#Grosvaldi1912. Jāzeps nokārto eksāmenu karadienestā un staigā pa Rīgu ar «smuko uniformu»

Jāzeps mēneša sākumā nododas pārdomām par pagājušo gadu – ko tas viņam devis (jo īpaši, kļūšana par labu jātnieku), no kā savukārt nācies atteikties (praktiski nav gleznots). Septembra vidus pagājis, gaidot eksāmenu karadienestā, kas šķitis kā zemē nomests laiks, vienīgais, kas sagādājis prieku, bijušas domas par drīzo atgriešanos Parīzē. Tam sekojis pats eksāmens, kas bijis daudz grūtāks, nekā domāts, taču Džo, par laimi, bijis viens no nedaudzajiem, kam izdevies to nokārtot. Drīz pēc tam beidzot devies prom no Vilkavišķiem. Jāzeps pirms došanās uz Franciju mazliet pabaudījis dzīvi Rīgā, vēl staigājot ar "smuko uniformu".

01.09.1912.–30.09.1912.

3. septembris

Septembra sākumā Džo dienasgrāmatas lapās reflektē par pagājušo gadu – tā pozitīvajām un negatīvajām pusēm. Viņš atzīst, ka kļuvis par labu jātnieku, labāk izpratis pats sevi, piedzīvojis dažādas emocijas. Taču mākslas ziņā šis gads diemžēl gan nav bijis vērtīgs.

#Džo dienasgrāmata (1912)

Kad atskatos atpakaļ uz šo gadu, tad redzu, ka viņš mazāk turējis, nekā solīja. Vienīgās pozitīvās puses: stingrais fiziskais darbs un miesas nocietināšana kā arī palikšana pa labu jātnieku, iepazīšanās ar militārdzīvi un viņas tipiem un drusku skaidrības savos uzskatos par savu karakteri un spējām. Zināmi netikumi no iesākuma nebūt nemazinājās: tikai maņevru laiks ir devis spīdošus rezultātus. Ļoti veselīga bij smieklīgā historija ar vecāko R., kur pirmo reizi esmu drusku licis vest sevi pie deguna no sievietes un pie tam vēl – kāds kauns! – no tādas provinciale. Atzīstos pilnīgi par vainīgu un  saprotu, ka esmu spēlējis šai lietā diezgan smieklīgu lomu. Mākslas ziņā šis gads it kā pazudis – neesmu nekā strādājis, ja atskait visādas nevērtīgas karikatūras. Taisnības pēc reizēm paliek žēl, ka esmu pārtraucis to auglīgo stimmungu un periodu, kas man bij sākusies Dienvid-francijā. – Citādi vēl redzu, ka nemaz nemīlu lauku dzīvi un esmu īsts pilsētnieks.

14. septembris

Džo sāk rakstīt vēstuli brālim, no kura saņēmis garu vēsti. Oļģerds atrodas Maskavā un acīmredzot nejūtas sevišķi priecīgs, līdzīgi kā pats Jāzeps, kuram "jānīkst" Vilkavišķos, gaidot eksāmenu un nezinot, kad tas notiks. Džo raksta, ka visu jau ir iemācījies un ka pēc iespējas ātrāk gribētu tikt uz Rīgu. Tomēr – viņš atsācis gleznot!

Вильковишки

14 zept.

Cher Ogier,

Paldies par Tavu garo vēstuli no Maskavas. Man nabagam tikpat vāja dūša, kā Tev, jo tagad te jau divas nedēļas ir jāsēž bez jebkādas jēgas šai sūdubedrē starp cilvēkiem, kas man sākt "krist uz nerviem" un jāgaid uz eksāmeni, kuru mums jau apsolīja uz augusta beigām. Laikam viņš priekš divdesmitā nenotiks un man nebūs iespējams tikt Rīgā agrāk nekā pirmā oktobrī. Esam jau ilgi visu vajadzīgo izzubrījuši un tagad te garlaikojamies kā ellē. Ja es būtu agrāk zinājis, ka mums te tik ilgi būs jātup, tad būtu pastelējis grāmatas un visādas citas lietas. Esmu iesācis veco trako Scheimenski gleznot un mēģinu izdabūt psycholoģiskus effektus Rembrandta garā.

15. septembris

Džo turpina vēstuli brālim, sapņo par atgriešanos Parīzē, prāto par dažādiem nākotnes risinājumiem, nonākot pie secinājuma, ka viņam tomēr jāpaliek pie sava aicinājuma. Tāpat viņš apraksta Viļņu – šī pilsēta šķitusi patiesi interesanta un diezgan neparasta.

Vienīgais, kas mani apmierina, ir izredze uz drīzo dzīvi Parīzē, tikai dažreiz arī par to dzīvi uznāk šaubas - kā tur ierīkošos. Pastarpām sāku nopietni domāt par visādām citām karjerām, bet domāju, ka tā būtu veltīga eksperimentēšana. Ppiem. redzu, ka varu ļoti labi arī zaldātu dzīvē izturēt un vajadzīgo lomu spēlēt, bet tomēr sajutu, ka te tā sakot uzupurējos. Tā tas laikam arī būtu, ja paliktu uzreiz par architektu jeb juristu. Uzspiestu sev lietu, priekš kuras man nav sevišķu spēju. 

Manevru laiks bij savā ziņā interesants: esmu daudz smukas bildes redzējis un sevišķi Viļņas guberņā par skaisto dabu priecājies. Ļoti interesanta ir pate Viļņa sevišķi daudzās katoļu baznīcas, kas pa lielākai daļai būvētas bizarrā poļu barokā - laikam katoļu Vācijā un Austrijā satiek tādu stilu - pats to nekur citur, kā te Polijā nebiju redzējis. Zināms no skaistuma un mākslas ļoti maz: rupjas, karriķētas skulptūras, nevērtīgas gleznas, kurās pa lielākai daļai veseli sudraba un zelta bleķa gabali inkrustēti utt. Bet Tu jau zini, ka es viegli iekrītu uz grotesku un pārspīlētu "manieri" un ļoti sajūsminājos priekš "dullām" lietām. Bet ir tur ar trakas baznīcas! Par piemēru vecā katoļu baznīca, "viskatoliskākā" barokā, kurā uzreiz ir ierīkojuši krievu klosteri un соборъ’u! Kā tas nepassē kopā, to Tu vari iedomāties! Salīdzinājot ar Kauņu, Viļņai ir ļoti elegants cachet - laikam Varšavas iespaids. Viesnīcas mazākais tikpat labas kā Rīgā; konditorejas zināms ļoti glītas, un uz ielām redz daudz smuku pat šiki apģērbtu sieviešu. Tikai ielas dzīve vecmodīga: zirgu tramvajs un pilnīgs automobiļu trūkums. Man nupat iekrita prātā - vai es Tev visu šo jau neesmu rakstījis? Nevar nemaz atcerēties, vai Tev jau par Viļņu stāstīju vai ne!

Viļņa

Vēstules brālim noslēguma daļa Džo stāsta par ikdienas dzīvi maneveru laikā, kas galīgi nav bijusi patīkama – auksts laiks, trūcīgs un vienveidīgs ēdiens. Džo arī izsaka domas Ožjē nākotnes sakarā, kā arī uzsver to, ka, pieņemot lēmumus, jāvadās pēc patiesajām vēlmēm. 

Citādi manevri bij ļoti grūti, ko sevišķi izskaidro sliktais laiks. Jauku dienu bij ļoti maz - pa lielākai daļai nācās jāt un stāvēt zem lietus un neaprakstāmos dubļos; un gulēšana šķūņos šai aukstumā (sevišķi no rīta) nepiederēja pie lieliem amizieriem. Un vislielākās privations bij jāizcieš ēšanas un tīrības ziņā - cilvēks jau, zināms, var arī tā dzīvot; neēzdams dienām nekā cita kā sālītus gurķus un maizi, bet tas briesmīgi apnīkst ar laiku. Paldies Dievam, ka šis laiks nu ir garām - te mazākais var labi gulēt un ēst. Kas uz Tevi attiecas, tad domāju, ka Tu tomēr sākumā varētu pieņemt šo vietu (ja Tev tikai dod), jo vēlāk tak var pāriet uz Pēterburgu, kad būsi iestrādājies Krievijas apstākļos. Varbūt Tev ar laiku krievu dzīve vairāk interesēs?

Bet ko es zinu - dari, kā Tev labāk patīk. Es vienkārši tāpēc nekur citur, kā uz Parīzi negribu braukt, ka tur jau esmu iedzīvojies, kamēr iedzīvošanās citā pilsētā atkal sadārdzinātu dzīvi - Parīzē tagad jau varēšu daudz maz ekonomiski padzīvot.

Dzīvo sveiks

Tavs diezgan nospiestais J.

16. septembris

Džo pēc ilgāka laika veic ierakstu dienasgrāmatā – rakstot par tikko notikušo eksāmenu, uz kuru tik ilgi bija jāgaida. Par laimi, viņš eksāmenu bija izturējis veiksmīgi, atšķirībā no citiem biedriem. Tālākās dienas gan nav bijušas tik patīkamas.

#Džo dienasgrāmta (1912)

16. Sept. Eksāmens, uz kuru ļoti ilgi - gandrīz divas nedēļas gaidījām Vilkovišķos, kur bij tik garlaicīgi, ka sākām roulette spēlēt, kuru bijām iztaisījuši uz grammofona. Bijām sagatavoti, reiz agri rītā negaidīti mūs aizveda uz Kauņu, kur es izturēju - citi izkrita, tāpēc, ka stingri eksaminatori. Tai pašā vakarā atkal reiz izdarījos bez capote: par štrāfi veselas divas nedēļas mocījos ar bailēm un iebiedētām sāpēm - esmu vienu nakti gandrīz raudājis, tik nopietnas bij bailes. Bet tā atkal bij parastā hipochondrija [..].

17. septembris

Jāzeps raksta brālim, izstāstot pēdējo dienu notikumus – negaidītos pavērsienus svētdienā, ātro taisīšanos un braukšanu uz Kauņu. Un pats eksāmens, kuru Džo bija izturējis, taču pretēji gaidītajam un paredzētajam – daudzi biedri ne. Vaina tiek novelta uz kādu nepatīkamu eksaminatoru.

17 zept. 1912

Cher Ogier,

aizvakar mēs diezgan vēli gājām gulēt, jo bij sestdiena un nākamās svētdienas miers mums solīja smalku izgulēšanos - bet liktens citādi bij nolēmis! Deviņos no rīta tikām celti no zaldāta, kas mums paziņoja, ka desmitos būs eksāmens. Izlēcām sabaidīti no gultas ārā, uz zibeņa ātrumu apģērbāmies un tikko vēl paspējām uz vilcienu. Vienpadsmitos bijām Kauņā: tur jau eksāmens bij pilnā gaitā! Tā kā mēs visi diezgan labi pratām, tad bijām pārliecināti, ka izņemot Taube, kas slikti runā pa krieviski, neviens neizkritīs caur - jo šis eksāmens bij vispārīgi skaitās par vieglāku nekā unteroficiera eksāmens. Bet mums par nelaimi bija starp eksaminatoriem svešs ģenerāls un bez tam viens nesimpātisks draguņu oficiers (tīrā сволочь, kas tikai mēģināja pēc iespējas iegāzt), tā ka gala rezultāts bij bēdīgs - no 17 cilvēkiem (huzāri, ulāni un 1 dragūngs) tikai seši bij izturējuši eksāmenu, to starpā es - citi visi izkrituši cauri, to starpā visi mani biedri.

18. septembris

Džo sūtītās vēstules brālim noslēgums. Viņš priecājas ļoti, ka izturējis eksāmenu, taču reizē jūt līdzi izkritušajiem, kuriem jāpaliek Vilkavišķos. Jāzeps plāno drīzu braucienu atpakaļ uz Rīgu, taču vēl nav izlēmis, cik ilgi tur paliks. 

Ko lai dar? Neviens tā nebij sagaidījis un tikai lēnām visi šie nelaimīgie, kas izkrituši, saprot savu stāvokli - jo viņiem tagad vēl te jānodien atvaļinājumi, nākamo gadu jānodien 6 nedēļas par unteroficieriem un tad vēlreiz jātur eksāmens. Zināms, es esmu ļoti laimīgs, jo tagad pēc pāris dienām varu aizbraukt un palieku pa прапорщикъ’u. 

Man no Rīgas ir atsūtījuši pakaļ Dzialasa vēstuli, kuru Tev nosūtu, jo Tu tur pats vislabāk zināsi, kas jādar. Bez tam pielieku vienu smuku pastkarti, ko priekš eksāmena uzrakstīju un aizmirsu aizsūtīt.

Domāju ap 20to aizbraukt uz Rīgu - vai tad tur vēl palikšu jeb tūlīt braukšu uz ārzemēm, to vēl nezinu. 

Lūdzu sveicini Dorcheni, ja viņa jau Pitjerī un esi sveicināts no прапорщикъ запаса

Jazepa

22. septembris

Džo vecākās māsas Mērijas vīrs kopā ar brāli Olģerdu sūta pastkarti ar "staltu namu".

22/IX/1912.

Mīļo Jāzep! Novēlu Tev sirsnīgas laimes par notaisīto eksāmenu un Tevi ļoti lūdzu atbraukt pie mums ziemā uz Pēterburgu.

Tavs svainis 

 

Lūks, kāds stalts nams! Tīrā Stokholma! Klausies, atbrauc gan šurpu, mazākais uz kādām dienām - Tevis gaidīšu!

Sveiks

Ogier

27. septembris

Septembra beigās Džo beidzot ticis uz Rīgu, kur pirmajās dienās bijis pavisam žēl novilkt uniformu. Viņš izbaudījis pāris nedēļu atpūtu Rīgā – svinot ģimenes dāmu dzimšanas dienas (visas oktobrī), staigājot pa pilsētu, pasēžot kafejnīcās utt. Tad pienācis laiks (sen gaidītais!) braukt uz Parīzi, kur šoreiz Džo dodas kopā ar vecāko māsu Līnu.

#Džo dienasgrāmta (1912)

Tad vēl pāris dienas pazaudēju turpat, un pēdīgi ap  27-to aizbraucu mājās "в запас". Vēl Rīgā paris dienas staigāju ar smuko uniformu, kuru bij žēli izģērbt; reiz vēl ar Taube izstaigājos pa pilsētu, teātri, Frankfurt a/M un pazīstamo māju, kur tikai iedzērām kafiju. (Tur bij diezgan patīkama francūziete Refaul). Tad galīgi  izvilku uniformu.

Nodzīvoju Rīgā mierīgi un patīkami - bij Mamiņas, Māsiņas un Līnas svinam dienas, pajokoju ar Irma, Kārļa Celmiņa māsu un jutos labi. Tikai vajadzēja aizbraukt un uz Mamiņas padomu paņēmu Līna līdz. Laiks, tā kā tā īss - seši mēneši tikai atliek līdz учебные сборы, un to domāju nopietni strādāt, tāpēc Līnas klātbūšana var būt tikai no laba. Bez tam Mamiņu un Līna vajag šķirt uz īsu laiku - viņas viena otru padar nervozas. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti