#Grosvaldi1912. Iet bojā Titāniks; Džo karadienestā kārto eksāmenus

01.04.1912.–30.04.1912.

2. aprīlis

Džo raksta māsiņai, lūdzot atsūtīt pāris lietu, pastāstot par gaidāmajiem eksāmeniem, kā arī dodot padomus par Toskas apmeklējumu.

Montag

Liebe Margarethe,

bitte schick mir durch Maxim, falls er noch nicht abgefahren ist, folgende zwei Sachen: 

1. Einen Kasten Dix Heures-Lindt
2. Einen Nagel - polieren - Pletizerits, wie Bienchen sagt. Ungefähr in der Preislage von 1 Rubel - das ist die größe, die ich meine. 

[Pirmdiena

Dārgā Margareta,

Lūdzu, atsūti man caur Maximu šādas divas lietas, ja viņš vēl nav aizbraucis:

1. Kasti ar Dix Heures-Lindt
2. Nagu pulētāju - Pletizerits, kā saka Bimfchen. Apmēram 1 rubļa cenas diapazonā - tas ir izmērs, ko es domāju.]

Unser Examen ist auf den 19ten und 20ten dieses Monats festgesetzt, so dass wir noch Zeit genug haben, zu buttern. Diesen Sonnabend ist das Reitexamen sowie Turnen, Marschieren etc., und deshalb werden wir jetzt jeden Tag noch drei Stunden mehr geschunden - ich bin heute sehr müde. 

Schrieb mir wieder und grüß Pappi! Hast Du von Max Luider gehört?

Joe

Ist die Quittung vom Excelsior schon angekommen?

[Mūsu eksāmeni ir ieplānoti uz šī mēneša 19. un 20. datumu, tāpēc mums vēl ir daudz laika, lai trenētos. Šo sestdien ir jāšanas eksāmens, kā arī vingrošana, maršēšana utt., un tāpēc mēs katru dienu pie tā strādājam trīs stundas papildus - šodien esmu ļoti noguris.

Uzraksti man vēlreiz un pasveicini tēti! Vai esat dzirdējuši par Maksu Luideru?

Džo

Vai izgriezums no Excelsior jau ir atnācis?]

Freitag

Liebe Margarethe, danke sehr für das Buch, das heute morgen ankam - es ist genau das Richtige! Über meine Reise wirst Du schon aus Dorchens Brief erfahren haben - sie war sehr angenehm! [..] Maxim ist noch nicht hier und wird erst Ende der nächsten Woche zurückkommen. Falls Du mir etwas schicken wolltest, so lass es ihm zukommen (Albertstraße 3). Ich würde z. Bsp. gern den neuen Band E. T. A. Hoffmann (in meinem Schrank) haben.

[Piektdiena

Dārgā Margarete! Liels paldies par šorīt saņemto grāmatu — tā ir īstā! Par manu ceļojumu Tu jau būsi uzzinājusi no Dorchens vēstules – viņa bija ļoti patīkama! [..] Maksims vēl nav klāt un atgriezīsies tikai nākamās nedēļas beigās. Ja vēlies man kaut ko nosūtīt, lūdzu, atsūti viņam (Albertstraße 3). Es labprāt gribētu, piemēram, jauno sējumu E.T.A. Hoffmann [Ernests Teodors Vilhelms Hofmanis] (manā skapī)]

Ich hoffe in diesen Tagen einen Brief von Dir zu bekommen, über Deine weiteren Petersburger Erlebnisse - Du bist wahrscheinlich im Theater gewesen? Falls Du diesen Brief noch zeitig bekommst, würde ich Dir empfehlen Montag zu Tosca (im Rigaer Stadttheater) zu gehen, denn die Labia singt sehr schön - ich habe sie in Berlin gehört, und die Musik liebst Du wahrscheinlich auch?

Heute war ich beim судебный сипдовашель, um meine Zeugenaussage zu wiederholen - vielleicht muss ich später noch in das Wilnasche Gericht fahren (in Sachen den beiden betrunkenen Soldaten und der Judenprügelei). 

Bitte grüß Pappi, dem wir wohl aus Petersburg hätten eine Karte schreiben können! 

Grüß und Kuss.

Joe

[Ceru tuvāko dienu laikā saņemt no Tevis vēstuli par tālākajiem piedzīvojumiem Sanktpēterburgā - laikam biji uz teātri? Ja laicīgi saņemsi šo vēstuli, ieteiktu Tev pirmdien aiziet uz Tosku (Rīgas Pilsētas teātrī), jo Labia* ļoti skaisti dzied - dzirdēju viņu Berlīnē, un tev laikam arī patīk mūzika?

Šodien devos uz судебный сиъдователь atkārtot savu liecību - varbūt vēlāk jāiet uz Viļņas tiesu (par diviem iereibušajiem karavīriem un ebreju piekaušanu).

Lūdzu, pasveiciniet Pappi, kuram mēs būtu varējuši uzrakstīt kartiņu no Pēterburgas!

sveicieni un skūpsti

Joe]

*Maria Labia (1880-1953) - itāliešu soprāns

5. aprīlis

Džo iesāk aprīļa dienasgrāmatu, rakstot, ka saņem regulāras ziņas no ģimenes, kas atpūšas dienvidos. Viņam, protams, gribētos būt kopā ar viņiem, izrauties no šī brīža ikdienas, taču - Džo reflektē par to, ka cilvēks bieži vēlas tieši to, kā tajā brīdī nav.

#Džo dienasgrāmata (1912)

APRILS

Dabonu diezgan bieži vēstules no Mamiņas, Līnas un Olgerda, kas papriekš pavadīja divas nedēļas Bordigherā un tagad ir apmetušies iekš Beaulieu. Man nekas nebūtu pretim pie viņiem būt, bet esmu arī te pilnīgi ar savu likteni mierā. Zināms labprāt gribētos atkal kādreiz ar puslīdz inteliģentu cilvēku sarunāties, mazākais no tālienes smukas parīzietes redzēt, bet kāpēc to vēlēties? Kad tas būtu, gribētos atkal ko citu…

6. aprīlis

Džo raksta Olģerdam, kuram, šķiet, uznākušas drūmas domas (lai gan viņš joprojām atpūšas dienvidos), taču īsti nesanāk brāli mierināt, bet gan pastāstīt pašam par savu pieredzi un pārdomām  pēdējā gada laikā.

Волковышки 6/19 apr.

Cher Ogier, paldies par vēstulēm, esmu visu saņēmis, arī Pēterburgā karti un citas lietas. Tāpat cedelīti ar “Samariter” - paldies! Lasu ar lielu līdzjūtību Tavas sūdzības par Tavu likteni un nevaru tur nekā palīdzēt. Kas uz mani attiecas, tad esmu ļoti mierā ar to, ka šo gadu esmu upurējis kara dienestam, kurš ir savā ziņā klosteris jeb cowboy skola. Jo te “nezaudēju” laiku, t.i. izlietoju viņu savas veselības stiprināšanā, un, starp garlaicīgiem un nevērtīgiem cilvēkiem dzīvodams, varu lielā mērā sakārtot savas atmiņas, izvilkt no piedzīvojumiem slēdzienus un mācīties paša spējas un viņu robežas pazīt. Esmu sapratis, cik daudz jau savā dzīvē (kaut vēl maz dzīvojis) esmu veltīgi sev mēģinājis iepotēt visādas dziņas un intereses, kuru manī nemaz nebij un tādā kārtā pārpratis savu īsto, iedzimto karakteri. Jo no tā optimistiskā uzskata, ka cilvēks savu iedzimto karakteri var izlabot t.i. mainīt, jau ilgi esmu atkāpies. Zinu tikai to, ka nākamā gadā ar daudz lielāku nastu vienaldzības atgriezīšos “pasaulē”. Zināms tur arī mani sagaid nepatīkamā “brīvība”, konflikti un visādi ennuis - tagad man te tik labi - nostrādāju savu nolikto darbu, strādāju priekš eksāmena un esmu salīdzinot ar citām dzīves eventualitātēm laimīgs. Šī constatation mani glābj grūtās stundās, kad ar nogurušām kājām un smagiem zābakiem veselu pusstundu jāskraida pa slapjiem laukiem, stingri uzmanīdamies uz kārtību rindā, un liek pacietīgi izciest dažas garlaicīgas tukšas dienesta stundas.

7. aprīlis

Džo apraksta pirmo notikušo eksāmenu - tas bijis grūts, taču viņš nu laimīgs, ka tas aiz muguras un paveikts. Džo arī lepojas ar savu veiklo zirgu. Neizpaliek arī svinības.

#Džo dienasgrāmata (1912)

Piektdien, 6tā aprīlī, bij mūsu pirmais (строевой) eksāmens - jāšana, vingrošana un мыший строй. Bij diezgan grūta diena - stiprā saulē un putekļos gandrīz piecas stundas jāmocās - bet par to tad ar galīgi esam no visām tām vingrošanām un skriešanām vaļā, kuras jau bij stingri apnikušas. Turējos ļoti pieklājīgi un iztaisīju divreiz вольтижировка: gribēju apkampt savu slaveno zirgu, kas kā putnis laidās pa barjerām. Pēc tam, zināms, dzeršana: vakarā, puspiedzēruši, bijām meiteņu ģimnāzijā, kur man bij jāpalīdz dzīvēs bildes stellēt.

8. aprīlis

Džo turpina aizvakar rakstīto vēstuli Oļģerdam, atvainojoties par “sprediķošanu”. Viņš saprot brāļa grūtsirdību, taču reizē lūdz padomāt par Līnu un Mamiņu, kuras ir brīvdienās kopā ar Oļģerdu un kurām ļoti būtiskas šīs “saules un jaunu iespaidu dienas”.

8/20 aprīlī

Aizvakar uzrakstīju šo filozofisko sacerējumu, kuru nemaz negribētos nosūtīt - ko tas palīdz neveiklā formā uzrakstīt tādas lietas, kuras nekad citam nevarēšu darīt saprotamas, kaut gan pats viņas dziļi sajutu? Neņemi man ļaunā, ka esmu sācis sprediķot - un vēl turpināju. Jo manī ir ļoti nevajadzīga un muļķīga kāre - citiem cilvēkiem palīdzēt, kaut gan ilgi jau esmu manījis, ka tas tamlīdzīgos gadījumos ir gandrīz neiespējami. 

Nebēdājies pa daudz par šo dzīvi pāri par apstākļiem, ja Tu viņu jau reiz vedi. Tādām reizēm nav vērtības, ja viņas neved pie rezultāta, tāpēc labāk viņas pilnīgi atmest. Priecājies tak pēc iespējas šai debešķīgajā puķu sapnī un smēķē pēc iespējas daudz cigāru - man mazākais pēdējās vienmēr it sevišķi palīdz mieru baudīt un raizes aizmirst. Kāpēc vienmēr domāt, ka “citi tagad ir laimīgi”, ja skaidri zini, ka tas citiem tikpat neiespējams, kā Tev pašam? Un mēģini mazākais Līnai un Mamiņai šīs saules un jaunu iespaidu dienas, kuras viņām vēl dārgākas un retākas nekā mums neatkarīgiem globetrotteriem, kas dzīvojam tikai savam egoizmam, padarīt pēc iespējas patīkamākas. Es ar savu stāvokli relatīvi esmu ļoti mierā, kaut gan varētu par daudz lietām sūdzēties - vai Tu domā, ka man negribētos kādreiz dzirdēt kādus pārus vārdus no inteliģenta cilvēka mutes un būt ar smalku sievieti mazākais vienā autobusā? Bet kāpēc to gribēt? Vai tad negribēšu atkal ko citu? Droši!

Rakstīšu Līnai un Mammai par citām lietām, notikumiem -

Tev nākamo reizi

Tavs brālis Joe

Džo raksta Māsiņai pagaru vēstuli, runājot gan par to, ko lūdz viņai atsūtīt, gan stāsta pēdējo dienu notikumus, gan sola aizsūtīt foto ar viņu un dienesta biedru aitādas mēteļos…

Sonnabend

Liebe Themargare!

danke für Brief, Postkarte un femina. Dass Du Maxim nicht mehr angetroffen hast, tut nichts - ich war selbst schuld, denn ich dachte, dass es länger in Riga bleibt. Die Sachen kannst Du mir mit der Zeit als посылка бечь цены schicken, denn das kostet fast gar nichts und geht doch nicht  verloren. Zwei Bilder, von denen Du sprichst, habe ich nicht bekommen. Oder waren Sie vielleicht gar nicht in den Briefen drin. Das Petersburger Bild bekam ich schon von Dorchen und zum Glück unzerschnitten. Wenn auch der Photograph Dir ein etwas ältliches und absonderlich verkrümmtes fratschen verliehen hat, so schadet das doch der netten Trio Aufnahme nichts.

[Sestdiena

Mīļā Themargare!

Paldies par vēstuli, pastkarti un Femina. Tas nekas, ka Tu Maximu vairs nesatiki – pats biju vainīgs, jo domāju, ka viņš Rīgā paliks ilgāk. Mantas vari sūtīt kā посылка бречь цены [iepakojuma cena], jo tas gandrīz neko nemaksā, taču arī nepazūd. Es neesmu saņēmis tās divas fotogrāfijas, par kurām Tu runā. Bet varbūt tās nemas nebija klāt pie vēstules. Sanktpēterburgas bildi dabūju no Dorchen un par laimi tā bija negriezta. Pat ja fotogrāfs Tev iedeva ko nedaudz vecu un dīvaini šķību, tas nekaitē jaukajam trio kadram]

Ich schrieb schon Pappi über mein gestriges Examen - das war eine anstrengende Sache, aber fein gelungen! Als ich zweimal Вольтижировка gemacht hatte und der Вызовь wie ein Vogel über die beiden Barrieren geflogen war, weinte ich beinah vor Stolz und hätte ihn am liebsten geküsst vor lauten Freude. Von dem ewig langen Reiten habe ich mir mit der Flinte eine Wunde in den Rücken gerieben! Schadt aber nichts, denn jetzt sind wir ein für allemal los vom пеший строй.

[Es jau uzrakstīju tētim par vakardienas eksāmenu - tas bija nogurdinošs, bet viss izgāja labi! Kad biju divreiz paveicis Вольтижировка un Вызовь bija pārlidojis pāri divām barjerām kā putns, es gandrīz raudāju no lepnuma un gribēju viņu noskūpstīt no tīrā prieka. Ar ieroci esmu ieberzējis brūci mugurā no mūžīgās jāšanas! Bet tas nesāpēs, jo tagad esam uz visiem laikiem atbrīvojušies no пеший строй.]

Ich schreibe Dir heute oder morgen eine Karte, wo wir und beide, Maxim und ich, im полушубки haben fotografieren lassen. Nur hat sie der Photograph furchtbar усердно retouchiert, so dass Максимь ни на что не похожъ. Der Hund auf dem Bild heißt Рогдай und gehört einem Offizier, läuft uns aber immer nach und schläft bei uns - ein feiner und wunderhübscher борзой.

Schrieb mir wieder Bald und sei gegrüßt

[Es tev šodien vai rīt uzrakstīšu kartiņu, kurā mēs ar Maksimu fotografējāmies полушубки (aitādas mēteļos). Tikai fotogrāfs tos šausmīgi усердно retušēja tā Максимь ни на что не похожъ. Attēlā redzamo suni sauc Рогдай un tas pieder virsniekam, bet vienmēr mums seko un guļ ar mums - smalks un skaists борзой.

Raksti man drīz atkal un esi sveicināta]

Joe

Du kannst Dir garnicht vorstellen, wie wunderbar man sich nach diesem anstrengenden Examen fühlt - heute bis zwölf geschlafen und gebummelt. 

[Tu pat nevari iedomāties, cik brīnišķīga sajūta ir pēc šī saspringtā eksāmena - šodien gulēju līdz divpadsmitiem un klīdu apkārt.

9. aprīlis

Džo dienasgrāmatai uztic stāstus par “dullo” svētdienu un arī citu dienu piedzīvojumiem. Bet pat izklaižu mutuļos viņš analizē gan sevi, gan citus.

#Džo dienasgrāmata (1912)

Dullākās dienas tomēr pie mums vienmēr ir svētdienas. Šoreiz 8tā, pēc lielākas dzeršanas ar Довгайло, vēli cēlos un pie puzdienas visi sēdējam mājās, kad uzreiz pienāca seši huzāri, ar kuriem sarīkojām dzeršanu sobranijā. Slavenais Tyszkevicz ļoti švaki turējās un bij jau pēc pāris šnabiem piedzēris [..]. Pēc tam lielākā daļa aiznāca līdz uz meiteņu ģimnāziju, kur bij izrāde ar sekojošu deju. Biju joka pēc atkal reiz ieņēmis krietnu dozīšu Coco un sākumā jutos pilnīgi labi un patīkami uztraukts. Bet vajadzēja aiziet pēc pirmā labā iespaida - velāk nāca reakcija un palika briesmīgi garlaicīgi. Varbūt vajadzēja vēl ņemt? Runāju briesmīgi daudz bleķa un iepazinos ar visādam jaunām žīdietēm*. Viena no tām, čigānietes tips, ļoti kokets un diezgan smuks radījums. Citādi ļaudis - zināms briesmas.

*latviešu valodā vārds "žīds" lietots kā neitrāls vārds kopš 17. gadsimta. 20. gadsimta vidū to aizstāj vārds "ebrejs"

12. aprīlis

Džo nopietnas pārdomas… par sevi, savu raksturu, izturēšanos, attieksmi pret sievietēm un iepazīšanos ar tām.

#Džo dienasgrāmata (1912)

Trešdienā [11. aprīlī] vakarā bijām sobraņijā (Komandiera nav, tāpēc arī mūs “extra” uzlūdza ar Celmiņu), kur bij pāris žīdu*, kas dziedāja operas numurus, un pēc tam liela dejošana līdz kādiem pieciem. Pēc tam, no rīta agri, smuka полевая поездка pa laukiem, gallops, ataka un citas lietas. Uz šīs balles bij savāda epizode, ap kuru iznāca mazi pārdzīvojumi, kas atkal reiz man drusku pamācīja un atklāja acis par sevi pašu. Lieta sākās ar ļoti izdevušos manevri: svētdien, ģimnāzijā, ar vecāko no trim Разумьйчикь māsām (es viņās īsuma pēc saucu pa “vecāko”, “jaunāko” etc) tīšām mēgināju nesatikt un nevajadzīgi nerunāt, jo turēju par nepareizu uzbāsties meitenei, kurai te kā vienīgam smukam un inteliģentam radījumam Volkovišķos tā kā tā visi skrien pakaļ. Jo tādā gadījumā, kas iznāk? Taisītu viņai cour, domātu, ka esmu iemīlējies (tas tik viegli man liekas, jā, pats sev nenovēroju) un tikai pagādātu sev mūžīgas échauffements et retroidations. Bet tā, kad ņemu sev rokās un nemaz nedomāju par viņu, kā sievieti, man no satiksmes ar viņu nekādas nepatikšanas nav. Tomēr vēl blakus pie tam domāju, kā tādai vienaldzībai taisnības pēc vajadzētu būt pievilkšanas līdzeklim (kā Olgerds to mūžīgi sprediķo) - un tā tā lieta ar bij. Sobraņijā ar nepiegriezu viņai ne mazākās vērības, kamēr viņa uzreiz ar diezgan uztrauktu balsi man vaicāja, kas man esot par nodomiem ar to, ka nemaz ar viņu nerunājot un nesatiekoties “почему Вы отъ меня быттe?” Te nu diemžēl savu lomu ļoti slikti izpildīju, jo biju ieņēmis lielu dozīšu Coco un bez tam ar Doroguninu šnabi dzēris. Sāku runāt daudz, un ļoti konfūzas lietas, ka negribot ar viņu tuvāk satikt tāpēc, ka baidoties no viņas sieviešu instinkta, kas mani tūlīt pilnīgi vivisecēšot, ka negribot nemaz, lai viņa par mani interesējas u.t.t.t Vēl tai pašā naktī un otrā rītī, tapēc, ka biju piereibis, viss tas man izlikās spīdoši spēlēts, bet vēlāk sapratu, cik nepareizi biju uzvedies. Sasodītais un tomēr debešķīgais Coco! kas liek padaudz atklāti runāt! Jo galu galā tas, ko viņai teicu, bij patiesība, tikai nederēja loma. Tai naktī man izlikās, ka nu jau meitēns tik tālu, ka drīz naktī satiksimies u.t.t. pret ko man, zināms, nekā nav pretim. Bet tad sapratu un tūlīt, sestdienā, pastaigājuma laikā atvainojos, tīšām drusciņ pārspīlētā formā. Spēlēju tagad minēto lomu tālāk - bet bez kādiem nodomiem - taisnības pēc tā jau nemaz nav loma, tikai prātīga atturēšanās no muļķīgām illuzijām. Zināms ari šai gadījuma jutos piespiests izvilkt morāli:

Vispārīgi pa daudz domāju, iepazīdamies ar sievieti, par liaison ar viņu. Jo šī stila meiteņi ļoti retos gadījumos mēdz iet tik tālu. Ar viņiem tikai “jokoties” un flirtēt, kā Volcks to dar, nav vērts un man par garlaicīgi. Tamlīdzīgus meiteņus tiešam vest līdz kādai passion neesmu spējīgs - tāpēc jāastāj šī neīstā iemīlēšanās kāre, kas nemaz nav grūti. Tikai līdz šim to lietu nekad tik skaidri nebiju caurdomājis.

*latviešu valodā vārds "žīds" lietots kā neitrāls vārds kopš 17. gadsimta. 20. gadsimta vidū to aizstāj vārds "ebrejs"

16. aprīlis

Šoreiz Džo dienasgrāmatā piemin aktuālus notikumus pasaulē - ne tieši savā vai ģimenes dzīvē. Titānika nogrimšana, banku aplaupītāja nāve un zilā dimanta pazušana…

#Džo dienasgrāmata (1912)

Divi savādi pasaules notikumi šai pavasarī: Titanic’a bojā iešana* un Bonnot**, Conan Doyle tips ar francisku temperamentu un moderniem apstākļiem - auto, cinema, reporteri ar pildspalvām un blowmingu. Uz Titanica bijuši divi Cinema kungi, kas laikam vēl līdz nāvei filmas rulli griezuši. Bez tam pazudis zilais diamants, pasakains nelaimes nesējs, ar kuģi zem viļņiem.

*RMS Titāniks (angļu: RMS Titanic) bija otrais no superlaineru trio, kas tika uzbūvēti, lai dominētu transatlantijas ceļojumu biznesā. Kuģis piederēja White Star Line un tika uzbūvēts Harlanda un Volfa kuģu būvētavā. Izlaišanas laikā Titāniks bija lielākais pasažieru tvaikonis pasaulē. Savā pirmajā braucienā 1912. gada 14. aprīlī, svētdienas vakarā 23:40 (pēc kuģa laika), Titāniks saskrējās ar aisbergu un nogrima pēc divām stundām un četrdesmit minūtēm pirmdienas, 15. aprīļa rītā 2:20. Bojā gāja 1500 cilvēku, un tā bija viena no lielākajām miera laika jūras katastrofām un arī pati slavenākā. Titānika uzbūvēšanai tika izmantotas modernākās tā laika tehnoloģijas, un tādēļ tika uzskatīts, ka tas ir nenogremdējams. 

**Jules Joseph Bonnot (1876 – 1912) - franču banku aplaupītājs, pazīstams arī ar iesaisti kriminālā anarhistu organizācijā, kas saukta “bande à Bonnot ”

17. aprīlis

Džo turpina sevis analīzi…

#Džo dienasgrāmata (1912)

Vēl viens novērojums. Agrāk vienmēr domāju, ka man priekš iepazīšanās ar sieviešiem tikai trūkst dūšas uzrunāt un iesākt. Bet esmu ar laiku novērojis, ka tās man nemaz netrūkst un ka māku pat diezgan labi ar sievieti iesākt, bet par to vēlāk neko nezinu iesākt! Jūtos tad bezgalīgi tukšs, garlaicīgs un bez kādas aktivitātes. Tāpēc tagad pat    bīstos iesākt, baidīdamies no tālākās satiksmes, kamēr agrāk tikai iesākuma neatradu.

18. aprīlis

Džo raksta Margarētai un lūdz atsūtīt vairākas notis, stāsta, ka tagad atkal radusies iespēja spēlēt klavieres “četrrocīgi”, kā arī pastāsta par nozīmīgo eksāmenu nākamā dienā, pēc kura sola māsai rakstīt atkal.

Волковышки, 18 April 1912

Liebe Margarethe, 

ich habe wieder lange keine Nachricht von Dir, außen einen ungesetzlichen Epistol auf den Excelsior. Deine Bitte wegen der visit cards hatte ich total vergessen - verzeich, und habe gleich nach Empfang Deiner letzten Postkarte an Dorchen geschrieben (so sollte ich es doch tun, nicht wahr?). Ich selbst habe wieder eine Bitte an Dich.

[Mīļā Margarēta,

Jau atkal ilgi neesmu saņēmis ziņas no Tevis, ja neskaita nelegālo vēstuli ni Excelsior. Biju galīgi aizmirsis Tavu lūgumu par vizītkartēm - atvainojos un uzreiz pēc tavas pēdējās pastkartes saņemšanas (tā man tas jādara, vai ne?) uzrakstīju Dorchen. Man pašam Tev ir vēl viens lūgums.]

Bitte geh zu Neldner hinunter, such folgende Noten für mich aus und lass sie mir direkt von Neldner zuschicken:

1. Borodin. Steppenskizze
2. Kalinnikow. 2 symphonische Variationen für Orchester. Sie sind beide einzeln herausgegeb., bitte sie durchzusehen und die zu nehmen, welche in einer Tonart mit Kreuzen geschrieben ist.
3. Tschaikowsky. Valse des fleurs (aus Nussknacker)
4. Спендиаровъ. Три пальмы

[Lūdzu, dodies uz Neldneru, atrodi man šīs notis un lūdz Neldneram tās nosūtīt man:

1. Borodin. Steppenskizze
2. Kalinnikow. 2 simfoniskas variācijas orķestrim. [..]
3. Čaikovskis. Valse des fleurs (no Riekstkoža)
4. Спендиаровъ. Три пальмы]

Alles vierhändig. Auf die ersten zwei Nummern kommt es wenig an, aber die zwei letzten bitte bestimmt. Das Geld dazu bitt von Pappi.

Ich kann jetzt nämlich vierhändig spielen, denn wir “verkehren” jetzt, wie Du weisst, bei Разумъйгикъ’s, und da spiele ich mit der ältesten Tochter. Werd bitte nur nicht eifersüchtig! Denn Boni bemüht sich um alle diese Damen, so dass ich nur die abendfüllende Musiknummer bin.

[Visas četrrocīgi. Pirmajiem diviem nav lielas nozīmes, bet pēdējiem diviem, lūdzu, noteikti. Palūdz naudu no Pappi.

