#Grosvaldi1920. Ģimene «pašķīdusi» – katrs savā pasaules malā, darbā, liktenī

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

1920. gada maijā Grosvaldu ģimene ir “pašķīdusi" – katrs savā pasaules malā, savā darbā un liktenī. Oļģerds vada Latvijas pārstāvniecību Parīzē, Margarēta strādā Latvijas legācijā Londonā, Līna un abi vecie Grosvaldi – pārstāvniecībā Stokholmā, bet vecākā meita ar ģimeni atrodas Padomju Krievijā. Ģimenei šis laiks nav viegls, tā vēl joprojām nav attapusies pēc Jāzepa nāves, un ar Mēriju Krievijā nav iespējami nekādi kontakti. Grosvaldu rakstītās liecības – atmiņas, dienasgrāmatas un vēstules – liecina par šo laiku.

Digitālais projekts #Grosvaldi1919 vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Projekts turpinās ar 2020. gadā, sekojot Grosvaldu gaitām 1920. gadā.

Grosvaldu dzimtā ir:

  • Mērija Grīnberga jaunākā,
  • viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
  • viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
  • vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
  • viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
  • kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
  • gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
  • ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974) 
  • Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).

Maijs. 1. daļa

1. maijs

Margarētas Londonas piezīmes turpinās – viņa joprojām dzer fitīnu nervu sistēmas stiprināšanai, nu jau kopā ar vīnu, un izskatās arvien labāk. Tikko ir bijusi Džo – viņas dear one – dzimšanas diena.

Sūtniecībā viesojušās vairākas krievu militārpersonas un ļoti izbrīnījušās, ieraugot jauno sievieti ar skaistajām kājām uz balkona ar cigareti! Jā, tāda viņa ir – Grosvaldu jaunākā meita – jauna emancipēta pilsētniece, kas dzīvo viena pati Londonā, strādā algotu darbu, lasa avīzes un smēķē.

Margarēta Grosvalde #diary

1.5.
I drink wine and take pliytin – though surely not for my sake – and look better. Lida still lives in her small room in Russell Square. On my dear one’s birthday I got telegrams and thought of what it could have been like. General Miscin came here and looked at my feet, and I smoked on the balcony to Volkov’s intense amusement.

Margarēta Grosvalde, 1914. Jāzepa Grosvalda zīmējums
Margarēta Grosvalde, 1914. Jāzepa Grosvalda zīmējums

3. maijs

Margarēta aizrakstījusi vēstuli par Džo nāvi viņa armijas biedram, kādam leitnantam Gurlandam, kurš 16 mēnešus bijis kopā ar Džo Persijas un Kaukāza ekspedīcijā un ar kuru Margarēta tikusies jau pagājušā gada maijā Londonā. Šodien viņa saņem Gurlanda līdzjūtības vēstuli.

Lt. Gurlands pieminēts arī Jāzepa Grosvalda Persijas dienasgrāmatās – viņi kopā devušies staigāt pa pilsētu vai dzīvojuši vienā особнякъ.

Lūk, kāds amizants Džo ieraksts par Gurlandu 1919. gada aprīlī, kas diezgan labi raksturo arī militārās sadzīves ikdienu:

“Gurlands un Fyshers nopirka sev un mums 3 ēzeļus. Tagad mūžīgi joki – kad naktī šie brēc,  no teltīm dzird balsis – “Gurland, тебя  зовуть” jeb “Fysher, you sweetheart feels lonely”.

Jāzeps Grosvalds, “Kurds uz ēzeļa”, 1918.
Jāzeps Grosvalds, “Kurds uz ēzeļa”, 1918.

W. O. Gurland – Margarētai Grosvaldei

32 Kennigton Garden Square

Hyde Park – London W2

3 May 1920

Mīļā Grosvaldes jaunkundz,

Nevaru izteikt, cik ļoti mani satrieca Jūsu ziņa. Nabaga vecais Džo! Prātam neaptverami, ka pēc visa, kam mēs izgājām cauri, viņš ir dabūjis gripu ar tik fatālu iznākumu. Pieņemiet manus dziļākos un patiesākos līdzjūtības apliecinājumus – gan Jums, gan ģimenei. Domāju, ka nepārspīlēšu sakot, ka no visas mūsu grupas mēs viens otru vislabāk sapratām un viens par otru rūpējāmies.

Esmu tikko atgriezies no Krievijas, pēc briesmīga laikiem tur, izbēdzis no boļševiekiem.

Ja Jūs man to atļautu, es labprāt Jums personīgi piezvanītu šajās dienās un būtu pateicīgs, ja Jūs mani apciemotu – pēc trešdienas man der jebkura diena, izņemot nākamo sestdienu un svētdienu.

Patiesi Jūsu

W.O. Gurland

7. maijs

Oļģerds Grosvalds raksta lietišķu pateicības vēstuli Paulam Ašmanim, kolēģim Latvijas Ārlietu ministrijā, kurš palīdzējis viņam menedžēt Jāzepa nekrologu publikācijas Latvijas presē.

Oļģerds Grosvalds – Paulam Ašmanim

Parīzē, 7. maijā 1920

Ļoti godātais Ašman kungs,

Ļoti pateicos Jums par Jūsu sirsnīgiem līdzjūtības vārdiem. Esmu Jums arī ļoti pateicīgs par Jūsu pūliņiem sludinājumu lietā – sludinājumi bij pilnīgi tā nodrukāti, kā vēlējos. Te klāt pielieku Frcs 75. – (septiņdesmit piecus frankus) franču banku notēs, kurus lūdzu nodot saimniecības nodaļai. Tā kā nezinu droši acumirklīgā kursa, tad pagaidām sūtu šo zumu. Ja pēc apmainīšanas tomēr nepietiktu, lai segtu izdevumus (360 L. rubļu), tad laipni lūdzu man par to paziņot un tad es nekavējoši vēl sūtīšu. Ja kāds pārpalikums būtu, tad lūdzu nodot to Latvijas Sarkanam Krustam.

Ar sirsnīgiem sveicieniem,

Jūsu O. G.

[Ļoti godātam P. Ašman kungam, Informācijas Departamenta Direktoram, Rīga]

Pauls Ašmanis (1881, Koknesē – 1952, Vācijā) – LR Ārlietu ministrijas Informācijas departamenta direktors. Darbojies arī žurnālistikā, Rīgas Latviešu biedrības biedrs, ar Grosvaldiem kopā darbojies arī IPK laikā Bēgļu apgādāšanas Centrālkomitejā un Latvijas pagaidu Nacionālās padomes Ārlietu nodaļā.


7.5.

Margarēta Grosvalde #diary
Funny Ozols has been here and brought me a dress from Paris. I had written to Gurland and he came to see me to-day.

Kārlis Ozols
Kārlis Ozols

Funny Ozols – domāts Kārlis Ozols (1882–1941), Latvijas valdības tirdzniecības pārstāvis ASV. Pirms tam darbojies arī Latvijas delegācijā Parīzes Miera konferencē kā ASV latviešu delegāts un, pateicoties viņa proaktīvai darbībai, 1919. gadā no ASV tika iegūts pirmais valsts aizdevums. Ozols nošauts 1941. gadā Maskavas cietumā.

Viena no viņa meitām – Marija Ozola (1908–1997, ASV) bija precējusies ar Jāni Benjamiņu.

Ozols vairākkārt pieminēts Margarētas dienasgrāmatā, pēc kā varam spriest, ka viņš bieži atrodas darījuma braucienos starp Rīgu, Parīzi un Londonu un labi pazīst Grosvaldus.

Savukārt par Gurlanda personību sīkāk var lasīt 3. maija ierakstā.

8. maijs

Rīgas Latviešu biedrības biedri pirmo reizi pēc Neatkarības kara beigām sanākuši uz kopsapulci. Zaudējumi ir lieli, bet biedrība ir apņēmības pilna turpināt darbu. Vairākas biedrības struktūras tagad pārgājušas jaunās Latvijas valsts pārziņā. Kopsapulcē tiek izteikta pateicība arī ilggadējam Rīgas Latviešu biedrības priekšniekam Frīdriham Grosvaldam, kurš šo posteni pametis 1919. gadā un šobrīd ir Latvijas Republikas pārstāvis Zviedrijā.

Pastkarte ar Rīgas Latviešu biedrības jauno namu.
Pastkarte ar Rīgas Latviešu biedrības jauno namu.

Avīze “Baltijas Vēstnesis” sadaļā “Vietējas ziņas” ziņo:

“Rīgas latviešu biedrības gada sapulcē vakar bija sanākuši no vairāk par 330 biedriem 107. Pēdējās pilnās biedru sapulces protokolu no 1918. gada 22. decembra pieņēma vienbalsīgi un bez runas. Priekšnieka vietnieka A. Krastkalna uzaicināta sapulce godināja ar piecelšanos mirušo runas vīru I. Zālīša un Birznieka piemiņu un izteica savu pateicību bijušam priekšniekam Fr. Grosvaldam par viņa darbību, pēc kam apstiprināja runas vīru lēmumus, pēc kura tika noteikta tekošam gadam 10 rbļ. liela biedru nauda. Tad nolasīja pārskatu par biedrības darbību pēdējos piecos gados. Pa šiem kara gadiem materiāli biedrība daudz zaudējusi, sevišķi lielnieku un Bermonta uzbrukuma laikā. Teātris un muzejs pārgājuši valsts īpašumā. Daudz glābis, sevišķi postošā lielnieku laikā, M. Siliņš muzejā un Misiņa bibliotēkā, bet Brīvzemnieka rakstu komisijā gājuši daudz numuru pazušanā. Skola Kalnciema ielā bija jāizbeidz un pārvērsta par pilsētas pamatskolu. Mūzikas arhīvs iznīcināts. Zaudējumi pārsniedz 28,000 rbļ., neskaitot nama bojājumus.”

Baltijas Vēstnesis, 1920. gada 8. maijs.
Baltijas Vēstnesis, 1920. gada 8. maijs.

Frīdrihs Grosvalds bijis Rīgas Latviešu biedrības runasvīrs kopš 1879. gada, bet no 1885. gada līdz 1919. gadam – RLB priekšnieks, ilgāko posmu RLB vēsturē. Viņa vadības laikā tiek dibināta Derīgo grāmatu nodaļa, notiek vērienīgā 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde, kā arī III un V Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Grosvalda vadībā pēc 1908. gada ugunsgrēka tika uzcelta jauna Rīgas Latviešu biedrības ēka – tāda, kādu mēs to pazīstam šodien – gaišs neoklasicimas nams pēc Laubes un Poles projekta ar Rozentāla veidoto panno, kurā  Pērkons, Potrimps un Pīkols simbolizē kultūras mērķus –  skaistumu, spēku un gudrību.

Frīdrihs Grosvalds kā skolots jurists un prasmīgs kompromisu mākslas meistars (par ko gan cienīts, gan kritizēts) izvadīja Rīgas Latviešu biedrību arī caur 1905. gada notikumiem.

Matīss Siliņš (1861–1942) –  skolotājs, etnogrāfs, latviešu nacionālās kartogrāfijas pamatlicējs, tulkotājs.

 Darbojies RLB Zinību komitejā, bijis  Rīgas Latviešu biedrības Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja pārzinis (1903–1924), Valsts Vēsturiskā muzeja (tagad — Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs) vadītājs (1924—1934).

Miris 1942. gada 7. martā Rīgā. Viņa bērēs 15. martā Rīgas I Meža kapos piedalījusies arī Mērija Grīnberga jaunākā, tolaik Valsts Vēstures muzeja darbiniece.

Jāņa Rieksta Frīdriha Grosvalda portreta reprodukcija avīzē "Baltijas Vēstnesis".
Jāņa Rieksta Frīdriha Grosvalda portreta reprodukcija avīzē "Baltijas Vēstnesis".

11. maijs

Grosvaldu vecākā meita Mērija Grīnberga kopā ar ģimeni – vīru, mācītāju Jāni Grīnbergu, un bērniem – mazo Mēriju un Emanuelu, 1920. gadu pavada Krievijā, Krievijas latviešu kolonijās Novgorodas apriņķī. Šo gadu viņi praktiski nodzīvo bez naudas, pārtiekot no tā, ko latviešu draudžu zemnieki viņiem samaksā graudā.

 Par šo laiku savā dzīvē Mērija Grīnberga vecākā vēlāk uzrakstījusi atmiņas, kuras glabājas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā un šobrīd tiek gatavotas publicēšanai izdevniecībā “Latvijas Mediji”.

Piedāvājam mūsu lasītājiem ielūkoties Mērijas Grīnbergas atmiņu fragmentos.

Lūk, Mērija kolorīti apraksta savas ģimenes izskatu un apģērbu šajā dzīves posmā.

Mērija Grīnberga vecākā (dzimusi Grosvalde) #Atmiņas

Meri* bija ģēnijs slēgt draudzību. Kaut viņa bija maziņa, bet vienmēr prata izvēlēties atbilstošu sarunas tēmu. Viņa bez bailēm nostājās pretim lielām saimniecēm, vērtēdama tās apskatīja un tad sākās.

Vīram mūsu saimnieks baznīcas braucienam no rīta bija palienējis savu labāko garo, melno kažoku. Galvā viņam bija tā pati skaistā bajāru cepure no Sjoliem, nabaga zēnam** bija divi vasaras mētelīši viens uz otra, dūraiņi, sašūti no vilnas audumu atliekām. Viņa lepnums – ausainā cepure no baltas trušu ādas, virsū pelēks flanelis. Tādas šuva bērnunama iemītniekiem. Šo cepuri no savas iekrātās naudas viņš par 300 rubļiem nopirka kooperatīvā. Līdz tam laikam viņš kā cepuri valkāja zaļi rozā strīpainu kafijas kannas sildītāju. Kādu dienu viņš kooperatīvā ieraudzīja šo ādas cepurīti. Mēs jautājām cenu, tā par izbrīnu nebija liela. Laipnā pārdevēja teica, ka uz šo cepuri tiesības būtu viņas tuvam radiniekam, ja viņš atkāptos, tad viņa cepuri atstātu manam dēlam. Viņa pamanīja uz viņa galvas segu un teica: „Ar tādu taču neērti.” Kad mēs pēc dažām dienām atnācām, dēls dabūja cepurīti. Nabaga Mērijai bija adīta dzeltena vilnas jaka un plāns vasaras mētelītis. Laikam arī kāda adīta cepurīte. Man mugurā bija Margrietas zilais, ne pārāk biezs rudens mētelis un viņas no dzelteniem zīda diegiem tamborēta cepure, kurā siltumam bija ieliktas pakulas. Meri jau Sjelos bija paspējusi iegūt baltus cimdus ar lillā acīm. Nevienam no mums nebija galošu. Mūsu zeķes bija lāpītas ar drēbju restēm un šņorītēm, uz kurām vasarā mēs kārām žāvēties baravikas. Bet to par laimi neviens neredzēja.

* Domāta viņas meita, Mērija Grīnberga jaunākā (1909–1975)

** Mērija dēls Emanuels Grīnbergs (1911–1982)

Mērija un Jānis Grīnbergi ar bērniem Mēriju un Emanuelu Pēterbugrā, 1918. gads.
Mērija un Jānis Grīnbergi ar bērniem Mēriju un Emanuelu Pēterbugrā, 1918. gads.

12. maijs

Šodien vēl viens fragments no Mērijas Grīnbergas vecākās atmiņām par ģimenes dzīvi Krievijas latviešu kolonijās 1920. gadā. Mērija atmiņas nav datējusi, konkrētus notikumu datumus iespējams saprast tikai pēc svinamām dienām vai svētkiem. Šis ieraksts attiecas uz 1920. gada pavasari, kad Grīnbergi dzīvo latviešu kolonijā Dubrovā.

Mērija Grīnberga vecākā (dzimusi Grosvalde) #Atmiņas

Saule sāka spīdēt arvien siltāk un atnāca pavasaris. Mūsu ūdens akā kļuva dzeltens ar nepatīkamu piegaršu. Tik patīkama, ērta un maza aka tieši mājas priekšā zem ābeles visu laiku lietota ziemā (izņemot mēness gaišās, ļoti aukstās naktis), tagad, kad sāka kust, atdeva visas vircas, kas ap aku un tālāk pagalmā bija iesūkušās zemē un daļa no tām arī akā. Pamazām akas ūdens kļuva nelietojams. Mums ienāca prātā ēdienam izkausēt sniegu. Visapkārt pļavās vēl gulēja lielas sniega kupenas. Mērija un Manuels* ar lielu koka karoti un mazu somu piena kanniņu apbruņoti gāja meklēt tīru, baltu sniegu. Vēlāk Pēterpilī, kad ziemā visi ūdensvadi bija aizsaluši vai sabojāti, bērni pa logu izkāpa uz balkona un savāca sniegu virtuves vajadzībām. Es skaidri redzu Meri nonēsātajā brūnajā ziemas mētelītī ar rozā pogām, par kurām viņa revolūcijas laikā bija ļoti lepna. Kā viņa saliekusies stāv aiz Augusta** vecās mājas un ar lielu koka karoti liek sniegu spainīti, ko brālis pacietīgi tur. Viss ēdienam un cepšanai nepieciešamais ūdens tika izkausēts no sniega.

*Meri un Manuels – tā Mērija sauc savus bērnus, Mēriju jaunāko un Emanuelu.

**Latviešu kolonijā Dubrovā Grīnbergu ģimene dzīvo pie saimnieka Augusta Silmaļa un viņa ģimenes.

Mērija Grīnberga vecākā ar bērniem Mēriju un Emanuelu Pēterburgā pirms I Pasaules kara 1913. gadā.
Mērija Grīnberga vecākā ar bērniem Mēriju un Emanuelu Pēterburgā pirms I Pasaules kara 1913. gadā.

14. maijs

Līna Grosvalde, kas strādā Latvijas legācijā Stokholmā kā sūtņa Frīdriha Grosvalda sekretāre, raksta māksliniekam Konrādam Ubānam.

 Ubāns bija Jāzepa Grosvalda draugs un domubiedrs, Jāzeps viņu uzskatīja par talantīgāko no jauno mākslinieku neformālās apvienības “Zaļā puķe” – savā dienasgrāmatā par Ubānu Džo raksta: “Ubāns katrā ziņā ir ģeniāls jauneklis, jo jau tagad ar saviem deviņpadsmit gadiem nāk ar tādu techniku un kompozīciju, ka atliek tikai nobrīnieties – nekad neredzējis ārzemes,  viņš uztaisījis  pavisam rafinētu Corot–Combet maisījumu!”.

Laika posmā starp 1915. – 1917. gadu abu jauno mākslinieku starpā notiek sarakste, daļa no tās ir saglabājusies un atrodas Konrāda Ubāna fondā Latvijas Valsts vēstures arhīvā, ar kuru laipnu atļauju publiskojam šo Līnas Grosvaldes vēstuli.

Diemžēl Ubāna vēstule Līnai nav saglabājusies – no Līnas atbildes varam noprast, ka Ubāns rakstījis par Jāzepa Grosvalda mākslinieciskā mantojuma likteni un interesējies par izstādīšanās iespējām Zviedrijā. Līnas atbildes vēstule ir gara – šķiet, viņai ļoti gribējies ar kādu izrunāties.

Līna un Marija Grosvaldes Stokholmā, Strandvägen 9, kur atradās Latvijas legācija.
Līna un Marija Grosvaldes Stokholmā, Strandvägen 9, kur atradās Latvijas legācija.

Līna Grosvalde – Konrādam Ubānam

Stokholmā, Strandvägen 9

14. 5. 1920.

Labais Joe draugs!

            Liels paldies Jums par sirsnīgo vēstuli un visiem pielikumiem – es bieži par Jums domāju šinī laikā, jo zinu, kā Joe Jūs cienīja un cerēja arvien uz Jums – un zinu arī, kā Jūs Joe saprotat. Par to runāt, kas viņš mums bija, mūsu starpā nav vietā – mēs viņa draugi bijām, esam un paliksim. Ņemsim no viņa visu, ko viņš taisījās mums dot un kopsim to viņa garā, lai viņa iesāktais darbs paliktu arvien pie mums – man vienādi uznāk bailes, lai viņu nenobēdinātu ar domām un darbiem, kas viņam nepatika. Jūs viņu atminiet no strēlnieku laikiem un īsi priekš Rīgas okupācijas. Bet tagad viņš bija arvien audzis, viņa mīļā sirds un laipnās acis visu saprata un redzēja arvien jo dziļāki. Viņa slimā kāja mūs piespieda smaidīt līdz ar viņu, kaut bija bezgala žēl viņu redzēt sākumā uz kruķiem – vēlāk viņš jau labāki staigāja un janvārī esot jau sācis skriet. Kad viņš pārbrauca no tāļumiem, viņš mums visu laimi un bagātību atnesa, aizdzīdams visas nepatikšanas ar saviem bagātiem stāstiem un rādīdams savas skices. Nu viņš gāja, mums jāpaliek.

Es vēl dzīvoju it kā sapnī, ka viņš kaut kur tāļumā un drīz būs, un es viņu satikšu… Tā var mānīt sevi pa dienu, bet naktī sēdus uzmostos – sirds apstājas un skaidri priekš acīm stāv vārdi: Joe miris!

Zinu, ka Jūs mūs saprotat.

Lai mēs runātu par laicīgām lietām. Man ļoti patīk un es ļoti pateicīga, ka taisni Jūs rīkojaties ar Joe gleznām. Neesmu runājusi ar vecākiem – mans tēvs gan laikam neiemaisīsies, jo mēs visi uzskatām, ka lielākā teikšana būs laikam Margaretai un Oļģerdam, kuri kopā ar manu māti sapratīsies. Ar mamiņu tagad nemaz nevarēju runāt par šo lietu. Viņa visu nedēļu bija tik nervoza, ka nedrīkstēju neko teikt.

Jūsu vēstule rādās rakstīta 25. martā, bet saņēmu to tikai nupat 9. 5., laikam viņa Departamentā nokavējusies. Tik drīz, cik varēšu, sākšu runāt. Bet manas personīgās domas: - vislabprātīgāki visu paturētu mēs paši, bet ja kas ir jāatdod, lai spriež citi manējie. Svešiem, privātpersonām gan nevajadzētu neko pārdot un dot, ja iet tautā, tad arī tiešām priekš visiem. Sadabūt bildes un skices priekš izstādes ļoti grūti. Neviens neriskēs no mazākā zīmējuma šķirties, jo laiki tik nedroši un nekad nezin, vaj atkal sagaidīs zīmējumu mājās. Tādā ziņā ar ļoti patīkami zināt Jūs Rīgā, jo Jūs “mantkārīgi” kā mēs ar mīlestību glabāsiet, kas nekad vairs nav dabūjams. Tās manas domas.

Ko nauda nozīmē – mīlestība nav samaksājama. Un pat nezinu, vaj man personīgi varētu ar kaut kādu zumu vilināt jeb kaut kādi piespiest šķirties no vecā Pētertorņa vecā Rīgā – vienīgā mazā skicīte, kas man te Stokholmā līdz. Bet saprotu ar, ka kaut kas būs jādara un ja zināšu ko noteiktāku, ziņošu Jums.

            Jūs man prasiet ko par zviedriem! Man jāsaka, nezimpātiski ļaudis. Richards Zariņš varētu še jauki dzīvot, strīdēties, intrigot un smieties par citiem.* Kaut man ir kādi labi draugi, es tomēr neieteicu nevienam sapņot par Zviedriju un zviedriem ticēt. Kas attiecas uz mākslu un māksliniekiem, tad še svešiem ļoti grūti. Laikam Malvīne**arī dusmīga uz mani, jo es viņai rakstīju par sliktām kritikām, ko še svešiniekiem raksta, baidīdamās, ka viņa ar dziesmām grib “iepriecināt” zviedrus. Velti cerēt še kādu iespaidu atstāt, jo še sabrauc pasaules slavenākie, jo krona augsti stāv un katrs grib Vācijā saukties par miljonāri. Tā tad arī kritika to sapratuse, un ar tiesību un bez viņas peldama un lamādama māksliniekus. Ar gleznotājiem un skulptoriem citādi. Bet izstādes izstāžu galā – gan privātos salonos, kuru ļoti daudz, gan Akadēmijā, Nacionālā muzejā, Liljevalls’ Konsthall u.c. Es rudenī biju beidzamā iestādē – ļoti futūristiskas un “modernas” gleznas, labākie modernie zviedri, no šejienes, no ārzemēm. Pa daļai interesanti, pa daļai bēdīgi. Cilvēki, kas tiešām vēl zīmējuši gadu atpakaļ, sāk salipināt “gleznu” no grāmatu vākiem, matiem, citroniem un pudeļu zīmēm – zinamas “nature morte”. Man gan liekas, ka tāda nature tiešām ir morte, - bez mūžīgās dzīves aiz gleznas. 1. Muzejā un 2. Akadēmijā izstādītas: 1. franču kolekcijas – Degas bija ļoti interesants, gleznas no paš pirmajām, zīmējumi no paš beidzamajiem. Bija arī citas, bet es tagad lēnām sāku pierast atkal pie mūzikas, gleznas vēl nevaru skatīties. 2. izstādīja vecus holandiešus – likās visi sazagti pa karulaiku, jo izstāde nāca no Vācijas. Tad bija daudz Repina gleznas vienā vietā. Mums bieži pienāk ielūgumi uz vernissage – tas ir kundzei, no kuras mēs īrējuši dzīvokli, bet nav gribas iet. Izstādes velkas 2 nedēļas, izdevumi būs lieli, ienākumi nav paredzami, jo gandrīz visi piemaksājot. Ja vienreiz vienam laimējas, tad viņš tas vienīgais uz ilgu laiku, bet tā ir hazardspēle. Zviedriem galvenais ir punšs un aukstie uzkožamie priekš ēdiena. Man paziņas dēļ propagandēšanas nav. Viens žurnālists – kas ar ironisku smaidu arvien par Latviju runā, - viens zviedris, kas varbūt pazīšanās dēļ aizies, neko nesaprazdams no mūsu zemes un mūsu bildēm, - citi pat negribēs neko saprast. Man liekas, ka vēl mums drusku ar Zviedriju jāgaida. Varbūt pēc kāda laiciņa varēs ar Norvēģiju sākt, tur liekas ļaudis laipnāki.

            Nu sarakstīju Jums garu šripti lielā steigā ar lielām galvu sāpēm. Jā, nu par daudz neprātīgu domu, Jūs, cerams, nevienam nestāstīsiet. Un, ja Jums nepatīk manas domas par Zviedriju, tad arī neapbēdinājiet citus. Nogaidīsim, varbūt ka kādreiz kas izdosies. Vasarā, līdz 15. zept. tā kā tā Stockholma izmiruse. Un es pagājušajā 28. jūlijā iebraucu no dzīves pilnās un priecīgās jaukās Londonas šinī Mертвые души Stockholmā. Cik daudz bija sapņots par Zviedriju un zviedriem – ja padzīvo, tad sāk skatīties ar citām acīm!

            Ja Jums iznāktu sarunas ar slaveno “ģenerālštāba kapteini” Gesta Melin***, tad brīdinu arī Jūs no viņa. Tas cilvēks nav gluži normāls, nerunā taisnību un prot iestāstīt, ka viņam tās labākās saites še. Es viņa tuvākos famīlijas apstākļus pazīstu, viņš “glābj” Latviju tikai tādēļ, ka viņam še nav palikšana, jo viņš pat nav skolu beidzis un stāvoklis vairāk nekā nedrošs. Viņš avīzēs var ievietot kādus rakstus, bet tas ir viss. Ja Malvīne, piemēram, domās, ka viņš viņu “iefīrēs” labākās aprindās še un sagatavos “norby”(?) priekš koncertiem, tad tas tikpat nepareizi, kā viņa stāsti, ka viņš esot “mūsu attache” un ziņas avīzēs Rīgā: ka viņš “apceļojis Zviedriju” ar priekšlasījumiem, kurus publika ar “lielāko interesi” uzņēmuse. “Apceļošana” bij brauciens pie Grosmammas uz Göteborgu, lai izspiestu naudu un “ar lielāko interesi” bij sanākuši ar visām brīvbiļetēm 25 cilvēki. Tādi tie kungi zviedri. Izņēmumi tādi, kas kādu laiciņu nodzīvojuši Krievijā, Anglijā un Amerikā. Bet Melins avantūrists.

Rakstiet man atkal, ļoti priecāšos. Paldies Jums par saprašanai, par sirsnību un paliekat arvien Joe un mūsu draugs – kā es Jūsu.

Lina Grosvald.

Līnas Grosvaldes vēstule Konrādam Ubānam.
Līnas Grosvaldes vēstule Konrādam Ubānam.

*Grafiķim Rihardam Zariņam (1869 –1936) bija vairāki konflikti ar Jāzepu Grosvaldu un jauno mākslinieku–modernistu kopu (Konrādu Ubānu, Jēkabu Kazaku, Romānu Sutu u.c.) – konservatīvajam klasiķim nebija pieņemamas modernisma vēsmas latviešu mākslā, un tās tika izsmietas un parodētas bez žēlastības, aizvainojot jaunos māksliniekus. Skaļākais skandāls, kas ieguva apzīmējumu “Kasparsoniāde” bija Zariņa un Romāna Tillberga iniciēta parodijizstāde  par Rīgas mākslinieku grupas pirmo izstādi (sk. marta ierakstus) – maskējoties ar mākslinieka Reinholda Kasparsona vārdu, tajā bija izstādītas īpaši izstādei tapušas gleznas “bumbisma” – izdomāta “jauna modernisma virziena” stilistikā. Savukārt 1920. gada 22. oktobrī Rīgas Latviešu biedrībā Zariņš un Tillbergs sarīkoja priekšlasījumu “par akūtiem mākslas jautājumiem”, kura mērķis bija  “atmaskot” modernismu un modernistus, pierādīt sabiedrībai, ka karalis ir kails. Rīgas mākslinieku grupa šo skandālu smagi pārdzīvoja, bet Jēkabam Kazakam šajā laikā strauji pasliktinājās veselība un neilgi pēc tam viņš mira.

** Dziedātāja Malvīne Vīgnere-Grīnberga (1871–1949), Grosvaldu laba paziņa.

*** Gesta Mellins (pieminēts arī februāra ierakstos), Zviedrijas pavalstnieks kapteinis Gesta Mellins Neatkarības kara laikā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. Pēc atvaļināšanas no dienesta Latvijas armijā Mellins uzturējis aktīvus sakarus ar Latvijas pārstāvniecību Zviedrijā, darbojas Latvijas un Zviedrijas presē, raksta par Latviju. 30. gados saikne ar Latviju zūd.

Vairāk par Gestas Mellina personību var lasīt Dr. hist. Ērika Jēkabsona rakstā  “Zviedru brīvprātīgais Latvijas armijā” LV portālā 16.10. 2015.

**** Grūti pateikt, ko Līna domājuši ar šo vārdu. Versija –  "Norr" zviedru valodā ir Ziemeļi, iespējams, viņa domājusi "ziemeļniekus" vai apspēlējusi "Norrmalm" - Stokholmas centrālā rajona nosaukumu, kurā dzīvo turīgākie zviedri.

“Trīs mākslinieki no latviešu renesanses” – no kreisās Konrāds Ubāns, Kārlis Johansons, Valdemārs To...
“Trīs mākslinieki no latviešu renesanses” – no kreisās Konrāds Ubāns, Kārlis Johansons, Valdemārs Tone. No Jāzepam Grosvaldam nosūtītas vēstules, 1917.

15. maijs

Ieraksts Margarētas dienasgrāmatā.  Mme Alvarez ir  franču-peruāņu izcelsmes kontralts Marguerite d’Alvarez – un arī Džo pēdējās draudzenes Marie Le Butt jaunākā māsa. Droši vien koncerts apmeklēts kopā ar Marī, ar kuru pēc brāļa nāves Margarēta Londonā uztur kontaktus, un droši vien arī tāpēc asaras.

Margarēta Grossvalde #diary

15.5.
I went to Mme Alvarez’ concert and could hardly refrain from crying aloud. It was beautiful – but my heart is nearly breaking with all that I want to tell Joe – and I have nobody to talk to. My heart is a strange mixture – I take pleasure in sunshades and underwear, and I cry in the Park and over the star that looks at me in bed.

Par Marie Le Butt personību skatīt 16. 02. ierakstu, savukārt šo Margarētas  dienasgrāmatas ierakstu varat baudīt kopā ar Marguerite d’Alvarez balsi!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti