#Grosvaldi1920. Mākslas pasaule piemin Džo. Mērija uzzina par brāļa nāvi

Jūnija sākums Grosvaldu ģimenes dzīvē šķietami ir diezgan mierīgs, bez plašām un straujām aktivitātēm; dzīve rit. Periodikā tiek reklamēts gan “Ilustrētais Žurnāls” ar Jāzepa Grosvalda gleznas “Parīzes nomale” reprodukciju, gan žurnāls “Taurētājs” ar viņa zīmējumiem no Bēgļu cikla. Ir skaidrs, ka mākslas vidē Džo tiek pieminēts un nekādi netiek aizmirsts.

Digitālais projekts #Grosvaldi1919 vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Projekts turpinās ar 2020. gadā, sekojot Grosvaldu gaitām 1920. gadā.

Grosvaldu dzimtā ir:

  • Mērija Grīnberga jaunākā,
  • viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
  • viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
  • vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
  • viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
  • kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
  • gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
  • ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974) 
  • Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).

Tieši mēneša pirmajā datumā aprit četri mēneši kopš viņa pāragrās nāves, kas simboliski sasaucas ar viņa vecākās māsas Mērijas Krievijā rakstītajām atmiņām par to, kā viņas ģimene tikai krietnu laiku vēlāk uzzina par mīļā brāļa nāvi, viņa skumst un atminas, ka “es bērniem uzreiz neizstāstīju to, ko man pateica Paulīne, viņi ļoti mīlēja onkuli un man negribējās viņus todien sāpināt”.

Grūti iedomāties, ka tikai pirms gada Džo beidzot atgriezās Eiropā un laimīgs par to rakstīja ģimenes locekļiem, ilgojoties viņus satikt un pieminot pēdējos mēnešos piedzīvoto. Margarēta tikmēr turpina savu dzīvi Londonā, dodoties dažādos ciemos un izbraukumos gan Londonā, gan ārpus tās,  tai skaitā ir aicināta uz Reinholda Sutas (kurš 12.jūnijā svin savu dzimšanas dienu) rīkotām vakariņām par godu viņa kāzām. Šajā laikā (7.jūnijā) tiek apstiprināta Latvijas himna, par kuras dziedāšanu Dziesmu svētkos atmiņās raksta arī Mērija Grīnberga. Tajās varam lasīt gan par dziesmu “Dievs, svētī Latviju!”, gan atmiņas par iespējamo kratīšanu un no tās izrietošo mantu slēpšanu Dubrovas mežos (‘’Vēlu vakarā mēs gājām uz mežu, lai atvestu mantas mājas. Bet vieglāk bija tās paslēpt, nekā tagad atrast. Tumšā mežā visas sūnu bedres izskatījās vienādas. Viens koks, trīs koki un viena sūnu bedre!”), gan arī par kādu epizodi, kurā Mērijai tiek teikts, cik ļoti tādi cilvēki kā viņa tagad būtu nepieciešami jaundzimušajai Latvijai.

01.06.1920.-15.06.1920.

1. jūnijs

Jāzeps Grosvalds “Šausmu aleja”, 1916

Šajā dienā, 1. jūnijā, aprit četri mēneši kopš Džo nāves, laiks paskrējis ātri, ģimene joprojām nespēj līdz galam aptvert notikušo un katrs turpina sērot par mīļā brāļa un dēla nāvi savā veidā. Savukārt Džo vecākā māsa Mērija un viņas ģimene par skumjo notikumu uzzinājusi vēlāk. To, kā nākusi ziņa par Džo nāvi, Mērija apraksta arī savās atmiņās

Mērija Grīnberga (dzimusi Grosvalde) vecākā #atmiņas

Un kādā rīta agrumā no Pēterpils ieradās mūsu Paulīne*. Kad viņa ienāca pa durvīm, atrada mūs visus četrus salmu guļvietā. Viņai vajadzēja uzmanīgi pārrāpties pār mūsu kājām, lai tiktu verandā. Liels bija atkalredzēšanās prieks, sevišķi priecājās bērni. Paulīnei bija daudz ko stāstīt. No Rīgas bija iebraucis Taube **(vēlāk pirmais latviešu konsuls Pēterpilī), bet viņu visur pavadīja kādas čekists. Nekur viņš nedrīkstēja iet viens. Tā viņš bija gājis uz baznīcu un pie Sandera***. Sanders saņēma vēstuli no Rēveles ar jautājumu – vai mācītājs Grīnbergs ar sievu vēl dzīvo Pēterpilī vai vēl ir dzīvi. Kāds skolotājs uzrakstīja vēstuli māksliniekam, Grīnberga kundzes jaunākā brāļa draugam. Mākslinieks esot miris februārī.**** Pārējie Grīnberga kundzes tuvinieki ir dzīvi un atrodas ārzemēs. Es bērniem uzreiz neizstāstīju to, ko man pateica Paulīne, viņi ļoti mīlēja onkuli un man negribējās viņus todien sāpināt. Bet, kad visi bija aizmiguši un mēs ar tēvu vakarā verandā sēdējām vieni paši, es uzliku mums priekšā mazo sudraba sv. Vakarēdiena biķerīti, mēs sēdējām uz kaut kā zema. Es ieliku biķerīti iesalu, ko mums pa dienu kāds uzdāvināja, un klusi izstāstīju tēvam, ka mans mīļais brālis ir miris. Bet varbūt vēl ir iespējams, ka viņš ir dzīvs – tomēr nē! Tā bija mūsu klusā mirušā piemiņa zem drūmām Rjabovo priedēm.

Mērija ar nezināmu sievieti Pēterburgas dzīvoklī, fonā “Šausmu aleja”, 1920/1921

*Paulīne – Grīnbergu izpalīdze Pēterburgā

** Jānis Taube (1879–1928) – konsuls Petrogradā no 1920. X līdz 1921. II; ādas dzensiksnu fabrikas “J. Taube” dibinātājs un vadītājs

*** Jānis Sanders (1858–1951) – Pēterburgas Jēzusbaznīcas draudzes mācītājs, kurš savulaik uzaicināja Jāni Grīnbergu par šīs baznīcas palīgmācītāju un savu adjunktu

**** Mērija  aizšifrētā veidā apraksta ziņu par Jāzepa Grosvalda nāvi, aiz piesardzības izvairoties viņu un citus radiniekus saukt vārdā

2. jūnijs

Tieši pirms gada, 1919. gada 2. jūnijā, Džo rakstīja brālim vēstuli no Marseļas, beidzot atgriežoties Eiropā. Vēstulē viņš stāsta par neveiksmīgo kritienu, nākotnes plāniem, kā arī runā par likteni – kāpēc tas visu tieši tā iekārtojis. Tajā brīdī viņam, protams, nav ne jausmas, ka liktenis gatavo pavisam smagu triecienu.

Jāzeps Grosvalds “Zilā mošeja Stambulā”, 1919

“[..] Mana kāja diemžēl izvērtusies par muļķīgu medicīnisku „pārskatīšanos” – izmežģīto kauli muļķis dakters atrada par vēlu, tā ka tagad tikai Anglijā pie laba speciālista izšķirsies, vai vēl vērts operēt jeb mežģīt, jeb labāk iet tāpat, ar kaulu nevietā. [..] Kāpēc liktens visu šo tā ierīkojis, nezinu. Iedomājos, ka kritiens notika taisni divas dienas priekš aizbraukšanas uz Eiropu (no Tiflisas) – viss bij gatavs, papīri kabatā. Tā esmu zaudējis ļoti interesantu laiku Parīzē, ko ļoti nožēloju. Tagad zināms plānus nevaru taisīt, kamēr nav noskaidrojies kājas stāvoklis, bet ja tikai būs iespēja, zināms, vislabprātāk strādātu Parīzē, ne Londonā. Otrā varbūtība būtu vēl palikt kādu laiku karaļa dienestā, Londonā. [..] Esmu tagad „izceļojies” pa prātam – šis brauciens bij atkal interesants gabals ar Bosforu, Konstantinopoli, Saloniku un Olimpu, zilo Egejas jūru, Mesinas jūras šaurumiem (Scylla un Charybdis) un uguns vemjošo Stromboli naktī. Tīrā Odiseja.”

4. jūnijs

Jūnija sākumā vairākos laikraksta “Brīvā Zeme” numuros tiek reklamēts maijā iznākušais bagātīgais “Ilustrētā Žurnāla” numurs, ko iespējams iegādāties visdažādākajās vietās. Numurā neiztikt arī bez Jāzepa Grosvalda – tur redzams gan viņa portrets, ko gleznojis mākslinieks Valdemārs Tone, gan arī paša Džo darbs “Parīzes nomale” (1914). Šis darbs ticis izstādīts 1924./1925. gadu mijā notikušajā Jāzepa Grosvalda atstāto darbu izstādē, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā tas nonācis 1967. gadā un šobrīd aplūkojams arī pastāvīgajā ekspozīcijā.

Visos labākos grāmatu veikalos, dzelzceļu kioskos, pie avīžniekiem utt. Dabūjams tikko iznākušais plaša formāta uz glīta papīra drukātais “Ilustrēts Žurnāls”, pirmais (maija) numurs.

Ilustratīvās daļas saturs: [..] 33) V. Tones - gleznotāja Grosvalda portreja; 34) J. Grosvalda - “Parīzes nomale” [..]

5. jūnijs

Mērijas ģimenei, dzīvojot latviešu kolonijā Dubrovā, nākas piedzīvot arī visai uztraucošus brīžus. Šajā gadījumā saņemtas ziņas par iespējamo kratīšanu mājās, kā rezultātā jāparūpējas par vērtīgāko mantu drošību. Mērija ar vīru visu risina kopīgiem spēkiem un ar ātru izdomu –  vērtīgākās lietas aprok “smukā bedrītē” mežā. Par laimi, viss beidzas labi un diena paiet mierīgi.

Mērija un Jānis Grīnbergi saderinājušies, 1907, Jāņa Rieksta foto

Mērija Grīnberga (dzimusi Grosvalde) vecākā #atmiņas

Vienu dienu no kolonijas gala izplatījās ziņa, ka no mājas uz māju notiek kratīšana. Mēs ar tēvu* ātri pārdomājām. Mums bija gabals neapšūta galdauta, ko Pēterpilī holēras laikā uzdāvināja Emma uzvalka pašūšanai, es to lietoju kā palagu. Tagad es audumu sašuvu kā gultas segu un uzklāju uz tēva gultas. Gultas segu es piekāru pie loga kā aizkarus. Toreiz vispār bija zināms, ka zaldāti neņēma priekšmetus, kas kalpoja ikdienas vajadzībām, ņēma tikai to, kas nebija pašūts vai nelietots nolikts sānis. Tāpēc arī mēs ikdienā lietojām lielos Rīgas sudraba nažus un dakšas, kas bija paņemti līdzi uz Dubrovo. Tie pēc ēdienreizēm tika salikti grozā, kas savukārt bija uzkarināts plīts tuvumā uz koka dēlīša. Bet šodien man bija bailes, ka šīs mantas man tiks noņemtas. Es ātri sakrāmēju visu sudrabu, kas mums bija – karotes, nažus, dakšiņas, skaists sudraba cukurtrauks, ko mēs kādreiz grūtos laikos nopirkām par 17 sudraba rubļiem no vecā Braina, kas tagad kalpoja par oblašu trauku amata braucienos. Tēvs man palīdzēja aiznest visas lietas uz mežu un tur aprakt smukā bedrītē un apklāt ar sūnām. Mežā mēs satikām citus mājas iemītniekus, kuri lielā steigā nesa uz mežu drēbes, linu audeklu, apģērba gabalus u. c., lai tur paslēptu zem žagaru kaudzēm.

Taču diena pagāja bez uztraukumiem, uz vakara pusi kļuva zināms, ka vienība ir atstājusi mūsu apkārtni. Vēlu vakarā mēs gājām uz mežu, lai atvestu mantas mājas. Bet vieglāk bija tās paslēpt, nekā tagad atrast. Tumšā mežā visas sūnu bedres izskatījās vienādas. Viens koks, trīs koki un viena sūnu bedre! Viss izskatījās vienādi. Mēs daudzreiz mēģinājām, līdz atradām īsto.

*Domāts Mērijas vīrs, mācītājs Jānis Grīnbergs

7. jūnijs

Šogad aprit simts gadi, kopš 1920. gada 7. jūnijā dziesma-lūgšana "Dievs, svētī Latviju!" – tika apstiprināta valsts himnas statusā. Mērijai Grīnbergai vecākajai arī, protams, ir atmiņas par šo tautai svarīgo un simbolisko skaņdarbu – viņa labi atceras, kā "Dievs, svētī Latviju!" tika dziedāta 1910. gada V Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos.

Mērija Grīnberga vecākā tautas tērpā, 1920. gadu beigas

Mērija Grīnberga (dzimusi Grosvalde) vecākā #atmiņas

"Šajos svētkos es dziedu Pēterburgas Latviešu dziedāšanas biedrības korī. Arī man ir tautastērps, gan salasīts – Tirzas strīpainie svārki, Rucavas atdarinātais ņieburs, kādas saktiņas, ar sarkanu izšūts krekls. Rīgas Latviešu Biedrības koristes ģērbušās baltās kleitās. Koncertā balti ģērbtas dāmas ir nepatīkami pārsteigtas, kad pirmās rindās tiek norīkotas tautastērpos atnākušās.

Koncertā skan Jāzepa Vītola kantāte "Dziesma". "Dziesmā" piedalās arī orķestris. Muzikanti gandrīz visi ir vācieši. Neuzmanīgi, pavirši viņi izpilda savu uzdevumu. Diriģentam ar viņiem vienādi lielas mokas.

Laicīgo dziesmu koncertā pašās programmas beigās ielikta "Dievs, svētī Latviju”. Kādu laiku aizliegts ir bijis Latvijas vārds, un tā vietā tik atļāva dziedāt "Dievs, svētī Baltiju", tāpēc dziedam īstos vārdus ar trīcošām sirdīm, jo nezinām, vai no tuvās apkaimes, no žoga necelsies troksnis un svilpšana.

Tagad to lāga nevar saprast, bet tolaik vienīgais no cara valdības atļautais lielas masu sapulcēšanās veids bija Dziesmu svētki. Izmeklēja kādu pieņemamu iemeslu svinēšanai un sāka jau ziemā rīkoties – dziesmu programmu saskaņot ar diriģentiem, notis drukāt un koriem izsūtīt, lai tad jūnijā latvieši varētu sanākt kopā uz Dziesmu svētkiem."

8. jūnijs

Dora Jirgensone

Margarēta Grosvalde #diary

8.6.

Trude* and I went to Beckenham and enjoyed Mrs. Jürgenson’s** rather out of place jokes. Last night Mr. Sutta*** invited us to dinner in celebration of his marriage. I was nearer screaming than anything else.

*[visticamāk] Ģertrūde Ubāne - mākslinieka Konrāda Ubāna māsa

**Dora (Dore) Jirgensone (1866-1940) - uzņēmēja, kopā ar vīru Otto Švarca firmas (vīna tirgotavas un restorāna) īpašniece, regulāri brauca uz ārzemēm, lai veiktu izpēti savā uzņēmējdarbības sfērā, piecu bērnu, tai skaitā Irmas Čilveres (dzim. Jirgensone, 1888-1966) māte; Irma bija precējusies ar Franku Čilveri (Frank Chilver), dzīvoja Londonā, audzināja meitu (skat. 24.09.2019. ierakstu, kurā Džo raksta brālim “bijām svētdien pie Irmas Jirgensohn, kurai 9 mēn.vecs baby - ārkārtīgi skaists un mierīgs meitēns ar koši zilām acīm”)

***Reinholds Sutta (1894-pēc 1950), mākslinieka Romana Sutas brālis, ekstravaganta personība ar noslēpumainu un raibu likteni, 1919-1920. gados darbojās Latvijas legācijā Londonā, tur iepazinās ar jaunu un skaistu anglieti Fransisu Jangu, kura 1920.gadā kļuva par viņa sievu

 

Presē atkal tiek reklamēts aprīlī iznākušais žurnāla “Taurētājs” otrais numurs (skat. 16.04. ierakstu), kurā bija lasāmi dzejoļi, raksti par literatūru, mūziku, teātri, kā arī, jo svarīgāk, publicēti divi Jāzepa Grosvalda zīmējumi no “Bēgļu” sērijas.

9. jūnijs

Margarēta Grosvalde #diary

Vakar, 8. jūnijā, Margarētas dienasgrāmatā lasījām par viņas došanos ārpus Londonas, lai apciemotu Jirgensones kundzi un izbaudītu/pieredzētu viņas “rather our of place jokes”. Savukārt šajā dienā pirms gada Margarēta bija aprakstījusi māsas Līnas darināto džemperkleitu, sakot, ka “I look irritatingly English” (skat. 09.06.1919. ierakstu). Varam vien minēt, vai dodoties ciemoties vai vakariņās ārpus mājas arī 1920. gadā viņa domāja tāpat. Iespējams, ka Margarēta jau bija pavisam pieradusi pie sava angliskā izskata vai arī viņu nomāca pavisam citas rūpes.

Sieviešu džemperkleitu mode 1920. gados

Beckenham 1920. gadā

12. jūnijs

Šodien dzimšanas diena Reinholdam Suttam (1894-pēc 1950), mākslinieka Romana Sutas brālim, kurš 1919-1920. gados darbojās Latvijas legācijā Londonā un ar kuru labi pazīstami bija arī jaunie Grosvaldi, īpaši Margarētai 1920.gadā regulāri iznāca kopā pavadīt laiku.

Reinholds Sutta

14. jūnijs

Mērija Grīnberga savās atmiņās piemin epizodi, kurā kāds ģimenes paziņa Lazda stāstījis par savu vēlmi mēģināt tikt uz Rīgu, reizē brīnoties, ka arī Mērijas ģimene par to nedomā, uzsverot to, ka viņa varētu būt un ir nepieciešama jaunizveidotajai valstij. Tajā brīdī Mērija par to pat mazliet pabrīnās, nenojauzdama, ka jau pāris gadus vēlāk, apstākļiem mainoties, viņa kopā ar bērniem atgriezīsies Rīgā un jau drīz vien tēva mājā Aspazijas bulvārī atvērs pirmo lietišķas mākslas salonu, vadoties no savas intereses par tautas daiļamata mantojumu.  

Mērija Grīnberga (dzimusi Grosvalde) vecākā #atmiņas

“Vēlāk, sēžot lauku ežā, es satiku Lazdu, uz kura kāzām mēs savā laikā bijām ielūgti [..]. Lazda izstāstīja, ka viņam ir nodoms kopā ar sievu un meitu aizkļūt līdz Rīgai. Viņš izteica izbrīnu, ka mēs vēl neesam padomājuši atgriezties dzimtenē. „Tāds cilvēks kā jūs, Grīnberga kundze, pašlaik ir vajadzīgs Latvijai. Kad viss no jauna jāceļ, tāds cilvēks kā jūs, kas interesējas par tautas amatniecību un mākslu, ir nepieciešams.” Es brīnījos par šo atziņu. Toreiz man vēl nevilka atpakaļ pastāvīgajā dzīvē, mēs abi ar tēvu vēl atradāmies darbā, mums uzticējās postenī.“

Aspazijas bulvāris 1920.gados
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti