārlis Stabušs (1879-1924) - tirgotājs, tirdzniecības atašejs Parīzē 1920.gadā (septembrī atbrīvots pēc paša vēlēšanās), miris 1924.gadā Parīzē

***Pjotrs Vrangelis (Пётр Врангель, Peter von Wrangel, 1878-1928) - Krievijas impērijas armijas virsnieks, vēlāk viens no Baltās kustības (kustība, kura gan politiski, gan militāri apvienoja pret boļševikiem noskaņotus cilvēkus laikā no 1917. līdz 1923.gadam, kā arī vēlākajā emigrācijā)  līderiem Krievijas pilsoņu kara laikā

****Mišels Sevjē - Oļģerda (iepriekš - arī Jāzepa) jaunības dienu draugs no Pēterbugas, ar kuru kopā abi brāļi Grosvaldi bija pavadījuši daudz jautru brīžu Pēterburgā, Minhenē, Parīzē, arī Edinburgā; kopš 1920.gada Sevjē dzīvoja Londonā un regulāri vērsās pie Oļģerda dažādos oficiālos jautājumos

10. marts

10. martā laikrakstā “Latvijas Sargs”, Nr. 56., publicēts raksts par svinīgo pasākumu Stokholmā par godu Latvijas un Igaunijas de jure atzīšanai. Rakstā autors diezgan detalizēti apraksta vakara notikumu gaitu.

Svētki Stokholmā sakarā ar Latvijas un Igaunijas de jure atzīšanu.

Piektdien, 25.februārī “Grand Hotel Royal” svētku telpās bija pulcējušies ap 100 viesu, Latvijas draugi, lai svinētu Latvijas un Igaunijas de jure atzīšanu. Vakaru sarīkoja Baltijas Palīdzības Komiteja sakarā ar Latvijas un Igaunijas de jure atzīšanu, pie tam galvenā iniciatīva pieder augšminētās biedrības priekšniecei, šeit plaši un arī jau Latvijā pazīstamai sabiedriskai darbiniecei Annai Lindhagen* jaunkundzei. Kā goda viesi bija uzaicināti Latvijas sūtnis F. Grosvalda kungs ar ģimeni un Igaunijas Charge d’affaires K. Menniga kungs** ar kundzi. Starp viesiem redzēja daudz ievērojamus sabiedriskus darbiniekus: redaktoru Brantingu***, borgmästare (tiesas priekšsēdētāju) Lindhagenu****, muz.dir. Hugo Alfvenu*****, profesoru Wohlinu, (zemnieku savienības līders), profesoru Wichellu (?), valstssekretāru Henningu****** (brīvkungu), Leijenhuswudu (no ārlietu ministrijas), friherrinnan Palmstjerna******* (Rädda Barnen biedrības priekšniece), daudz riksdaga locekļus, Stokholmas un pat Upsalas profesorus.

Vakars sākās ar Annas Lindhagen jaunkundzes apsveikumu un muzikāliem priekšnesumiem. Nodziedāja divas igauņu, 1 zviedru un 4 latviešu tautas dziesmas zviedru tulkojumā. Dziesmas izpildīja zviedru dziedātāja Lithzeus jaunkundze, pavadīja L. Grosvald jaunkundze. Sevišķi dziļu iespaidu uz klausītājiem atstāja “Kara vīri bēdājas” un “Maza biju neredzēju”. L. Grosvalda jaunkundze, iepazīstinot zviedru sabiedrību ar savas tautas dziesmu bagāto skaistumu, veica savu uzdevumu spīdoši.

Mūzikliskiem priekšnesumiem sekoja kopīgas vakariņas. Telpas bija pušķotas ar puķēm, Zviedrijas, Latvijas un Igaunijas karogiem. Komitejas priekšniece, Anna Lindhagen jkdze, sirsnīgos vārdos apsveica Latvijas un Igaunijas sūtņus un atzīmēja šīs dienas nozīmi, pēc tam izteikdama savu nožēlošanu, ka arī Lietava nav starp de jure atzītām valstīm. 

Dziļi izjustos vārdos atbildēja Latvijas sūtnis, F. Grosvalda kgs, izteikdams Latvijas vārdā pateicību A. Lindhagen jkdzei par viņas laimīgo mēģinājumu tuvināt Zviedrijas sabiedrību ar Latvijas un igaunijas reprezentantiem, kā arī tātad pateicību Baltijas Komitejai un zviedru tautai komitejas priekšnieces personā, kura sniegusi vairākkārtīgu palīdzību mūsu trūkumcietējiem.

Latvijas sūtņa runai sekoja Hjalmara Brantinga runa. Viņš savā runā atzīmēja zviedru laikmetu Latvijas vēsturē, tā arī to iespaidu, kuru zviedri atstājuši mūsu kulturelā dzīvē. Tātad uzsvērdams latviešu lielo izturību, kuri, neskatoties uz svešo kungu, nav paguruši, bet izcīnījuši brīvību, neskatoties uz lielinieku un vācu pārsvaru. Runas beigās Brantings izteica pārliecību, ka tuvākā nākotnē paredzama dzīva satiksme ar zemēm viņpus Baltijas jūras. Beidzot Brantings uzaicināja klātesošos uzsaukt “Leve” (lai dzīvo) brīvās un neatkarīgās Latvija un Igaunija.

Runāja vēl Igaunijas priekšstāvis Menninga kungs. Runas noslēdza borgmästre Lindhagens, kas jau pagājušajā gadā riksdāgā bij iekustinājis Latvijas un Igaunijas de jure atzīšanu, aizstāvēdāms tautu tiesības un brīvu Lietavas atzīšanu. Viņš neslēpa arī savu nemieru, ka Zviedrija agrāki nav atzinusi Latviju un Igauniju de jure, bet par nožēlošanu tikai sekojusi lielvalstīm.

Dzīvās sarunās vakara dalībnieki, riksdāga locekļi un daudzi citi Zviedrijas sabiedrības priekšstāvji, izrādīja lielu interesi par Laviju un viņas apstākļiem. Daži no riksdāga locekļiem izteica  vēlēšanos nākamā vasarā apceļot Latviju, lai uz vietas pārliecinātos par turienes apstākļiem. Tā, piemēram, no 1914.gada ar saviem zviedru koncertiem Rīgā pazīstamais diriģents un komponists, mūz.dir. H. Alfvens vēlas vēl šogad apmeklēt Rīgu un tuvāki iepazīties ar Latvijas mūziku un mūziķiem.

*Anna Lindhāgene (Anna Lindhagen, 1870–1941) - zviedru politiķe, sociāldemokrāte, sieviešu tiesību aktīviste

**Karl Menning (1874-1941) - igauņu teātra darbinieks, kritiķis, diplomāts, 1920-1921 Igaunijas pārstāvis Skandināvijas valstīs (sēdeklis Stokholmā), 1921-1933 Igaunijas pārstāvis-ģenerālkonsuls Vācijā, Austrijā, Ungārijā, Itālijā, Čehoslovākijā un Šveicē, 1934-37 Igaunijas vēstnieks Latvijā

***Karl Hjalmar Branting (1860-1925) - zviedru politiķis, Zviedrijas Sociāldemokrātiskās partijas vadītajs (1907-1925), trīskārtejs Zviedrijas premjerministrs (1920, 1921-23, 1924-25); 1921.gadā saņēmis Nobela prēmiju par darbību Nāciju Līgā.

****Carl Albert Lindhagen (1860-1946) - zviedru advokāts, politiķis, pacifists, 1903-1930 bija Stokholmas t.s. galvenais maģistrāts (borgmästare; t.i. - juridisks amats, nevis mērs); Annas Lindhāgenas brālis

*****Hugo Alfvén (1872-1960) - zviedru komponists, diriģents, vijolnieks, gleznotājs; muzikālais direktors Upsalas Universitātē, kurā arī vadīja vīriešu kori Orphei Drängar (O.D.)

******Einar Hennings (1884-1965) - zviedru diplomāts, jurists, ierēdnis, 

Einars Heningss, dzimis 1884. gada 2. decembrī Eskilstunā Sēdermanlandes apgabalā, miris 1965. gada 10. decembrī, bija zviedru diplomāts, jurists un ierēdnis, no 1920.gada - Valsts sekretārs

*******(baronese) Eleonora (Ellen) Palmstierna (1869-1941) - zviedru vēlēšanu aktīviste, 1919.gadā bija viena no apvienības “Glābiet bērnus” izveidošanas iniciatorēm un tās pirmā priekšsēdētāja

10. marts

Oļģerds sūta Ārlietu ministram Zigfrīdam Anna Meierovicam atbildi un paskaidrojumu par Veras Bērziņas [Eces] iesniegto sūdzību. Jūtams, ka Eces rakstītais ir Oļģerdu ļoti nepatīkami un negaidīti pārsteidzis. Vēstulē ministram (un, nenoliedzami, tuvam un labam paziņam) Oļģerds uzsver, cik absurdi un nepatiesi ir viss sūdzībā rakstītais, taču tomēr manāms arī viņa uztraukums par to, kā tas varētu ietekmēt viņa tālāko karjeru, ja šis jautājums nonāktu presē un tam sekotu arī tiesa prāva. Viņš arī jūtas neērti, ka Ministrijai ar šādu jautājumu jānodarbojas, un vēstules beigās, nezaudējot optimismu, raksta: “Ļoti nožēloju, ka Jums un Ministrijai caur manu (negribētu) vainu tagad cēlušās nepatikšanas. Bet kaut ko tamlīdzīgu no šī cilvēka nekad savā mūžā nebūtu sagaidījis. Ceru, ka būs iespējams likvidēt šo incidentu un ka varēšu nākamo reizi Jums rakstīt par patīkamākām un interesantākām lietām.”

Personīgi!

8, Avenue de Camoens,

Paris XVI-e

10.3.21.

Augsti godājamais Ministra kungs. Saņēmu caur Albata kgu* 6.martā Jūsu vēstuli ar Veras Bērziņ “apsūdzības rakstu”. Kamēr Albata kgs bija te, netiku nemaz pie rakstīšanas un arī vakar un šodien ir tik daudz darba, ka nevarēju ātrāk nobeigt savu atbildi kā šodien. Nākošais kurjers iet tikai 12.martā, tā ka Jūs dabūsiet manu atbildi laikam tikai ap 22.martu. Citādi nevarēja ierīkoties, jo vienkārši pa pastu tādus dokumentus taču nevar sūtīt. Esmu Jums 2 reizes šifrēti telegrāfējis (aiz saprotamiem iemesliem man tagad telegramas jāšifrē pašam) un ceru, ka varbūt arī ar šīm telegramām pietiks, lai nomazgātu mani baltu no tiem šausmīgiem “noziegumiem”, ar kuriem mani apšļakstījuse šī intrigante.

Man gan ar sievietēm nelaimējas, jāsaka. Esmu jau šo to piedzīvojis, bet šis bezkaunīgais apmelojums ir tomēr drusku par traku. Viss, kas pirmā punktā stāstīts, ir abzolūti, bez izņēmuma samelots. Kur viņa, piem., grābuse tādus trakus, fantastiskus melus, ka es no apcietināšanām esot izpircies ar naudu vaj dipl.pasi uzrādot? Un tā iet tālāk, viss tīrie meli. Vaj tad to patiesi kāds ņems nopietni? Tikpat labi es varētu apgalvot, ka viņa ir slepkava vaj monfiniste, vaj zagle, vaj es nezinu ko. Pēdējais apgalvojums, ka manā slepenā arhīvā glabājoties dokumenti par lietām, kuras kaitīgas Latvijas interesēm - tas ir, pēc mana uzskata, raksta smaguma punkts, un par šo nekaunīgo apvainojumu viņu varētu vilkt pie atbildības un likt uz kādu laiku aiz restēm. Bet vaj tas būtu lietderīgi? Ja es pareizi stādos sev priekšā šo lietu, tad iepriekš nāktu prāva ar liecinieku izteicieniem, referēšanu presē utt. Vaj man tas būtu ieteicams, provocēt tādu atklātu sensāciju (personīgi nevaru ciest tādas lietas) un vaj ar to mana karjera Parīzē nebūtu jāizbeidz? To jau viņa taisni gribējuse, šī sieviete. Šai brīdī, kur varētu izšķirties jautājums par manu iecelšanu, viņa ar tādiem apmelojumiem grib panākt to, lai man arī jāiet tiesas priekšā, jāaizstāvas, jāliek savu vārdu vazāt pa visām avīzēm utt. Tā var vienkārši uz ielas kādam godīgam garāmgājējam uzsviest piku dubļu virsū un tad kliegt: “Redz, kur netīrs!” Es ļoti gribētu zināt Jūsu uzskatus šai lietā, nožēloju tikai, ka Jums ar tādām nevajadzīgām un muļķīgām lietām manis dēļ jānodarbojas.

Bez goda laupīšanas, par ko šī dāmiņa varētu atbildēt tiesas priekšā, krīt svarā otrs jautājums: dienesta noslēpumu izpaušana. Ja viņa ar šo izpaušanu būtu nodarījuse valstij kādu labumu, tad būtu cita lieta. Bet viņa te izstāsta šifrētu telegramu saturu utt., un visu to, lai mēģinātu kompromitēt Ministriju un Parīzes Legāciju, kas viņai neizdodas, jo pievestos faktos par Abazu un telegramu izmaiņu Palena lietā nav abzolūti ne mazākā nieka, kas varētu tikt uzskatīts kā nelikumīgs vaj neatļauts. Vaj par tādiem darbiem arī atlaistu ierēdni valdība nevar vilkt pie atbildības?

Atkārtoju, mans stāvoklis tāds: negribētos ne par ko ielaisties personīgās darīšanās ar tiešām un vazāt savu vārdu pa avīzēm. Ja pēdējais ir abzolūti nepieciešams, tad atsakos no vilkšanas pie atbildības - lai viņa staigā Dieva mierā! Bet ja Jūs esiet tais domās, ka tas nepieciešams, Ministrijas interesēs, tad, zināms, es padodos Jūsu ieskatam. Es vislabprātāk gribētu šo lietu izbeigt, skatoties uz šo ziņojumu kā uz bābu tenkām.

Es šai sievietei esmu daudz laba darījis, daudz naudas priekš viņas izdevis, esmu viņu pieņēmis Legācijā, kad patiesībā viņa jau bij atlaista un man to nemaz nevajadzēja darīt - bet redz še, izvelc suni iz ūdens un viņš tev iekož rokā! Tagad nu viņa trako, bet jācer tomēr, ka drīz atradīs kādu kavalieru un apmierināsies.

Nekādā ziņā viņu nevajadzētu uz Parīzi laist. Ja viņa jau Rīgā pašāvuse tādus štukus vaļā, ko tad viņa vēl nevar Parīzē iesākt. Viņa te liks izturēties no kaut kāda bagāta amerikāņa (viņa prot ļoti labi uz ielas iegūt pazīstamus) un tad mēģinās vēl jo vairāk, pie pašiem frančiem, kaitēt Legācijai un man. Ir gan bēdīgs piedzīvojums. Tagad, kur dabūta atzīšana un varētu ar īstu prieku un dubultu enerģiju strādāt, nāk šāda staigule un apmētā mani un Legāciju ar dubļiem! Albata kgs man gan teica, ka tādus denunciantu varoņdarbus Rīgā uzņemot ar īstu filozofisku mieru un pat ar humoru - bet nepatīkama tāda lieta tomēr ir. Es bez lielīšanās varu teikt, ka esmu šos divus gadus pastrādājis kā melna darba strādnieks - “uzdzīve pa krodziņiem” gan ieņēma relatīvi ļoti maz laika, kad no pus 10-iem rītā līdz 11-m vakarā gandrīz visu laiku atradās darba dzirnavās un pārlaida daudzus grūtus un atbildīgus, bieži kritiskus brīžus. Jūs to ziniet, ko tas nozīmē, Jums to nevajaga stāstīt.

Es ceru, ka ar manu atbildi pietiks. Šis ziņojums ir tik abzurds un muļķīgs, ka to taču vajadzētu saprast katram prātīgam cilvēkam. Vaj to nevarētu vienkārši, pēc manas atbildes, pamest, likt tam pazust arhīvos? Es tomēr ļoti gribētu dabūt to gandarījumu, ka mani te ieceļ par kārtīgu priekšstāvi. Un vaj tas ir iespējams, ja tagad saceļ ap šo lietu lielu kņadu? Ziņojums iesniegts 21. janvārī, t.i. 5 dienas pirms atzīšanas, kad opozīcija pret mūsu ārlietu politiku bij sasnieguse savu kulminācijas punktu. Tas laikam darīts ar “gudru” aprēķinu. Vaj tagad apstākļi nav mainījušies un vaj tagad arī trakā B. kdze neapmierināsies ar laiku? Es labprāt gribētu dabūt no Jums kaut kādus, kaut arī pavisam īsus personīgus aizrādījumus šai jautājumā. Ja Jūs šifrēti telegrāfējiet kaut ko, kas tikai priekš manis, tad lūdzu adresējiet: Grosvald Latvija, tad es pats atšifrēšu, kā es to jau šodien darīju. Pirmā sekretāra lietā esmu pārliecināts, ka Jūs taisīsiet labu izvēli. Man kādu laiku izlikās, ka jaunais Bružs vaj kāds no Kundziņiem (tikai ne Gori) derētu šim postenim, bet par jauno Bružu nezinu tagad nekā, ko viņš dara un vaj viņš varbūt arī nav par jaunu. Galvenā kārtā vajadzīgs aktīvs un strādīgs cilvēks, viss cits jau var nākt ar laiku.

Ļoti nožēloju, ka Jums un Ministrijai caur manu (negribētu) vainu tagad cēlušās nepatikšanas. Bet kaut ko tamlīdzīgu no šī cilvēka nekad savā mūžā nebūtu sagaidījis. Ceru, ka būs iespējams likvidēt šo incidentu un ka varēšu nākamo reizi Jums rakstīt par patīkamākām un interesantākām lietām.

Kad Jūs domājiet uzsākt savu nākamo ārzemju ceļojumu? Ļoti, no sirds, priecāšos ar Jums satikties. Daudzo un visai runīgo parīziešu starpā bieži sajūt īsta drauga trūkumu un paliek vienmēr vientulīgāks. 

Ar sirsnīgiem sveicieniem un rokas spiedienu

Jūsu Olgerds Grosvalds.

P. S. Vaj nevarētu (ja tas nav jau noticis) dot latv.presei nodrukāt franču profesoru vēstules, kuras Jums piesūtīju ar vēstuli Nr. 547 no 21. februāra? Viņas pašas par sevi interesantas, bet tur atrodas prof. Antond vēstulē arī kāds labs vārds par mani, kas … sūdzības no gaisa grābtos apgalvojumus! Būtu Jums ļoti pateicīgs.

Avots - LVVA 1313-1-158

*Hermanis Albats (1879-1942) - latviešu jurists, zinātnieks, diplomāts, profesors, dzejnieks un politiķis, no 1920.gada jūlija bija Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas departamenta direktora vietas izpildītājs un juriskonsuls un LR Ālietu ministra biedrs (1920-1923)

11. marts

Margarēta apmeklē ballīti par godu ģenerālim, dejo, klausās himnu un pieņem sirsnīgus vārdus par Latviju. Tāpat viņa dienasgrāmatā piemin gan nedienas ar Mellīnu Stokholmā un Rīgā, gan arī Eces apsūdzības vēstuli par brāli – nojaušamas, ka Oļģerds māsai par to pastāstījis pavisam ātri.

Margarēta Grosvalde #diary

11.3.

Last night we had a party on account of the memento for General Burt*. Capt. Bray and I were duly admired one-stepping, the General patted me on the shoulder for getting up for the Anthem and said dear words about Latvia, and the others had too much and were noisy. Doris imitated Sanders, till I nearly cried. – Ogier has been denounced by Ece, and the family by Mellin.

* Alfrēds Berts (angļu: Alfred Burt, 1875–1949) bija Lielbritānijas armijas brigādes ģenerālis, piedalījās Pirmajā Pasaules karā. Latvijas Brīvības cīņu laikā bija Sabiedroto militārās misijas vadītājs Latvijā (1919—1920). 1920. gada 11. martā ģenerāli Bertu atvaļināja no karadienesta un apbalvoja ar C.B. (Companion of the Bath) ordeni. 1921. gadā viņš pildīja britu pārstāvja pienākumus Sabiedroto komisijā Polijā un Lietuvā. Pēc atgriešanās Lielbritānijā viņš nodibināja Latvijas draugu biedrību (Friends of Latvia) un katrus divus vai trīs gadus apciemoja Latviju.

14. marts

Oļģerds saņem vēstuli no Edgara Švēdes* – tā brīža Latvijas ģenerālkonsula Berlīnē, kurš atzīst, ka darba ir bezgala daudz, kā arī priecājas par Latvijas de jure atzīšanu un to, ka Oļģerdam bijusi iespēja līdzdarboties šai panākumā.

Berlīnē, 14.III.21.

Mīļo Grosvald, Tavu laipno vēstuli no 25.II. es saņēmis un varu Tev ziņot, ka līdz šim Tevis pieteiktais Mr Laugbauk pie manis nav bijis. Kopā ar Afelda kungu** mani apmeklēja Mr Wail kungs, kurš šeit no W. Kerkoviusa nopirka visu stikla fabriku.

Pateicos par pārāk glaimojošiem vārdiem un sekmju novēlējumu. Darba netrūkst, gribētos, lai būtu četras rokas un dienai vairāk kā 24 stundu. Priecājos, ka Tev bijis nolemts līdzi darboties un panākt Latvijas de jure atzīšanu. Uz priekšu es Tevi gan lūgtu man nepielikt titulus, uz kuriem man nav nedz tiesības, nedz pretenzijas. 

Ar daudz labām dienām,

Tavs EŠvēde

*Edgars Švēde (1880-1967) - banku darbinieks, tirgotājs, diplomāts, studējis tieslietas Tērbatas un Maskavas universitātēs, no 1920. gada oktobra līdz 1923. gada oktobrim bijis Latvijas ģenerālkonsuls Berlīnē, vēlāk - Latvijas Bankas direktors

**Kārlis Maksimilans Afelds (1883 - ? [pēc 1931]) - komersants, 1919. gadā jaunās Latvijas Republikas Ārlietu ministrija viņu iecēla par Latvijas konsulāro aģentu Šveicē, šo amatu ieņēma līdz 1920. gadam. Pēc tam atgriezies Latvijā, bijis kādas ieroču lieltirgotavas, vēlāk arī automašīnu tirgotavas līdzdibinātājs, taču nesaskaņu dēļ no šiem uzņēmumiem nācies aiziet. Darbojies kā vairāku ārvalstu firmu pārstāvis Latvijā.

 

Līna raksta Oļģerdam sašutuma pilnu vēstuli par Eces apsūdzības ziņojumu Ārlietu ministrijai. Līna raksta brālim, ka paredzējusi nākamā dienā šo apsūdzību parādīt arī tēvam, savukārt mātei, viņu saudzējot, plāno tikai pārstāstīt notikušo. Līna, protams, uzskata notikušo par bezkaunību un zināmu atriebību.

14.3.1921., 1os dienā

Mīļo Olgertiņ,

Nupat kā saņēmu Tavu vēstuli ar kopijām un ziņoju Tev kā Tu to vēlies. - Ir gan šausmīgi, šī bezkaunība! Pie tam, kā rādās, viņa arī pat Girgensonu* aizskar - to visu dabon dzirdēt par laipnību un izmaksāšanu.. Viņu jau varētu pie tiesas vilkt par personīgu apmelošanu, es tēvam parādīšu rakstu, rīt, (šodien mums atkal ciemiņi) un tad varbūt viņš var kādu padomu dot. Es mēģināšu “diplomātiski” ar viņu runāt. Bet M. es to rakstu pašu nerādīšu, tikai stāstīšu. Es Frederikam jau vienā dienā pastāstīju, ka Tu varbūt sūtīsi kopiju un kad ir labāki, ja M-ai nestāsta. Man viss griežas riņķī par tādu prastu tirgus sievu - viņa pate laikam par daudz kok’u lietojuse un galīgi Rīgā vairs nevar sadabūt - tad nāk tā reakcija. Fui, ir gan cilvēki šinī zemes virsū! Nemaz vairs negribas par viņu domāt un tomēr nekad viņa no mūsu piemiņām nevar zust… Tava atbilde laba, es tikai vēl vairāki būtu viņai sacījis - concierge un Mme Willers laikam gan katrā laikā par viņu var atsauksmes dot. Un kā un par ko viņa atkal tagad grib uz Parīzi? Vajadzētu viņu Rīgā komprometēt un izraidīt pavisam uz mūžīgiem laikiem no Latvijas.

Nebēdājies, ka Tu varbūt mani uztrauci - uztrauktos pulka vairāk, ja nezinātu skaidri visu. Krati vien man savu sirdi, es tik ļoti cienu. Žēl, ka esmu tik dumja un nevaru neko palīdzēt. - V. B.-ai [Verai Bērziņai/Ecei] slikta sirdsapziņa, jo viņa Rīgā nerādoties visiem, tā Anna Brigader raksta, kuru sagatavoju uz to, ka var notikt, ka V. sāk melot par Parīzi aiz atriebšanās. Un nu izrādās, cik pareizi es 7 nedēļas atpakaļ pareģoju.

Vaj G-s viņai arī nepalīdz ar nepareizām ziņām jeb varbūt pat N. jeb M-me N.? Labi, ka Tu viņu nosauci par mašīnrakstītāju, tas bet vēl par maz. Un cik labi viņa zem Tavas gultas paskatījusies! Es nu gan biju klāt pie pārvilkšanās un skatījos tiešām zem gultas un arī jaunā istabā iekārtoju, cik varēju. Vaj - cik bēdīgi, ka viens atrastos, kas viņu nošautu. Bet lūdzu neizdari Tu to!!

Mīlestībā, L.

*Ernests Girgensons (1891-1974) - 1919. gada jūnijā pēc Francijas Kara ministrijas rīkojuma – Latvijas Pagaidu valdības delegācijas militārais atašejs Miera konferencē Parīzē. No 1920. gada jūnija – II šķiras sekretārs sūtniecībā Francijā; no 1921. gada oktobra līdz 1922. gada februārim – I šķiras sekretārs Baltijas valstu nodaļā.

15. marts

Margarēta raksta brālim – gan par pēdējā laika nepatīkamajiem notikumiem, gan par jauno mēteli no Londonas (un iespējamiem nākotnes modes lūgumiem no Parīzes), gan arī par kādu amizantu notikumu saistība ar Eci, kā arī par to, ka Margarētai piedāvāts pārcelties uz laukiem un nodarboties ar zinātnisko lauksaimniecību…

5/3/21.

Cher Ogier,

Pateicos par grāmatu, kuru vakar saņēmu - arī par Stokholmas vēstulēm. Ir gan traki, cik jums nepatikšanu - paldies dievam, ka es priekš tā par daudz obskura, lai mani kāds aizķertu. Sūtu Tev uz Mamiņas vēlēšanos viņas rakstu par lieliem svētkiem ar Brantingu* etc. - manis dēļ nav jāglabā. Sūtu arī Pope & Bradley “konfidenciālo” vēstuli. - Drīz Tev būs patīkams pārsteigums - Tu saņemsi manu fotogrāfiju - tikai lieta tā, ka man ir divas labas un nu nezinu, kuru Tev sūtīt - vēl apdomāšos. Citādi iet labi un pa vecam. M-elle Bohomolec atveda man mēteli, kurš pasē labi, kaut gan viņai pašai cits lielums - man liekas, ka es Tevi atkal sākšu mocīt, kad Tev būs laiks un izdevība, jo esmu pārliecināta, ka Tavi pirkumi būs lieliski. Gribēju Tev stāstīt divas lietas. Pirmais, Briede kdze mani izprasīja par VB [Vera Bērziņa] un es ļoti atturīgi atbildēju. Tu gan atcerēsies, kā viņa ar Briedi** amizējās Londonā. Tagad izrādās, ka viņa decembrī priekš gada rakstījusi Briedim, vaj viņš nevarot viņai aizsūtīt £10 - to vēstuli esot kundze Brieža klātbūtnē attaisījuse un Briedis teicis, ka viņš Eci vienu vaj divas reizes redzējis un zināms nedomājot viņai nekā sūtīt: - Man gan bij stipri par šo stāstu jāsmejas. 

Otrais ir mana draudzene Aimée (Mrs. Dodd)***, kura taisās Tev rakstīt ļoti laipnā, bet drusku nopietnā lietā: viņas vīrs atradis job kādā lielā muižā, kur būšot dzīvot smukā cottage’ā un nodarboties ar scientific farming. Viņas priekšlikums ir, lai es ne tikai tur pavadot visas brīvdienas, bet ejot pie viņiem dzīvot - lai atstājot darbu un mācoties farming. Kādreiz jau es labprāt aizbrauktu, bet tur dzīvot, zināms, nevaru. Tu zināms to saproti un, ja viņa Tev raksta, teiksi to pašu, ko es. Tas ir ārkārtīgi laipns piedāvājums sevišķi no anglietes puses, bet tur, zināms, var tikai atbildēt negatīvi. - Tad vēl viena lieta - vaj jūs ziniet, ka Zariņš**** trés-joli [ļoti smuki - franču val.] apprecējis (schreibe un siege)  Henrieti - Edgars esot tos Rīgā laulājis! Tur nu būs atkal viens ménage, kā jau mums viņi ir Londonā un Parīzē. - Dzīvo sveiks un raksti - man iet labi, labi, labi - mums ir jauna ķēkša un godīgs ēdiens.

Daudzas mutes no tās, kuru Tu mīli vairāk par visām sievietēm pasaulē (!)

*Karl Hjalmar Branting (1860-1925) - zviedru politiķis, Zviedrijas Sociāldemokrātiskās partijas vadītajs (1907-1925), trīskārtejs Zviedrijas premjerministrs (1920, 1921-23, 1924-25); 1921.gadā saņēmis Nobela prēmiju par darbību Nāciju Līgā

**Eduards Briedis (1879 - ?) - tirgotājs, 1919.gadā Tirdzniecības un Rūpniecības ministrija viņu iecēla par tirdzniecības atašeju Londonā, lai atjaunotu un stiprinātu tirdzniecību starp Latviju un Angliju; zināms, ka noteikti dzīvojis Londonā vēl arī 1921.gada sākumā

***Mrs. Dodd - dāma, ar kuru Margarēta iedraudzējās, kopā ar Oļģerdu atpūšoties Torkī pludmalē 1920.gadā

****Kārlis Zariņš (1879–1963), diplomāts, Latvijas sūtnis Somijā, Zviedrijā, Igaunijā, Apvienotajā Karalistē, no 1933. gada Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs. Pēc 1940. gada Latvijas Republikas leģitīmais pārstāvis un Latvijas diplomātiskā dienesta vadītājs trimdā. 1921.gadā apprecējies ar francūzieti Henrietu Upēru.