Tagad varu spēlēt ar četrām rokām, jo, kā zināms, mēs tagad “skrienam” pie Разумъйгикъ, un es tur spēlēju ar vecāko meitu. Lūdzu, nekļūsti greizsirdīga! Boni rūpējas par visām šīm dāmām, tāpēc es esmu tikai pilna garuma muzikālais numurs.]

Morgen habe ich Unteroffiziers Examen und habe in den letzten Tagen furchtbar viel gelernt - hoffentlich falle ich nicht durch.

Bitte sag Pappi, dass er mir das Monatsgeld etwas früher, als am ersten schickt, da ich das Aprilgeld auch schon um den 25ten bekam. Nach dem Examen werde ich wieder schreiben, fürs Erste 

Auf Wiedersehen

Joe

fürs erste noch рядовой.

[Rīt ir mans apakšvirsnieka eksāmens un pēdējo dienu laikā esmu iemācījies šausmīgi daudz - cerams, ka neizgāzīšos.

Pasaki, lūdzu, tētim, lai viņš man atsūta ikmēneša pabalstu nedaudz agrāk par pirmo, jo aprīļa pabalstu saņēmu ap 25. datumu. Pēc eksāmena rakstīšu vēlreiz, pagaidām

Uz redzēšanos

Džo

pagaidām рядовой.]

24. aprīlis

Džo raksta brālim, bezgala vēlas nokļūt Venēcijā, kur atrodas Oļģerds, un atceras kopīgi piedzīvoto [Džo apmeklēja Venēciju 1910. gadā kopā ar brāli un draugu Lazdiņu ģimeni] - apmeklētās vietas, ēstos mielastus un dzertos vīnus un gondolu braucienus.

otrdien 24 apr./7 maijā

Cher Ogier,

neesmu Tev sevišķi apskaudējis, kad Tu biji Monakodes zilganajos krastos un Nizzas viesnīcā, kur no rīta agri “izbrīvējies vilciens” u.t.t., bet tagad gan atdotu diez ko par pāris stundām, kuras varētu būt šai aizmirstības salā, kur zaļais ūdens aprij toutes les pensees noires pour ne laissent qu’une toute petite melancolie douce et consolante [visas tumšās domas, atstāj tikai nelielu saldu un mierinošu melanholiju]. Atminies mūsu Chianti un Valpolicella mielastus  pie San Marco (veiklais saimnieks, “would you like mutton, sir?”) un Giacomuzzi, dzērāju paradīzē. Un kā vakaros uz melniem viļņiem aizlīgojām uz serenatas raibām lampītē: slaikie gondoļu knabi atspoguļoja piazettas rožaino spīdumu un varēja visu to turēt par ethera sapni uz Ganges’a upes, ja blakus nebūtu pļāpājušas “have you enjoyed your afternoon?” Lūdzu neaizmirsti man rakstīt kādu smuku vēstuli no Floriana smieklīgiem mūļiem “plüsch”-zalonīšiem, atcerēdamies pagājušās reizes smukos vakarus. Diezin, vai vēl visi tie paši ķelneri tur ir? Es te, pēdējā nedēļā, atkal esmu noslīdējis uz ученикъ восьмого класа bēdīgo stāvokli, mācīdamies, zubrīdams, kā skolā. Šodien bij mūsu eksāmens (no astoņiem līdz sešiem, ar mazu pauzi) un tagad nu esmu galīgi “unterofficiers” - komandieram tikai vēl vajag бумагу о производствь parakstīt, tad varu sev zelta strīpas uz mundiera uzšūt. Cik šīs dienas bij riebīgas! Vajadzēja zināt no galvas veselu biezu “уставъ” ar garlaicīgām sīkām ziņām par dienasta jautājumiem - tikām ļoti pamatīgi eksaminēti! Par to tagad līdz rudenim var уставъ’u likt pie malas, un jāpiedalās tikai pie jāšanas vien. Sestdien (28 apr./11 m.) mēs aizvelkamies ar visu pulku uz divām nedēļām citā vietā priekš šaušanas mēģinājumiem. Pa to laiku - t.i. līdz 12tam/25tam maijam lūdzu man rakstīt uz pulka adresi t.i.

Волковышки

3 ул. Столенский полкь

tad man vēstules aizsūtīs uz turieni. 

Novēlu Tev visu labāko un ceru, ka Tu Venēcijā jutīsies labāki nekā Rivieras žuļiku rokās. Bet tomēr vienīgais pareizais ir, ka Tu tagad nāci pa vasaru mājās, lai apstākļi drusku izskaidrotos un viss tiktu pārdomāts, jo tāda dzīve Tevi pašu tak nebūt neapmierina!

Sveicini lūdzu dāmas un pateicies par vēstulēm - rakstīšu viņām drīz, jo tagad atkal būs laika diezgan. 

Kas ir ar manu loterijas biļeti? Lūdzu mēģini to izzināt!

Ar labdienām

Joe

25. aprīlis

25.04.1912.

Džo ne tikai brālim un māsai uztic stāstus par eksāmenu, bet arī dienasgrāmatai. Mācījies daudz, nolicis labi - un jūtas patiesi noguris.

#Džo dienasgrāmata (1912)

24tā aprīlī bij ilgi gaidītais mutiskais eksāmens, uz kura diezgan daudz mācījos un labi noliku. Ilgi turēja, līdz sešiem - un biju ļoti noguris.

26. aprīlis

Džo raksta māsai - par notīm, eksāmenu, zvērestu un citiem pēdējo dienu notikumiem.

26.4.1912

Mittwoch Abend

[Trešdienas vakars]

Liebe Margarete

danke sehr für die Noten und femina sowie Brief-Einlage. Die Symphonie von Kalinnikow hatte ich schon von hause mitgenommen, so dass ich sie nicht nötig habe - werde sie aber gern einziehn und für mich behalten. Das andere Stück weiss ich jetzt genau:

Intermezzo No 1 fis-moll von Kalinnikow.

[Mīļā Margareta

Liels paldies par notīm un femina, kā arī vēstules ieliktni. Kaļiņikova simfoniju jau biju paņēmis līdzi no mājām, tāpēc man tā nav vajadzīga - taču labprāt paņemšu un sev paturēšu. Tagad es precīzi zinu otru gabalu:

Kaļiņikova intermezzo Nr. 1 fiss-moll.]

Bitte mir dasselbe und die Palmen zu schicken aber erst nach zwei Wochen, wenn ich aus Mariampol zurückkomme. Gestern war unser mündliches Examen (von 8 Uhr bis sechs), welches wir alle bestanden haben. Ich habe, glaube ich, nur eine 4, sonst 5. Es war so ermüdend, dass ich gleich schlafen ging und erst heute ein Telegramm an Euch richtete - ich bin nämlich sehr froh, dass jetzt endlich das Buttern (ganz wie in der Schule) aufgehört hat, und der Dienst sich mehr oder weniger auf Reiten und Kommandieren beschrauht. 

[Lūdzu, atsūtiet man to pašu, bet tikai pēc divām nedēļām, kad atgriezīšos no Mariampoles. Vakar bija mūsu mutiskais eksāmens (no 8:00 līdz 18:00), kuru mēs visi nokārtojām. Man šķiet, ka man ir 4, jeb arī 5. Tas bija tik nogurdinoši, ka es uzreiz devos gulēt un tikai šodien nosūtīju Tev telegrammu - ļoti priecājos, ka zubrīšana (tāpat kā skolā) beidzot ir beigusies, un dienests ir vairāk vai mazāk reducēts uz jāšanu un komandēšanu.]

Heute Vormittag hatten wir fahneneid - eine sehr ermüdende Prozedur, bei der wir ein paar Stunden auf dem Exerzierplatz standen und schließlich Kreuz, Bibel und fahne zur Bekräftigung des langen gedruckten Schwurs küssen mussten. Ich schickte heute das Telegramm um Abend ab - hoffentlich stört es niemand aus dem Schlaf! Offiziell sind wir erst Unteroffiziere, wenn der Kommandeur das Papier o производство unterschreibt, aber das wird wohl wahrscheinlich bald geschehn. Die Examen haben also ein Ende!

Bald schreibe ich wieder 

Joe

Mulja schreibt mir, dass sie im Mai Michel heiratet!

[Šorīt mums bija uzticības zvērests - ļoti nogurdinoša procedūra, kurā dažas stundas nostāvējām parādes laukumā un beidzot bija jānoskūpsta krusts, Bībele un karogs, lai atbalstītu zvērestu. Šovakar nosūtīju telegrammu - cerams, ka tā nevienam netraucēs miegu! Mēs oficiāli esam apakšoficieri, kad komandieris paraksta papīru o производство, bet tas, iespējams, notiks drīz. Tātad eksāmeni ir beigušies!

Drīzumā atkal rakstīšu

Joe

Mulja man raksta, ka viņa maijā precas ar Mišelu!]

28. aprīlis

Džo kopā ar pulku dodas uz šaušanas treniņiem divu nedēļu garumā.

#Džo dienasgrāmata (1912)

28tā aprīlī izjājām uz Стръльба [šaušana] uz Mariampoli, priekš divām nedēļām.