#Grosvaldi1920. Februārim beidzoties, Grosvaldi cenšas sadzīvot ar Jāzepa nāvi

Digitālais projekts #Grosvaldi1919 vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Projekts turpinās ar 2020. gadā, sekojot Grosvaldu gaitām 1920. gadā.

Grosvaldu dzimtā ir:

• Mērija Grīnberga jaunākā,
• viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
• viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
• vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
• viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
• kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
• gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
• ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974) 
• Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).

12.02.1920. – 27.02.1920

Savu līdzjūtību Margarētai un Oļģerdam pauž arī rakstniece Anna Brigadere – viņa ir Grosvaldu ģimenes draudzene, bieža viešņa Teātra bulvāra jour fixe, visu Grosvaldu cienīta, mīlēta un augsti vērtēta autore. Brigadere pazinusi Džo no agriem gadiem, Jāzeps viņai rādījis savus agrīnos literāros mēģinājumus, un tieši viņa (pārmaiņus ar Kārli Krūzu) sacerēja divrindes Jāzepa Grosvalda ilustrētajai ābecītei, kas tapa kā dāvana māsas Mērijas bērniem Mērijai jaunākajai un Emanuelam 1914. gada Ziemassvēkos.

Anna Brigadere –  Margarētais Grosvaldei

Mīļā Margaret!

Ak, kāds satriecošs notikums!

Nav vairs Joe, šī mīļā jaukā cilvēka. Cik Jums grūti, jo zaudējat varbūt Jums visvairāk mīļo brāli, tuvāko draugu un bērnības rotaļu biedru. Jūsu pagātne saistīta ar Joe, katra saulaina bērnības atmiņa, katra agra dzīves prieka izpausme – Joe mīlestības pilns, visu saprotošs un – tik jauns vēl – gaišs un harmonisks kā reti kurš. Nu vijas atmiņas tik smeldzoši sāpīgas – nu Jums liekas it kā aizgājējs būtu paņēmis sev līdzi visas dzīves bagātības. Bet tas tā nav. Jūs redzēsat, cik liels viņš vēl devējs – ka no rūgtajām sāpēm Jūs iegūsiet dziļu skaidrību un ticības papildinājumu. Sakari nav pārtraukti, kamēr dvēsele spēj mīlēt, bet jo zaudējums bij lielāks, jo lielākas mīlēt spējas tā iegūst. Tas ir katra zaudējuma dievišķais mantojums.

Man teica, ka Jūs viena pate esat Londonā. Kaut būtu Jūs še! Cik labprāt glāstītu Jūsu roku, teiktu mīļus vārdus. – Lai Dievs jums dod daudz spēka!

Ar dziļu līdzjūtību

Anna Brigader

Anna Brigadere - Oļģerdam Grosvaldam

Ļoti cienītais Grosvalda kungs!

Dziļi satriecoša, neticama, nepieņemama prātam un sirdij izlikās Joe nāves ziņa avīzē. Tuvā atmiņā viņš man! Gaismas, cerības pilns! Gaidīju, vaj nebūs maldi, vai neatsauks šo vēsti – bet velti!

Es tak viņu pazinu no jaunekļa laikiem, no tiem laikiem, kad pats – zaļokšņā spēkā, dvēseles dievišķā skaidrībā, redzēju, kā viņa ceļš uz augšu ritēja un par viņu priecājos.

Viņš man lasīja priekšā literārajos mēģinājumos, rādīja pirmās etīdes – nevienas reizes neatceros, kur Joe nebūtu pārsteidzis ar kaut ko jaunu, svaigu, īpatnēju: jaunas ģeniālas dvēseles priekam atbalsojās prieks.

Mīļš man Joe, ļoti, ļoti mīļš!

Jūs atstājat viņa mantojumu Latvijai? Jūs rakstīsat arī par viņu, bez šaubām?

Dziļi līdzi jūtot,

Anna Brigader

13.02.

Šodien jūsu uzmanībai ļoti interesants dokuments – Oļģerda Grosvalda oficiāls apstiprinājums Bībeles citāta tulkojumam no latviešu valodas, rakstīts Perlašēzas kapsētas amatpersonai. Oļģerds tika pasūtinājis Džo atdusas vietai piemiņas plāksni ar rindām no Jāņa evaņģēlija "Es dzīvoju, un jums būs dzīvot". Acīmredzot, francūži pieprasījuši skaidrojumu, kādā valodā ir uzraksts un ko tas vēsta...

Parīze, 1920. gada 13. februāris
8 Avenu de Camoëns
Kungs,
Atbildot uz jūsu šī mēneša 12. datuma vēstuli, man ir gods Jūs informēt, ka uzraksts, kurš pasūtīts Perlašēzas Kolumbārija apbedījuma nišai Nr. 4465: “Es dzīvoju, un jums būs dzīvot” ir latviešu valodā. Tas ir Bībeles pants un tā tulkojums ir: “Je vivrai, et vous devrez vivre”.
Lai sertificētu tulkojuma pareizību, šī vēstule tiek apzīmogota ar Latvijas pārstāvniecības zīmogu un es to pašrocīgi parakstīju.
Latvijas Pārstāvniecība Parīzē.
O. Grosvald
Latvijas Republikas pārstāvis pie Francijas Valdības.
1 pielikums: 1 lūgums uzraksta uzstādīšanai
M. J. Poulain
200, rue de la Roquette,
Paris

14. 02.

Rakstniece Anna Bigadere nosūtījusi līdzjūtības vēstuli sakarā ar Jāzepa nāvi arī Grosvaldiem Stokholmā – kā vārda meistare un kā Grosvaldiem tuvs cilvēks, ģimenes draugs, kas arī kā lietpratējs spēja novērtēt Džo īpašo apdāvinātību, viņa ir atradusi īstos "dimanta vārdus" – trauslus un stiprus vienlaikus.

Anna Brigadere Rīgā – Grosvaldu ģimenei Stokholmā
Dārgie draugi!
Kur tik lielas sāpes runā savu nesaudzīgo valodu, tur grūti atrast vārdus. Kā lai pieskaras tik dziļi sagrauztām sirdīm! Es zinu, kas jums visiem bij Joe, mīļais, gaišais Joe, vienlīdz dārgs mātei, tēvam, māsām un tādēļ dziļi saprotu to rūgto sāpju mēru, ko tagad izbaudāt. Jo katris, kas nācis tuvākos sakaros ar mīļo nelaiķi, ir ieguvis neizdzēšamus iespaidus, – zin vēl jo vairāk šīs bagātās dvēseles sirds tuvinieki. Ar dziļu mīlestību piemin viņu Rīgā draugi, pazīstami, mākslinieki, un visi skumst par pāragro nāvi.
Kā es viņa atceros! Cik sirsnīgs un dižens cilvēks! Tik īsts var būt tikai ģeniālas dabas. Ar kādu nedalītu mīlestību viņš varēja nodoties katram darbam, katrai iejūsmai! Vai tās bij bilžu rīmes Čāpiņai[1], vaj sekretāra pienākumi Palīdzības Komitejā, vaj dekorācijas leļļu teātrim, vaj dziļi traģiskās bēgļu gleznas – visur īpatnība, aizrautība, darba prieks, dzīves slāpes.
Viņa nozīme kļūs īsti redzama tikai tad, kad būs savākti vienkopus visi viņa dzīves darbi, kas nu tagad visu Jūsu sāpīgais, bet dārgais pienākums.
Iedama gar Jūsu māju, ikreiz garā jautāju: kad atgriezīsaties? Un par vienu nu jau sāpīgā atbilde: Ak, nekad vairs!
Sirdsviedumu jums: mīļajai Līnai, cienītam Grosvald kungam, un Tev, dārgā, dziļi ievainotā mātes sirds!
Jūsu Anna

15.02.

Margarēta Grosvalde #diary
Tagad te strādā Kalķis, un šodien piebrauca Sutta[2] ar mīļu vēstuli un avīzēm. Ir vieglāk ciest, ja redz, ka arī citiem sāp – pat Barķera[3] vārdi tik neizsakāmi mīļi.

16.02.

Mamiņas jeb Marijas Grosvaldes vēstuļu terapija turpinās – no rīta top gara un emocionāla vēstule Oļģerdam ar solījumu tik drīz vairs viņam nerakstīt. Jau pēcpusdienā top nākamā, kas sākas ar vārdiem "Nupat šodien tev rakstīju, ka nerakstīšu tik drīz – un sēžu atkal un rakstu"...

1. vēstule.

Marija Grosvalde Stokholmā – Oļģerdam Grosvaldam Parīzē

Mīļais Ogier,

Pāri vārdos, mūsu adrese ir Strandvägen 9 no 1. novembra sākot. – Tavi sekretari to nezina. Par ukraiņiem nebēdājies, viņi aizbrauc. Būsim pēdīgo reizi bijuši ar viņiem. Saproti, mīļais Ogier: zviedri ļoti nelabvēlīgi, tur būtu daudz ko teikt. – Amerikāņi, angļi, franči ir gan pieņēmuši tēva vizītes, bet neatbildējuši, jeb caur 2. priekšstāvjiem. Mr. Herme [Francijas konsuls] vienādi uzņēmām. Tagad te ir bijis viens kapteins Richard, tas mums rakstīju, tam atbildēju. Tu gan tēvu pazīsti, viņš mūs jau nesauks, kad Richards bija, viņš viņu pieņēma ar Melin[4] klātbūtni.- Man jau būtu ļoti patīkami piepalīdzēt šinī ziņā. Varbūt nākoš nedēļ uzlūgsim poli.

Bet uzbāzties taču nevar un visi mūs ignorē. Tikai Ukraine nāca mums ļoti pretim, un tagad Ukr. aizbrauks.

Viņš ir izglītots jurists un sieva kā jau dienvidniece, ļoti viesmīlīga bija. Es jau arī vairāk jokojot par viņiem stāstīju. Bet ko lai ar tēvu iesākam, viņš apģērbj morning coat pie citām biksēm un iet vizītē. Šodien viņam liekam priekšā pastellēt sev kārtas ar melnu ranti, viņš saka, man nevajag. Nevajag, saprotams, bet ja dzīvo dipl.[omātiskajās] aprindās, ir tomēr arī caur to jāpierāda cienību pret aizgājušo.

Mīļais Oļģers – neņem tu manus vārdus nekad ļaunā, man laikam ir par daudz tā plastiskā stila, pie tā neesmu vainīga. Par to jaunības sceni Joe pats man ir darījis vienīgo pārmetumu, ko es no viņa esmu dzirdējusi un es sev to pārmetu. Viņš sacīja, ka toreiz neviens par viņu nav rūpējies. – Man tas ļoti žēl, biju slima, un veļ akla un kliba un dumja. Lūdzu, piedodi man, ja esmu Tevi apbēdinājusi. Šo nakti pirmo reizi redzēju viņu sapnī, no tālienes, pelēkā apģērbā ar gludiem matiņiem. Un tu domā, ka man viegli – domas, ka nav vairs cerību viņu redzēt, viņa darbam sekot --------------- prātu var zaudēt. Es nemaz nevaru izteikt, kas viņš man bija. Saprotams, tev bija tas grūtākais, redzēt visu.--------

Es nevaru nekā cita teikt kā: mīļais Oļģerd. Tu zini gan, ka man ir mātes sirds, nekas cits tur nav iekšā kā mani bērni, lai viņi būtu pieauguši. Pateicos tevim par visu, ko tu esi darījis un cēlis, viss bija labi.

Nu gan tevim tūliņ nerakstīšu no bailēm Tevi apvainot vai apbēdināt. Nepārproti arī citas vēstules!

Marija Grosvalde Stokholmā – Oļģerdam Grosvaldam Parīzē

Mīļais Ogier! Nupat šodien tev rakstīju, ka nerakstīšu tik drīz – un sēžu atkal un rakstu pirmā klusā brīdī, kad viena pate esmu. Man tik ļoti, ļoti žēl, ka esmu tevi apbēdinājusi, piedod man! Tu saproti, ka mans Joe man vēl dienu un nakti priekš acīm visos veidos un visos dzīves brīžos, ka redzu viņa laipnību un redzu arī viņa bēdas. Tik drīz, ka Lina iziet, birst asaras un skan vaidi – tikai kad jāraksta vai citādi jāstrādā, var klusu ciest. Esi pārliecināts, ka esmu visus Tavus rīkojumus sapratuse un cienījuse, vienādi tikai vislabākā saprašanā. Labi, ka jūs abi, Margareta un tu, varējāt tur būt, labi arī, ka pazīstu Pere Lachaise. Tici man, arī man puse un vairāk no dzīvības miruse, jo viņš taču bija mans vēl citādā ziņā kā jūsu.  Ka viņš gulēja uz tēva gultas, kamēr es savā viesistabā pēc grūta brīža – es atminos, cik muļķīga es biju savā priekā un lepnumā, kā sacīju uz Dr. Stryck: jetzt ruhe ich nicht, bis Sie auch einen Sohn haben!![5] Kad tā domā, cik dumja Tava māte varēja būt. Bet Strycks gaidīja dvīnīšus, un es biju tik priecīga par to ziņu, ka ir dēls. Ak Dievs, viņš bija tik kluss un tik labs, nekā nezinu no viņa pirmā laika. Viņš vienādi savu celiņu gāja pats nesūdzēdamies, nevaidēdams. Nekad, nekad man bēdas netaisīdams. Svētdienu lietot un izmantot no viņa esmu mācījusies, viņš vienādi sacīja: man vēl tik daudz darba – un tad viņš gatavoja teātrus un spēlēja, un lasīja, un ar slimo roku man rakstīja Conrad F. Meyer[6] dzejoļus ar zelta tinti. Un nu viņš savā svētdienā aizgājis. – Nevaru, nevaru pierast, nevaru saprast, kāpēc.

Jāpieron klusu ciest, bailes man jūs apbēdināt, tāpat tevi kā Margaretu. Baidos, ka mana mugura nesavelkas, nervi knielē tā, ka dažreiz nevar staigāt. Lai Ece man vēl raksta, kas un kā visā slimībā sācies. Gribētos zināt par katru stundu un dienu. Ardievu, mīļais Oļģerd, pacieties arī ar mani.

Ak, mans dēls, ak, mans draugs, mans mīļais Joe!

Mamiņa

16 II 20. pēcpusdienā

Paldies par vēstulēm, paldies, ka pieminēji manu pantiņu bērēs, ļoti, ļoti labas bija tavas telegrammas, viss labi darīts un domāts, tāpat baltais šķirsts, uzzīmē kādā formā.

No visiem Polijas misijas kungiem, kurus te uzņēmām, kad tēvs bija Rīgā, dabūjām sirsnīgu telegrammu, tāpat no Jurgensoniem.[7]

Mamiņas vēstuļu terapija turpinās – uzrakstījusi divas vēstules Oļģerdam, viņa raksta "gluži īsu vēstulīti" jaunākajai meitai Margarētai. Tā izvēršas uz trim lappusēm...Marija pirmo reizi pēc Džo nāves viņu ir redzējusi sapnī – taču sapņa atstāsts Oļģerdam un Margarētai atšķiras.

Marija Grosvalde Stokholmā – Margarētai Grosvaldei Londonā

Gluži īsa vēstulīte, mīļā Margareta.

Lūdzu neuztraucies dēļ naudas un lieci viņu pie malas, ja tūliņ nevajaga.  Pasaule mums arī melnās dienās nedod neko par velti, un ir jāmaksā par dzelzceļu un par drēbēm. Es tev naudu sūtu no saimniecības, kurā tagad jau mazāk iziet, kur reprezentācija nenotiks. Pagājušā mēnesī esam tanī ziņā labi daudz darījuši, ja mēs uzņēmām legācijas personālu 27. I nezinādami, ka Parīzē jau bija grūtas dienas. Es vienādi katru pilieni dzeru uz tāļiem bērniem, bet šoreiz tas sakrita ļoti bēdīgi.

Redzēju šo nakti pirmo reizi Joe sapnī, ko tik ļoti vēlējos visas šīs bēdu naktis. Es kādam baronam, kurš man andelēja dēļ Veras un Joe gribēja viņa bildi rādīt un gāju otrā istabā, un tanī bija Oļģerds, bet es izsaucos: Vai tas ir Joe – un viņš gāja lēnām uz otras istabas pusi, mugurā bija pelēks apģērbs, mati gludi.

Par Joe mantām man būtu ļoti žēl, ja viņas tiktu svešu rokās. Ko var paturēt, to vajaga, es jau rakstīju Oļģerdam, ka varbūt Ubānam kas derēs. To vajag labi apdomāt.

Mīļā Margareta, nepārstrādājies, taupi savus spēkus, kur vari.

Lina ir ļoti palīdzīga, dara, ko var, pat mani guldina un mazgā kājas. Pat nāk kādreiz staigāt, mums te ir daudz meža ceļi, kur staigāju lielās bēdās tavā dzimšanas dienā. Klimats te daudz labāks kā Londonā, gaiša saule mainās ar vētrām, tā ka vienādi labs gaiss. Vaj tu nevari Oļģerdam sievu gādāt? Es par viņu ļoti bēdājos, viņš zaudējis savu labāko stuti. Cik jauki bija ar Joe strādāt un dzīvot, cik viegla reprezentācija un miers.

Tomēr redzu, ka nevaru tik drīz šķirties no tevim šķirties. Saprotams, es tevi nepiespiešu rakstīt, ja nevari un negribi, vari jau sūtīt baltu papīri, lai zinu, ka esi vesela. Tu gan saproti, ka man arī šis tas nav viegli. Tikai darbs ir draugs, klusi stāvēt nemaz nevar.

Sveicini Lidu, sveicini Madame.

Mamiņa.

Vis ko jūs esat darījuši bēru ziņā, uz to es jau atsaucos telegrammā ar vārdu uzticība. Tēvs bija citu vēstuli taisījis. Mums, Linai un man, bija tik labi, ka jūs visi labie draugi un bērni tur bijāt, un ka mūsu Joe nav miris un kritis tāļumos. Cik daudz “dangers” (briesmu – ang.) viņš ir pārcietis un pārgājis, un tam bija jāmirst, kur miers un prieks, un darbs sākās. Viņš ir gan unersetzlich (neaizvietojams – vāc.) visur, mums un tēvijai, kā Z.A.M. [Zigfrīds Anna Meierovics] saka sirsnīgā telegrammā perte cruelle (nežēlīgs zaudējums – fr.).

Es tomēr runāju ar Dievu, citādi man nebūtu iespējams dzīvot, pirmais ceļš bija un ir uz ceļiem lūgt, lai Joe tīrā dvēsele guļ Dieva rokās.

Neparastu vēstuli šajā dienā saņem Oļģerds – no Londonas viņam atrakstījusi Marie Le Butt, Jāzepa pēdējā mīļotā sieviete.

Par Marie Le Butt zināms, ka viņa bija 38 gadus veca precējusies peruāņu-franču izcelsmes lēdija no diplomātu dzimtas – viņas tēvs bijis Peru sūtnis Londonā, brālis – sūtniecības Vašingtonā sekretārs, savukārt māsa, Marguerite d’Alvarez – dziedātāja, brīnišķīgs kontralts, dziedājusi daudzās pasaules operās, tostarp Londonas operā un Koventgārdenā – viņas balss ierakstu varat ieklausīties. Arī Jāzeps un Marī ne reizi vien apmeklējuši viņas koncertus. Marī nebija pazīstama ar Džo ģimeni, izņemot Margarētu, ar kuru uzturēja kontaktu arī pēc Jāzepa nāves. Marie Le Butt kādā vēstulē lūdza Jāzepa brāli un māsu atgriezt viņas Jāzepam rakstītās vēstules un fotogrāfijas – acīmredzot, tas ticis izdarīts, jo ģimenes arhīvā tās nav saglabājušās.

Oļģerdam viņa raksta:

“Dārgais kungs,

Biju tik laimīga saņemt Jūsu vēstuli. Jūs, protams zināt, ka biju ļoti pieķērusies Jūsu dārgajam brālim. Kāda mana vēlēšanās ir satikt Margarētu, esmu rakstījusi viņai un ielūgusi atnākt pie manis parunāties, jo šajās drausmīgajās pirmajās dienās, pēkšņajās sāpēs neko nebija spēka pateikt. Bet esmu droša, ka viņa zina, cik ļoti es mīlēju viņu un ka mana līdzjūtība ir dziļa un no sirds. Es vēlētos, lai Jums būtu iespēja atbraukt šurp, [uz Londonu], jo saprotu, ka Jums varētu nebūt viegli atrasties tajā pašā vidē.

Nezinu, vai Džo jums par mani ir stāstījis un ceru, ka atvainosiet, ka rakstu Jums, bet man ir sajūta, ka Jūs labi pazīstu.”

Margarēta Grosvalde šodien veic ierakstu savā dienasgrāmatā (viņa ir atgriezusies pie angļu valodas) un uzraksta vēstuli Oļģerdam. Interesanti – Margarēta vēstulē min dzirdētās runas, ka viņa tikšot iecelta par pirmo sekretāri un pati par to pasmaida – tajā laikā dominējošā prakse ārlietu dienstā (ne tikai Latvijā, bet arī straptautiski) – sieviete var ieņemt ne augstāku amatu kā II šķ. sekretāre (ar retiem izņēmumiem).

Margarēta Grosvalde #diary
16.2
Sutta gave me photos and said my love had taken one of mine. I went to see Marie [Le Butt] – she was in an awful state and I lied to her about Joe’s last visit. I am getting rid of my clothes and sent the blue evening frock to mother.

Margarēta Grosvalde Londonā – Oļģerdam Grosvaldam Parīzē

24, Gledow Gardens, South Kensington

London

Mīļo Oļģerdiņ,

Es tev gribēju rakstīt par jūsu telegrammu, viņa pienāca te tādā veidā, ka mēs abi ar Sir George[8], kaut gan zinādami pareizo vārdu, neko nevarējām saprast; uz telegrafa bij pielikuši vairākos vārdos pa vienam burtam klāt, tā ka nevarēja neko saprast. Tagad esam saņēmuši visas pareizās kopijas, esam visu sapratuši un jau atbildējuši. Še nav nekā jauna, esmu vesela un šovakar eju Mme Le Butt. Vakar atbrauca mūsu otrais sekretārs Sutta. Es tagad nesaprotu, kam kādas ziņas – redzēju kaut kādu telegrammu, kas atnākusi, kamēr es biju prom, kur man piešķir pirmā sekretāra amatu. Man nemaz negribas Sir George prasīt, ko tas viss nozīmē, jo man tas viss izliekas smieklīgi, un sieviete taču nekādā ziņā nevar būt par pirmo sekretāru. Sir George man par to, zināms, nav neko nav teicis, to izstāstu Tev pilnīgi konfidenciāli. Man bija lielas bailes, kā varēšu sadzīvot ar Suttas jaunekli, jo, kad viņš toreiz bija te, tad mēs labi iztikām, bet tad arī bijām visi vēl laimīgi. Bet viņš jau pirmā dienā bij tik strādīgs un izpalīdzīgs, ka ir tīrs prieks. Viņš man atveda avīzes, kur raksta par Joe. Es to nevaru izskaidrot, bet man ir vieglāk ciest, kad redzu, ka arī citi raud par viņa nāvi – Sutta saka, Seskis esot raudājis. Un tāpat visi, visi citi. Kēmans man atrakstījis tik mīļu vēstuli, ko nekad nebūtu gaidījusi. Tas jau viss nav nekas, un sākumā es domāju, kad tikai mani atstātu mierā, bet tomēr gribas cerēt, ka visi šie vārdi ir patiesi domāti un viņu mums dos spēku panest šo lielo tukšumu. Citādi iet labi. Es Tev par braukšanu nekā vēl nevaru teikt. Kad es gribētu izpildīt to, ko visi no manis vēlas, nezinu, kur man visur nebūtu jābrauc. Man gribas palikt vienai, kā jau teicu. Bet ja man jābrauc, lai Tev būtu labāki, es to darītu tikai Tevis dēļ un man būtu ļoti žēl aizbraukt. Vaj Tu varētu te nākt, nezinu, acumirklī mums ir divi jauni spēki, Kaļķis un Sutta. Bet būtu vislabāk nogaidīt drusku un tad nospriest. Es priecājos, ka Tu esi prātīgs un dzeri tējas, tas viss ir priekš manis, lai Tu būtu stiprs un vesels, un varētu mani aizstāvēt un mīlēt. Es arī esmu šausmīgi prātīga, kad biju saaukstējusies, dzēru tik daudz zāles, kā vēl nekad savā mūžā. Un tas patiesi nebija priekš manis pašas.

Dzīvo vesels, atvaino daudzās kļūdas, Margareta

17. 02.

Oļģerds Grosvalds saņem vēstuli no sava jaunā sekretāra Nukšas, kura pirmā vēstule jau parāda viņa diplomāta talantu. Arhitekts Mārtiņs Nukša bijis akadēmiski izglītots, sabiedriski aktīvs un ar teicamām valodu prasmēm, un Z.A.Meierovics piedāvājis viņam kļūt par karjeras diplomātu, un 1920. gada 1. februārī Nukšs tiek iecelts par Latvijas pārstāvniecības Parīzē pirmo sekretāru mirušā Jāzepa Grosvalda vietā.

Par Mārtiņa Nukšas tālāko likteni – viņa diplomāta karjera attīstās strauji, bijis sūtnis Polijā, Čehoslovakijā, Zviedrijā. 1941. gadā apcietināts, izsūtīts uz Soļikamskas soda nometnēm, 1942. gadā nošauts. Uz Sibīriju izsūtīta tiek arī viņa ģimene – sieva, francūziete Marija Luīze, un dēls Andris Jānis – viņi pēc 15 izsūtījuma gadiem 1956. gadā atgriežas Padomju Latvijā, bet 1975. gadā saņem atļauju repatriēties uz Franciju. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Andrejs Nukša bija spēcīgs atspaids daudziem politikas un kultūras darbiniekiem, kā arī Latvijas vēstniekiem Francijā. Viņš ļoti aktīvi darbojās Latvijas valsts labā, gan palīdzot tulkot dokumentus un valsts oficiālo pārstāvju vizītes Francijā, gan uzņemot savās mājās viesus no Latvijas. Andrejs Mārtiņa dēls aiziet mūžībā 2007. gadā.

(Pateicība Dianai Jancei​ par personisko fotogrāfiju izlasi, kas ļauj mums ieskatīties vēl vienā Latvijas pirmo diplomātu dzimtā – viņas vecmāmiņa Amarillis Liekna un Andrejs Nukša bija skolasbiedri Rīgas Franču licejā.)

Mārtiņš Nukša – Oļģerdam Grosvaldam

Koubrē 17. 02. 20.

Mīļais draugs,

Apsolījos nobraukt uz Parīzi, bet tagad nevaru to izdarīt. Tādēļ lūkošu sazināties rakstiski, kaut gan nokārtot sīkumus rakstiski ir ļoti neērti. Kā jau teicu agrāk, esmu gatavs strādāt priekš latviešu lietas un tādēļ Tavu piedāvājumu ar prieku pieņemu. Patiesībā es esmu brīvs tik mēneša beigās un nevarētu, īsti sakot, agrāk projām braukt, lai neizjauktu šejienes organizaciju, kur visi pret mani izturas ar retu smalkjūtību un korektību. Tomēr ja Tev tā lieta ir ļoti steidzoša, tad varu apsolīt būt Parīzē pēc vienas nedēļas, teiksim, nākoš pirmdien. Bet tas būtu izņēmuma gadījumā, ja ir sevišķa steiga. Man būtu ērtāki, ja es varētu palikt šeit līdz mēneša beigām, t.i., nepilnas divas nedēļas.

Kas attiecas uz manu aizrādījumu uz savu kundzi, tad, saprotams, ka es to domāju vienīgi priekš tā gadījuma, ja būtu, vai pēc tam vēlāk priekš franču līdzstrādnieka. Bet tā kā tādas vietas nav, tad par to tālāk nerunāsim. Tāpat par pansiju nevar būt ne vārda runas, ne es arī par to biju domājis. Bet tā kā visi šie jautājumi priekš visiem, kas legācijā strādā, ir acumirklī pārejas stāvoklī, tad domāju, ka ir labāk, ja par šo tematu tālāk nespriežam. Ceru, ka viņš visā drīzumā tiks no ministrijas izšķirts. Arī lietas ekonomisko pusi acumirklī atliksim pārrunāt, līdz es būšu Parīzē. Gaidīšu no Tevis drīzu atbildi, un tad zināšu, kā tālāk rīkoties.

Sirsnīgi sveicinādams,

Tavs

Nukšs

Rakstīju ar lielu steigu, jo gribēju vēl nosūtīt ar pusdienas vilcienu.

Oļģerdam līdzjūtības vēstuli atsūtījis diplomāts Kārlis Zariņš, kurš šobrīd ir Latvijas pārstāvis legācijā Helsinkos – arī viņu ir pārņēmusi neizskaidrojama grūtsirdība.

Kārlis Zariņš Helsinkos – Oļģerdam Grosvaldam Parīzē

Helsingfors, 17. februārī, 1920

Dārgais kolēģi,

Ar dziļu pārsteigumu saņēmu no Stokholmas ziņu, ka 1. februārī aizgājis uz mūžīgo dusu krietnais Latvju censonis Jāzeps Grosvalds. Izsaku Jums visdziļāko līdzjūtību šinī grūtā pārbaudījumu stundā. Šis ir smags sitiens ne tikai Jums, bet visai Latvijas mākslai. Pats novēroju Rīgā, kā ar sevišķi lielu interesi visi gaidīja atgriežamies Joe Grosvaldu. Liktenis bija lēmis citādi. Nesērojaties, mīļais kolēģi, par daudz, šis ir jāpārcieš un tas krusts ir jānes, kas katram uzlikts. Kā gribētos būt tagad ar Jums kopā un teikt kādu patīkamu vārdu Jums, bet esam par daudz tāļu viens no otra.

Nezinu lāga, kādēļ, bet beidzamā laikā ļoti bēdīgi ap sirdi – pavisam apnicis dzīvot.

Ar mīļu sveicienu,

Jūsu K. Zariņš

Kārlis Zariņš (1879–1963), diplomāts, Latvijas sūtnis Somijā, Zviedrijā, Igaunijā, Apvienotajā Karalistē, no 1933. gada Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs. Pēc 1940. gada Latvijas Republikas leģitīmais pārstāvis un Latvijas diplomātiskā dienesta vadītājs trimdā.

19. 02.

Mīļais Oļģerd. Nupat saņēmu tavu vēstuli par naudas izrunāšanām un pateicos ļoti, ka tu mani tik labi saproti. Katris, kas ir slimību kopis, zina, ka bez naudas neko nevar. Tāpēc tevim sūtījām, žēlodami, ka nevarējām citādi palīdzēt. Kādreiz Joe man sacīja, ka viņam naudas darīšanās vislabāk patīkot ar manim būt sakarā. Tā tev arī lūdzu tagad man neko caur rēķiniem pierakstīt un neko nesūtīt atpakaļ. Gan mēs ar Linas te nokārtosim un tēvam tur nekāda daļa nav! Viņš ir šinī ziņā tik bēdīgi izturējies, ka nemaz ar viņu vairs nerunājam. Tēvs, kas pie šī dēla nāves nav ne pusvārdu par to nepiemin, vaj tur ko nevajaga, kas uzprasa, kā dēls tiks paglabāts, ko taču nabagākais cilvēks mēģina gādāt godam. – To var tikai žēlot un par viņu brīnīties. Nemaz nerunāju no tā, ka viņš arī man nepiedāvā ne nieka, kaut gan savās dienās prata arī ārīgu cienību, kaut gan sāpes nevar pierādīt caur drēbēm, ka viņš pats runā no zila apģērba, ko grib sev pastellēt Kopenhāgenā uz vasaru –  – ka viņš dzīvs gan, ka Lina man vajadzīgo gādā – lai viņš ar mani aprok un apmanto. Man viņš ir ļoti tāļš un bieži izbēgu naktī citā istabā, lai nedzirdētu viņu krācot un vaidot. To vaidēšanu viņš ir piesavinājies gadiem un to uzvelk kā harmoniku. – Neņemi ļaunā, ka tā izsūdzos, sadedzini šo bēdīgo vēstuli. Arī par Margarētu tikai reiz bija runas, vaj viņa nebraukšot uz Rīgu. Laime, ka Lina ir atradusi veco laipnību, viņa par mani gādā un es priekš viņas. Viņa nupat nav mājās, bet es esmu pārliecināta, ka viņa ar manim vienos prātos, ka mēs it nekādu norēķinu un it nekādu grasi neprasām atpakaļ. Man tas ir pilnīgi dabisks pienākums un gods, manam neizsakāmi dārgam mīļam labam dēlam maksāt ceļa izdevumus, būtu devuse ne tikai visu mantu, bet savu dzīvību kad varētu viņu izpestīt no visa, kas bijis. Man ļoti simpatiski, ka gribi ko atlikt un viņu varbūt izdot Ko tik var, lai godātu viņa piemiņu, to darīsim.

Nāves ziņu neesam ielikuši, es par to nevaru runāt un tēvs to neiekustināja.  Man arī Rīdzinieki ļoti tāļu, viņi nemēdz atzīt cilvēkus, kamēr viņi dzīvi – nezinu, ko tu par to domāji. Kas attiecās uz Joe lietām, tad taču tu esi pirmais, kam ir tiesības viņas valkāt un lietot. Domā par mums tikai tik tālu, ka kādu piemiņu dodi. Linai pieder Joe koferis, viņš viņu ņēma Petrogradā un ar viņu ceļoja. Es domāju, tas viņai būtu mīļš.

Svešiem nedodi! – Lai paliek mīļās rokās! Es to pilnīgi uzticu tavai smalkjūtībai. Varbūt ka vēl dzīvo Lulū [vecākās meitas Mērijas] bērni, tie taču arī savu onkuli ļoti mīlējuši. Ir gan grūti. Vispirms man bija viens vaigs slims, tagad ir otrais iekaisis no rūgtām asarām. Un Lina sūdzās par acīm. Tēvs raksta tik šausmīgi savus papīrus, ka viņai jāmocās. Bet tas pieder pie viņa augstā stāvokļa. – Mr. Nuksch [Nukšs] būtu labs, arī Jean Lasdin [Jānis Lazdiņš], tu jau, saprotams, nevari iztikt. Īsi pirms Joe nāves rakstīja Zēbergs[9], ka gribot Leg.[āciju] sastāvu sašaurināt. – Tas pirmais robs nāca pats no sevis, grūti pildīt.

Man gan liela vēlēšanās, ka tu precētos. Vai tad tiešām mūsu ģimenei pazust? Ko tu domā par Lidu?[10] Neņem man šos vārdus ļaunā, neņemi man nekā ļaunā, es tikai gribu labi darīt. Margaretai ir vienai jāņemas, viņa pat rakstīt atsakās. Virs mūsu horizonta ir gan ļoti tumšs palicis.

Es vēlējos, lai tēvs iet pie poļiem uz vizīti, bet tā palika. Nākošo mēnesi mēģināšu ko darīt, ielūgt vienu poli, kas še vizīti taisījis. Mēs jau varam, dzīvoklis labs, dienastn.[ieki] labi, prot vārīt – bet tu vari iedomāties, ka tēvs nav interesants. Viņš pat neuzņem viesus aiz taupības. Alga ir par mazu, bez šaubām, bet viņš jau mīļo “iztikt”. Kad viņš 1 kab.[atas] drānu dod veļā, tad viņš to sludina! 3 par mēnesi viņš lieto, tāpat apm. 3 kreklus mēnesī, augstākais 4. – Vaj, cik latviešiem grūti, cik vecie laiki bija tumši. Vaj neesmu jūs vienādi mācījusi pildīt savu dvēseli ar jauko un gudro, lai būtu no kā tērēt vecumā? Vaj ne? Es ceru, es ceru.

Beidzu žēloties. Ļoti ceru, ka tu dabūtu Nuksch. Tāds tev derētu. Palieci savā vietā, arī tavā vietā nebūtu vietnieks.

Sirsnīgā mīlestībā un saprašanā, un zuticībā tava māte. Es zinu, ka tev smalki pirksti visās darīšanās. Ja nebūtu sadedzinājis manas vēstules, varētu man tās atsūtīt.

Sveicini Eci, raksti Margaretai.

Saproti, Oļģerd, ka šie izdevumi paliek mūsu daļa, tu esi diezgan darījis katrā ziņā. Tur mēs 4 pilnīgi vienās domās. – mīlestības nav trūcis. – Tev no Joe ir jāsaņem mantojums, Margareta, par viņu uzņemies atbildību. Es redzēju Joe sapnī, mums bija jābrauc no Jūrmalas uz Rīgu šausmīgā vagonā, es biju bailīga, uz reizi viņš sēdēja uz mana klēpa, blūzītē, bērns būdams un smaidīja, un es viņu cieši apkampu un bučoju uz vaiga. Uzmodos, 2reiz bučodama savu deķi. Tad man palika liela atvieglošana sirdī.

20. 02.

Parasti lakoniskā Margarēta arī uzrakstījusi pagaru vēstuli brālim. Klāt viņa pielikusi Marie Le Butt[11] rokraksta paraugu, kura lūdz atgriezt viņas vēstules Džo.

Margarēta Grosvalde Londonā – Oļģerdam Grosvaldam Parīzē.

Mīļo Oļģerdiņ,

Šodien saņēmu Tavu vēstuli no 18. febr. Līdz ar viņu pienāca paka ar Rīgas vēstulēm – es Tev gribēju rakstīt, ka Sir George [Georgs Bisenieks] principiāli atļauj kurjeru attaisīt – tagad redzu, ka jūs jau to esat izdarījuši.

Nosūtu Tev līdz ar šo tās avīzes, kuras [Reinholds] Sutta man iedeva, un vienu mazu piezīmi, ko norakstīju no Balt. vācu avīzes, to gan lūdzu atsūti pēc kāda laika.

Man iet labi – priecājos par Tavu algu – Tev vajag katrā ziņā palikt Tavā vietā, ja Tu ar naudu vari iztikt, tad taču ir vērts. Pie jums viss ir tik daudz plašāk, nekā šeit – te atnāk vecais ģenerals, par kuru Tev rakstīju, ielūdz Sir George un Kiseli [Jānis Ķīselis] uz vakariņām, ko šie ar pieņem, bet nemaz nedomā par revanšu. Citādi ir viss labi – Sutta man izdara visu, ko viņam lieku darīt. Es vakar svinēju gada dienu savai iestāšanai amatā – kā gan laiks aiziet! Par manu sekretariatu Tu nemaz laimes nevēlē un par to, lūdzu, nerunāt, jo te neviens par to nezin. Man nav ne vārds ticis teikts, un es ceru, ka aiz visa tā nav nekas, jo tas ir par daudz smieklīgi.

Michels [Mišels Sevjē] pie manis atnāca otro reiz, jo viņš gaida ziņas no Tevis.[12] Viņš prasīja, vai nevarot tam vienam dot vīzu te – bet es teicu, ka ne. Jo mēs nekādā ziņā nevaram krievam dot vīzu bez pieprasījuma, un es nekādas atbildības nedz gribu, nedz varu uzņemties personīgi.

Es Tev rakstīju, ka biju pie Marie L.B.[Le Butt]. Es viņai prasīju, vaj nevaru izpildīt kādu vēlēšanos. Viņa lūdza, ja esot kādas vēstules uzglabātas, lai sadedzinot. (To pašu lūdzu arī es, bez izņēmumiem.) Ja atradīšu kādu vēstuli, pielikšu, lai Tu redzi viņas rokrakstu. Bez tam esot bijis viens mazs rāmis, laikam dzeltens, kurā bijuse viņas fotogrāfija. To viņa gribētu dabūt priekš sevis. Tu gan nezināsi, kā viņa izskatās, bet varbūt Tu vari atrast un saprast. Viņa labprāt gribētu kādu skici, es gribētu vienu aizsūtīt Barkeram, ja Tu vari par šīm lietām domāt, tad neaizmirsti, ko Tev lūdzu. Sūtu Tev ar divas fotografijas, vienu priekš Tevis un otru priekš Eces, varbūt ka jums viņu nav. Ja gribat priekš kāda cita, es varu vēl sūtīt, man ir films. Es nezinu, kā Tu uz šīm lietām skaties – man gan ir tikai Joe fotografijas istabā, un gan es, gan Mme vaj Lida viņām atnes puķes – man ir vieglāk dzīvot un strādāt, kad viņš uz mani skatās.

Sūtu Tev priekš paskatīšanās arī kādas citas Londonas bildītes, bet tās, lūdzu, atsūti atpakaļ, jo man vairāk nav. Ja Tev kādu ļoti gribētos, es palūgšu Suttam, bet manas gan atdodi.

Politikā nekā jauna nav. ZAM [Zigfrīds Anna Meierovics] attelegrafējis, ka abi ar Uli[13] gatavi izbraukt, ja zināmā lieta esot droša. Bet viņiem nekas jauns tanī virzienā nav ticis ziņots. Mūsu militāro kungu būšot atsaukt – un ir ar laiks, jo viņš itin nekā nedara. Kemans [Juris Ķēmanis] rakstījis Sir George, ka pēc Rīgas aprēķiniem Londonas Legācijas budžets iztaisot vairāk nekā visas Ārlietu Ministrijas budžets!!!

Es esmu pilnīgi vesela un ļoti laba. Priecājos, ka Tu man tik bieži raksti. Visu labu,

Tava Margarēta

Par mantām, kuras Tu man gribi sūtīt, es neko nerakstu, jo man nekā nevajag. Bez tam noprotu, ka [Ernests] Girgensons nemaz nebrauks šurp.

T.p.

21. 02.

Margarēta saņem līdzjūtības vēstuli no Britu armijas pulkvežleitnanta Fred. Pepys Cockerell, kura vadībā Jāzeps Grosvalds 1918.–1919. gadā piedalījās angļu ekspedīcijas karagājienā cauri Arābijai uz Persiju un Kaukāzu, vispirms kā leitnants, vēlāk virsleitnants un politiskais adjutants, un tika apbalvots ar Britu impērijas Military Cross. Šajā laikā tapa Jāzepa Grosvalda “Austrumu cikls” – vairāki simti Mezopotāmijas un Persijas ainavu.

21.II 20

Dārgā Grosvaldes jaunkundze,

Es nevaru izteikt to šoku, ko izjutu, saņemot briesmīgo ziņu. Šobrīd man to ir grūti aptvert. Tik jauns, tik enerģijas pilns un daudzsološs, tik dzīves alkstošs, un tik krietns un cēls, tik reti sastopams tips, ka nevaru sajust neko citu kā vispatiesāko nožēlu. Džo mūsu Persijas pulkā tik daudziem bija pazīstams ar savu takta sajūtu, šarmu un milzīgajām darbaspējām, tā ka daudziem no mums šis ir personisks zaudējums, kādu tikai daži cilvēki spēj radīt. Runājot no savas personiskās pieredzes, es zinu, cik nenovērtējams bija viņa darbs Baku, un cerēju, ka viņa talants nākotnē tiks likts lietā, lai strādātu sava paša valsts labā. Tas ir tik raksturīgi viņam – mirt ar roku uz arkla, joprojām esot dienestā.

Vai pieņemsiet manu visdziļāko līdzjūtību šajā zaudējumā? Es biju šim jauneklim ļoti pieķēries, mums bija kopīgas intereses un viņa nāve atstāj tukšu vietu, tādi džentelmeņi nav bieži sastopami. Es pateicos, ka Jūs iedomājāties atsūtīt man šo ziņu, kura nebeidz mani satriekt.

Patiesi jūsu

Fred. Pepys Cockerell

22. 02.

Mamiņa atkal raksta saviem bērniem – tagad viņas sirds ir nemierīga par jaunāko meitu Margarētu, kura viena pati dzīvo Londonā. Marija justos drošāk, ja meita būtu tepat tuvumā un varētu viņu uzcienāt ar kādu apelsīnu...

Marija Grosvalde Stokholmā – Margarētai Grosvaldei Londonā

Mīļā Margareta – vakar ēdu ļoti labu apelsīnu, žēl, ka nevaru sūtīt no šejienes, bet laikam Barkeram arī ir tādi. Pērn man bija ļoti labi, ka varēju tev kādus pirkt, lūdze ej un pate nopērc tos labākos. Redzēju tevi šonakt, biju ļoti nervoza, nevarēju gulēt, sāpēja galva. Redzēju tevi tā kā pie tēva krēsla pie gultas, tu biji naktskreklā ar drēbēm uz rokas, locīta uz kreiso pusi, muguru griezdama. Tas man ļoti lielu nemieru dod, kaut gan mans gara stāvoklis bija vainīgs. Ko tu domā par to, Lieldienas pavadīt kur ārpus pilsētas? Naudu priekš tā tev labprāt sūtīšu. Es būtu ļoti laimīga, ja tas izdodas. Uz vienu nedēļu, varbūt (tā tēvs vienmēr saka). – Aizpagājušo nakti es staigāju pa istabu, piegāju pie mūsu loga un redzēju zilu debesi ar zvaigznēm, un pa tāļu, tāļu augstumā gāja tik viegli mazi mākonīši kā sapnis, kā plīvurs, kā mīļa izstiepta roka. Joe man reiz rakstīja: “Es labprāt sēdētu vienā baltā istabā un darītu, kas man patīk.” – cik jūs esat labi darījuši, ka devāt viņam baltu šķirstu. –

Mīļā Margareta, es tev nerakstu tādēļ, ka tu to negribi. Es tev rakstīju tādēļ, ka gribēju tev būt tuva – tā kā Bībelē saka savā valodā: will euch trösten, wie einen seine Mutter tröstet [vēlos mierināt tevi kā māte mierina – vāc.] Bet es varu gaidīt, kamēr tu raksti. Es vienādi skatos uz durvīm, izdalīju vienādi gulēšanu, kad bērni nāks ciemā. –

Mīļā Margareta, nemaz negribu tev uzbāzties, bet tikai to sacīt, ka mēs tevi ļoti labprāt redzētu mājā, kad tu gribētu. Kad tu esi nogurusi jeb lai aiz kāda iemesla, tu zini, ka man nekas nebūtu labāks, kā par tevi gādāt. Tāpēc es jau negribēju Londonu atstāt, Dievs tik zina, cik grūti tas bija.

Nu ardievu, lūdzu saproti mani. Cik laimīga es biju, kad Joe stutējās uz manu roku.

Dievs mūs ir grūti piemeklējis, bet var vēl nākt citi grūtumi. Nevar zināt, kā iet Petrogradā. Redzēju vēl vienu sapni šinī šausmīgajā naktī Lullū [Mērija Grīnberga] stāvēja un augsti augsti laidās stārķis, un es jokoju: ja tu ko no viņa gribi, skaties uz augšu.

Ak, ardievu, ardievu.

Nupat nāk tava vēstule un bildīte, thousand thanks. I go to my massage because of ischias.

I am so glad you have comfort. Mama.

23. 02.

Oļģerds raksta Margarētai ļoti lietišķu vēstuli franču valodā – galu galā, viņi ir arī kolēģi Latvijas ārlietu dienestā.

Oļģerds Grosvalds Parīzē – Margarētai Grosvaldei Londonā

Parīze, 1920. gada 23. februāris.

Dārgā māsa,

Šodien es saņēmu Bisenieka kunga vēstuli un tavu personisko vēstuli.

Es patiesi pateicos par fotogrāfijām, no kurām es paturēšu vienu un pārējās sūtīšu atpakaļ. Es Tev ļoti lūdzu man atsūtīt divas savas fotogrāfijas.

Es saņēmu arī avīzes, kuras Tu man nosūtīji, un es Tev šodien tās nosūtu atpakaļ.

Pa šo laiku mēs esam saņēmuši arī lielu daudzumu avīžu, kurās vairākas reizes bija runa par mūsu Jāzepu.

Aizņemtības dēļ es Tev nevaru daudz rakstīt.

Es īsti nesaprotu to lietu ar saplēsto aploksni, kuru mēs aizsūtījām atpakaļ. Vai aploksnes saturs tur vēl atradās, vai arī tas bija pastā nozaudēts? Lūdzu, atbildi uz šo jautājumu.

Runājot par audekla aplokšņu lietu, ko min Bisenieka kungs, mēs varētu labu prātu Jums aizsūtīt vēlamo daudzumu.

Tikai vajadzēs pagaidīt līdz nākamam pasta sūtījumam, un tas vēl var ilgt kādu laiku.

Mēs regulāri sūtam mūsu vēstules un vieglās pakas ar franču sūtījumu, bet ar smagākām pakām vienmēr vajadzēs vērsties pie jums, lai to veiktu ar jūsu starpniecību. Tā kā mums ir vairākas smagas pakas un jautājums par audekla aploksnēm pašlaik arī ir aktuāls, es domāju komandēt kapteini Girgensonu uz Londonu ap nākamās nedēļas beigām.

Tiklīdz man būs laiks, es personīgi atbildēšu Bisenieka kungam.

Runājot par Micheļ lietu, Tev ir pilnīga taisnība. Es joprojām gaidu jaunumus no Rīgas, par kuriem es nekavēšos Tev paziņot.

Sveicini Bisenieka kungu, Sutas kungu un visu Pārstāvniecību.

Es tevi maigi apskauju,

Tavs vecais Ožjē

P.S. Šodien ieradās Nukšas kungs un sāka pildīt savas pirmās sekretāra funkcijas.

24. 02.

Oļģerds Grosvalds – Arturam Tupiņam

Parīzē, 24. februārī, 1920

Oļģerds Grosvalds raksta žurnālistam Arturam Tupiņam (Arthur Toupine – kā viņš parakstās pa franču modei), žurnāla “Le Reveue Baltique” izdevējam un redaktoram. Žurnāls dibināts un izdots Parīzē 1919. gadā ar mērķi apliecināt un “propagandēt” Baltijas valstu pastāvēšanu. Septembra un decembra numuros bija publicēts Jāzepa Grosvalda raksts “Latviešu māksla”. Tagad Oļģerds sūta Tupiņam Džo fotogrāfiju piemiņas publikācijai, kā arī informē, ka saņēmis brāļa apbalvojumu – Britu Military Cross.

25. 02.

Margarēta Grosvalde Londonā – Oļģerdam Grosvaldam Parīzē

Mon cher et vieux Ogier,

Paldies par avīzēm, un apdrošināšanas vēstuli, un fotogrāfijām, Rīt lūgšu Suttu tās, kuras vēlies, man apgādāt.

Man iet labi. Es vēl vienmēr saņemu vēstules ar labiem vārdiem, no vienas, no kuras nosūtu Tev norakstu[14] – cik tam jābūt īpašam, smalkam cilvēkam! Darba tahad nav tik šausmīgi daudz, jo Sutta man patiesi ļoti mīļi palīdz, kur tik var. Šodien biju aizgājusi uz Mappin&Webb, liku sev sataisīt Joe pulksteni, un uz banku, kur ar lielām bailēm pati izrakstīju čeku. Bet viss nogāja labi.

Kas attiecas uz jūsu vēstulēm un konvertu, kuru piesūtījām, tad saturs viss saņemts pēc saraksta, tikai viss bija pilnīgi iziris. Mēs jums aizsūtījām konvertu, lai jūs redzat, kādā veidā pienāk sūtījumi. Vaj mūsējās pienāk tādā pat veidā. Par citiem jautājumiem runāšu ar sir George – nebūtu slikti, ja atsūtītu Girgensonu, tad pie reizes varētu atvest brošūras, pēc kurām Tev rakstīju skaisto vēstuli.

Par Michel šodien saņēmu Tavu telegrammu, kuru nodevu konsultantam, jo mēs vairs vīzas nedodam. Sir George drusku uztraucas par minēto kungu, liekas, ka viņš to pazīst. Es gribēju viņam visu stāstīt, bet teicu, ka tu laikam visu zinot un ka būsi visu izskaidrojis uz Rīgu. Tad viņš apmierinājās.

Lūdzu, sveicini visus un pastāsti Simsonam, ka tev jau dienām stāv liela migla un ka mēs visi esam melni nokvēpuši.

Tava vecā Margareta.

27. 02.

Februāris – Grosvaldu ģimenes smagākais mēnesis –  tuvojas izskaņai. Visgrūtāk pieņemt notikušo ir Mamiņai –  par to liecina viņās kārtējā emocijām pilnā, nervozā vēstule Oļģerdam.

Marija Grosvalde Stokholmā – Oļģerdam Grosvaldam Parīzē.

 Dārgais Ožjē! Dažos vārdos. Ko Tu domā par Tscherscherosky kungu – Serge Heslin, kurš visu laiku saņēma mūsu telegrammas? Tēvs un [Kārlis] Ieviņš vēlas viņu “bekehren”^[15]. Es negribēju viņam sūtīt telegrammu, bet tēvs pats to izdarīja. Šeit ir Resewsky kungs, kurš tirgo sarūsējušu dzelzi par "miljoniem". Pa šo laiku mums ir samazināts pārstāvniecības budžets. Nesaprotami, viss ir tik dārgs! Pagājušajā mēnesī iztērējām reprezentācijai un samaksājām par uzkopšanu, bet mums taču visu laiku ir arī vizītes. Tagad, protams, mēs dzīvojam citādāk, bet tomēr... Nav patīkami redzēt kādus cigārus tēvs piedāvā viesiem. Viņš pats smēķē citus. – O, Ožjē, tas prasa daudz pacietības! Viņš vakar pie galda sacīja Rezewsky, kurš ir komercijas departamenta direktors (un viņš ir labākais šim amatam): mums ir tagad visādi direktori un šādi tādi reprezentanti utt. utt. Mēs bieži tiešām nezinām, ko darīt. Vakar man bija pārsteigums, kas saviļņoja līdz sirds dziļumiem – 15. decembra Revue Baltique numurā atradu Džo aizkustinošo rakstu par mākslu. Es to būtu varējusi pateikt Džo, ja būtu pamanījusi jau agrāk – kāds man prieks un gandarījums par viņu, jo es vienmēr esmu ticējusi viņa aicinājumam gleznot, nodoties visām mākslas lietām. Bet tēvs, kurš savtīgi noglabā preses izdevumus un domā, ka zina valodu, ir kaut kur nolicis visus šos žurnālus. Viņš visur pieraksta datumus un dažas piezīmes, bet tās ir domātas tikai viņam pašam. Viņš baidās, ka mēs kļūsim pārāk gudri. – Kad viņš nāk, man uzmetas zosāda. - -

Saki man, kāpēc Tu mūs neinformēji par apbedīšanas dienu un laiku? Mēs to uzzinājām Rīgā, Elli man uzrakstīja, ka tajā dienā viņa bija pie A. Brigaderes. Zariņ mums raksta un vaicā par tavu Pēterburgas naudu. Eva Zariņa apprecējās ar Araidu Dauzi. 

Es ļoti bēdājos par Margarētu. Viņa jūtas tik vientuļi, lai gan visi pret viņu tik labi izturas!

Attiecībā uz Džo mantām, es vēlreiz atkārtoju: paņem un paturi visu, kas Tev patīk un der, tad pārējo atdod māsām. Bet nekādā gadījumā nepārdod un neatdod svešiem.

Zariņa kungs saka, ka ir redzējis Lulū [Mērija Grīnberga] Carskoje Selo pagājušā gada jūnijā, kad viņa viesojās pie Akeriem, bet kopš tā laika neviens neko nezina. Viņš stāsta, ka Pēterburgas apstākļos viņš būtu varējis kļūt traks, ja nebūtu aizbēdzis. Ne ūdens, ne gaismas, ne siltuma. Viņš visu pameta. Par Andermaņiem mēs neko nezinām. Ikvienam ir tik daudz savu likstu, ka nevar par citiem rūpi turēt. Es raudu un rāju sevi par to, kā es tā daru, jo domāju, ka mums vēl daudz bēdu stāv priekšā. Mūsu ģimene rūk. - - Ja Tev būtu kāda fotogrāfija ar jums abiem, Tevi un  Džo, vai ja Tu varētu man kaut ko pastāstīt par viņa dzīvi – viņš aizgāja tik ātri, ka tik daudz palika briesmīgā klusumā – viņš prata tik labi stāstīt un tērzēt, es vēl cerēju būt kopā ar viņu, kaut dažas stundas.

Dārgais Ožjē, rūpējies par savu veselību, domā, ka Tev jābūt galvenajam ģimenē viņa vietā, kurš vienmēr tāds bija. Tas nav tikai zaudējums, tā ir katastrofa – un ne tikai mums, bet arī mūsu Tēvijai. Viņš bija vienīgais starp daudziem. Neviens viņu nevar aizstāt. Es arī gribētu aiziet, bet ne ūdenī, tas jums visiem būtu ļoti nepatīkami. Tāpēc jāgaida. Bet dienas ir skumjas un naktis briesmīgas. - Es bieži patveros citā istabā, lai varētu vaimanāt.

Ardievu, ardievu, lai Dievs Tevi sargā,

M.