#Grosvaldi1920. Mērijas Ziemassvētki Krievijā – ar «neoficiālu» eglīti

Decembra otrajā pusē neizbēgami jūtama Ziemassvētku atmosfēra – Margarēta jau iepriekš rakstīja brālim par viņam paredzētajām dāvanām (melnu kreveti!), taču tagad dienasgrāmatai stāsta arī par pašu svētku atzīmēšanu – viņa pat izdekorējusi savu istabu un sagādājusi mazu eglīti. Citā pusē, Krievijā, Margarētas vecākā māsa Mērija arī parūpējusies, lai ģimenei būtu eglīte (pat ja oficiāli tās pārdotas netiek) un sirsnīga Ziemassvētku noskaņa. Par pārējiem ģimenes locekļiem iespējams vien iztēloties. Decembra pašās beigās parādās arī būtiskas ziņas presē par to, ka Meierovics kopā ar Grosvaldu bijuši pie Francijas prezidenta un runājuši par Latvijai svarīgiem politiskiem jautājumiem. Gada pēdējā dienā Kārlis Zariņš, sūtnis Somijā, raksta Oļģerdam garu, nopietnu vēstuli.

Digitālais projekts #Grosvaldi1919 vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Projekts turpinās ar 2020. gadā, sekojot Grosvaldu gaitām 1920. gadā.

Grosvaldu dzimtā ir:

  • Mērija Grīnberga jaunākā,
  • viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
  • viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
  • vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
  • viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
  • kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
  • gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
  • ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974) 
  • Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).

16.12.1920.-31.12.1920.

19. decembris

Margarēta bauda dzīvi – apmeklē mākslas galerijas un kinoteātrus, pērk modinātājpulksteni, bet kādai citai dāmai tiek gādāts plīvurs.

Margarēta Grosvalde #diary

19.12.

Anna’s friend took me to a man who I bought an alarm from – and he wanted to treat me to drinks. Yesterday I enjoyed Chas. Gimmer, A.E. John*, Maurice Denis** and H.M. Livens*** at the Goupil Galleries****, saw “Earthbound”***** and the Prince’s Journey. Irma Chilver wants me to send her things, and Ozols ordered a veil for his bride.

Filmas “Earthbound” plakāts

*Augustus Edwin John (1878 - 1961) – velsiešu gleznotājs un grafiķis

** Maurice Denis (1870 - 1943) – franču mākslinieks, interjerists un rakstnieks

*** Horace Mann Livens (1862 - 1936) – angļu mākslinieks

**** Mākslas galerija, kas Londonā tika atvērta 1857.gadā kā Parīzes galerijas filiāle un pastāvēja līdz 1931.gadam; regulāri rīkoja eiropiešu gleznotāju un grafiķu izstādes

***** Amerikāņu mēmā kino filma – drāma, pirmizrāde 1920.gada 11.augustā

26. decembris

Otro Ziemassvētku vakarā varam lasīt, kā Margarēta savā trāpīgi sirsnīgi-ironiskajā manierē stāsta dienasgrāmatai par 1920. gada Ziemassvētku atzīmēšanu – no istabas dekorēšanas un mazas eglītes, līdz pat pārbagātīgām vakariņām un domām par tautas dziesmām.

Margarēta Grosvalde #diary

26.12.

Our Christmas party left me free in the evening – I decorated my room and had my own tiny tree and service. Among my cards was one from Salisbury. Our ceiling has come down definitely, and we feel in the office. Last night we were at Birin’s – I sat like a statue when I was not trying to join in the chorus and save what I could of the tautas dziesmas. It was very noisy and we were over-fed, and it ended with my poor ospreys being dragged about on the men’s heads. I was pleased to unburden myself to the Grimm’s with whom I spent a nice evening.

28. decembris

Laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu lasāms fragments no Mērijas Grīnbergas dienasgrāmatas – par Ziemassvētku laiku, par to, kā oficiāli nekas svinēts netika, eglītes arī nepārdeva, taču Mērija tik un tā bija pamanījusies pie tādas (pat divām!) tikt! Nemaz nerunājot par štriceles izcepšanu un svētku atmosfēras radīšanu vēl citos veidos…

Jāzeps un Margarēta Grosvaldi pie Ziemassvētku eglītes 1900.gadā

Mērija Grīnberga (dzimusi Grosvalde) vecākā #atmiņas

Kādēļ es Ziemassvētkos nevarēju laicīgi aiziet uz baznīcu, es vairs nezinu. Kaut kāda iemesla dēļ man bija jāiziet no mājām. Pilsētā oficiāli neviens neko nesvinēja. Es ticu, ka pilsētā bija aizliegts pārdot arī Ziemassvētku eglītes. Taču īsi pirms Ziemassvētkiem mēs bijām aizbraukuši uz dievkalpojumu kādā pavisam mazā tuvējā kolonijā, šķiet, netālu no Lubaņas, no kurienes rūpīgi ievīstītas un iepakotas atvedu divas mazas eglītes. Es tiešām jau biju dabūjusi kviešu miltus un ātri izcepu kaut ko štricelei līdzīgu. Kaut kur no agrākiem laikiem atradās arī aprikozes, ko es ieliku salduma un garšas dēļ. Uz eglīti es ielūdzu arī kalpones un Paulīnes* matrozi, kurš pēc ilgiem laikiem sestdien nāca no Kronštates viņu apciemot. Pirms kāda laika viņi bija apprecējušies. Paulīnes matrozis mūs uzticīgi apgādāja ar rupjmaizi, ko viņi bagātīgi saņēma. Zālē pēc dievkalpojuma mēs aizdedzinājām eglīti. Tūlīt pēc dievkalpojuma mūs apmeklēja tēlnieks Miesnieks**, kurš bija atbraucis no Rīgas. Viņš mums uzdāvināja kafiju un Manuelam atnesa vēstuli no Tones***: „Kurzemes draugam”. Tone un Valijas kundze**** Manuelam atsūtīja kakao. Miesnieks uzreiz sāka teiks, ka reizē ar savām gleznām grib aizvest uz Rīgu arī Tones „Zēnu”. Šķita, ka Tone viņam deva attiecīgu uzdevumu. Taču bērni vienbalsīgi teica „nē”. „Tu to bildi viņam nedod. Vai viņam ir rakstīts papīrs līdzi? Nē – nu tad lai Tone atraksta pats, tad tu to bildi vari dot. Nezin, ko viņš vēl ar to darīs!” No baznīcas vēl bija atnākusi viena no žēlsirdīgajām māsām Arrājs. Viņai gāja kaut kā labāk par citām. Viņa man uzdāvināja gabaliņu šķiņķa. Tas bija kaut kas sevišķs, ko mēs ilgi nebijām redzējuši, un visiem par naudu un patīkamu skatu, es pakāru šķiņķa šķēli pie lampas. Kaut kur vēl ir veseli šķiņķi! Un re, mums pašiem īpašumā arī ir viena šķēle un tā karājas šeit pie lampas. Es kaut kur dabūju vistu un tā kopā ar šķiņķa šķēli bija mūsu Ziemassvētku cepetis. Mēs omulīgi sēdējām pie mielasta galda un runājām par Miesnieku un Rīgu, un mūsu vīzē svinējām Ziemassvētkus, mums bija silti, bijām paēduši un apmierināti.

*Paulīne – Grīnbergu izpalīdze Pēterburgā

**Tēlnieks Jūlijs Miesnieks (1894-1931)

***Mākslinieks Valdemārs Tone (1892-1958), bija labi pazīstams ar visu Grosvaldu ģimeni

****Valija Kūlmane (1896-1975) – mākslinieka Valdemāra Tones pirmā sieva, precējušies 1920.gada 16.maijā, laulība ilga 3 gadus, līdz Valija 1923. gadā aizbrauca uz ASV

29. decembris

29. decembrī laikrakstā “Latvijas Sargs” latviešu valodā un laikrakstā “Rigasche Rundschau” vācu valodā, kā arī dienu vēlāk laikrakstā “Libausche Zeitung” publicēta Latvijas Republikas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica telegramma saistībā ar viņa uzturēšanos Parīzē un pieņemšanu pie Francijas prezidenta, kur viņš devies kopā ar Oļģerdu Grosvaldu.

“27. decembrī no ārlietu ministra Meierovica saņemta sekoša telegrama:

“24. decembra vakarā iebraucām Parīzē. Šodien, 27. decembrī, biju ar Groswaldu audiencē pie Francijas republikas prezidenta. Prezidents apliecināja Francijas gatavību palīdzēt Latvijai arī turpmāk. Prezidents, labi pazīdams Latvijas apstākļus, pastrīpoja mūsu valsts stabilitāti un izsacīja cerību redzēt tuvā nākotnē Baltijas valstu galīgu atzīšanu, uzsvērdams Francijas un Latvijas kopīgās kulturālās un saimnieciskās intereses. Uz Groswalda uzrunu par viņa centieniem tuvināt Franciju un Latviju, prezidents apsolīja Francijas vispusīgu pretimānkšanu. Meiereovics””

31. decembris

Kārlis Zariņš* raksta Oļģerdam garu vēstuli par diplomātiskajiem jautājumiem, izsaka savu sašutumu par rakstu periodikā, kā arī cer, ka pienāks brīdis, kad viņš atkal varēs ar Oļģerdu mierīgi kopā apsēsties un sirsnīgi izrunāties.

Helsingfors, 31 December 1920

[Saņ. 16.1.21.; Atb. 11.3.21.]

Sveiki labais draugs,

Norakstīju gandrīz trīs nedēļas atpakaļ Jums vienu vēstuli, kuru vajadzēja novest Houppert jkdzei, bet kā jau Jūs arī laikam būsiet laikrakstos lasījuši, mūsu kuģis “Saratovs” uzskrēja pie Helsingforsas uz sēkli. Lāpīšana paņēma apmēram 2 nedēļas, kā šoreiz laimēsies braukšanai, rādīs nākotne.

Šovakar izlasīju Jaunākās ziņās Akuratera rakstu par Latvijas diplomātiem, kurā viņš ļoti Jums uzkrīt un tas tā mani uztrauca, ka nevaru vēl tagad apmierināties. Kādas intrigas tiek tur dzītas, tas šausmīgi. – Jau vasarā, kad biju Rīgā, man vairākas personas stāstīja, ka K. kundze [Ķeniņa kundze] ļoti pret Jums strādājot, pat tiktāļu bija gājuse, ka aprakstījuse Jums jaunus uzvalkus, kuri tiekot pasūtīti katru mēnesi pa vienam. Kāds tam pamats Jūs itin labi paši saprotat. Ar Jūsu tēva kungu par šo lietu arī pārrunājām. Domāju, ka šitāda mūsu zelešāna ir pret visiem, kas zināmai grupai nav vēlami. Pazīmes presē polemizēt nevaram. Domāju, ka tām politiskām partijām, pie kurām mēs katris piedeream, jāaizstāv partijas biedri. 

Jūsu lietā absolūti nav grūti aizstāvēt, jo domāju, katram pat politiskam bērnam jāsaprot, kad starp politisko stāvokli Romā un Parīzē ir tikpat liela starpība, kā starp dienu un nakti. – Parīzē ir jau kopš gadu desmitiem var teikt vispasaules politiskais centrs, tamdēļ tur ir koncentrēti no visām vecām valstīm lieli vīri un it sevišķi mūsu naidnieki krievi, kuri ar visām regalēm strādā mums pretim un viņiem beztam milzīgi sakari un lielas naudas summas viņu rīcībā. Bet tas galvenais, ka Francijas pamat politika gluži pretēja Itālijai attiecībā uz jaunām Baltijas Valstīm. Nerunājot nemaz par to, ka franču prese ir pērkama un priekšam mums nav līdzekļu. Nezinu, kādi preses apstākļi Romā, bet par to nevar būt šaubu, ka strādāt Romā ir 500% vieglāki, jo pate valdība dzen citu politiku pret Krieviju un tā arī pret mums. – Tā par piemēru, Itālijas sūtnis Helsingforsā uzsver, ka viņa nopelni, ka Itālijā tik labi uz mums skatās, jo viņš sūtot ļoti labus ziņojumus par mums uz Romu. Šo faktu pievedu, tikai lai pierādītu, ka tiešām tāda politika tur Itālijā vesta. – Tamdēļ, lai nāk un mēģina Akurateri ar Co dabūt franču una angļu presi savā pusē, domāju, “rokas par īsu”, jo arī paši esam priekš viņiem par mazu. Bet tas galvenais, ka Francijas presē arī ir daudz smuki rakstiņi par Latviju bijuši [..]. – Domāju, Jums būs jau mani pātari apnikuši, bet tas jau mums un kopējā lietā, un sevišķi ar Jums kā draugu gribēju dalīties savās domās. Man šis raksts ir tuvu pie sirds gājis.

Pastāstiet ko nebūt par sevim. Un vaj nenāks kādu reizi tāds brīdis, kas varēsim personīgi kopā pasēdēt un pēc sirds izrunāties. 

Tagad novēlu Jums visu labāko, kas cilvēkam pieejams. 

Jūsu Kārlis Zariņš

Ja iespējams, tad es lūdzu neatteikt I vēstules lūgumu.

*Kārlis Zariņš (1879-1963) – latviešu diplomāts, 1919.gadā iecelts par Latvijas pārstāvi Somijā, 1923.gadā akreditēts par sūtni Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā ar sēdekli Helsinkos, bet 1925.gadā iecelts par sūtni Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā ar sēdekli Stokholmā. 1921.gadā apprecējies par francūziet Henrieti Upēru (Houpper)

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt