#Grosvaldi1920. Maijs ir dažāds «Rietumu Grosvaldiem» un «Austrumu Grosvaldiem»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem un 4 mēnešiem.

Rietumu Grosvaldi – Oļģerds Parīzē un Margarēta Londonā – turpina darbu Latvijas sūtniecībās, daudz strādā un meklē mierinājumu darbā un mākslā pēc smagā zaudējuma – Jāzepa nāves. Austrumu Grosvaldi – Mērija Grīnberga vecākā ar vīru Jāni Grīnbergu un abiem bērniem, mazo Mēriju un Emanuelu, ir “nogriezti” no pasaules un ģimenes padomju Krievijā un par Jāzepa nāvi vēl neko nezina. Viņiem ir savas rūpes – izdzīvošana boļševiku režīmā, bērnu slimošana, domas par ikdienas iztikšanu. Bet ir arī prieks – pavasaris un mazās Mērijas 11. dzimšanas diena.

Mūsu Grosvaldu sāgā ienāk jauns personāžs – rakstnieks Kārlis Ieviņš, kurš strādā sūtniecībā Stokholmā, un savā dienasgrāmatā fiksē vērtējumus par kolēģiem, tostarp Grosvaldiem.

Digitālais projekts #Grosvaldi1919 vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Projekts turpinās ar 2020. gadā, sekojot Grosvaldu gaitām 1920. gadā.

Grosvaldu dzimtā ir:

  • Mērija Grīnberga jaunākā,
  • viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
  • viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
  • vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
  • viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
  • kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
  • gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
  • ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974) 
  • Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).

16.05.1920.-31.05.1920

16. maijs

Šodien Grosvaldu ģimenes sāgā jauns personāžs ar savu skatījumu uz laiku, notikumiem un personībām – rakstnieks Kārlis Ieviņš (īstajā vārdā Kārlis Viktors Paķulis, 1888–1977 Zviedrijā). 1915. gadā Ieviņš izceļoja uz savu sapņu zemi Zviedriju, 1920. gadā viņš dzīvo Stokholmā un strādā Latvijas diplomātiskajā pārstāvniecībā par Informācijas biroja vadītāju, arī konsula vietas izpildītājs. Savā dienasgrāmatā, līdztekus poētiskajiem dabas aprakstiem, krietni kritiskākas rindas Ieviņš velta saviem tautiešiem un kolēģiem, tostarp Grosvaldiem un pārstāvniecības darbiniecei Antones jaunkundzei – kuras stāsts, kā gandrīz visu Grosvaldu sāgas “otrā plāna” personāžu stāsti – ir izstāstīšanas vērts.

To arī darām, kopā ar Kārļa Ieviņa dienasgrāmatas fragmenta publikāciju, kas mums uzticēta ar laipnu Jura Georga Tāra kunga atļauju.

Kārlis Ieviņš #diary

16./5. 1920.

Pavasars atkal. Parastais mitrais, aukstais Stokholmas pavasars. Šogad sevišķi lietaiņš: reti iekrīt dzidras siltas dienas. Tāda bij 2. maijā, svētdienā, kad izgāju staigāt pa veciem ceļiem – gar Brommas baznīciņu. Bērzi viegli iezaļgani. Rudzu lauki spēcīgi zaļi. Tur celiņš, pa kuru agrāk gājām – mirdz saulē; tālāk rūsgani lapu koki un zili meži. Otrā pusē ceļas balti mākoņi. Veseli, balti spoži – zilgani kalni nogūlušies gar apvārsni – rītu būs atkal lietus! Eju uz Mēlaru. Mežos baltenītes pilnos ziedos. Beidzot atkal, tāpat kā divi gadi atpakaļ, laistās Mēlars no lejas pretī. Eju gar krastmalu uz Drottningholmu. Tikai dzeguzes šoreiz nedzird. Ulfsundā sēžos vāģī un pārbraucu mājup. Pēc tam visu laiku atkal lietaiņš.

Viņnedēļ atbrauca Vinters* no Rīgas. Vakar atkal aizbrauca. Arī Nagels** – par sekretāru uz Ameriku. Debesbraukšanas dienā biju pie viņa un Kalcenava*** atvadu – viesībās – villā – Lännerstā. Vakar bij silts – kā uz pērkonu.  Šodien visu dienu smidzina lietus un migla.  Biju Ladugärdsgārdē – salasīju pirmās pusplaukušās ievas – tagad smaržo visa istaba.

Pa šo laiku nācu pie faktiem, ka Anton jkdze**** konsulātā man aiz muguras visu laiku dzinusi savas intrigas. Godkārības un karjeras – vieglas dzīves un peļņas izsalkuma pilna, viņa nevar piedot, ka es te par konsulu un tas noteicējs mūsu darbā. No Kalcenava dabūju zināt, ka Feiginietei laikam sevi uzdevusi par to konsulu. Pie tam divkosība – priekšā tā – bet aiz muguras ik izdevībā notaisa mani par rupju mežoni u.t.t. Šai ziņā viņai labi saskan ar Gr.[Grosvalda] jkdzi legācijā. Dažreiz ilgojos nokratīt pīšļus un aiziet... Sapņoju par sauli, Franciju, skaidru dabas dzīvi.

Kārlis Ieviņš
Kārlis Ieviņš

*Vinters – Pauls Vinters (1888–1966) – ĀM Informācijas departamenta nodaļas vadītājs.

**Nagels – Alfrēds Nagels (1886 – pēc 1922), kolorīts personāžs ar raibu biogrāfiju – bēdzis no mūža izsūtījuma Sibīrijā, savervēts Vācijas militārajā izlūkdienestā, strādājis ASV Tirdzniecības palātā un vēstniecībā kā eksperts Krievijas lietās, iesaistījies KSDSP un LSD darbībā. 1920. gada maijā viņš sāk darboties kā diplomātiskās pārstāvniecības Vašingtonā I šķiras sekretārs.

***Pēteris Kalcenavs (1887–1967 ASV) – diplomāts, Latvijas konsuls Kopenhāgenā, Klaipēdā, Hamburgā, Dancigā; Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (1929). Stokholmā dzīvoja ar sievu Maiju un meitiņu Ingrīdu.

****Antonjaunkundze – Elza Antone (1886–1975) Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības darbiniece.

Elza Antone
Elza Antone

1918. gada jūlijā Zviedrijā nodibināja Latviešu Nacionālās padomes Informācijas biroju Stokholmā, kas rūpējās, lai par notiekošo Latvijā uzzinātu Eiropā. Par tā vadītājiem kļuva gan rakstnieks Kārlis Ieviņš, gan Sarkanā Krusta darbiniece Elza Antone.

Elza Antone bijusi studenšu korporācijas Imeria goda filistre, un šodienas imerietes izpētījušas arī Elzas Antones nezināmo biogrāfiju – sabiedriskā darbiniece, tulkotāja no zviedru valodas,  Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere padomju režīmā strādāja par putnkopi Valmieras rajona kolhozā “Imanta”, mirusi nespējnieku patversmē, apglabāta Valmieras Centrālajos kapos.

Savukārt Elzas brālis bija Mārtiņš Antons (1888–1941), jurists un sabiedriskais darbinieks, piedalījies Latvijas pagaidu Nacionālās padomes un Tautas padomes dibināšanā, Satversmes sapulces loceklis un Satversmes sapulces sekretāra biedrs, pirmais Rīgas Rotari kluba prezidents. 1941. gadā apcietināts un deportēts uz Krieviju, kur 1941. gada 11. novembrī  miris soda nometnē Vologdas apgabalā.

Brāļa un māsas Antonu dzīvoklis Krišjāņa Barona ielā 7/9 bija inteliģences un kultūras ļaužu aprindās zināma pulcēšanās un saviesīgu vakaru vieta.

Paldies Agnesei Birkenšteinai par palīdzību atsauces sagatavošanā.

17. maijs

Pēc uzrunas spriežot – Oļģerda studentu korporācijas Lettonia biedrs A. Bērziņš no tālām zemēm – Javas (kas tolaik ir viena no “vērtīgākajām” Holandes kolonijām) – raksta Oļģerdam sakarā ar Jāzepa nāvi:

  1. Bērziņš – Oļģerdam Grosvaldam

Java, Weltevreden

Mīļo Komilton,

Avīžu sūtījums, kuru saņēmu, atnesa man sēru ziņu par Jūsu brāļa nāvi. Man ļoti žēl, ka tik pāragri šķīries tāds krietnis Latvijas dēls. Es pazinu Nelaiķi no ģimnāzijas gadiem un “Lasamā Vakara”, lai gan vēlākos laikos mums neiznāca satikties. Kopā pavadītie gadi man ir atstājuši daudz labu atmiņu par Nelaiķi. Dziļi jūtu Jums līdz Jūsu lielā zaudējumā.

  1. Bērziņš

20. maijs

Vēl viens pavasarīgs stāsts no Mērijas Grīnbergas vecākās atmiņām par dzīvi kopā ar ģimeni Krievijas latviešu kolonijās 1920. gadā (sākumu skatīt 12. maija ierakstā).

Mērija Grīnberga (dzimusi Grosvalde) vecākā  #atmiņas

Ūdens akā atkal palika gaišs, ilgu pilni svilpoja strazdi bērzā pie loga, dažādi pavasara putni rīkoja koncertu. Un vienmēr kā jauns apbrīnas objekts nāca „meža kaza”. Neaizmirstam bija kāds vakars, kad pie mums bija Miķelis* un par kaut ko filozofēja. Kad viņš jau posās mājās, no tuvējā mežiņa atskanēja balss, kas it kā šķendējās. Miķelis izsmējīgi atkliedza pretī, jo vairāk viņš izsmēja, jo vairāk mežā šķendējās. Mēs gribējām zināt, kas tas ir par putnu, kas izdod tādus savādus toņus. Mums stāstīja, ka esot tāda īpaša sloku suga – mazs putniņš ar garām kājām, kas izdod tādu savādu skaņu rīvējot abus spārnus vienu pret otru. Kādu vakaru tēvs piedāvāja aiziet kopā ar viņu uz kādu meža pļaviņu, kur redzētas slokas. Es tūliņ pārtraucu savu darbošanos un mēs visi priecīgi devāmies ceļā. Bija brīnišķīgi agrs pavasara vakars, un mēs klusi sarunādamies pavadījām laiku šai pasaku pļavā. Beidzot parādījās mazs, elegants putniņš, steidzīgs un darbīgs, parīvēja spārnus un atskanēja toņi, pēc kuriem mēs ilgojāmies. Taču bailīgais putniņš acumirklī pazuda. Pļavās ziedēja gaiši lillā vijolītes. Meža ābele pasaku pļaviņā, netālu no vietas, kur mēs gaidījām putniņu, un arī ābele mūsu mājas priekšā blakus akai bija nosētas ar ziediem. Mitrajā pļavā tieši pie ceļa uz Švānu mājām jau bija redzamas lielas, dzeltenas purenes.

Augusts** šad tad sauca Manuelu līdzi uz lauku, kur viņš sēja auzas vai miežus. Kādu dienu Augusts piedāvāja Manuelam vai mēs savām vajadzībām negribam iestādīt trīs kartupeļu vagas lielajā laukā. Nelikām mums to divreiz teikt, jau nākamajā rītā lepni gājām pie jaunā darba. Pārsvarā mēs stādījām lillā kartupeļus, ātraudzīgu šķirni, ko mums uzdāvināja kolonijā. Netālu no mājām Augusts piešķīra mums arī divas sakņu dobes egles tuvumā, kurā Manuels bieži rāpās un klaigājot mani biedēja. Es nevarēju dēlu redzēt un nesapratu no kurienes nāk saucieni. No šīs egles viņš vienreiz nokrita un pamatīgi mani pārbiedēja. Uz Manuela vārdadienu*** vēl nebija ziedu un es uz galda noliku brūnus lazdu un alkšņu zarus.

*Miķelis Feldmanis, viens no kolonijas iedzīvotājiem, Mērijas atmiņās “nenogurstoši runātīgs” vīrs ar kruķi.

** Augusts Silmalis – māju saimnieks, pie kura Grīnbergu ģimenē Dubrovā mitinājās.

***Īsti nav saprotams, par kāda kalendāra vārda dienu ir runa. Pēc mūsdienu kalendāra  Manuela – Mērija dēla Emanuela vārda diena ir 1. decembris.

Mērija jaunākā un Manuels (Emanuels) Grīnbergi Pēterburgā ar kādu nenoskaidrotu bērnu
Mērija jaunākā un Manuels (Emanuels) Grīnbergi Pēterburgā ar kādu nenoskaidrotu bērnu

22. maijs

"Valdības Vēstnesis" Nr. 100 ziņo - "Francija vēlreiz apstiprina Latvijas atzīšanu de facto". Līdz Latvijas atzīšanai de iure, kurā nopelni ar Oļģerdam Grosvaldam, vēl jāgaida 8 mēneši...

Valdības Vēstnesis
Valdības Vēstnesis

"Kā Ārlietu ministrijai Latvijas legācija Francijā ziņo, legācijas s priekšnieks Grosvalda kungs 29. aprīlī saņēmis no Francijas ārlietu ministra biedra Paleologue parakstītu rakstu ar draudzības un simpātijas apliecināšanām Latvijas Pagaidu valdībai. Starp citu, rakstā teikts: "Esmu laimīgs šodien vēlreiz apliecināt, ka republikas valdība atzīst pagaidām de facto neatkarīgu Latviju, līdz kamēr sabiedrotās valstis varēs kopīgi izšķirt valsts tiesību jautājumu."

Oļģerds Grosvalds
Oļģerds Grosvalds

Savā 1950. gada rakstā par diplomātisko darbu Parīzē pirmajos neatkarības gados, kas publicēts izdevumā "Universitas" Oļģerds Grosvalds par šo notikumu atceras:

Grūti ir iedomāties, cik komplicēta ir jaundibinātas valsts ārējo sakaru nokārtošana

Protams, galvenais darbs jādara pašā zemē. Bet arī attiecībās ar ārvalstīm ceļas vesela rinda jautājumu. Tā man minētajā laikā, t. i. 1919. gada otrajā pusē un 1920. gadā bija jānokārto pasta satiksmes uzņemšana ar Franciju, kuģu satiksmes pielaišana un Latvijas karoga at zīšana, pie kam uz ārlietu ministriju tika nosūtīts krāsains zīmējums ar Latvijas karogu paraugu. Minēšu vēl dzelzceļu sakarus, policiju attiecības, sakarus ar Vatikānu, civīldokumentu atzīšanu un legalizēšanu v. 1.1.; šo listi varētu stipri ievilkt garumā.

Par to visu bija jāgādā un visur jāpiedalās, lai apliecinātu Latvijas valsts esamību.

Atceros, ka tanīs laikos esmu piedalījies pat vienā mājturības un vienā ugunsdzēsēju starptautiskajā kongresā, kaut gan man jāatzīstas, ka es no šiem jautājumiem ļoti maz

ko saprotu... Galvenais pagaidu mērķis man likās rakstiska Latvijas neatkarības „de facto" atzīšana no Francijas valdības puses Tāda dokumenta mums toreiz vēl nebija, ne no vienas valsts, jo Balfour'a1918. g. 11. novembra nota bija tikai atzinusi Latviešu Nacionālo Padomi kā neatkarīgu orgānu “body”. Protams, to tad pilnīgi pareizi praksē attiecināja arī uz Latvijas valdību. Sākumā minētā Malbone W. Graham grāmatā „The Diplomatic recognition of the Border States, Part 111, Latvia" sīki aprakstīti soļi, kurus es spēru, lai panāktu savu mērķi.

1920. g. 29. aprīlī tad saņēmu toreizējā ārlietu mi nistrijas ģenerālsekretāra M. Maurice

Paléologue parakstītu notu, kurā formāli izteikta Latvijas ne atkarības „de facto" atzīšana un izredzē stādīta „de jure" atzīšana, pēc Krievijas jautājuma galīgas nokārtošanas.

Mūsu diplomātijas nākošie mērķi nu bija: Latvijas „de jure" atzīšana un uzņemšana Tautu Savienībā.

Maurice Paleplogue
Maurice Paleplogue

24. maijs

24. maijs – Mērijas Grīnbergas jaunākās (1909–1975) dzimšanas diena. Lūk, kā tā tika atzīmēta pirms 100 gadiem, kad Mērijai palika 11 un viņa ar vecākiem, Mēriju vecāko un Jāni Grīnbergiem, un jaunāko brāli Emanuelu dzīvoja latviešu kolonijās Novgorodas apriņķī.

Mazā Mērija Edinburgā, ap 1911. gadu
Mazā Mērija Edinburgā, ap 1911. gadu

Mērija Grīnberga (dzimusi Grosvalde) vecākā  #atmiņas

Vakarā es Annai Šeinai* pastāstīju, ka nākamā dienā Mērijai ir dzimšanas diena. Kad otrā rītā piecēlāmies, galds ēdamistabā bija izrotāts ar ģerānijas ziediem, un kā dāvana stāvēja šķīvītis ar pašu fabricētiem dzelteniem cukura gabaliņiem. Mērijas prieks un pārsteigums bija liels. Viņa, tāpat kā mēs visi, bija ļoti noilgojusies pēc cukura.

Kamola kundze*, zinādama, ka Mērijai bija dzimšanas diena, izrotāja krēslu un galdu ar ziedošiem ceriņu zariem un uzlika uz galda lielu maizes kukuli svinībām. Viena no Kamola mazajām meitenēm piesēdās pie diezgan bēdīga harmonija un spēlēja: tuvāk pie Dieva kļūt, tuvāk arvien. Tik daudz viņa jau bija iemācījusies un mēģināja ar vienu pirkstu uzspēlēt arī citas melodijas.

*Anna Šeina – latviešu koloniste Novgorodā

**Kamols un Kamola kundze – mācītājs Roberts Pēteris Kamols (1880 –1948)  Pēterburgā apmeklējis mācības pie Jāņa Grīnberga Jēzusbaznīcas draudzē un darbojies evaņģēliskajā misijā patversmē.

1920. gadā mācītāju trūkuma dēļ Grīnbergs viņu ordinējis par palīgmācītāju, pēc kā Kamols strādāja Novgorodas apriņķa latviešu kolonijās. Viņa un sievas Cecīlijas ģimenē auga četri bērni.

alsts Vēsturiskā muzeja arhivāre Mērija Grīnberga, 30. gadi
alsts Vēsturiskā muzeja arhivāre Mērija Grīnberga, 30. gadi

Mērija Grīnberga Jūrmalā pie Sniķeru ģimenes, 70. gadi
Mērija Grīnberga Jūrmalā pie Sniķeru ģimenes, 70. gadi

26. maijs

Mazās Mērijas pavasaris pirms 100 gadiem – 1920. gadā, Krievijas latviešu kolonijā viņas mammas, Mērijas vecākās, atmiņās. Mērijas Grīnbergas atmiņas tiek gatavotas izdošanai Izdevniecībā “Latvijas Mediji”.

Mērija Grīnberga (dzimusi Grosvalde) vecākā #atmiņas

Pavasarī Mērija saslima un gulēja gultā. Es nevarēju izdibināt, no kā viņa cieš un baidījos, ka tās ir plaušas. „Es gribu rediskenes, tikai vienu maizīti ar radiskiniem”, viņa vaimanāja. Kur es varēju ņemt redīsus. Augustam bija agrā dobe, bet nevienam no mums neienāca prātā iesēt tur redīsus. Es uztaisīju sviestmaizi ar grieztiem kāpostiem, kā mēs labprāt ēdām Pēterpilī. Bet to viņa negribēja redzēt – „tikai rediskenes, rediskenes”. Viņa dienām gulēja tēva gultā aiz lielā skapja loga tuvumā. Kad viņa jutās nedaudz labāk, tēvs gribēja aizvest Mēriju pie ārsta. Augusts iejūdza lielo pelēci un tēvs ar meitu lēnām aizbrauca. Mērija man stāstīja, ka šajā braucienā viņa bija aizkļuvusi kādā brīnišķīgā pļavā, tūlīt aiz Kopštāliem. Apkārtne izskatījās kā krāšņs, raibs tepiķis. Lielas mirdzošas bezdelīgactiņas un virs tām saules gaismā šūpojās dzeltenas Angelikas. Viņa nenogura stāstīdama par šo krāsu bagātību un pavasara puķu krāšņumu.

Mazā Mērija Jēzusbaznīcas pagalmā Zagorodnija ielā Pēterburgā
Mazā Mērija Jēzusbaznīcas pagalmā Zagorodnija ielā Pēterburgā

28. maijs

Pavasaris pirms 100 gadiem Grīnbergu ģimenei pēcrevolūcijas Krievijā nav bijis viegls. Jaunākais dēls Emanuels Grīnbergs šajā pavasarī pārslimo tīfu.

Mērija Grīnberga (dzimusi Grosvalde) vecākā #atmiņas

Es aizmirsu atzīmēt, ka neilgi pēc Lieldienām mazais zēns saslima ar bakām. Mēs toreiz gulējām lielajā divvietīgajā gultā netālu no lielā skapja. „Man tik ļoti visur niez,” kādu dienu teica dēls. Es piecēlos, paņēmu no lielā dzeltenā skapja pudelīti ar tualetes etiķi, atšķaidīju to ar ūdeni un ierīvēju viņu. Uz ķermeņa viņam bija vairākas sarkanas pumpiņas, uz sejas, šķiet, tikai viens plankumiņš uz deguna. Kādā braucienā uz dievkalpojumu Novgorodā, kad mēs uzturējāmies Berezovā, satikām kādas saimnieces brāli, kurš brauca no kāda ar bakām saslimuša cilvēka bērēm. No tā mēs dabūjām nabaga zēnam slimību. Tas ir brīnums, ka neviens no mums pavasarī nesaslima ar tīfu, jo pie Švāniem visu pavasari ar tīfu slimoja dēls, kurš gulēja aiz skapja, kur parasti svētdienās mēs likām savas drēbes. Netālu no skapja pie loga stāvēja galds, uz tā karafe ar pienu, kurš svētdienās nekad neiztrūka. Katru svētdienas rītu cauri šai lielajai istabai gāja visa draudze.

Brālis un māsa, Emanuels un Mērija Grīnbergi
Brālis un māsa, Emanuels un Mērija Grīnbergi

30. maijs

Margarēta meklē mierinājumu, apmeklējot teātrus un operu. Ir jāraud. Viņa dzird leģendāro austrāliešu soprānu –  Dame Nellie Melba, kura šajā laikā uzstājas Karaliskajā operā, kurā 1926. gadā notiek arī viņas atvadu performance.

Ar Margarētas asarām un Melbas balsi izskan 1920. gada maijs.

Margarēta Grosvalde #diary
Yesterday I took Madame to Peter Glidetson where I sobbed like anything – what else could be expected – that message – your life is just beginning – seemed meant for me. To-day I heard Melba.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti