Digitālais projekts #Grosvaldi1919 vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Projekts turpinās ar 2020. gadā, sekojot Grosvaldu gaitām 1920. gadā.
Grosvaldu dzimtā ir:
- Mērija Grīnberga jaunākā,
- viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
- viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
- vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
- viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
- kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
- gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
- ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974)
- Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).
01.07.1920–16.07.1920.
1. jūlijs
Žurnālā “Taurētājs” publicēts koncentrēts un trāpīgs Jāzepa Grosvalda kā mākslinieka izvērtējums. Kurš mākslas kritiķis vai apskatnieks izvēlējies parakstu “S.”, nav zināms, taču var pievienoties viedoklim, ka caur Jāzepa Grosvalda negaidīto nāvi latviešu māksla “zaudē vienu no kulturelakiem māksliniekiem, vienīgo, kurš mākslinieciskā formā ar tieksmēm uz priekšu glezniecībā prata traktēt specifiski latvisko, nezaudēdams nekā no savas mākslinieka apgarotības”.
1920.07.01 Taurētājs
Jāzeps Grosvalds latviešu mākslā ieņem noteiktu vietu, kurai liktenīgs sakars ar mūsu pārmērīgām mocībām - viņā bēgļu un strēlnieku laikmets ir atradis savu lielāko izpaudēju. Tas monumentāli episkais gars ar lielo patosu, kurš tika apgarots ar mākslinieka lielo kultūru, kuru tas dzīvodams reti laimīgos apstākļos, Eiropā bija mantojis, savienojās ar ekspresīvu formu sintēzi, kura aizvesta vietām līdz reti lielai vienkāršībai, paturēdama pilnīgi pārliecinošu ārējo formu. Mākslinieka gleznieciskā puse bija liels dvēselisks siltums kā veciem Venēcijas meistariem, lai gan arī, pateicoties kara laikam ar mūzīgo nodošanos citam darbam, gleznojošā puse pie viņa patreiz vēl pilnīgi nevarēja attīstīties. Mūsu māksla caur viņa negaidīto nāvi zaudē vienu no kulturelakiem māksliniekiem, vienīgo, kurš mākslinieciskā formā ar tieksmēm uz priekšu glezniecībā prata traktēt specifiski latvisko, nezaudēdams nekā no savas mākslinieka apgarotības. Grosvalds bija arī pirmais, kurš tieši sāka kultivēt jaunākos mākslas problemus Latvijā. Nelaiķis mira 29 g. vecs.
3. jūlijs
Marija (Marie Le Butt, Jāzepa pēdējā mīļotā sieviete, precēta peruāņu-franču izcelsmes lēdija no diplomātu dzimtas) ielūgusi Margarētu uz tēju pēc kādas pašapsūdzošas vēstules, kuru mums diemžēl nav iespēja lasīt. Tējas pēcpusdienā piedalījusies arī Marijas māsa, slavenā dziedātāja Marguerite *, kas monopolizējusi visu uzmanību. Neskatoties uz to, šāda viesošanās ir pārmaiņa Margarētas ikdienā ar ķildām birojā un nemitīgajām dīvainībām, kā viņa to apraksta. Mājas saimniece ir aizdevusies uz laiku prom, Harijs atstāts kā atbildīgais par kaķi, un Margarētai jāuzrauga kreses.
Margarēta Grosvalde #diary
03.07.
Marie asked me to tea after a self-accusing letter, and there was Marguerite** there who monopolised everybody’s attention – so we just had tea. It was strange to me after my life of quarrels with the horrors in the office and constant musings. Madame has gone; she left a friend with a constant smile in charge of the house, Harry in charge of the cat, and me in charge of the nasturtiums.
*Marguerite d’Alvarez – dziedātāja, pasaulslavens kontralts, dziedājusi daudzās pasaules operās, tostarp Londonas operā un Koventgārdenā – viņas balss ieraksti klausāmi "Youtube".
6. jūlijs
Vasaras karstumā Mērija Grīnberga (dz.Grosvalde) kopā ar ģimeni, vīru, mācītāju Jāni Grīnbergu un bērniem Mēriju un Emanualu dodas garā pārbaucienā no Pēterburgas uz Novgorodu. Iesākumā tas ir vilciena brauciens, pēc tam uz kuģa līdz Staraja Rusai kopā ar sapakotu iedzīvi. Savus iespaidus, nepieciešamo izmanību ātri reaģēt un nemitīgo zinātkāri par jaunām vietām Mērija vecākā aprakstījusi savās atmiņās.
“Laikam nākamajā svētdienā ordinēja Švalbi, kurš palika mūsu dzīvoklī, bet mēs sapakojāmies un devāmies uz Nikolaja staciju. Šoreiz man līdzi bija daudz papirosu un sērkociņu, ko dabūjām pilsētā. Pa ceļam tie man dažkārt palīdzēja. Vakarā mēs izkāpām Borskovā, kur jau gatavībā stāvēja kuģis uz Staraja Russa. Mēs steidzāmies, bet viena balss nokomandēja – komandirovočnije! Mani papirosi palīdzēja un mēs drīz bijām uz kuģa. Bija grūti atrast vietu. Es apsēdos uz vienas mūsu pakas, jo negribēju bagāžu pa nakti atstāt vienu pašu un nevarēju arī to staipīt šurpu turpu.
Viens no bērniem apsēdās man blakus uz kaut kā, otrs aizgāja pie tēva. Tēvs vienmēr jutās slikti, kad bija karsts un slikts gaiss. Viņam izdevās atrast vietu svaigā gaisā kuģa priekšgalā. Bērns apsēdās viņam blakus. Šķiet, ka šoreiz tā bija Mērija, kura arī gribēja baudīt svaigu gaisu. Es baidījos, ka mitrais nakts gaiss kaitēs Manuelam un tā mēs abi palikām uz starpklāja. Ļaudis nāca un gāja un klupa pār mums. Es visu laiku pievilku kājas pie mantām un no rīta dēļ neērtās sēdēšanas dabūju briesmīgas locekļu sāpes. Kad mēs sasniedzām Novgorodu, bija jau gaiša diena. Lielākā daļa pasažieru izkāpa un pamatīgi atbrīvoja kuģi. Tagad varēja iekārtoties ērtākā telpā. Apakšā bija atbrīvojusies kajīte un uz pakaļējā klāja bija jauka telpa, kur varēja sēdēt pie galdiņiem. Pie viena galdiņa sēdēja garš vīrietis, ļoti inteliģentu seju, uzkrītoši vienkārši apģērbts, ar vienkāršu šņori sasietiem zābakiem. Viņš mūs nepārtraukti un ieinteresēti novēroja. Viņš sarunājās ar blakus sēdošo personu krieviski. Vēlāk es uzzināju, ka tas bija viens no Staraja Russa ievērojamākiem komunistiem, liels ideālists, ja nemaldos, latvietis. Viņš stāvēja pie galdiņa un dzēra tēju. Mēs ēdām, kas bija paņemts līdzi un no skaistās pītās odekolona pudeles dzērām limonādi, ko pielējām tējai. Kuģis ļoti lēnām gāja uz augšteci. Mēs interesēja viss, ko redzējām jaunajā apvidū. Tēvs mums izstāstīja, ka Staraja Russa tuvumā iegūst sāli, tāpēc šī kara un pēcrevolūcijas laikos ļoti dārgā prece te ir vieglāk dabūjama.”
9. jūlijs
Māsa Līna no Stokholmas raksta brālim Oļģerdam uz Parīzi par to, ka gaida ziņas no Z. A. Meierovica (lietots saīsinājums ZAM), un, ka avīzēs rakstīts, ka Oļģerdam bijis jādodas uz Briseli, bet viņš nav aizbraucis. Taču Līnas šefs, tēvs Frīdrihs Grosvalds, gan ir ārpus Zviedrijas.
No: Līna Grosvalde
Kam: Oļģerds Grosvalds
09.07.1920
Stokholma-Parīze
Cher O.! Thank you so much for your beautiful cards. I am glad you are well. We are now only two ladies with our colleagues and enjoy our loneliness. We await news about ZAM. I read in l. papers that you had to go to Brussels, why didn't you? I hope Mr. B.* should take his secretary too. But it seems as if everybody stays at home. Only our chef is abroad. I send you my best love and hope you have a little rest somewhere.
Was very glad reading your lett. in l. newspapers. Allright!
* Vai domāts ģenerālkonsuls Lielbritānijā Bīriņš un sekretāre Margarēta?
Skatīt 29. jūnija ziņas gan par Frīdriha Grosvaldu došanos uz Latviju no Zviedrijas, gan Oļģerda Grosvalda ziņojumu par vizīti pie ģenerāļa Šanena, kas palīdzējis Latvijās atgriezties latviešu karavīriem Sibīrijā.
10. jūlijs
Margarēta kopā ar Lidu dodas uz nesen pirmizrādi piedzīvojušo izrādi “Allaha dārzi”, scenogrāfijā tika iekļautas īstas palmas un kamieļi, tāpēc ne velti Margarēta dienasgrāmatā piemin, ka daži skati bijuši gluži kā no Džo skicēm. Vēl viņa redzējusi izrādi ar komiķi George Rubey kopā ar Jirgensones kundzi, bet diemžēl nespējusi pievienoties sirsnīgajiem smiekliem. Un tēja padzerta slavenajā Rumpelmeieru tējnīcā.
Margarēta Grosvalde #diary
10.07.
I took Lida to the Garden of Allah* – one scene was exactly like Joe’s sketches. To-day I saw George Robey** in Funny Bones with Mrs. Jürgenson. I liked the hearty laugh in which I cannot join. We had tea at Rumpelmayer’s***.
*On Thursday 24 June 1920 The Garden of Allah (Drury Lane Theatre, London), adapted for the stage from the novel by Robert Hitchens by Mary Anderson with music by Landon Ronald, opened directed by Arthur Collins. The extravagant staging, which included real palm trees and real camels, horses, sheep and goats, nearly proved to be disastrous during the sand-storm scene when the real sand half-choked many of the audience sitting in the stalls. Despite this - or maybe because of it - the production proved to be a huge success. Playing nine performances-a-week, the show finally closed on Saturday 2 April 1921 after a run of 358 performances, becoming the longest running production here at the time.
**Sir George Edward Wade, CBE (1869–1954), profesionāli pazīstams kā George Robey, bija angļu komiķis, dziedātājs un muzikālā teātra aktieris, kurš kļuva pazīstams kā viens no ievērojamākiem mūzikas izpildītājiem 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Būdams komiķis, viņš ikdienas situācijas un novērojumus sajaucis ar komisku absurdu.
**1903.gadā Rumpelmayer atvēra veikaliņu Parīzē (226 Rue de Rivoli), no 1916.gadā viņa atraitne Angelina to pārņēma un “Angelīnas tējas namiņš” ļuva par iecienītu Parīzes augstākās sabiedrības tikšanās vietu, un joprojām ir atvērts. Vēlāk tika atvērtas Rumpelmayer Cafés franšīzes, viena no tām Londonā (St James's Street), un šī kafejnīca pat guvusi ievērību daiļliteratūrā - vairākas reizes tā pieminēta Virdžīnijas Vulfas romānā “Delovejas kundze”. Vēl viena kafejnīca ir arī Ņujorkā.
13. jūlijs
Margarēta savā dienasgrāmatā piefiksē, ka Londonā ieradies jaunais pārstāvniecības sekretārs Miķelis Sanders. Savukārt ģenerālkonsuls Bīriņš ielūdzis uz restorānu par godu Lidai.
Margarēta Grosvalde #diary
13.07.
Sanders* arrived this morning. Birin** invited us to the Holborn*** in Lida’s honour.
* Miķelis Sanders (1880-1962) 1920 VII-1921 VI I šķ.sekr. Londonā.
**Eduards Bīriņš (1883-1971) - pirmais Latvijas Republikas ģenerālkonsuls Lielbritānijā (1919-1927)
***Restorāns “Holborns”, kas tika atvērts 1874. gadā, tika uzskatīts par vienu no grandiozākajiem Londonas restorāniem un tika aprakstīts kā “dzejas garšviela ikdienas drūmajai prozai”. Tieši tur 1904. gadā tika dibināta Lielbritānijas Šaha federācija. 1908. gada Londonas olimpisko spēļu laikā tā plašajā ēdamzālē notika banketi dalībniekiem.
16. jūlijs
Margarēta ar skumjām pavada savu nesen precēto draudzeni Lidu (sk. 8.aprīļa ierakstu par Lidijas Lazdiņas un Kārļa Puriņa laulībām) uz Rīgu, aiz satraukuma ostā sapinusies virvē un gandrīz iegāzusies jūrā.
Margarēta Grosvalde #diary
16.07.1920
We sent Lida off to Riga to-day; she probably knows what I feel – anyhow we both cried, and a policeman saved me from the rope, which would have inevitably landed me in the sea.
