#Grosvaldi1920. Marija Grosvalde noraizējusies par Oļģerdu, kurš nesteidzas gādāt sev līgavu

Aprīlis atnācis līdz ar dažādiem notikumiem, atklājumiem un privātiem noslēpumiem. Laikraksti turpina ziņot par pagājušā mēnesī notikušo Norvēģijas ārlietu ministra audienci pie Frīdriha Grosvalda. Mamiņai par vīru Frīdrihu ir savs sakāmais, ko viņa atklāti apraksta Oļģerdam vēstulēs uz Parīzi. Mamiņa ir pat pārliecināta, ka vīrs ir romantiski aizrāvies un raksta mīlestības vēstules Millijai Bergai, slavenā Kristapa Berga meitai un Jaņa Rozentāla ikoniskās gleznas “Sieviete baltā” modelei. Mamiņa ir arī noraizējusies par Oļģerdu, kurš, šķiet, nesteidzas gādāt sev līgavu. Tāpēc savā vēstulē viņa min nākamo kandidatūru – Ģertrūdi Ubāni, gleznotāja Konrāda Ubāna māsu. Un tas ir tāpēc, ka iepriekš noskatītā potenciālā līgava Lidija Lazdiņa, senu Grosvaldu ģimenes draugu atvase un Margarētas draudzene, šajās aprīļa dienās visai pēkšņi apprecas. Lidija kļūst par Latvijas pirmā finanšu ministra Kārļa Puriņa kundzi. Oļģerdam turpina pienākt sirsnīgas līdzjūtības vēstules no augstām amatpersonām, uzsverot, cik milzīgs zaudējums ir Jāzepa Grosvalda nāve gan Latvijas mākslas un kultūras pasaulei, gan ārlietu resoram. Ieskanas arī Lieldienu motīvs un atmiņas gan Mamiņas vēstulē, gan Mērijas Grīnbergas vecākās atmiņās.

Digitālais projekts #Grosvaldi1919 vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Projekts turpinās ar 2020. gadā, sekojot Grosvaldu gaitām 1920. gadā.

Grosvaldu dzimtā ir:

  • Mērija Grīnberga jaunākā,
  • viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
  • viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
  • vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
  • viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
  • kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
  • gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
  • ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974) 
  • Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).

01.04.1920.-15.04.1920.

01.04.

Pirmais aprīlis izspēlē joku - Margarēta uzaicināta uz sūtniecību parakstīt draudzenes Lidas un Puriņa laulības līgumu, tomēr, jādomā, birokrātisku iemeslu dēļ, Bisenieks šo procedūru atceļ, un sanākušie jūtas visai neērti.

Savukārt “Latvijas Sarga” 1. aprīļa numurā ziņots, ka Latvijas priekšstāvis Skandināvijā Frīdrihs Grosvalds 13. martā pieņēmis audiencē Norvēģijas ārlietu ministru un iepazīstinājis ar Latvijas konsulu Norvēģijā Arturu Vanagu*.

*Arturs Vanags (1882-1970) bija Latvijas diplomāts, goda ģenerālkonsuls Norvēģijā, lauksaimniecības atašejs Skandināvijas valstīs un kalnrūpniecības inženieris. 1919. gada 12.augustā A. Vanagu oficiāli iecēla par Latvijas konsulāro aģentu Kristiānijā (mūsdienu Oslo), saņemot pilnvaras no ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica.

1.4.1920 Margarēta Grosvalde #diary

This was a real first of April – we were summoned to the consulate to sign the marriage agreement – as Lida has decided in Purin’s favour – but owing to Sir George’s firmness it did not come off, and we parted feeling uncomfortable.

Izgriezums no 1.04.1920 laikraksta “Latvijas Sargs”

Arturs Vanags. Pases attēls

04.04.

Mamiņas vēstule Oļģerdam uz Parīzi vēstī gan par dažkārt grūto sadzīvošanu ar Papiņu Frīdrihu, gan atminas kādas Lieldienas pirms daudziem gadiem, kad bērni vēl bija mazi. Lai arī nav zināms, cik nopietni uztverams Mamiņas aizvainojums un aizdomas, ka vīram ir kāda romantiska aizraušanās, #Grosvaldi1920 detektīvi ieinteresēti pašķetināja, kas varētu būt noslēpumainā Milly, kam Papiņš raksta mīlestības vēstules, un kura tās glabā kabatā. Pieņēmums, ka tā varētu būt bijusi Millija Berga, Grosvaldiem ļoti tuvi pazīstamās, slavenās Bergu ģimenes atvase, kuras brālis mācītājs Edgars Bergs pēdējā gaitā izvadījis daudzus ievērojamus cilvēkus, tajā skaitā arī Jāzepu Grosvaldu (un pēc dažiem gadiem izvadīs arī pašu Frīdrihu). Millija Berga vislabāk šodien atpazīstama Jaņa Rozentāla gleznā "Sieviete baltā", jo tajā attēlotā skaistā būtne nav neviena cita kā Šarlotes un Kristapa Bergu jaunākā meita Anna Millija.

4.4.1920

Mīļais Olgerd! 

Ļoti priecājos, ka biji Londonā, nevajadzēja tikai tik ātri atpakaļ steigties, jo tu varēji gan lieldienās atgriezties. Šodien lieldienas sestdienā – visi savā laikā mazgāti un apdāvāti, Kalvis (?) skrēja ar savām oliņām priekš visiem draugiem un radiem. Nu vienreiz mēs taisījāmies braukt uz Lizumu, visi gāja agri gulēt un mēteļi jau karājās priekšnamā, tad nāca telegrama no Knappe Ed., ka ceļi par  daudz slikti, lai nebrauc. Un vecais Lut kas Tavu chocoladi apēda: – tik priecīgi bija tie svētki. Vakar mums bija nepatīkama lielā piektdiena caur to, ka gāja šodien kuģis ar kurjerpastu. Tēvs gan vienmēr sāk vēlu un tad nāk tā milzu steigšana. Mums bija viss jāpārbauda vairāk reizes (es jau esmu Kasiers) un galīgi viņš pats izrēķināja visas trešdaļas no ourēm (?) Spalvas viņš rubricē zem "sīkiem kancelejas piederumie", tinti un papīrus zem "kancelejas piederumiem". Galīgi viņš bija tik uztraukts, ka sita durvis ciet un iededzināja guļam istabā uguni lai es tur palieku.

Nu 2reiz es sevi nelieku ārā sviest un tā es ņemu "savu gultu" un iznesu to ārā un sēdēju līdz 1 iem naktī ēdam istabā, jo viņš salonā rakstīja līdz tam. Jo viņš tā krāc, ka es katru nakti pulka reizes uzmodos un izvelkos bieži salonā. Kur par laimi ir sofas. Tad vēl labi izraudājos, skatīdamās un durvīm, vaj Joe neienāktu, jo es uz nevienām durvīm neskatos negaidīdama kādu no "bērniem" ienākamu.-

Viņš pats veltīgi mocās, tā takšu nevar no "sūtņa" paģērēt, ka viņš katru mēnesi taisa statistisku – jāpiezīmē zināms viss, kvītes un pārskats – es to ļoti kārtīgi daru un maksāju un numerēju visu pate (jo viņš visa pazaudētu un nokavētu), bet šī muļķīgā novilkšana un pielikšana pie katra  posteņa ir bleķis. Viņi paģēr kvītes par reprezentāciju, laikam no sulaiņiem un družņikiem. Tas še nemaz nav modē. – Vai jūs tiešām visu to dariet un cik jums grāmatas? – Man ir "Klade", kases grāmata un kontu grāmata un bez tam pārskats un kvītes un tomēr viņa laika piezīmes. Tur Rīgā laikam štābs ļoti liels. – Lina pako olas priekš Gralahmsem (?) un Pap. raksta Millyei mīlestības vēstuli. Viņa gan ir pinīgi aušīga 70 gadu vecam vīram kā brūte: viņa nesot viņa vēstules stundām kabatā. Laikam viņa domā atbraukt. Papiņš ir solīji naudu Sektai (?). Man ir pulka ļoti sirsnīgas vēstules, uz kurām labprāt atbildēju. Bet viņai lai raksta viņas "Liebster."

Vakar redzēju 2 jaunus ļoti labi apģērbtus kungus ar cylindriem* viņi gluži tā gāja kā jūs abi brāļi. Man tā žēl, ka nava man laba bilde no Joe civilā, ir man tikai tā no Legācijas, kur viņam melns fleķis uz ģīmja. – Latviski man vis grūtāki rakstīt. Kāda dumja tā zviedru valoda!

[un Mamiņa pielikusi piemēru savam apgalvojumam (sk. attēlu!)]

Dažreiz es gan rokas laužu dēļ viņa un grozu galvā ļoti ļoti tumšas domas. – Tāpēc man jādzīvo...

Nupat nāk tava fotografija – ļoti ļoti man patīk un ļoti ļoti priecājos. Gribētos tev pieri noskūpstīt. Nabaga bērns, esi daudz ko piedzīvojis un cietis. Kad tu varēsi tad raksti man katru Joe vārdu, es atminu katru, ko viņš Londonā runāja, manu labo Joe.-

Cik viņš bija gudrs un mīļš un prātīgs un sirsnīgs un viņa vieglās darba rokas -varbūt tas tomēr bija no manas puses, man arī iet ātri ar darbu. Manu manu Joe, manu manu Joe, ai ai ai. Es tavu bildi nostādu uz galda, kur man bija Joes, skatīšos uz tevi un domāšu, ka tu gribi mani sveicināt. Paldies no visas sirds par bildi un katru labo vārdu. Priecājos, ka taču tu vēl esi Margarētai palicis. Apskati jaunkundzes Londonā un nelieci pārsteigties no finansistiem. Ka ir tas vārds? Un cits vēl - tev ir drīz vien jāmeklē cita dzīve. Es tevi apkampju garā, atminēdamies visus vecos lieldiensvētkus mūsu mājā. Reiz bijām Parīzē šinī dienā.

* Cilindrs un mētelis “ar asti” bija raksturīgs ikdienas apģērbs jebkuram cienījamam pilsētas vīrietim. Arī brāļi Grosvaldi allaž tērpās moderni, bet diemžēl nav fotogrāfijas, kur abi būtu kopā šādi tērpušies. 

anis Rozentāls “Sieviete baltā”

Millijas Bergas pases foto

08.04.

Oļģerdam Grosvaldam sirsnīgu un patriotisku vēstuli raksta Pauls Ašmanis, kurš 1919.07.-1920.10. ir Ārlietu ministrijas Informācijas departamenta direktors.

8.04.1920.

Ļoti cienījamais Grosvalda kgs!

No visas sirds jūtu līdz Jūsu tik dziļi sāpīgam zaudējumam. Jūsu brālis Jāzeps man palicis atmiņā nevien kā labs biedris un apdāvināts latviešu mākslinieks, kas tik daudz apsolīja mūsu mākslas dzīvē, bet pie kura mani saistīja tiešām tuvas simpātijas. Ļoti saprotu neatsverami lielo zaudējumu Jums, māsām un vecākiem. Visa Latvijas mākslas pasaule sēro pēc sava tik pārāk nelaikā aizgājušā biedra. Ar klusām skumjām stāvam pie viņa darbiem mūsu mākslas izstādēs, kurās tie ieņem cienījamu vietu. No viņa mēs tik daudz vēl sagaidījām.

Ceru, ka Jūs atradīsat mierinājumu nenogurstošā darbā, – kalpojumā mūsu jaunai, ceļamai valstij. Lielais laikmets mums neatļauj ilgi sērot pēc aizgājušiem. Dzīve mūs sauc pie darba. Sekojat šim saucienam turpmāk tāpat kā līdz šim, tas Jums nesīs dvēseles mieru un ar laiku dos iekšēju līdzsvaru.

Ar patiesu līdzdalību Jūsu skumjās sveicinu Jūs sirsnīgi.

P.Ašmanis

Vēstules veidlapa

Pauls Ašmanis. Pases atvērums

Lieldienas Margarētai pagājušas ļoti klusi kopā ar Irmas Chilver ģimeni.

Atceramies, ka 1.aprīlī pajuka laulības līguma slēgšana. Šodien tas beidzot notiek – Margarēta un sers Džordžs (Georgs Bisenieks) paraksta Lidijas Lazdiņas* un Kārļa Puriņa** laulības līgumu. Kad Lida dodas prom pēc kopīgām svētku pusdienām, Margarēta nodreb no domas, ka viņas draudzene nu vairs nebūs tik daudz kopā ar viņu.

Kā izriet no Margarētas dienasgrāmatām, Lida ilgi slēpa savas sirdslietas pat no draudzenes, līdzās citiem pielūdzējiem, tostarp Oļgerdam Grosvaldam, Kārļa Puriņa kandidatūra un laulības šķiet visai spontāns lēmums. Taču arī gana saprotams, Kārlis Puriņš ir viens no jaunās Latvijas valsts censoņiem un veiksminiekiem, kopš 1920. gada marta jau atkal pilda finanšu ministra pienākumus, no februāra Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes pagaidu dekāns. 1920. gada aprīlī Purņu kā demokrātu savienības kandidātu ievēlēja par Satversmes sapulces deputātu (viņš bijis arī Tautas padomes loceklis).

8.4.1920 Margarēta Grosvalde #diary

I spent Easter very quietly with Mrs. Chilver at Beckham. To-day Sir George and I signed Lida’s marriage register. We had lunch here, and when she left, it made me shudder. Purin ordered a bath, but returned at night and banged on the door

*Lidija Lazdiņa, dz. 11.12.1896. Lazdiņu un Grosvaldu ģimenes draudzējās jau izsenis, kopīgi apmeklējuši ārzemes, bērni kopā uzauguši. Tēvu Juri Lazdiņu ar Frīdrihu Grosvaldu vienoja gan juridiskā izglītība, gan korporācijas “Lettonia” brālīgās saiknes. Juris Lazdiņš bija labi pazīstams finanšu pasaulē, viņš bija Vidzemes savstarpējās kredītsabiedrības dibinātājs un vadītājs. Brālis Nikolajs Lagzdiņš savukārt, tāpat kā māsa, bija iesaistīts ārlietu dienestā.

**Kārlis  Aleksandrs Puriņš (arī Pūriņš, 1883-1947) vēsturē iegājis gan kā pirmais Latvijas finanšu ministrs, gan Latvijas Universitātes profesors.

Ieraksts par laulībām Kārļa Puriņa pasē

Lidija Puriņa, dz.Lazdiņa. Pases attēls. 1920

Kārlis Puriņš. Pases attēls

09.04.

Ar Oļģerda Grosvalda atbalstu Ernests Girgensons kļūs par Latvijas sūtniecības Parīzē otro sekretāru!

9.04.1920

Latvijas sūtnis Parīzē Dr. Oļģerds Grosvalds 1920. gada 9. aprīlī rakstīja Ārlietu ministrijas vispārējā departamenta direktoram Vilim Šūmanim, ka Girgensons savus pienākumus “līdz šim uzcītīgi un kārtīgi izpildījis (..). Kad noies uz Latviju pēdējais kara materiālu atlikums un kad nobrauks ar kuģi “Vera” latviešu kareivji”, militārais atašejs sūtniecībā vairs nebūs vajadzīgs, un viņš nodomājis ņemt E.Girgensonu darbā par pārstāvniecības otro sekretāru (LVVA, 461.l., 283.lp.). Z.Meierovics bija vienisprātis ar sūtni un ar savu 1920. gada 28. maija pavēli Nr.177 iecēla bijušo atašeju šajā amatā (turpat, 1.lp.).

Ernests Girgensons

10.04

10.IV.20.

J.Lasdinsch,

Teatra bulw.2.

Rigā.

Ļoti godāts Groswalda kgs,

Atvēliet izteikt Jums manu dziļāko līdzjūtību Jūsu un Jūsu ģimenes bēdās. Ka Jāzepa Grosvalda vairs nav, tiek sajusts no itin visiem kā neatsverams zaudējums priekš Latvijas un mākslas un mēs uzskatām Jūsu brāli par vienu no spīdošākiem gariem un nedaudiem īstiem džentlmeņiem.

Uzturoties tagad ilgāku laiku Rīgā, vēl vairāk esmu mācījies cienīt Latvijas galvas pilsētas skaistumu un tāpat arī ārzemnieki to atzīst sacīdami: it's a real picture. Tikai ekonomiskā ziņā personīga dzīve diezgan grūta un es kopā ar savu radinieku, vienu vietējo pazīstamu veikalnieku, esam nodomājuši uzņemties kādu ārzemju firmu priekšstāvniecību jeb aģentūru priekš Latvijas un nākamībā arī Krievijas. Sakarā ar šo griežos pie Jums ar laipnu lūgumu sniegt man, ja tas Jums būtu iespējams, Jūsu padomu un piepalīdzību pie attiecīgu sakaru nodibināšanas ar Francijas firmām un aizrādu, ka varētu jau tūlīt izpildīt konkrētus priekšlikumus un uzdevumus iz Parīzes.

Cerībā saņemt no Jums kādas ziņas šinī lietā,

Jūsu

J.Lazdiņš

Jānis Mārtiņš Lazdiņš (arī Jan Lasdin,1875-1953) bija latviešu mūziķis un diplomāts. Krievijas impērijas galma orķestra pirmais vijolnieks (1902—1917), Latvijas vēstnieks Beļģijā un Luksemburgā (no 1929). Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gada novembrī bija Latvijas pagaidu valdības finanču ministra Kārļa Puriņa sekretārs. No 1919. gada jūlija bija Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas ierēdnis, no 1920. gada ārlietu ministra Z. A. Meierovica kabineta šefs. Viņš pavadīja ministru ārzemju ceļojumos Latvijas valsts de iure atzīšanas sarunās (1920—1921), Dženovas konferencē (1922) u.c. No 1924. gada jūlija — ģenerālkonsuls, no 1927. gada — chargé d'affaires, no 1929. gada — Latvijas sūtnis Beļģijā un Luksemburgā

Medaļa. 1934, Latvia/Belgium. JAN LASDIN, Latvian Minister in Brussels

12.04

Margarēta kļūst arvien tievāka, kā rāda pašas vērojumi vingrojot. Tas gan noved pie pēkšņiem ģīboņiem.

12.4.1920 #diary

I have been in bed and go on getting thinner – I am a sight when I do my gymnastics. Mr. Purin has changed his address, and Biman sees me upstairs when I feel faint.

1920. gada Lieldienu laikā Grosvaldu vecākā meita Mērija ar vīru, latviešu luterāņu mācītāju Jāni Grīnbergu, un bērniem Emanuelu un mazo Mēriju atrodas padomju Krievijā. No Pēterburgas viņi ir pārvietojušies uz Novgorodas guberņu, kur Jānis Grīnbergs apkalpo latviešu kolonijas dažādos ciemos. Principā ģimene dzīvo no tā, ko latviešu kolonisti viņiem samaksā "graudā". Taču par spīti trūkumam un Grīnberga veselības stāvoklim, svētki vienmēr ir gaiši - tādas ir arī Mērijas atmiņas par Lieldienām ar 300 olām pirms 100 gadiem:

Pēc dievkalpojuma draudzes vecākais aizsūtīja kādu vīru apstaigāt mājas, lai ievāktu mums olas, ko vajadzēja saņemt pēc dievkalpojuma. Mani viņi atkal ielūdza labajā istabā, kur tobrīd salasījās sievietes. Viena iedeva man mazu paciņu sviesta. Citas – pašgatavoto malto kafiju. Pa to laiku grozā tiek salasītas 300 svaigas olas. Viņš tās sapakoja grozā ar pakulām, sirsnīgi atvadījāmies, mūs pavadīja un iepakoja vēl tik daudz kartupeļu maisu, cik iegāja vezumā. Tā vienā palēkā aprīļa pēcpusdienā mēs aizbraucām, pa ceļam vēl pārrunājām visu piedzīvoto. Es ļoti pārbijos, kad netālu no Novgorodas uz ceļa pie paceļamās barjeras ieraudzīju posteni, ja nu tās konfiscēs nopelnītās skaistās olas. Savās bailēs es noteikti lūdzu Dievu. Olas toreiz bija kaut kas rets un dārgs. Tēvs [Mērijas vīrs Jānis Grīnbergs] nezaudēja aukstasinību, sēdēja pavisam mierīgs, kad mūs apturēja un neatļāva braukt tālāk. „Čto vi vezjote?” uzkliedza mums sarkanarmietis un taisījās pārmeklēt mūsu vezumu. Un tad tēvs teica: „Ja rabotal i za rabotu mņe daļi jaica, kartofeļ un hļeb.” Es nezinu, kas likuma vīram lika acumirklī uzmest plinti mugurā un žēlīgi ar roku parādīt žestu – mēs varam braukt tālāk. Es tikai zinu, ka mēs abi neaptvērām šo brīnumu, ko Dievs ļāva mums piedzīvot.

Bērni Novgorodā sevišķi priecājās par olām. Pēc īsas atpūtas mēs atkal taisījāmies ceļā uz Berzovo. Tūliņ pēc tam mūs iepakoja divos pajūgos. Bērni sēdēja ratos ar diviem riteņiem, ko vadīja jauna lustīga Ozolu kalpone. Nedaudz noguruši mēs klusās piektdienas burvestībā slīkstošā ainavā braucām mājās. Iepriekšējās dienās stipri kusa, no ceļa viss sniegs bija pazudis, mazie strautiņi un grāvji pārplūduši. Jautri pļāpādama brauca Ozolu meitene ar bērniem. Mēs ar tēvu sēdējām pirmajos ratos, mums bija jāšķērso dīķi, kas izveidojās no pārplūdušās upītes. Rumaks pa labi pazīstamo ceļu brauca uzmanīgi, apdomīgi sperot soļus pa applūdušajiem tilta baļķiem. Kad mēs laimīgi bijām izbraukuši lielam posmam ūdens, es atskatījos uz bērniem. Pajūgs ar smejošo un pļāpājošo sabiedrību pazuda ūdenī līdz pat ratu riteņiem! Ko līdz vairs kliedzieni un brīdinājumi, ir jau par vēlu. Paiet briesmīgi, baiļu pilni mirkļi, kamēr meitēnam izdodas izvadīt zirgu pāri dziļajam ūdenim.

Tā kā bija jau vēls, mēs gribējām mazliet saīsināt ceļu un nogriezāmies uz mazo ceļu, kas veda gar Jakonsona māmiņas māju. Mēs braucām soļos, es sēdēju blakus tēvam lielajos ērtajos ratos, taču abi jutāmies noguruši. Kad uz izmirkušā ceļa rati sašūpojās, es paķēru tēvu zem rokas. Sākumā grozs ar 300 olām atradās man aiz muguras, bet lai pie šūpošanās tas stāvētu stabili, paņēmu to klēpī un turēju ar kreiso roku. Pēkšņi rati sasvērās pilnīgi uz sāniem, vienā acumirklī vēl iedomājos nodot tēvam dārgo olu likteni, ja kritīšu no pajūga, taču nebiju vēl šo domu izdomājusi līdz galam, kad ar slaidu loku izlidoju un nokritu uz slapja lauka olu grozu joprojām turot rokā. Es pati necietu, mitrā zeme bija mīksta. Grozu joprojām turot rokā uzrausos augšā un mēģināju tumsā sataustīt ceļu un ratus. Vēl visā ķermenī izjūtot bailes es dūšīgi soļoju uz priekšu, līdz iekāpu tieši grāvī lauka malā, pilnā ar ledus aukstu ūdeni. Izrāpos pati, bet kājas man pilnīgi slapjas. Olas grozā šķiet ne visai cietušas, tāpēc mēs visi smejamies par jauno piedzīvojumu. [..]

Vēlāk mums dienām ilgi bija jāēd olu ēdieni, lai glābtu, kas vēl glābjams.

Lieldienu rītā es uzpucējos savos svītrainos pašaustajos svārkos un vīramātes skaistajā „šarline” [liels, balts vilnas lakats ar turku stila apmali un bārkstīm]. Tā es lepni savā iemīļotajā tērpā kopā ar bērniem devos uz dievkalpojumu. Sievietes mani apbrīnoja un pēc dievkalpojuma vēl gribēja tuvumā apskatīt gan lakatu, gan svārkus. Visapkārt vēlēja priecīgas Lieldienas un Vernera kundze, bagāta saimniece no Sredogoš, Mērijai uzdāvināja desmit skaistas, raibi nokrāsotas olas. Mērija atkal nāca ar pilnām rokām olu pie gultas, kur svētdienās parasti tika nolikti vairāki mēteļi. Apdāvināti un priecīgi mēs Lieldienu rītā braucām mājup. Es domāju, ka Mērija lielu daļu no desmit cieti novārītām olām apēda pusdienās. Viņa gribēja izmēģināt vai varēs sagremot un tas viņai arī izdevās riteņiem, ko vadīja jauna lustīga māmiņas māju. Mēs braucām soļos, es sēdēju blakus tēvam svārkos un vīramātes skaistajā „šarline” (liels, balts vilnas lakats ar turku stila apmali un bārkstīm). Tā es lepni savā iemīļotajā tērpā kopā ar bērniem devos uz dievkalpojumu. Sievietes mani apbrīnoja un pēc dievkalpojuma vēl gribēja tuvumā apskatīt gan lakatu, gan svārkus. Visapkārt vēlēja priecīgas Lieldienas un Vernera kundze, bagāta saimniece no Sredogoš, Mērijai uzdāvināja desmit skaistas, raibi nokrāsotas olas. Mērija atkal nāca ar pilnām rokām olu pie gultas, kur svētdienās parasti tika nolikti vairāki mēteļi. Apdāvināti un priecīgi mēs Lieldienu rītā braucām mājup. Es domāju, ka Mērija lielu daļu no desmit cieti novārītām olām apēda pusdienās. Viņa gribēja izmēģināt vai varēs sagremot un tas viņai arī izdevās.

Grīnbergu Pēterburgas dzīvoklī - redzami Grīnbergu bērni Emanuels un Mērija jaunākā ar Lieldienu trusi.

13.04

“Chercez la famme” jeb Meklē sievieti – tieši šāds ir Mamiņas vēlējums vecākajam un nu jau diemžēl vienīgajam dēlam Oļģerdam dzimšanas dienā. Viņa racionāli skaidro, ka noskatītā Lidija Lazdiņa (jeb Lida, kā dēvēta Margarētas dienasgrāmatās) nu ir apprecējusies ar ministru Puriņu (sk.8.04.1920 ierakstu), tātad jālūko nākamā kandidatūra.

Un Mamiņas prāt, smādējama nav Trūde. #Grosvaldi1920 detektīvi izdara pieņēmumu, ka Mamiņa norāda uz Ģertrūdi Ubāni, mākslinieka Konrāda Ubāna māsu. Brāļi Grosvaldi bija labi pazīstami ar Konrādu (kurš noteikti būtu “labs un gādīgs ’vāģers”) un viņa ģimeni, Ģertrūde bija labi izglītota jaunkundze, gan visai jaunāka par Oļģerdu, dzimusi 1901. gadā. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, jāpiebilst, ka šis variants arī neguva panākumus, drīz vien Ģertrūde apprecējās ar kādu ASV konsultāta darbinieku. Bet interesanti, ka Mamiņa patur Margarētas viedokli šajā potenciālajā savienībā kā izšķirošo.

Savā vēstulē Mamiņa turpina arī risināt jautājumu, kā vislabāk godināt Džo piemiņu un popularizēt viņa darbus.

13.IV.1920

Mīļais Olgerd. Pēc datuma būtu šodien tava dzimšanas diena, bet Līna viņu atliek pēc vecā stila. Katrā ziņā es tev arī jau šodien sāku laimi vēlēt kuru es nevaru labāki izteikt kā ar vārdiem: chercez la femme – tu redzi, ka mums nelaimējas un ka mēs visur nokavējamies - L. nu ir prom, kuru tev tik ilgi apkārt ieteicu. Nu paliek Trūde*, pēc manas garšas viņa nav smādējama un ļoti var attīstīties, un schwiegermutter ar laba. Un schwagers arī labs un gādīgs – runā drīzi par to ar Marg., lai viņa arī tad saka savu spriedumu.

Tu takšu nevari nodzīvot kā viendabis, tas būtu bēdīgi. Joe man vienreiz sacīja: Tā kā Olg. dzīvo, es nevarētu, es esmu famīlijas cilvēks. – Nevaru, jāraud atkal, viņš toreiz gulēja gultā, bija ar sirdi saslimis un man atvēra savas domas par precēšanos. Mana kreisā ??? jau ir saslimusi. – Visi nervi sāp, vēderā, kur man nekad nav bijis vājums. Dzīve ļoti apnikuses – brīzām jāsaņemas, kad nāk Rīdzinieki, kad nāk rēķini. – Nupat lasīju Rig.Rundschauā uztraucošas ziņas , 1) mūsu Teatrab. tiek kristīts Aspazijas Bulvars – cik smieklīgi! 2) Muzejā esot nosprieduši pirkt Joe glzenas un sich in Verbindung setzen mit seinen Erben?, 30,000R. ? angewiesen. – Tēvs būs ļoti uztraukts, kad to lasīs un sagaidīs naudu – bet tu par to spriedi un ja tiešām tur kas jādara, tad Margareta ir vienīgā, kas nāk "in Frage”, jo viņa bija Joe models un Joe bērns un viņai lai ir kas kas eventuell kur radīsies.

Tu mierīgi visu apdomā, man ļoti patiktu Joe dzīves darba godināt, vienalga kā, tā kā viņš pats būtu to vēlējies. Te pie Arabellas arī vēl būšot gleznas jeb skices, kad pienāks viņas lietas no Parīzes. To Persijas darbu vajdzētu godīgi izdot, tas tev būs jādara. Varbūt mēs drīz visi būsim bez darba, tad varēs to darīt. – Man saprotams ļoti gribas ar tevi runāt, bet kad sāku rakstīt, tad roka paliek nedroša un samālē sliktus burts un nepietiekošus vārdus. Nedomāj, kas tev ir jāatbild, es zinu gan ka tev maz laika. Mūsu chefs ļoti garlaicīgs un vecmodīgs, avīzes lasīt, smēķēt un markas lipināt viņam patīk vislabāk. Darbs tiek darīts vienādi pēdējā brīdī un šausmīgā stilā un valodā.

Liels mazumā un mazs lielumā, stereotyps. Viņš valkā zilu kreklu un izlocītas brilles. Ak mīļais Olgerd, la bilance par mūsu zaudējumiem ir ļoti liela, man gan nekas vairs nepatīk. Labā Allvin (?) man vakar, 12, atsūtīja bālas tulpes, tās liku ar Joe bildi blakus manai gulai.- Arī tava ģīmetne stāv goda vietā. -

Ardievu, ardievu, paliec vesels un domā par precēšanos. Rītā atnāks Maja Zarrin, kas brauc cauri uz Rigu. Otto Jaunzems apprecējis Birutu Celmiņ, Grāvels Martu Schauju, Dr. Mazinš vienu Kurzemes saimnieci, kuru viņš ārstējis, Anna Tetter, kurai bija jāšķiras. Vecais Muške precējis 18 g. vecu sievu. Jānis Jaunzems precējies. Vakar te bija viens Sleikš [Steiks?] kgs., tas stāstīja visu Rīgas Kroniku. Kornels dziedātājs prec.vienu Bērziņ kdzi Cēsīs u.t.pr. u.t.pr.

Čaksti esot milzīgi lieli, resni un trokšņaini. Meyerov.kundze esot viducis (Mittelpunkt), tāpat Marta Berg pr. ārzemniekiem. Grots atgriežas Rīgā ar Mariechen. No Grunbergiem ne vārds. Arv.Bergs ļoti derīgs, varbūt būšot min.prez. Noteikts, enerģisks.

Ardievu.

14.04

14.04.1920

Ivande Kaija* laikrakstā “Latvijas Sargs” raksta par Pagaidu valdības darbību, pieminot arī Oļģerda Grosvalda darbu Miera konferencē un sūtniecībā Parīzē. 

Latvijas Sargs, Nr.82 (13.04.1920)

*Rakstniece Ivande Kaija (1876–1942) studējusi filozofiju Bernē un Leipcigā, klausījusies lekcijas Sorbonnas universitātē, apguvusi vācu, franču, krievu, angļu, itāļu, latīņu valodu. Uzturoties Kastaņjolā, tuvāk iepazinusies ar Raini un Aspaziju. 1919–1920: Latvijas valsts dibināšanas laikā bija aktīva sabiedriskā darbiniece, organizēja "Latvju Sieviešu Zelta fondu". Periodikā publicējusi rakstus par sievietes problēmām un sabiedriski politiskiem jautājumiem. Latvijas valsts dibināšanas laikā bijusi aktīva sabiedriskā darbiniece. Sarakstījusi vairākus romānus, no kuriem zināmākais ir romāns "Iedzimtais grēks", kurā aizstāvēja sievietes tiesības, uzskatot laulību bez mīlestības par netikumisku.

Ivande Kaija
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti