#Grosvaldi1920. Ģimene sēro par Džo nāvi, bet darbs un ikdiena negaida

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Grosvaldu ģimenē marta pirmās trīs nedēļas aizritējušas regulārā savstarpējā saziņā, darbu un citu ikdienas jautājumu un problēmu gaismā, kā arī nekur nezūdošajās sērās par neseno Džo nāvi.

Digitālais projekts #Grosvaldi1919 vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Projekts turpinās ar 2020. gadā, sekojot Grosvaldu gaitām 1920. gadā.

Grosvaldu dzimtā ir:

  • Mērija Grīnberga jaunākā,
  • viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
  • viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
  • vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
  • viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
  • kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
  • gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
  • ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974) 
  • Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).

Mēnesis iesākas, Margarētai saņemot vēstuli no Latvijas konsulārā aģenta Kristiānijā [Oslo] Artura Vanaga, kurš izklāsta savu sāpīgo pieredzi un raksta: “Jūs pati visu sapratīsiet - sniedzu Jums drauga roku.” Margarēta neiztrūkstoši saņem vēstules arī no mātes (kas turpina rakstīt gan angliski, gan franciski, gan latviski, vietām izmantojot arī vācu, zviedru un pat krievu valodu); viņa uztraucas, ka meita varētu justies Londonā ļoti vientuļa. Māte arī neiztrūkstoši atgādina par Džo sirsnīgo un mīļo dabu, sakot, ka no viņa “ir jāmācās vienam otru mīlēt, mierināt, priecāties vienam par otru un savstarpēji palīdzēt; ja viņa nāve nebūs mums sniegusi šo mācību, tad mēs neesam viņa cienīgi”.

Gandrīz visas mātes domas aizņem Džo, to apliecina arī rindas: “You know, though Joe has never been here, I have always such an impression, that he is lying in my bed.” Kā zināmu izņēmumu Margarēta saņem vēstuli arī no māsas, kas nav bieža rakstītāja, taču šoreiz atklāti stāsta par grūto situāciju mājās ar māti un tēvu, par savām pārdomām un emocijām, kā arī par dziļo mīlestību pret jaunāko māsu. Margarēta turpina atbildīgi pildīt darba pienākumus, lai gan patiesībā jūtas skumja un arī satraukusies par privāto un politisko situāciju, viņu mazliet spēj iepriecināt dažādu izstāžu apmeklējumi Londonas galerijās. Margarēta arī vairāk kā nedēļas garumā raksta vēstuli brālim, kurā runā par visiem tā brīža aktuālajiem jautājumiem - gan apraksta darba lietas un delegāciju, kas no Latvijas ieradusies Londonā un apmetusies pie viņas, gan runā par jau senāk izteikto ideju apkopot un izdot visas Džo vēstules, gan arī gādīgi atgādina brālim par nepieciešamību ēst daudz augļus un stiprināt veselību, gan arī priecājas par viņa dāvinātajām smaržām.

Oļģerds bez māsas vēstules saņem arī vairākas ziņas no mātes, kura kādas vēsts noslēgumā arī lūdz aiznest tulpes uz kapsētu, jo Džo šīs puķes esot ļoti patikušas, neaizmirstot arī pieminēt, ka viņš “was the best of us all”, - mātes atziņa, kas nemitīgi jāuzklausa pārējiem bērniem. Oļģerdu sasniedz arī kāds mazliet vēlīns līdzjūtības ziņojums - no Valijas Kūlmanes, topošās mākslinieka Valdemāra Tones sievas.

01.03. - 23.03.

01.03.1920.

Arturs Vanags* no Norvēģijas raksta Margarētai dzīvesgudru vēstuli, pieminot Džo un pats savu sāpīgo pieredzi.

Blommenholm, I III 20

Mīļā Margrēta!

Nāve ir cilvēka atsvabināšana no it visa. Un sevišķi tagad, kur viss irst un jūk, kur neviens nezin, kas rītdien ar viņu būs - nāve ir mīļāka, nekā daudzreiz pati dzīve. Man, kā ziniet, nāve nav sveša - nesen viņa aiznesa manu pirmdzimto - daļu no manis paša. Un tagad es slavēju nāvi, jo zinu, ka mazā Synnvis-Laima** ir citā pasaulē - kopā ar Joe’u. Tur nav šīspasaules karu, bēdu nelaimes un jo agrāki turp nonāk, jo labāki. Nolieciet raudas, apsēdieties pie loga, paskataties uz ielu - un tad uz skaistām zvaigznēm - tad sapratīsiet nāvi. Bet - mēs visi esam tikai cilvēki - nav jādod padomi - apmierināšana: Jūs pati visu sapratīsiet - sniedzu Jums drauga roku.

Jūsu AWanags

Pārbraucu 27.febr. no garā ceļa. Mājās visi veseli - mazais Tālivaldis-Asbjørn aug liels vīrs.

 

*Arturs Vanags (1882 - 1970) - 1905. gadā emigrēja uz Norvēģiju, iespējams, revolūcijas dēļ, kļuva par uzņēmēju, kalnraktuvju direktoru, vēlāk par diplomātu, - 1919.gada 12. augustā iecelts par Latvijas konsulāro aģentu Kristiānijā (mūsdienu Oslo), bet 1921. gada pavasarī - par Latvijas ģenerālkonsulu Norvēģijā

** Artura Vanaga vecākā meita, dzimusi 1912. gadā, mirusi 1918. gadā

03.03.1920.

Māte raksta mīlestības pilnu vēstuli Margarētai uz Londonu, vēloties gan mierināt viņu, gan vēlreiz un vēlreiz uzsvērt aizgājušā Džo lieliskās īpašības, mīļo attieksmi un piepildīto dzīvi. Viņai šķiet, ka meita tālumā jūtas vientuļa un ka viņai varbūt visvairāk nepieciešams ģimenes atbalsts. 

3 III 1920

Dārgā Margarēta,

Tu labi zini, ka šajā liktenīgajā stundā mēs esam ar Tevi un pie Tevis. Es Tev neko nevaru pateikt, lai Tevi mierinātu, kā vien to, ka mūsu Džo ir nodzīvojis neparastu, bagātu, laimīgu, darba un prieka piepildītu dzīvi, un ka viņš ir tur, kur atrodas visi labie ļaudis. Es vakarā atvēru tavu Bībeli, un man acīs iekrita uz šādi vārdi: “The Lord has need of him” – viņa šķīstā dvēsele ir atstājusi šo bēdu leju. –

Kāpēc Dievs un nāve mūs, vecos cilvēkus, nepieņēma? Es arī nesaprotu, kas mums tagad būtu jādara. Es ieklausos no rīta un vakarā, vai mana sirds nestās pukstēt, bet tā atkal atsāk savu vārgo gaitu tā, it kā man vēl būtu jāredz kas cits. Piemēram, Lulu [Mērija Grīnberga] un viņējie.

Mana dārgā Margarēta. – Ja esi nogurusi un vēlies pamest darbu, brauc pie mums, šeit ir viss, kas Tev vajadzīgs, par to nešaubies. Tu zaudēji to, kurš Tev sniedza vislabākos padomus. Tu zini, ka viņš arī mani mīlēja un viņa pēdējā vēstule apliecina viņa mīlestību.

Tad pieņem manu atbalstu, es to Tev sniegšu cik vien spēšu visu manu atlikušo dzīvi, – Tu zini, ka es Tevi mīlu tā kā mīl bērnus. Es domāju, ka mums no Džo ir jāmācās vienam otru mīlēt, mierināt, priecāties vienam par otru un savstarpēji palīdzēt.

Ja viņa nāve nebūs mums sniegusi šo mācību, tad mēs neesam viņa cienīgi. Līna ir ļoti laba pret mani, un prieks, ka viņa ir šeit, nevis ceļā. Ceļojums pāri kalniem* būtu ildzis vismaz 5 dienas pat bez sniega un atkušņa. Viņa pati ir ļoti nogurusi, un, iespējams, ka rūpēties par mani – tas viņai ir atvieglojums.

Es nezinu, ko ar viņu darīs, vai apbedīs vai priekšroku dos krematorijai. Es ceru, ka jūs par to parūpēsities, jo tas ir jūsu ziņā.**

Tu jau noproti, kā mēs jūtamies, Līna un es. Liels prieks bija saņemt viņa dzīvespriecīgās un asprātīgās, mierinošās un laipnās vēstules, jau šīs vēstules pašas bija prieks. Un mūzika un viss, kas no viņa nāca. –

Kāda laime bija pieredzēt un izjust viņa labsirdību un šķīstību, kāda laime atcerēties visu viņa burvīgo būti. Tev ir visskumjāk. – Dārgā Margarēta, es no visas sirds lūdzu, mīli mūs un ļauj mums par Tevi parūpēties; patiesībā tikai Tu vēl esi mūsu bērns, tāds, kāds viņš bija, neraugoties uz visiem šiem gadiem. Lai Dievs viņu ņem savās rokās, mūsu mīļo, vienīgo Džo!

M.

*šķiet, ka domāts par kādu ceļojumu, kas bijis paredzēts Līnai, taču nav noticis

**visticamāk šeit domāta urnas glabāšanas vieta

04.03.1920.

Līna raksta vēstuli māsai uz Londonu, kratot sirdi par grūto situāciju mājās ar māti, kuru pilnībā pārņēmušas sēras par Džo, kā arī ar tēvu, kurš savukārt praktiski neizrāda emocijas; par savām izjūtām un domām, kā arī par lielo mīlestību pret mazāko māsu.

Strandvāgenā,

4 / 5 martā, 1920

Sirdsmīļā Margaretiņa, 

Rakstu Tev mēnesnīcā - ka nu būs šķībi un greizi - nav mana vaina.

Pirms man Tev jāpateicas par grāmatu, ko sen saņēmu. Glabāšu viņu labi un lasīšu pēc kāda laiciņa - acumirkli pēc iespējas lasu tikai zviedriski, lai atpūšas citas valodas. Tieku tikai vakaros, naktīs un rītos pie lasīšanas - kamēr acis aizkrīt. Pa dienu esmu viss, kas biju līdz šim, tikai vēl daudz kas vairāk. Nevaru ne staigāt iet, ne pa telefonu runāt, ne domāt - ne raudāt. Mamiņa jāzlūko kā slims bērns. Viņa jau saņemas, bet laikam viņai vēl kas nāk klāt: sajūta, ka darbs nav padarīts, balss nav izrunājuse. Grūti - neiespējami izteikt, kas kam trūkst, un jāmācās saprast, ka visiem citiem vēl grūtāki kā pašam. Laikam gan vienam visvieglāki: Frederics nopūšas pāris reizes pa dienu - un ar to tā lieta beidzas. Tad sāk atkal bārties un strīdēties - es tagad aiztaisu savas durvis un aizeju. Nevaru tā kā tā vairs viņu panest. Bet Mamiņas man žēl, un žēl, ka nevaru viņai palīdzēt - bet mīlestības priekš viņas man diemžēl nav. Varu visu, ko varu, - pat ejmu līdz uz koncertu, kas laikam tas grūtākais priekš manis. Dzirdu, ka spēlē - un tā ir. Šodien bijām otro reizi, spēlēja Mahler zimfoniju. Kā arvien viņš sapņo par debesīm un jauko dzīvošanu tur. Jāsaka, ka beidzamā daļa bija kas ārkārtīgs - mūžības dziesma, gaisma, laime - visu skaistākais dvēselei, un tomēr šinī svētā mūžības dziesmā bez pateicības par visu, ko šī dvēsele bija draugiem dāvājuse - mazas asariņas, dvēselei arī bij žēl. Bet pārgāja asaras un dvēsele stāstīja par jaukumiem un atpestīšanu, kas draugus gaida - un kas tad žēlosies par laicīgām asarām, kurām reiz jāžūst skaidrībā un skaidrumā. -

Tā arī mana pārliecība, ka liktens tomēr zināja, kāpēc, kādēļ. Joes gribēja mums atvieglināt visas bēdas, kas tagad nāks, lai nekas mums vairs nesāpētu. Un to ticu arī svēti, ka viņam kaut kāds ļaunums ietaupīts. Ticu bez tam, ka viņam labi. Ticu, ka viņš mums klāt un palīdz. Meklēju viņu arvien jaukā sabiedrībā: viņa meistari gleznotāji, mūziķi, viņa draugi un citi labi gari. Viņš izmeklēs, kur. Viņš katru no mums visslabāki varēs ierīkot - tad mēs jutīsim viņa roka uz pleciem un dzirdēsim, ka viņš mūs sauc. - Man jāsaka, es vēlos, lai viņš mamiņu sauktu. Viņai jaunas bēdas nebūtu vairs vajadzīgas. - Man liekas, ka viņa ir palikuse pavisam maziņa, taisna viņa iet, bet es pret viņu izskatos bezgala liela. Pa naktīm viņa staigā un pārvelkas no vienas istabas otrā - tādēļ arī nededzinu bieži gaismu, jo šķirbiņa spīd. Pa dienu viņa raud, ja viņa redz cilvēkus, mākoņbus, laivas, bildes. Anton un es esam mēģinajuši visādi un dažreiz mums iznāk. Tavas vēstules viņu iepriecina. Šūšana vēl tas labākais priekš viņas. - Man visādi aicina gan Schneevoigt* kundze, gan A-a** un Astrid***, bet kā saku, netieku nekur. Kādreiz ievelku telefonu savā drēbju kambarī un tad varu mazākais 10 vārdus parunāt. - Tev sen gribēju rakstīt, bet spalva un galva vairs neskrien. Gribēju Tev teikt un to saku šodien: viena laba īpašība man bij un tā bij mīlestība priekš Tevis un Joe. Tava nu vēl ir kā bija un labāka, un ja Tu vari un gribi, ņemi to mīlestību, kas še Joeam vairs nav un glabā viņu sev, sirdsmīļā un labā Margaretiņa!

Lasīšu ar sirdi visu, ko Tu rakstīsi, bet ja Tev nav laika un prāts, gaidīšu ar pacietību un mīlestību. 

Mīļā, mazā Margaretiņa. 

Vecā Lina.

*Zigrīda Šnēfogta, “Sissi” (Sigrid Schnéevoigt, 1878-1953) - somu pianiste, somu diriģenta un čellista Georga Šnēfogta (Georg Schnéevoigt, 1872-1947, 1910. gadā dibinājis Rīgas Simfonisko orķestri, 1929-1931 bijis LNO galvenais diriģents) sieva, precējušies 1898. gadā

** Arabella – īst. v. Hervora Melgrena (Mellgren), pēc laulībām Vikmane (Wickman). Zviedru politiķa, sociāldemokrāta un Ulofa Palmes līdzgaitnieka Kristera Vikmana māte. 1913. gadā Parīzē Arabella bija Jāzepa un Līnas dzīvokļa biedrene, kādu laiku arī Jāzepa simpātija, apciemojusi Grosvaldu ģimeni arī Rīgā. Jāzeps gleznojis Arabellas portretu, kas bijis izstādīts Jāzepa Grosvalda piemiņas izstādē 5. Eiropas latviešu kultūras darbinieku kongresa laikā Stokholmā 1975. gadā. 

*** ? Līnas draudzene, iespējams, Astrid Hall (1896-1995, apbedīta tajā pašā kapsētā, kur Grosvaldu māsas)

04.03.1920.

No Rīgas Oļģerdam, kā arī Ecei, izsakot līdzjūtību par Džo nāvi, raksta Valija Kūlmane - ģimenes paziņa jau kopš senākiem laikiem, topošā mākslinieka Valdemāra Tones sieva - viņu laulības notika jau pāris mēnešu vēlāk.

4.III. Rīgā

[saņemts 20.3.20. Atb. 29.5.20]

Cienīts kungs,

Lūdzu esiet tik laipns un nododiet še klātpielikto vēstuli W. Bērziņas kundzei. 

Tik ilgi neesmu runājuse-rakstījuse Jums, ka tagad nezinu kā to darīt: esam pavisam atsvešinājušies.

No visas sirds jūtu Jums līdz tai nelaimē tais neizteicamās bēdās, kādas Jums ir dēļ Jūsu brāļa, mūsu visu cienītā Joe nāves. Bet es zinu, ka labāk par to neatgādināt: tas sāpina vēl vairāk.

Sirsnīgi Jūs sveicinādama,

V. Kuhlman*

*Valija Kūlmane (1896-1975) - mākslinieka Valdemāra Tones pirmā sieva, precējušies 1920.gada 16.maijā, laulība ilga 3 gadus, līdz Valija 1923. gadā aizbrauca uz ASV. Tone bija labi pazīstams ar Grosvaldu ģimeni, tuvāka draudzība izveidojusies ar ar Oļģerdu

Valija un Valdemārs Tone ar Edvartu Virzu un Jūliju Sproģi
Valija un Valdemārs Tone ar Edvartu Virzu un Jūliju Sproģi

(Attēlā: Valija (vēlāk - Valentīna) un Valdemārs Tone ar lieciniekiem Edvartu Virzu un Jūliju Sproģi laulību dienā 1920. gadā Rīgā.)

05.03.1920.

Marija Grosvalde no Stokholmas raksta meitai uz Londonu, salīdzinoši ne tik garajā vēstulē pamanoties iekļaut visu - ka nekad vairs nevēlētos redzēt Edinburgu, ka vismīļākā Džo bilde jātur skapī, jo skatīties uz to ir pārāk sāpīgi, to, kas būtu darāms ar viņas mantām nākotnē, kā tēvs devies pie dārgā zviedru zobārsta, kā arī to, kā, sēžot pie loga savā krēslā, viņai šķiet, ka redz Džo galvu uz spilvena...

5 III

Dear Margaret. Thank you very much for the beautiful letter of Mr. Cockerell*. How did you know that he was Joes friend? I had never heard the name. And where is he now? Mr. Roman Sutta** too has written a very dear article in Latvijas Sargs. I am tired, my dear, I think I will never get accustomed to it. I have such places to cog in, I am glad we can stay in our home. Mrs. Beck-Friis*** doesn’t want it till June, maybe still longer. I wish not to go “home” before autumn, what should we do there in summer time? I wish not to see Edinburg any more.

I think you should make some big photos of the sitting Joe with his cap and his hands on his stick that is such a noble sight of him with his good eyes, I have put it in my wardrobe, I have not the force to see it. All our photos have disappeared, I must take all my forces to see them and read the letters. I am glad, Mr. is kind and careful. 

I hope to see Mr. Bilman**** with personal news. One of Joe photos is to be sent to his young painters. Don’t you know, where this one is made which he gave me in London, sitting?

We heard yesterday a simfonie by Mahler, I think the 6th, it was so wonderful, quite heaven open with Joe in it. - When I go away suddenly - it may be not so soon as I wish - then take from my effects what you like. There is one little basin, which Joe bought at Karlsbad, I had always the intention to give it him as a time, when he was “at home” - that is now for you. And please, don’t sell my things (as the father suggested O. to do), but give them to persons who have cared for me (as par ex. Ema [?] or Minna St. [?]). Thank you for your letter and the photo. I will put it in my portefeuille, to have it always. This one I can see, because it is from a far country. -- If we could still once have the time to prepare all his work - some of his charming letters and the Persian war story. -- We had a fine surprise yesterday.

In February the father spoke of and began to go to the tandläkare [zobārsts - zviedru val.] “dentiste” - Lina and I wondered that he has not been at Wbgs, being 2 months at Riga - here it is horribly expensive. Et bien [nu labi - franču val.], he has been 12 times, received several teeth (he himself says vienu jeb divus, varbūt trīs) and had to pay 1800 krones - 15.000 rbl. in our money. The dentist has finally taken 1600 kr - but imagine what it means! But so he is, a mere child. He has heard many times about expenses and needs of other people, but that hurts him not in the least. --- Do you know, that Riga has “amoindri” [samazināt] our représ. about 300 kr? Through this évenement [notikums] the father will not agree to it, he told us every day that it must be obeid. 

I am glad you have Joes watch, I thought about it for you. Take still what you like, he would wish it. You know, though Joe has never been here, I have always such an impression, that he is lying in my bed. When I am sitting in my chair at the window, I even see his dark head on my pillow. -

Dear, dear little Margareta, I hope you will go through.

Your M.

* Frederick Pepys Cockerell (1876-1932) - britu armijas pulkvežleitnants, kura vadībā Jāzeps Grosvalds 1918–1919. gadā piedalījās angļu ekspedīcijas karagājienā cauri Arābijai uz Persiju un Kaukāzu

** Romans Suta (1896-1944) - latviešu mākslinieks, viena no modernisma laikmeta centrālajām figūrām, darbojās kā gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs, ilustrators, mākslas teorētiķis un pedagogs

***Hansa Joahima Bekfrīsa (Hans Joachim Beck-Friis, 1861-1939) - zviedru diplomāta - sieva

**** Alfrēds Bīlmanis (1887-1948) - latviešu publicists un diplomāts, Latvijas ārlietu ministrijas preses nodaļas vadītājs (1920-1932)

07.03.2020.

Margarēta klusībā dzied sev dziesmas, klīst pa Londonas ielām tumsā, jūtot, ka kāds viņu pieskata… Lai gan ikdiena daļēji paiet, gremdējoties atmiņās, Margarēta tomēr devusies apskatīt izstādi, kā arī viņas prātu nodarbina ar profesionālo darbību saistīti jautājumi.

Margarēta Grosvalde #diary

7.3.

All day long I sing songs to myself, and the street organ moves me deeply – when I walk about in the dark, I tell myself I am not alone, there is someone to watch over me. I have photos all round, and flowers, and got a letter from Mr. Cockerell. I draw Joe’s money from the bank, write to mother and talk to Madame. I have been to see Augustus John’s* very interesting pictures**. Sir George [Georgs Bisenieks] has told Birin* that Kalkis is the first secretary, and he told me, reluctantly, that I had been appointed from Riga.

Augustus John, “Robin”, 1919/1920
Augustus John, “Robin”, 1919/1920

*Augustus John (1878-1961) - velsiešu gleznotājs un grafiķis, sākotnēji vairāk pazīstams ar zīmējumiem un ofortiem, bet vēlāk izcēlies ar gleznotajiem portretiem

** 1920.gadā Alpine Club Londonā risinājās mākslinieka izstāde “War, Peace Conference & other Portraits”, kuru apmeklējusi Margarēta

***Eduards Bīriņš (1883-1971) - pirmais Latvijas Republikas ģenerālkonsuls Lielbritānijā (1919-1927)

13.03.1920.

13. martā Margarēta uzsāk rakstīt garu vēstuli brālim uz Parīzi, kuru pabeigs vien 23. martā, līdz ar to lasītājiem vēstule tiks piedāvāta pa daļām. Margarētas vēstulē daudz runāts par darba lietām, gan oficiālām, gan arī vairāk par savām personīgajām sajūtām un sarunām šajā sakarībā. Tomēr atkārtoti runāts par ģimenes ideju sākt apkopot Džo vēstules, lai tās kādā brīdī varētu izdot… - lieta, kas ģimenes pastāvēšanas laikā tā arī netika realizēta, taču šobrīd savā veidā atdzimst no jauna.

13.3.20.

Mīļo Olgertiņ,

Es Tev gribēju vēl pateikties, ka Tu esi visus tik labi sapratis, un tik skaistu uzrakstu uzlicis - labāki nemaz nevarēja izteikt, jo mēs laikam visi jūtam. Es mazākais dzīvoju tikai tamdēļ, ka zinu, ka man jādzīvo. Tas nenozīmē, ka es citādi nogalinātos, bet ka nebūtu tik mierīga, kā tagad mēģinu būt. 

Rakstu šo vēstuli jau pie laika, lai iedotu Girgensonam*. Sūtu Tev savu skaisto ģīmetni un citas lietas.

Kurjeru mēs nosūtījām 12. martā. Nodomāts bij sūtīt vienkārši ar United Baltic Cooperation kuģiem, kuru kapteiņus Bīriņš** pazīst. Viņiem būtu ticis maksāts un viņi būtu veduši kurjeru līdz Liepājai, no kurienes būtu ticis ieteikts telegrāfiski Valdībai viņu gādāt tālāk. To visu, lai Tu zinātu, kas notiks citreiz. Šoreiz izrādījās, ka National Metal & Chemical Bankasvīri brauca ar to pašu kuģi, tātad drošības dēļ iedeva kurjeru viņiem. Sir George [Georgs Bisenieks]  izteicās, ka laikam ar banku kaut kas neesot kārtībā, ja tie vīri brauc - viņi, liekas, uzstāda prasības (linu un koku lietās), kuras Tautas Padome negrib izpildīt.

Tad gribēju Tev sekošo stāstīt pilnīgi konfidenciāli: Sutta*** saņēma vēstuli no jaunā Ķeniņa****, kuras tas prasa, vaj Sutta vēl domājot braukt uz Ameriku ar Latvijas misiju. Tādā gadījumā viņam laikam šanses nebūšot - viņš esot nodomājis pats braukt uz Ameriku, kuru viņa (tas ir Ķeniņa) lūgumu viņa tēvs un māte pabalstīšot, jo zem zināmiem apstākļiem viņam neesot iespējams palikt Parīzē. Sutta man šo vēstuli rādīja un kad es prasīju, vaj tie apstākļi esot alga, viņš teica, ka ne tas, bet fakts, ka K. tikai skaitoties kā secretaire-adjoint, un ar to godu viņam nepietiekot. - Tas Tev dēļ zināšanas. 

Mums iet pa vecam - Sutta man daudz palīdz, bet viņš ir jauns un neuzmanīgs. Kā viņš privātā dzīvē svētdienā parādās ½ 10 no rīta “Smoking’ā”, tāpat viņš šauj bukus business lietās. Bet viņam netrūkst labas gribas. Mūsu militārais attache formali ir atcelts, bet faktiski nekas par to netiek ziņots. Es personīgi gaidu uz viņa un kundzes aizbraukšanu ar zināmu nepacietību. -

Kas attiecas uz Joe mantām un vēstulēm, tad zināms viņas pie Tevis ir pilnīgi drošas - bet lai ar tā paliktu, ka netiek citiem rokās. Mamiņa raksta, ka vajagot vēstules kopot un varbūt izdot, un man jāsaka, ka tā ideja man ar sāk patikt. Varbūt mums būs kādreiz naudas diezgan, lai padarītu sev to prieku un viņas smuki nodrukātu. Tādā gadījumā vajadzētu pie visiem griesties, kam viņš ir rakstījis. Es gan vēl nevaru savas lasīt - bet ar laiku vajadzētu man viņas sākt sameklēt. 

Mīļo Olgertiņ, es daudz par Tevi domāju, un ceru, ka Tev neiet par daudz grūti. Vaj nebūtu labāki, kad jūs pārvilktos uz citu dzīvokli? 

Charles Smith’am esmu uz jūsu vēlēšanos rakstījuse, pēc tam, kad velti meklēju viņa vārdu telefona grāmatā. Bet vēstule, kuras norakstu še pielieku, man atnāca atpakaļ neattaisīta.

 

*Ernests Girgensons (1891-1974) - diplomāts, 1919.gadā Latvijas Pagaidu valdības delegācijas militārais atašejs Miera konferencē Parīzē, virsleitnants, no 1920.gada jūnija - II šķiras sekretārs sūtniecībā Francijā, no 1921.gada oktobra līdz 1922.gada februārim - I šķiras sekretārs Baltijas valstu nodaļā

**Eduards Bīriņš (1883-1971) - pirmais Latvijas Republikas ģenerālkonsuls Lielbritānijā (1919-1927)

***Reinholds Sutta (1894- ?), mākslinieka Romana Sutas brālis, ekstravaganta personība ar noslēpumainu un raibu likteni, 1919-1920. gados darbojās Latvijas legācijā Londonā

****Marģers Jānis Ķeniņš (1901-1945) - Ata Ķeniņa dēls, no 1919.gada  jūnija līdz 1920,gada februārim - II šķiras sekretāra vietas izpildītājs diplomātiskajā pārstāvniecībā Parīzē

15.03.1920.

Margarēta turpina pirms divām dienām iesākto vēstuli brālim; viņas noskaņojums ir visai pesimistisks - šoreiz nerunājot par privāto situāciju, bet par kopējo stāvokli Latvijas ārlietās. Vienlaikus viņa brālim mīļi atgādina, ka nepieciešams ēst daudz augļu, jo tas nākot par labu veselībai. Pienākušas arī vēl oficiāli neapstiprinātas ziņas, ka Itālija esot atzinusi Latviju de iure...

15.3.

Vakar mēs par velti gaidījām Girgensonu* un šodien saņēmu Tavu vēstuli. Legsdiņa (?) lietā man jāsaka, ka viņš atstāj diezgan labu iespaidu. Viņš te nāk katru dienu. Pēc manām domām viņs ir kā Tu saki, jauns un nepiedzīvojis, bet viņam ir diplomātiska pase, un viņš nedara nekādus beztaktiskus komentārus, kā darīja Tavs draugs Felix L.**, bet izturas pieklājīgi un klusi. Sutta*** viņu vadā pa visām iestādēm, pie kā jāatzīmē, ka te ar vīzām ar sāk iet grūti - ne angļi, nedz japāņi grib dot diplomātiskas, bet gan vienkāršas. Pie tam angļi mums pārmet, ka mēs viņu cilvēkiem liekot par ilgi gaidīt. Tur nu nevarēs nekā darīt, kamēr nebūs mums vairāk tiesību. Man jāsaka, ka man ir uznācis galīgs pesimisms - ne par mums personīgi, bet par vispārējo stāvokli. Satversmes Sapulce, un visi strīdi un mūsu daudzie ienaidnieki - kas tur var iznākt. Tagad vajag naudu krāt, lai nenomirstam badā, un cita nekā. 

Pie mums ar neiet tik spīdoši - bet es negribu Tevi mocīt ar mūsu drāmām. Tikai man jāsaka, ka mana aiziešana man liekas tagad vairāk iespējama nekā agrāk. Vēl gan ne - bet varbūt kādreiz vairs negribēšu te palikt. - Es taisījos Zam [Zigfrīds Anna Meierovics] rakstīt un viņam daudz ko teikt, bet man bailes, ka nelasa tādi, kam vēstule nav nodomāta.

Cilvēkus es neredzu un negribu redzēt. Mme nāk katru vakaru ar mani izrunāties, un Lida ļoti bieži atnāk. Ar to man pietiek. Kad es eju ciemā, es pārnāku ar pārliecību vairs neiet. Esmu bijuse vairākas reizes muzejos un apmeklēju vienu smuku Augustus John gleznu izstādi****, bet tas ir vienīgais, kas man patīk. Ja Tu redzi kādu smuku grāmatu un atsūti man, būšu Tev ļoti pateicīga. Lūdzu ēdi augļus - es ēdu bezgala daudz, tas ir tik labi priekš veselības. 

Vaj Nukšs***** ir atbraucis bez savas kundzes? Tad jums ir labāki, vaj ne? Ja viņš manis vēl atceras, tad pasveicini viņu. 

Nez vaj jūs to zināt, ko pie mums stāsta: ka Itālija mūs atzinuse de jure. Sir George [Georgs Bisenieks] stāsta, ka šie teikuši nekā neesot, bet esot izsūtījuši uz Latviju savu kārtīgu Charge d’Affaires - mēs velkam slēdzienu, ka to dara tikai pēc atzīšanas. Bez tam jauns ir tas, ka pienākuse telegramma, ka finanšu ministrs brauc šurp ar Fortingtonu (?). Mēs nezinām, kas viņš ir, jo Erhardts****** esot atteicies. Liekas, ka ir atkal Puriņš*******. Lidai nemaz negribas viņu redzēt, tā ka es domāju, Tev nevajag plinti mest krūmos.

 

*Ernests Girgensons (1891-1974) - diplomāts, 1919.gadā Latvijas Pagaidu valdības delegācijas militārais atašejs Miera konferencē Parīzē, virsleitnants, no 1920.gada jūnija - II šķiras sekretārs sūtniecībā Francijā, no 1921.gada oktobra līdz 1922.gada februārim - I šķiras sekretārs Baltijas valstu nodaļā

** Fēlikss Lūkins (1875-1934) - latviešu ārsts oftamologs un homeopāts, 1919.-1921.gadā ārstējās Davosas tuberkolozes sanatorijā Šveicē, latviešu rakstienices un sieviešu tiesību kustības aktīvistes Ivandes Kaijas vīrs

***Reinholds Sutta (1894- ?), mākslinieka Romana Sutas brālis, ekstravaganta personība ar noslēpumainu un raibu likteni, 1919-1920. gados darbojās Latvijas legācijā Londonā

**** skatīts 07.03. ierakstu no Margarētas dienasgrāmatas

*****Mārtiņš Nukša (1878-1942) - latviešu politiķis, diplomāts, no 1920.gada februāra (pēc Jāzepa Grosvalda nāves) - I šķiras sekretārs diplomātiskajā pārstāvniecībā Parīzē

******Roberts Johans Augusts Erharts (1874-1941) - vācbaltietis, ekonomists, sabiedriskais darbinieks, Latvijas finanšu ministrs (1919-1920)

*******Kārlis Puriņš (1883-1947) - latviešu jurists un politiķis, pirmais Latvijas finanšu ministrs (1918-1919), pēc tam šo amatu ieņēma atkārtoti (1920.gada 15.marts - 1921.gada 20.marts)

23.03.1920.

Margarēta pabeidz jau 13. martā iesākto vēstuli brālim, pastāstot par atbraukušajiem ciemiņiem, par kuru ērtībām mazliet satraucas, tāpat stāsta savas pārdomas par Lidu, nemaz vēl nenojaušot tālākos notikumus, mazliet piemin arī praktiskas darba lietas, bet vēstuli noslēdz, sakot, ka daudz domā par brāli un priecājas par viņa dāvinātajām smaržām.

23.3.20.

Tagad mana vēstule jau stipri novecojusi, bet es to tomēr nosūtu, lai Tu redzi, ka es par Tevi domāju. Visas politiskās lietas Tev jau rakstīja Sir George [Georgs Bisenieks]. Vakar piebrauca pilna māja: Puriņš* un kāds Vītols**, Bimans*** un Girgensons****. Visas istabas pārkrāmētas, un nezinu, cik omulīgi jūtas mūsu ciemiņi. Puriņam, kā visiem, kas brauc šurp, ir milzīgas cerības - bet mēs skeptiķi tam neticam, jo pazīstam savus angļus. Viņš dzīvo manā istabā. Labais Bimans, kas pret mani arvien labs, atvedis man melnu maizi un sviestu. Lidai es prasīju par Tavu vēstuli, viņa esot vakar saņēmuse - jo viņa ir pārvilkusies. Es viņas adresi nezinu, viņai vajag rakstīt uz Konsulātu. Bet uz atbildi Tev nevajag cerēt, tas nenotiek pie viņas. Es zinu, ka viņa nevienam no saviem pielūdzējiem nekad neraksta, tātad Tev nevajag tamdēļ bēdāties. Arī ne P. dēļ, jo es nedomāju, ka viņa par viņu interesējas. 

Tad es Tev par apmierinājumu gribēju izstāstī, kā Konzulātam gājis ar 38 priekšmetiem, kas bija jātelegrāfē. Bīriņš*****, kurš ir ļoti darbīgs un kurš jau goda dēļ grib izpildīt visus pieprasījumus, griezies pie liela angļu kantora, kas taisni nodarbojas ar cenu izzināšanu. Šis kantors ir teicis, ka tādas firmas vaj kantora, kas varēšot sniegt visas pieprasītās ziņas, Anglijā vēl neesot, un ieteicis Bīriņam nopirkt un aizsūtīt … dažādus techniskus laikrakstus. Mēs ar Lidiņu nospriedām, ka Tev būtu jādara tas pats un tad kantora atbilde jānosūta uz Rīgu. Tad viņi sapratīs.

Uz manām vēstulēm rakstīt private vaj personal nav vajadzīgs, jo es saņemu tikai privātas vēstules, un nekad nevienu Legācijas vēstuli neatplēšu, tā kā es nekādu stāvokli neieņemu. - Liels paldies par smukām kabatas drānām - es jau tā par Tevi daudz domāju, kad lieku pie deguna Tavu jauko Coty Eau de Cologne. Papirosus mēģināšu nopirkt. Kamdēļ tik ilgi nerakstu, Tu redzēsi no šīs vēstules, kas iesākt tik ilgi atpakaļ.

Tagad es beidzu, jo Tu jau drīz būšot pats še. 

Tava Margareta. 

Ecei paldies par paudeli un lai pieņem manas dāvanas.

Coty Eau de Cologne
Coty Eau de Cologne

*Kārlis Puriņš (1883-1947) - latviešu jurists un politiķis, pirmais Latvijas finanšu ministrs (1918-1919), pēc tam šo amatu ieņēma atkārtoti (1920.gada 15.marts - 1921.gada 20.marts)

**Vītols - finanšu ministrijas priekšstāvis, 1920.gada martā ieradās Londonā Latvijas delegācijas sastāvā

***Mārtiņš Bīmanis (1864-1946) - inženieris, sabiedriskais darbinieks, 1920.gada martā ieradās Londonā Latvijas delegācijas sastāvā

****Ernests Girgensons (1891-1974) - diplomāts, 1919.gadā Latvijas Pagaidu valdības delegācijas militārais atašejs Miera konferencē Parīzē, virsleitnants, no 1920.gada jūnija - II šķiras sekretārs sūtniecībā Francijā, no 1921.gada oktobra līdz 1922.gada februārim - I šķiras sekretārs Baltijas valstu nodaļā

*****Eduards Bīriņš (1883-1971) - pirmais Latvijas Republikas ģenerālkonsuls Lielbritānijā (1919-1927)

12./13.03.1920

Māte divu dienu garumā (vai pusnaktī?) raksta Oļģerdam uz Parīzi - visa cita starpā piemin, ka redzējusi dēlu sapnī kopā ar mazu francūzi baltā jakā, kurš bijis tik garš, cik plats...

12. - 13. III 20.

Dāŗgais Ožjē,

Es šodien esmu ļoti dusmīga Rīgas dēļ. Liekas, ka tur ir bariņš cilvēku, kuriem nav ko darīt. Mums tiek sūtīts tāds sprediķis kopā ar budžeta dokumentiem, tiek pieprasītas kvītis no sarga, nesējiem, par 2 kronām, ko mēs esam iztērējuši pārvācoties, par katru reprezentāciju utt. Liekas, ka viņi ir noguruši no labiem pārstāvjiem, ka viņi vēlas kaut kādus žīdus vai nezin ko citu. - Mēs visi protam valodas, un tad vēl mums arī ir dažas īpašības, kuras nepiemīt mūsu tautiešiem. Tu pats visu zini tikpat labi kā es. Šeit mums ar latviešiem nemaz negāja labi un Ieviņa kungs* vispār nekam neder, viņš pat pietiekami labi neprot zviedru valodu, viņš tagad grib algot Grahma kungu !!! kā partneri. Ieviņš sapņo par Parīzi, viņš domā, ka tur izraisīs "furoru". - Es esmu dusmīga, jau pieminot vien šo Rīgas nekompetenci.

Šis Aurēlijs Zēbergs** ir "Knifters", viņš mūs pazīst un nevilcinās rakstīt such a letter. -

Dārgais Ožjē, es domāju, ka mums vajag "stri[c]ken" visā frontes līnijā un nepieņemt šos pārmetumus. -

Pārstāvniecība ir tēvzeme citā vai naidīgā valstī, tai jābūt tādai, kādai tai vajadzētu būt. Mēs nevaram kļūt smieklīgi vai skopi. - Pietiek - Es lasīju tavu paziņojumu par mūsu Džo nāvi, un biju ļoti aizkustināta. Tu esi atradis pareizos vārdus. Tad vēl es saņēmu vēstuli no labās Meržē [?] kundzes, kura bija tik laipna pret Līnu un Džo. Es esmu pateicīga par to, ko Tu esi tur veicis.

Lūdzu, nestrādā pārāk daudz - tas nav dzīves vērts. Šis ir ļoti nopietns un uzstājīgs lūgums, domā par mūsu ģimeni.

Rīgā viņi dara muļķīgas lietas, bet mēs, kas vismaz esam godīgi, bet mēs viņiem neko neesam vērti. - Arī Kārlis runā par došanos prom. -

Es domāju, ka Tu esat darījis tik daudz Džo labā, tik delikātā un mīļā veidā – vajadzētu tikai apkopot un izdot viņa darbus. Tev ir jārod spēks šim darbam. Tas mums ir jāizdara. – Es esmu saņēmusi vairākas vēstules no Rīgas: no tantes M., no Irmas Kraukles, no A. Brigaderes, no Hanšenas Reinhardes [?], no Dr. Jankovska [Jānis Jankovskis], no Vaita [?], no Šeilmaņiem [?], Grimupa kundzes [?], no Jāņa Lazdiņa kundzes. - Nav viegli uz tām atbildēt. - Artūrs Bērziņš man rakstīja zviedru valodā, žēl, ka viņš nav mūsējais. Viņš būtu lielisks jebkurā vietā. -

Man būtu vajadzīgi daži Revues baltiques numuri ar rakstu par jaunajiem gleznotājiem un Džo strēlniekiem. Man ir tikai viens numurs, bet man būtu vajadzīgi vēl daži. - Es vēlētos, lai man būtu Džo vizītkarte, es biju tik ļoti priecīga par viņa amatu. Šodien ir sestdiena. Tā vienmēr ir ļoti skumja nakts, ir jādomā par šo briesmīgo janvāra nakti.

Ardievu, dārgais Ožjē, nepārdod Džo lietas - vēl ir laiks padomāt.

Ardievu, es Tevi redzēju sapnī, tu sadzēri ar mazu francūzi baltā jakā, viņš bija tik garš, cik plats. - - Ardievu, lai Dievs Tevi sargā. Mums tagad ir tikai viens vīrietis, un tas esi Tu - mēs abi - tēvs un es - esam gandrīz nekam nederīgi. M.

Nekad, nekad mēs nevarēsim pie tā pierast.

Aiznes tulpes uz Perlašēza kapsētu, Džo tās tik ļoti patika. -

 

*Kārlis Ieviņš (1888-1977) - latviešu rakstnieks, dzejnieks, 1918.gada vasarā palīdzēja Zigfrīdam Anna Meierovicam atvērt Stokholmā Latvijas informācijas biroju; darbojās Latvijas sūtniecībā Zviedrijā, kur dzīvoja līdz 1921.gadam

**Aurēlijs Andrejs Zēbergs (1879–1940 ) - ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica biedrs

16.03.1920.

Šoreiz Oļģerdam pienāk vēstule no mātes latviešu valodā (rakstīta 16. martā, taču lasītājus sasniedz 17. martā), kurā viņa runā par dažādām netaisnībām, kas, viņasprāt, pēdējā laikā piedzīvotas un vēl notiks - īpaši saistībā ar kādas personas ierašanos, par ko pagaidām nevienam nav īstas skaidrības. Tikai tas, ka šis jaunietis nepavisam nav atstājis simpātiska un patīkama cilvēka iespaidu. Mamiņa arī aicina dēlu nestrādāt par daudz, paņemt atvaļinājumu un apciemot ģimeni Zviedrijā.

16 III

Mīļais Olgerd!

Ir gan pasaule ļoti netaisna un priekš bezkaunīgiem labvēlīga. Mēs, kā es tev rakstīju, dabūjām visādus rājienus, piezīmes un algas pamazināšanu - tiek prasītas no mana kases laika kvītes no dvornika un no nesējiem, par reprez. no Ķellneriem etc. [..] raksta par Melinu* (20 g., briesmīgi uzbāzīgs, lien visur pie sekretāriem), ka nav vēlams, ka viņš te būtu, viņš ir izmaksājis 900 kr., licis sev visus auto samaksāt etc., ir arī dabūjis mākslas visus arteiķeļus no avīzēm extra, bija mums visiem līdz kaklam [..]  Bet P. bija drošs, ka viņa vārds pietiekoši, lai nesūta viņu. Nupat - tēvs ir Kristiānijā un nāk šodien vaj rīt, nāk 7/40 no rīta telegr: Lettis16.3.1920. JGM-1671 (2)_JPG (attēls no LNMM)

ka Legationen Strandvagen Stockh. “Ankomer 16 afton egil med directör Dabbevl [lapas malā - Dabbevls ir vācietis, taisa visādas scheftes] i diplomatis politisk mission var gad möd vid båten reservera om mögligh 2 bilar Gösta Melin generalstabskapten.”

Pienāku 16 vakarā ar kuģi Egil ar dir. D. Diplomātiskā politiskā misijā, esiet tik labi, sagaidiet pie kuģa, rezervējat, ja var, 2 auto. -

Tu redzi tā Kunga gādību, kurš dipl.izpaudis to par radio, ka viņam d.p. misija un kas lai viņus sagaida? Vaj tēvs? Tur nevar neko citu domāt, kā ka viņš nāk mūsu vietā. Pats Mejr. [Meierovics] nepieteiktos tādā veidā. [..]

Man tiešām rokas trīc. Tēvs ļoti errosies un ir arī taisnība. Kad mūsu valdība vairāk nevar kā šo šmurguli sūtīt kā dipl., tad nu gan ir bēdīgi. Nu tiks arī bez šaubām Purvīša bilde pirkta pie kādiem vācu baroņiem te, kas mums bija uzdots darīt bez ka laba nauda sūtīta - par 10 - 12,000 rubl un ko mēs nebūtu darījuši, Mellins tur dabon procentus. - [..]

Varētu gan raudāt par visu šo muļķību. Es nesaprotu M., šis apvainojums tagad saņemt Melin ir gan par daudz priekš tēva un mums tāpat. To I febr. es sēdēju uz krēslu ar apsietu galvu, nevarēdama ne kustēties un gaidīju telegr. no tevis. Tad ienāca Melin un turēja man runu, ka viņa māte liek man sacīt: “Gott hat auf mir so oft sein schützendes Hand gehalten, so wird es auch Ihren Sohn schützen etc.etc.” Es sacīju danke, danke un nevarēju sagaidīt, ka viņš laiž manu roku vaļā - tik izmocītam cilvēkam uzbāzties ar tukšiem vārdiem. Tu redzi, mums neveicas ar diplomātiju - mēs esam par daudz vienkārši un gādīgi.

Izkratīju tev sirdi, galva sāp, acis pilnīgi tumšas. Mīļo Olgerd, [..] tu nenostrādājies, kamēr jāiet kapā. Ņemi taču kādu atvaļinājumu, atbrauci mūs apciemot. Nevar zināt, varbūt mums drīz jābrauc mājās. Lina jau ta protams varēs viegli dabūt vietu. Rakstīšu rīt, kad būs noticis ar Generalstabskapten. Viņš būs viens lielījies visās ministērijās. Pilīngs aventurier suédois [zviedru avantūrists - no franču val.].

 

*Gösta Melin (1899-1945) - kapteinis, žurnālists

20.03.1920.

Ir sestdienas vakars, un māte mājās palikusi viena - Fridrihs joprojām atrodas Kristiānijā, bet Lina devusies vakariņot, līdz ar to top kārtējā vēstule Ogier uz Parīzi. Viņa stāsta, kā lasījusi grāmatu, taču ātri vien aizplūst domās un atmiņās par dārgo Džo, kurš, kā zināms, “was the best of us all”, pēc tam pārejot arī pie ikdienas svarīgajiem notikumiem - siļķu iegādes projekta, sadarbībai ar Sarkano Krustu, sīkumainām atskaitēm par naudu (par ko dēlam sūdzējās jau iepriekšējo vēstulē), kā arī jauniem politiskiem plāniem un piedāvājumiem.

20 III 20.

Cher Ogier! I am alone at home, father still at Kristiania and Lina at [Lams (?)] for supper - so I have the appartment for myself. I was reading an English book with the dictionary - because I was avoiding crying - I do it always when I am alone - such big tears and such sobbing to lose memory and to go mad. On such evenings I wrote my letters to my dear beloved Joe - I spoke with him of all the little daily affairs, of my joy and my sorrows. Now I come to you, - it is Saturday evening, I hope you have finished your weekly work. I hope you are well, I hope Margaret is allright - never never can I be happy and sure again after this funeste (letāls - fr.val.) telegr: Joe ar grippi nopietni saslimis - he was already lost then - I had still a fêté (svinības, svinēšana - fr.val.) here and didn’t know he was dying. O Ogier! Why didn’t you telegr. sooner. ------

But forgive, you were so unhappy yourself. I can’t read the letters about his death, they burn my hands. It will take a long time before I can arrange all his letters. The Saturday and Sunday are the worst days, and are holy days too. I feel it so deep how he had to suffer. --- Dear Ogier, forgive me, it is too hard. All my children are good thank God!! All are good, but you know, he was the best of us all. I always see his dark head, his thick hair, I see how they cut him -- -- oh, I can’t… I have the last evening to cry and to sigh and to sob, tomorrow I must shut my eyes and my heart and my voice ------ the the father has had a fine time there. They both, Resevsky and he, have bought 100,000 tons of herrings under good conditions 5 years before paying the millions - dinners with ministers etc. In a paper there is a dreadful scetch of the father and an inter.. (after пирование - mielošanās - kr.val.)

We have great disagreements with Riga - there is such a little man Waidzib* who makes the budget bills - he has of course no idea of Legations or diplomatie - he looks only if there is I ere too much. Mr. Res. says: “tur ir tādi puikas, kas nemaz nezin, kas sūtniecība ir - nekur nekādā zemē nedz lielā būšanā netiek prasītas kvītes par sīkumiem.” He asks us: pie pārvilkšanas ir 3 kronas bez kvītes,ko tas nozīmē? Norēķins nevar tikt pieņemts. - I am so conscious, every bill is put down the moment is is paid but you can’t ask quittances from porters and choffeurs. --- We have the surprise that our famous Mellin has arrived**, I send you the telegr we received. Lina has seen his Vollmacht (pilnvara - vācu val.) in bad french but we have no notice from our government  about him. The mister Dabbert is a German and has nothing to do with us. Mellin wishes only to show his uniform and the Generalstab.  He expects the father to go with him to all the ministers and he will give some papers from the Sieviešu corpus to “Prins Karl”*** the head of the Red Cross. But you know, Lina and I, we have done till now all for the Corpus and I had yesterday the chance to receive for it 5000 krones. [..] I went myself to [?], talked french with her etc etc and received the money and sent it off today. But the Corpus has never answered my letters and only after a month or more thanked for received 90 parcels. It was only by chance and through our “Nelligkeit (nevērība - vācu val.)” that we received the goods - and now Mellin has to give the papers. 

The Riga people are funny, they expect from us I don’t know what - we have to work without holiday - Lina looks like a ghost - these 8 days without the father - was much work. You know we have the courier post by ship and there are so many vizas and letters and papers and packets. Lina types herself very accurately how she does all very clever. She is always dojour and speaks with everybody in all tongues, very well Swedish indeed. We had here profes. Schneider**** who is requested for Riga (Zoologie) he speaks here Russian and has given lections comuler les Lettons (simpatizē latviešiem - fr.val.), for Germans. -- [..] 

I am very anxious about the herrings, they are sold “ab Bergen”, I don’t know where they will take the ships. Till the 15th July it must be done, but through Vanag***** we have better conditions than Poles and Austrians. And R. says, the contract as such is a sort of recognition. It is true, the Norwegians know very little about Latvia and the Sveds not much more, but Mellin is not the right man for this work. It should be Skalbe or a better journalist. Dr. Reinh.****** sent a telegr.: Kristīgā nacionālā partija prasa, vaj  Jūs būtu ar mieru tikt uzstādīts par Kandidātu Satversmes sapulcē - I thought the father might laugh - but he writes: es devu savu piekrišanu -- imagine his ambition, -- if we have to go away from here in a fortnight !? He has never thought about his family - such a nonsense. Now we have been accustomed to this work, we can help him and we could stay here till autumn, in these dreadful political times - he is ready to go to Riga and to work with the Soc. - in his 70 years - I don’t know, maybe it was not a earnestly ment of Reinhard - but for our father it is the most important thing to be “ievēlēts”, and has ever been so.

-- Good night, I will still take my book and my dictionary. If you could have such a quiet hour as I havet this evening. - Make me a little sketch of Joes little coffin. 

Puriņ******* goes to London, if he marries Lida, Margaret is quite alone.

Adieu, M.

 

*Augusts Vaidzība (1882–1941) - no 1919. gada jūlija līdz 1920. gada novembrim Ārlietu ministrijas Saimniecības un budžeta nodaļas vadītājs

*skat. 17.marta ierakstu

*** Princis Karls (Oskars Karls Vilhelms, 1861–1951) - Zviedrijas un Norvēģijas princis, Rietumgotlandes hercogs, Zviedrijas Sarkanā Krusta organizācijas priekšsēdētājs (1906–1945)

****Gvido Šneiders (Guido Alexander Johann Schneider, 1866–1948) - vācbaltu zoologs, dzimis Tallinā, mācījies Tērbatā, strādājis Neapolē, Sevastopolē, Sanktpēterburgā, no 1907.–1918.gadam pasniedzis Rīgas Politehniskajā institūtā, 1920.-1921.gadam vadīja Latvijas Augstskolas Zooloģijas kabinetu

*****Arturs Vanags (1882–1970) - 1905. gadā emigrēja uz Norvēģiju,, kļuva par uzņēmēju, kalnraktuvju direktoru, vēlāk par diplomātu, 1919.gada 12. augustā iecelts par Latvijas konsulāro aģentu Kristiānijā (mūsdienu Oslo), bet 1921. gada pavasarī - par Latvijas ģenerālkonsulu Norvēģijā

******Gustavs Reinhards (1868–1937) - Latvijas ārsts un politiķis, Satversmes sapulces, 1., 2. un 3. Saeimas deputāts, 1920. gadā dibinātās Kristīgās nacionālās savienības vadītājs

*******Kārlis Puriņš (1883-1947) - latviešu jurists un politiķis, pirmais Latvijas finanšu ministrs (1918-1919), pēc tam šo amatu ieņēma atkārtoti (1920.gada 15.marts - 1921.gada 20.marts)

22.03.1920.

Margarēta atver kontu bankā, apmeklē izstādes, priecājoties par zīmējumiem un tēlniecības darbiem, kā arī pērk sev un draudzenei pidžamas...

Margarēta Grosvalde #diary

22.3.

I opened an account with some ceremonies and wrote my first crossed cheque. Charles Ginner’s drawings and Jacob Epstein’s** sculptures at the Leicester Galleries interested me very much. I wanted to do something on the 19th – but I only bought pyjamas for Lida and myself and tried to comfort Mrs. Giesel in her troubles.

 

*Čārlzs Ginners (Charles Isaac Ginner, 1878-1952) - britu mākslinieks (dzimis un izglītojies Francijā), kurš kopš 1910.gada dzīvoja Londonā

**Jākobs Epšteins (Sir Jacob Epstein, 1880-1959) - amerikāņu/angļu tēlnieks, modernists, vairākkārt viņa darbi tikuši izstādīti Leicester Galleries, tai skaitā 1920. gadā

Jākobs Epšteins. Liliana Šellija
Jākobs Epšteins. Liliana Šellija

(Attēlā: Jākobs Epšteins. Liliana Šellija(Lilian Shelley, 1892-pēc 1933, dziedātāja, izklaidētāja, modele Londonā), 1920, izstādīts Leicester Galleries izstādē 1920. gadā)

Jākobs Epšteins. Betija Meja
Jākobs Epšteins. Betija Meja

(Attēlā: Jākobs Epšteins. Betija Meja (Betty May, 1893-pēc 1955, britu dziedātāja, dejotāja, modela, pazīstama ka “Tīģersieviete”), 1918/1920, izstādīts Leicester Galleries izstādē 1920. gadā)
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti