Digitālais projekts #Grosvaldi1919 vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Projekts turpinās ar 2020. gadā, sekojot Grosvaldu gaitām 1920. gadā.
Grosvaldu dzimtā ir:
- Mērija Grīnberga jaunākā,
- viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
- viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
- vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
- viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
- kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
- gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
- ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974)
- Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).
Personiskā – Oļģerds un Margarēta pēc Grosvaldu ģimenei smagās ziemas ir devušies kopīgā atvaļinājumā uz Torkī kūrortu, peldas, dejo, dodas pārgājienos un ļaujas saules siltumam. Korespodencē atkal parādās spilgtās Eces vārds – Vera Bērziņa, kas Oļģerdam ziņo par dažādiem notikumiem sūtniecībā, gan savā personiskajā dzīvē un arī sapņos.
Paralēli norisinās Latvijas valstij svarīgi notikumi – Jūrmalā notiek Bulduru konference, bet 1920. gada 11. augustā tiek noslēgts Miera līgums starp Latvijas Republiku un Krievijas Sociālistisko Federatīvo Republiku, izbeidzot karu starp Latviju un Krieviju – arī šo notikumu atskaņas jūtamas Grosvaldu sarakstē.
01.08.1920. – 15.08.1920.
02.08.
Augustā uz #Grosvaldi1920 skatuves atkal parādās Ece jeb Vera Bērziņa, Latvijas sūtniecības Parīzē mašīnrakstītāja un Oļģerda Grosvalda draudzene. Oļģerds ar Margarētu devušies kopīgā atvaļinājuma braucienā uz kūrortpilsētu Anglijā – Torkī, un Ece reportē par dienesta aktualitātēm Latvijas sūtniecībā Parīzē.
Vera Bērziņa – Oļģerdam Grosvaldam.
Parīzē, 2. 8. 20.
Dārgais Chef!
Še klāt viena vēstule, kuras marku esmu uzdrošinājusies piesavināties. Šodien pirmo dienu strādāju viena pate patstāvīgi. Pēc pāris dienām, kad būs kas noticis, rakstīšu garāku vēstuli. Līdz šim viss ļoti labi, tik šorīt saviļņojis mūs visus jauns tituls, kurš jāraksta zem “katras” vēstules: Délégué de la Lettonie aupres du Gouvernement Français a.i. M. Noukchs.
Bet man tāda švaka galva no slimības palikuse, ka vienmēr aizmirstu to tituli uzrakstīt Madame la Délégué, tādēļ ļoti bieži manas vēstules palabo un pieraksta, kas aizmirsts. Sirsnīgs sveiciens Jums un Margaretei, un labi, labi atpūsties.
Ece
Projekta #Grosvaldi1919 sākotnē Ece bija nezināms lielums, šobrīd viņas tēla aprises jau iezīmējušās diezgan saredzamas – dzimusi 1893. gadā kā Vera Elīze Kalnabečs, – no meitas uzvārda, šķiet, arī iesauka – Ece. Pirmais vīrs teātra kritiķis Artūrs Bērziņš, bet Ece, dēvēta arī par Daiļo nāru, Somofa sievieti, Kristāla meitiņu, Rīgas skaistāko jaunkundzi, “Klibā zirga” sprigano dāmu – tā laika Rīgas mākslinieciskajās aprindās daudziem sagroza galvu – pret viņu vienaldzīgs nav dzejnieks Kārlis Krūza, Konrāds Ubāns un brāļi Grosvaldi. Romāns ar Jāzepu ir īss, bet attiecības ar Oļģerdu izveidojas ilgstošas un beidzas ar skandālu – kad Oļģerds 1921. gadā sāk attiecības ar Briseles operas “La Monnaie” direktora meitu Faniju Kuferati, aizvainotā Ece uzraksta par viņu ziņojumu Ārlietu ministrijas Sūdzību komisijai.
Konflikts, protams, tiek izšķirts par labu Oļģerdam. 1921. gada jūlijā Ece noslēdz laulību ar ārlietu dienesta darbinieku Ernestu Girgensonu, kurai lemts ļoti īss mūžs, un kļūst par Veru Girgensoni.
1936. gadā Ece ar pseidonīmu Vaira Vilks izdod dzejoļu krājumu “Gliemežvāks” Sigismunda Vidberga noformējumā, kas kritikas atzinību gan neizpelnās. Zināms, ka Vera strādājusi Latvijas Bankā un mūžībā izvadīta 1941. gadā no Pilsētas 1. slimnīcas kapličas. Viņas kapavieta Meža kapos nav saglabājusies – vēl viens spilgtas sievietes stāsts, kas nogrimis laikā un vēsturē.
04.08.
Margarēta un Oļģerds pēc grūtas un saspringtas ziemas bauda atvaļinājumu Anglijas Rivjērā – Torkī (Torquay). Margarēta šķiet pārsteigta, ka joprojām prot peldēt – galu galā, kopš pēdējās vasaras Edinburgā ir pagājis laiks. Brālim un māsai kūrortā ir arī kompānija – “the usual sort”, kā viņus raksturo Margarēta.
Margarēta Grosvalde #diary
I am here with Ogier since the 1st and find I can still swim. The “of courses” are the usual sort, and we were with them during an excursion up the Vart; we visited a charming old inn at Tornes. I have got friendly with Mrs. Dodd.
06.08.
Margarēta un Oļģerds joprojām atpūšas Torkī kūrortā – vakar Margarēta nevarēja atturēties un nepadejot ar brāli – pēc viņas dienasgrāmatām var spriest, ka Oļģerds bijis lielisks un izsmalcināts dejotājs. Daiļā Margarēta, protams, tiek pamanīta, un tas ved uz citām dejām – bet pēc grūtajiem mēnešiem viņa jūt, ka var to atļauties, vienkārši padejot. Un mugurā viņai Džo blūze.
Margarēta Grosvalde #diary
We had a dance last night – I could not resist dancing with Ogier. This led to other dances – but I don’t feel as if I were wrong – after all these weary months. I even put on my dear one’s blouse for Ogier.
06.08.
Ece (Vera Bērziņa) raksta Oļģerdam uz Torkī – atskaitās par sūtniecībā notiekošo, ironizē par Ņukšu, pasūdzas, ka laikus nesaņem ziņas no šobrīd Bulduros notiekošās Baltijas valstu konferences un, ņemot vērā abu tuvās attiecības, vēstules beigās atļaujas frivoli pajokot par Oļģerda sekmēm sauļošanās procesā. Kā redzam foto attēlā, kas tapis Torkī pludmalē – Oļģerds cenšas.
Vera Bērziņa – Oļģerdam Grosvaldam.
Parīzē, 6. 8. 20.
Dear Mr. Grosvald,
paldies par karti. Es jau sākumā biju drusku apvainota, Nukšam Jūs atsūtījāt karti – un man ne. Un droši būs atkal tā, ka neviens cits jau Jums nerakstīs, kā es. Bet ko tur lai dara – tā tas vienmēr ar cilvēkiem ir.
Jums droši interese zināt, kas te notiek Legācijā, un man jāsaka, ka gan itin nekas. No tās dienas sākot, kad Jūs aizbraucāt, darbs, protams, tik daudz, ka nemaz. N[Mārtiņš Nukša] ļoti aizņemts ar “vizītēm”, tā ka visas vīzas paraksta Girgensons*.
Bijis neviens nopietns cilvēks pa to laiku nav. No Londonas Jūs paprasījis Mr. Neyman pēc materiāliem, starp citu, arī Latvijas proklamēšanas rakstu, bet mēs nezinām labi, kur tāds atrodas. Lielu rūgtumu mums saceļ ziņojumi no Rīgas par Balt. Konferenci, jo tos saņemam tikai caur Londonu trešā dienā, kad no rīta jau “Times’ā” viss tas iekšā. Nukša aizsūtījis stingru telegrammu, lai sūta mums telegrāfiskas ziņas tieši. Jūsu istabā neviens nesēž – bet tikai aiz tā iemesla, ka istaba tiek pamatīgi tīrīta, un viņa visa izārdīta. Jūs daudz te nepiemin, un ja to dara, tad tikai lai salīdzinātu, kas toreiz nebij un kas tagad ir. Parīze laikam tikpat burvīga, kā vienmēr, tikai es viņu neredzu. Dzīvoju jau tagad savā mājā, bet viegli ar staigāšanu nav, jo pa trepēm gandrīz ar slimu kāju nemaz nevar kāpt. Pastaigāties pa līdzenu vietu var, un esmu pat jau bijusi iekš Trocadero. Sevišķi jāārstē nekas vairs nav, tik jāņem katras pāris dienas sāls vannas. Briesmīgas ilgas ir pēc bulvāriem un Fouquet’s**, bet vēl būs drusku jāpaciešas.
Aizsūtīju Jums atslēgu, ceru, ka būsit saņēmis. Tāpat arī pārsūtītas vēstules.
Ļoti stipri gribētos zināt, kā iet ar Jūsu miesiņas brūno krāsu? Vai ir jau sasniegusi nēģeru toni jeb ne, un vaj vazelīns un mazu bērnu pūders arī jau tiek lietots? Vaj peldu kostīms der un nav priekš lady’ām shocky un vai esat atradis kādu jauku blondīni anglieti, kur Jums pēc aukstas vannas savu sirdi sasildīt. Tās ir visas tādas lietas, kas Jums tur varētu būt, bet par kurām te nedrīkst sapņot.
Ja esat nodomājis braukt atpakaļ caur Londonu, tad lūdzu paziņojiet man to. Es ļoti gribētu Jūs drusku apgrūtināt ar dažiem lūgumiem.
Sveiciniet Margareti un Jums novēlu labi, labi atpūsties un ar labām domām atbraukt atpakaļ uz Parīzi.
Jūsu Ece
* Ernests Girgensons (1891 – 1974), diplomāts, militārais atašejs. 1920. gadā – II šķiras sekretārs sūtniecībā Parīzē. 1921. gadā apprecas ar Eci (Veru Bērziņu), 1926. gadā laulība šķirta. 1941. gadā apcietināts un izsūtīts uz Soļikamskas soda nometnēm.
** Gardēžu restorāns Parīzē.
07.08.
Pastkarti Oļģerdam sūta Mamiņa – Marija Grosvalde no Stokholmas. Arī viņa pirmo reizi kopš Džo nāves 1. februārī jūtas laimīga – viņas bērni ir kopā, skaistā vietā bauda atpūtu, Mamiņa kā kaislīga ceļotāja to spēj novērtēt un bērnu laime dara viņu laimīgu, īpaši tādēļ, ka Marijai visu laiku licies, ka gan Oļģerds, gan Margarēta strādā par daudz.
Marija Grosvalde – Oļģerdam Grosvaldam
Esmu pēc ilga laika tiešām laimīga un priecīga, ka jums ir ferijas jaukā vietā un abiem reizē. Izgāzi visu savu mīlestību uz Margarētu un lai jums nebūtu nevienas tumšas stundas. Ceru, ka neesi licis sev lasīt avīzes un telegrammas. Domāju par šīm un visām vietām, kur ceļojām. Sūtu Jums sirsnīgākos sveicienus pār visām jūrām. M.
07.08
Ece (Vera Bērziņa) atkal raksta Oļģerdam Grosvaldam uz Torkī – it kā, lai ziņotu par notikumiem Parīzes legācijā viņa prombūtnes laikā, bet izskatās, ka vairāk viņai prāts nesas uz flirtēšanu, kaķēšanos un kaitēšanos par skaistiem puišiem, bučām un erotiskiem sapņiem.
Vera Bērziņa – Oļģerdam Grosvaldam
Parīzē, 7. 8. 20.
Dear Sir,
Vakar saņēmi Jūsu vēstuli. Par to Jums liels un sirsnīgs paldies. Biju pat drusku aizkustināta – nezin kāpēc biju iedomājusies, ka vēstules jau no Jums nedabūšu…
Nupat pienāca priekš Jums 2 vēstules no Shanhaijas, laikam no tā skaistā Andre Sevier. Cerams, kad Jūs pārbrauksiet, Jūs man pastāstīsiet, kā viņš tur nokļuvis un ko viņš tur dara. Man tas puisis ar tiem sarkaniem vaigiem kādreiz ļoti patika.
Tas ir labi, ka Jūs esat apmierināts ar Osborne Hotel. Bet nesakiet neko sliktu par angļu laiku. Ja arī lietus kādreiz uzlīst, tad viņš tomēr ir gauži mīlīgs, kā sieviešu bučas. Un augusts tomēr ir tikpat lovely kā lovely morning. Pie mums, kā arvien Parīzē, ir smuki un jauki, saules arī pietiekoši, un opāļu debesis tādas pašas, kā kad automobilis brauc virsū. Šodien biju pat nodomājusi aizbraukt pēcpusdienā uz bulvāriem, bet nupat pa telefonu tika paziņots, ka šo pēcpusdienu pie manis notiks ārstu konference – no kompānijas, kas man iztaisa likstu,
jāsēž mājās, un ilgi gaidītais semaine angleise atkal pagalam.
Legācijā nekas nenotiek. Izrakstīta viena pase, pēris vīzas, starp citu vienu dienu atnāca uz Legāciju skaistā Vally Minsker no Rīgas dēļ vīzas, tiek darīti tekošie darbi un Nukša ir ļoti aizņemts ar savu komiteju. Parīze palikusi pilnīgi tukša, un sākot no pulksten 8 vakarā neredz gandrīz nevienu cilvēku uz ielas. Tādēļ arī nav neviens, kas Legācijai piezvanītu jeb atnāktu šurp.
Jūs prasāt, kā iet ar flirtiem. Pa dienu ar savu slimo kāju flirtēju, un vakarā sapņos bučojos ar ….Lepiku!* Šo pēdējo jautājumu esmu sākusi drusku apdomāt, vai Jūs arī nedomājat, ka tas būtu ļoti patīkami un pareizi?
Vēlu Jums visu labu un tomēr drīz braukt atpakaļ,
Ece
Nupat vēl viena vēstule no Krastiņ jkdzes, to pielieku te klāt.
*Eces sapņu objekts ir grūti identificējams – diezin vai tas būt godājamais zinātnieks Arvīds Lepiks (1889–1965). Iespējams, tas ir kāds igauņu kolēģis vai kāda tā laika skatuves zvaigzne.
08.08.
Margarēta dienasgrāmatā turpina fiksēt atvaļinājuma iespaidus – viņa bijusi pārgājienā pa Torkī klinšaino apvidu un vakarā atkal dejot ar Ogier. Mazliet izbrīnīta viņa konstatē, ka izjūt interesi par vienu no kūrviesiem – Vilsona kungu. Ir jauki, ka kāda klātbūtne un smaids tevi padara mazliet laimīgāku.
Margarēta Grosvalde #diary
We climbed up lovely rocks, went to Anstey’s Cove, Bishop’s Rocks and Babbacombe. I have been rowing and arouse much interest, dancing with Ogier. I got interested in Mr. Wilson – it is funny to have someone whose goings and comings interest one and whose smile makes one happier.
09.08.
Ece sūta Oļģerdam īsu vēstulīti par jaunumiem legācijā – Parīzē iebraucis profesors Kirhenšteins! Tobrīd, protams, Augusts Kirhenšteins ir vēl tikai un vienīgi godājams, varbūt mazliet ekscentrisks zinātnieks, kas aktīvi darbojas Latvijas zinātnes un universitātes attīstības labā.
Vera Bērziņa – Oļģerdam Grosvaldam
9. 8. 20.
Godaj. Oļģerd kungs,
Nosūtu Jums atkal vienu telegrammu, kuru nupat saņēmām. Jauns legācijā tik daudz, ka šorīt no Rīgas iebrauc prof. Kirschensteins. Palikšot te veselu mēnesi. Steidzos Jums nosūtīt telegrammu ar šo pastu, tādēļ nav laika vairs rakstīt, jo daudz ko darīt. Ja pa šodienu dabūsim ko interesantu dzirdēt no Kirchensteina, tad Jums rīt pēdējo reizi rakstīšu uz Torquay.
Sirsnīgi sveicieni Jums un Margaretai.
Ece
Augusts Kirhenšteins (1872 –1963) , mikrobiologs. 1919. gadā ievēlēts par Latvijas Universitātes docentu un 1923. gadā aizstāvēja pirmo Latvijā zinātņu doktora disertāciju. 1923. gadā viņš pie LU izveidoja seroloģisko laboratoriju (Seruma staciju), uz kuras bāzes 1946. gadā nodibināja LZA mikrobioloģijas institūtu. Strādājot par direktoru, veicis daudzus nozīmīgus pētījumus un atklājumus. Kirhenšteina zinātniskos sasniegumus aizēno viņa politiskā darbība pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā – viņš kļūst par padomju varas sastādītās valdības Ministru prezidentu un ārlietu ministra v. i., un vēlāk pirmais Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs (1940 –1952).
10.08.
Oļģerda un Margarētas kopīgais atvaļinājums Torkī iet uz beigām, un Ece steidz rakstīt viņam vēl pēdējo vēstuli. Lai gan sūtniecībā “nekas nenotiek”, Ecei stāstāmā ir gana daudz, un arī viedoklis ir par visu – par profesoru Kirhenšteinu, par Artūra Tupiņa vēstulēm, par agrāreformu Latvijā, kā arī nedaudz jāpaglaimo sūtņa kungam, jo, kā var noprast, viņas pirmā vēstule patmīlīgo Ogier ir aizvainojusi.
10.08. Parīzē
Vera Bērziņa – Oļģerdam Grosvaldam
Ļoti godāts Grosvalda kungs un Legācijas dārgais chef!
Sirsnīgi pateicos par otru vēstuli. Man prieks, ka esat saņēmuši atslēgu un visas vēstules. Mani ļoti gan saskumdināja tie divi slēdzieni, kurus Jūs esat taisījuši no manas vēstules, t.sk. it kā Jūs Legācijā neesat vajadzīgs u.t.t. Pēc mana prāta tur var būt tikai viens pats slēdziens, un, proti, tas, ka Jūs esat abzolūti nepieciešams, jo citādi, kā Jūs redzat, nekas netiek darīts un uz priekšu nekas neiet. Bet kā jau Jums teicu, Parīzē tomēr saule spīd jauki, un uz bulvāriem ir drusku patīkamāki, nekā uz Camoëns * rakāties pa papīriem.
Vislielākais notikums Legācijā ir prof. Kirhenšteina ierašanās. Grūti noteikt pa kādiem vējiem tas cilvēks grozās. Sākumā runāja katrā vārda galā par K. kundzi, ko viņa teikusi, ko darījusi, ko runājusi par Parīzi, kur esot palicis Gr. Kungs, vaj uz ilgu laiku aizbraucis no Legācijas, ach té té…… utt.
Bet tad viņš izrādījās par labu draugu Grāvītim** un tā nu, paldies Dievam, viņš atradis pieturas punktu un cauru dienu ir ar viņu kopā. Viņš stāsta diezgan bēdīgi par mūsu zemi, un pašlaik Rīgā esot uz dienas kārtības Ministru kabineta krišanas jautājums, sakarā ar agrāreformām. Jūs gan jau pats redzēsiet, kad atbrauksiet.
Pienācis vakar arī kurjers. Par nožēlošanu viņa saturu nezinu. Tik viens papīrs ļoti interesants. Raksta “Albats***, Ministru biedris”, lai atsūtot visu Ārlietu Ministrijas darbības veidu, šifru utt. Ko gan tie cilvēki Rīgā negrib, lai viņiem dod! Cik ministru biedri var kādreiz būt naivi…
Šodien Legācijā bij barons von Transehe.**** Grib braukt uz Rīgu, un lūdz pieprasīt atļauju. Viņš arī laikam steidzas uz zemes dalīšanas nokārtošanu. Cerams, ka kaut kas tam kungam tomēr liks drusku vēl pakavēties Francijā.
Šodien no Tupiņa pienāca visiem legācijas locekļiem garas vēstules ar dažādiem uzdevumiem. Starp citu, arī par konjaka pudelēm uz zīda kleitām un zeķēm priekš Rīgas dāmām, kuras būtu te jānopērk, jānosūta un viss jāizdara. Tik man nav labi saprotams, kā viņš to domā savienot ar tiem vārdiem “Jaunākajās Ziņās” ar “zīdu veļu un dārgām parfimērijām”. Vaj tas tagad būtu atļauts, jeb tas tikai priekš tām dāmām, kuras Parīzē nav bijušas. Man tagad tā lieta sāk drusku interesēt un es viņam gribu par to jautājumu šo to paprasīt. N[ukša]******, zināms, izlasījis Jūsu vēstuli, un tad stāstījis, ka arī tur bijis lūgums par konjaka pudelēm. Cik zīmīgi tas ir! Kad cilvēkam pašam ko vajag, tas viss ir atļauts, bet kas citam vairāk, nekā pašam, tas no ļauna.
Saimniecei par Jūsu kurpēm pateicu un piekodināju, lai rīt aiznes pie kurpnieka. Viņa, protams, to vēl nebija izdarījusi. Bet cerams, kad pārbrauksiet mājās, kurpes būs gatavas.
Tas ir labi, ka esat atpūties, nodedzis brūns un spēlējiet tenisu. Būtu jau ārkārtīgi patīkami, ka Jūs būtu ātrāk mājās (to saku no visas sirds), bet Jūsu pašu labā un interesēs paliekat vien droši drusku Londonā, jo te tiešām nekas steidzīgs nav. Darīts tāpat nekas tagad netiek, un tas taču viss viena alga, vaj sāks atkal nopietni strādāt pāris dienas ātrāk vaj vēlāk. Nu Jūs reiz esat izkustējies no mājām, tad vajag to arī izmantot, cik nu var.
Ar manu kāju iet ļoti lēnu uz priekšu. Staigāju jau apkārt, bet ātri vēl nevaru un pa trepēm lecu tikai uz vienas kājas. Esmu tāds vecs, nožēlojams kroplis un nekur nederīgs. Biju nodomājusi aiziet šodien pa ilgiem, ilgiem laikiem aiziet pie Fouqet’s , bet taisni šodien mana kāja sāka streikot un stipri sāpēt. Būšu laikam viņai drusku pāri darījuse. Un tādēļ atkal jāsēž mājās.
Gaidu Jūs ļoti pārbraucam. Būs atkal dzīvība drusku mājās. Bez tam ir tam ir tāds stāvoklis, kas Jums arī nav svešs, kad gribas kaut kur iet, bet nav neviena cilvēka, kas, mazākais, varētu saprast un kam būtu vēlēšanās kaut kur aiziet.
Sveicinu sirsnīgi Margareti un Jūs. Ļoti ceru, ka atvainosit manu slikto rakstīšanu – mana roka šodien līdz nāvei pagurusi. Bet gribēju Jums tomēr vēl vienu vēstuli uz Torquay nosūtīt. Tagad, ja būs kaut kas sakāms, rakstīšu uz Londonu.
Ar daudz mīļiem sveicieniem,
Ece
* 8, avenue de Camoëns – Latvijas sūtniecības adrese līdz 1921. gadam.
** Iespējams, sūtniecības darbinieks.
*** Hermanis Albats (1879 – 1942), ārlietu ministra biedrs.
**** Visticamāk, domāts kāds no vācbaltiešu dzimtas Tranzē (Tranzē-Rozeneki) pārstāvjiem.
***** Artūrs Tupiņš (1889 –1951) redaktors un žurnālists, no 1917. līdz 1921. gadam dzīvoja Parīzē, kur Parīzes miera konferences laikā veidoja franču valodā iznākošo mēnešrakstu "Revue Baltique"
****** Mārtiņš Nukša (1878 –1942) I šķiras sekretārs un padomnieks Latvijas sūtniecībā Francijā.
10.08.
Arī Parīzes sūtniecības Pirmais sekretārs Mārtiņš Nukša steidz ziņot savas šefam Oļģerdam Grosvaldam – galvenā ziņa ir par vājo komunikāciju ar Baltijas valstu konferenci, kas tieši šobrīd notiek Bulduros. Jaunumi tiešām ir ļoti vispārīgi – “apsveicināšanās, runas, dinejas”. Bet – “cerams drīz ķersies pie darba”!
Mārtiņš Nukša – Oļģerdam Grosvaldam
Legation de Latvia ne France
Cher ami,
Saņēmu Tavas kartes. Paldies! Redzu, ka esi apmeties jaukā vietā un tur vareni labi izmanto savu atvaļinājumu.
Tu man prasi ziņas par šejieni, te viņas būs:
No Rīgas līdz pat beidzamam brīdim mums par Konferenci neko nepiesūtīja, tādēļ pieprasīju ar telegrammu lai pa Konferences laiku mūs informē direkti. To laikam viņi arī uz priekšu darīs, jo vakar jau saņēmu vienu telegrammu. Konference notiek. Deputāti sabraukuši. Apsveicināšanās, runas, dinejas. Cerams, ka drīz ķersies pie darba.
Pēc Tavas aizbraukšanas, man vēl bija saruna ar Mme de Rochebauma un ar von Corten. Tagad gaidām materiālus no Rīgas. Pārējās dienās nodarīju vairākas vizītes pie mūsu komitejas locekļiem pirms viņu aizbraukšanas no Parīzes. Tekošās darīšanas veicu un jauns nekas ievērojams nav pienācis klāt. Tāpēc nekreņķējies un atpūties labi.
Saņem labus sveicienus no visiem Legācijas ļaudīm un no manis,
M. Nukša
10.08.
Oļģerdam atrakstījis Latvijas diplomātiskais pārstāvis Georgs Bisenieks. Sarunas fokusā šoreiz nopietni jautājumi – gatavošanās Tautu Savienības (League of Nations) konferencei, Latvijas– Krievijas miera līguma parakstīšana un emisijas bankas līguma apspriešana.
Georgs Bisenieks – Oļģerdam Grosvaldam
Latvian Legation.
24, Gledow Gardens, London
Ļoti cienīts O. Grosvalda kungs!
10. 08. 1920.
Pateicos par Jūsu vēstuli no 8. 08. No Parīzes pārbraucu pilnā kārtībā, tikai kanālī bij krietns vējš, kas paņēma manu cepuri sev līdzi par piemiņu.
Tautu Līgas Statementu vēl neesu sācis taisīt, jo jāpabeidz agrākie aizkavētie darbi. Bez tam jauni nāk virsū gubu gubām – The Star izlasīju jaunas prasības, ko Tautu Līga uzstāda Konferences dalībniekiem. Šo numuru pielieku še klāt, un lūdzu man atkal atpakaļ atvest, kad brauksiet. Domāju , ka būs labi, ja Jūs varētu palikt Londonā drusku ilgāk kā vienu pēcpusdienu, jo mums būtu konferences lietā jāaprunājas. Es aizrakstīju uz Rīgu par mūsu apspriedi un kopējām domām, prasīju arī oriģinālpilnvaras valdības vārdā, bet nu redzu, ka konferences darbalauks būs tik plašs, ka nejūtos spējīgs runāt atbildīgu vārdu ziņu trūkuma dēļ. Te tika ierosināts jautājums, vai neprasīt lai valdība sūta uz Briseli prof. Balodi* un
Dr. Erhardu** kā statistikas un banku lietu ekspertus. Ievērojot pirmā krietni lielo “dumjestību” politikā un otrā “gudrību”, tika propnēts, ka tie būtu tikai palīga spēki un plenārsēdēs runātu mēs uz viņu ziņu pamata, bet nezinu, vaj tas projekts būs izvedams. Ko Jūs par to sakiet?
Miers ar Krieviju tiks parakstīts laikam rīt, trešdien.*** Lielnieki stipri piekāpjas, kaut gan naudu nedod, bet tā vietā piedāvā evakuētās preces mantas atmaksāt zeltā, ne graudā. Un uz šī rēķina dot 4 milj. r. zeltā 2 mēn. pēc ratifikācijas. Krievi nepavisam negrib pielaist sabiedrotos teikt vārdu miera līgumā ar nomalēm, ieskaitot Poliju, un steidzas noslēgt mieru ar Latviju pirms Sorbonas konferences, kura laikam arī nemaz neiznāks, un poļi līgs ar krieviem tieši. Angļi par mūsu miera līgšanu stipri priecājas. Pēc pāris nedēļām The National Metal&Chemical Bank īpašnieks brauc uz Latviju galīgus līgumus slēgt un tad sāksies tirgošanās.
Priecājos, ka Torquay jums iet labi pie sirds.
Ar sveicieniem, Jūsu G. Bisenieks
Georgs Bisenieks (1885 –1941) Latvijas diplomātiskais pārstāvis Lielbritānijā.
*Prof. Balodis – Kārlis Balodis (1864 –1931), ekonomists, finansists, demogrāfs, viens no Latvijas Universitātes dibinātājiem. Ierosinājis veikt būtiskas izmaiņas Latvijas tautsaimniecības plānošanā, bijis opozīcijā valdības saimnieciskajai politikai.
**Roberts Erhards (1874 – 1941), ekonomists, Latvijas Finanšu ministrs.
*** Latvijas–Krievijas Miera līgums tika parakstīts Rīgā 11. augustā pulksten 12:40 ar šim gadījumam īpaši izgatavotu zelta spalvu. Līguma parakstīšana notika Ārlietu ministrijas namā, Nikolaja (Kr. Valdemāra) ielā 3. Latvijas Republikas vārdā to parakstīja J. Vesmanis, P. Berģis, A. Buševics, E. Kalniņš un K. Pauļuks. Krievijas puses vārdā līgumu parakstīja Ā. Joffe un J. Gaņeckis.
****Metal&Chemical bank – Londonas banka, kas bija ar mieru kļūt par Latvijas bankas emisijas banku.
11.08.
Grosvaldu vecākā meita Mērija Grīnberga ar vīru, mācītāju Jāni Grīnbergu, un bērniem joprojām dzīvo latviešu kolonijā Dubrovā, Novgorodas apriņķī. Līdz viņiem atnākušas ziņas, ka latviešu bēgļi var atgriezties dzimtenē – jaunajā Latvijas Republikā. Kopā ar kādu kolonisti, Kati Švānu, viņa dodas paskatīties uz laimīgajiem mājās braucējiem – Mērijas atmiņās fiksēts šis pārdzīvojums.
Mērija Grīnberga vecākā #atmiņas
Vienmēr no jauna izplatījās ziņas, ka bēgļi drīkstēšot atgriezties mājās. Tas nozīmē, ka Novgorodā vajadzēja reģistrēties. Neviens tā īsti neticēja, ka vietēja vara ļaus šiem milzu bēgļu bariem doties uz dzimteni. Taču kādā svētdienā pirmais ešelons devās uz Rīgu. Kate tūlīt gribēja svētdien būt Novgorodā, lai redzētu aizbraucam šo vilcienu. Man arī vajadzēja būt klāt. Un Kate Švāna, kurai bija labas attiecības ar Pēteri Dambergu, kurš savukārt bija pilnvarots piešķirt atļaujas braukšanai pa dzelzceļu no Ļubļaniem līdz Novgorodai, pagādāja mums divus papīrus. Kādā agrā saulainā vasaras rītā mēs Ļubļanos iekāpām lopu vāģī. Neraugoties uz revolūciju un boļševiku režīmu, es vēl nekad netiku braukusi lopu vagonā. Parasti mēs braucām I vai II klases vagonā kopā ar dažādiem tovariščķiem. Vagoni gandrīz nekad netika apgaismoti, bieži samts vai āda daļēji vai pat pilnīgi tika nogriezti no sēdekļiem citiem nolūkiem. Bet nekas mums abām nekaitēja brīnišķīgi skaidā rītā braucot lopu vāģī, mēs taču varējām redzēt laimīgos atpakaļ braucējus, kuri beidzot drīkstēja atgriezties ilgotajā dzimtenē. Novgorodas stacijā jau bija salasījušies dažādi cilvēki, visi saģērbušies kā uz svētkiem. Kate uzzināja, vilciens tiks sagatavots tikai plkst. 3, tā mums vēl bija laiks aiziet uz pilsētu. Ilgi pirms noteiktā laika mēs atkal bijām stacijā. Pamanīju, cik daudz bērnu stāvēja visapkārt vai arī kāpa lopu vagonos. Ceļotāji uztaisīja mazas trepītes, lai būtu vieglāk iekāpt. Nemīlīgos vagonus viņi bija apsprauduši ar zaļiem zariem, šur tur tika vilktas mantas, braucēji vai nu iekārtojās iekšā vai kāpa ārā, jo bija sameklējuši labāku vietu. Manā acu priekšā stāvēja kāds bāls, smags slimnieks, kurš tika iekārtots guļvietā no spilveniem un segām. Viņš tikko sasniedza savu galamērķi. Beidzot garais vilciens tika sagatavots, viss, kas bija jāņem līdzi, iekrāmēts un lēnām uzņēma gaitu. Šur tur sieviešu rokās bija dziesmu grāmata un šur tur atskanēja dziesma. Mūsu svētība tika sūtīta tik ilgi, kamēr acs varēja saredzēt. Un tad mēs atgriezāmies acumirklīgajā dzīvē.
13.08.
Mamiņa atsūtījusi priecīgu un pārsteigtu paskarti Oļģerdam. Pastkartes pēdējais teikums ir noslēpumains un daudznozīmīgs – Mamiņas stils ir izturēts līdz galam. Iespējams, tas saistīts ar tikko parakstīto Latvijas – Krievijas miera līgumu.
Marija Grosvalde Stokholmā – Oļģerdam Grosvaldam Parīzē
Mans pārsteigums par nupat saņemto vēstuli nevar vārdos ietilpt. Ļoti pateicos par ārkārtīgi skaisto dāvanu. Lina sūta sveicienu. Simsona kungs priecājas, ka viņš tev tik krietnis palīgs. Ir ļoti nopietnas dienas, iz mazā ceļas karš, bet iz kara nemiers. Sveicieni un pateicos, M.
13.08
Tikpat daudznozīmīgu vēstulīti Oļģerdam uzrakstījusi Līna. Tā arī paliek intriga, kas abām Grosvaldu dāmām Stokholmā bijusi pieminētā pārsteidzošā dāvana – vai Latvijas ārpolitiskie sasniegumi (jau minētais Miera līgums), vai kas personiskās – uz ko vedina Līnas lakoniskāks vēstules lakoniskā otrā daļa. To mēs šodien varam vien minēt un iztēloties.
Līna Grosvalde – Oļģerdam Grosvaldam
13. 8. 1920. Stokholmā
Mīļo Oļģerd,
Liels paldies Tev par šo jauko un amizanto dāvanu – es nemaz nezināju, ka mēs arī jau tik tāļu tikuši. Es avīzes nelasu – tas ir Mamiņas darbs. Esmu pārliecināta, ka lielā loze kritīs man un pūru lādu nevarēs kustināt. Visprātīgākais apprecēties še Zviedrijā, kur vīram jābūt viss, sieva iebrauc dzīvoklī ar veļu. Ka tik tie zviedri būtu drusku zimpātiskāki. Bet akmeņi ir visur – arī sirdīs.
Tevi sirsnīgi sveicinu un ļoti pateicos,
Lina
