#Grosvaldi1912. Džo raksta ģimenei par ne vienmēr patīkamajiem šaušanas treniņiem

Džo, kā jau pierasts, sarakstās ar ģimeni – galvenokārt ar māsiņu un Oļģerdu (attiecīgi vācu un latviešu valodā), stāsta par aktīvajiem un ne vienmēr patīkamajiem (spēcīgs vējš un lietus) šaušanas treniņiem, taču jūtas arī lepns, ka ir spēcīgs un nosauļojies. Ogier tikmēr sūta ziņas un aprakstus no Venēcijas, atceroties arī kopīgo ceļojumu, kas Džo liek ilgoties pēc šīs interesantās pilsētas. Brāļi plāno satikšanos Oļģerda mājupceļa laikā.

#Grosvaldi1922/1912

Digitālais projekts vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi, sākot no 1919. gada tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. 

Grosvaldu dzimtā ir:

  • Mērija Grīnberga jaunākā,
  • viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
  • viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
  • vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
  • viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
  • kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
  • gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
  • ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974) 
  • Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).

Šis ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sadarbības projekts, atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.

01.05.1912.–31.05.1912.

6. maijs

Jāzeps raksta Māsiņai, stāstot par to, kā norit šaušanas treniņi – kas daudz labāki tad, ja laiks ārā labs, jo treniņu laukums atrodas lielā purvā; viņš vēlas parādīt, "ka dienests nav tikai spilgtas krāsas formas tērpu valkāšana". Vēstules beigās pievienota arī rindkopa (latviešu valodā) tēvam, lūdzot atsūtīt nedaudz naudas.

Freitag

Liebe Margarethe,

ich sitze an einem winzigen Teich, auf dem Mücken Fußball spielen und ruhe meine müden und zerschlagenen Glieder aus. Denn wenn auch mit dem Examen die langweiligen занятия aufgehört haben, so ist doch das Anstrengendste noch nicht vorbei - im Gegenteil, es kommt jetzt allmählich. Heute hatten wir wunderbares Wetter, und deshalb fiel uns der Gang zum Schiessplatz nicht schwer, aber bis gestern gab es täglich furchtbaren Wind und strömendem Regen, so dass beim Gehen (4 Werst hin und 4 zuruck) die Beine ganze Pude von Lehm (am Stiefel klebt das in grossen Klumpen an) mitschleppen mussten. 

[Piektdiena

Dārgā Margareta,

Es sēžu pie maza dīķa, kur odi spēlē futbolu, un atpūtinu savas nogurušās un sasistās ekstremitātes. Jo pat tad, ja garlaicīgās занятия ir beigušās līdz ar eksāmenu, pats saspringtākais vēl nav beidzies – gluži otrādi, tas pamazām nāk. Šodien mums bija brīnišķīgs laiks, un tāpēc nebija grūti doties uz šautuvi, bet līdz vakardienai katru dienu bija briesmīgs vējš un lija lietus, tā ka ejot (4 verstes tur un 4 atpakaļ) kājas bija dubļiem noklātas (uz zābaka tas turas lieliem blāķiem), kas  jānēsā līdzi.]

Und dann vier Stunden im Sumpf, bei eisig kaltem Wind zu stehen, im Mantel, der sehr wenig wärmt. Seltsamerweise hat sich niemand von uns erkältet, aber schließlich ist man jetzt ja sehr abgehärtet. Denke nicht, dass ich mich beklage, ich schreibe Dir das nur, damit Du siehst, dass der Dienst nicht nur in Tragen von bunten Uniformen besteht. Der Schiessplatz ist in einem grossen Sumpf  eingerichtet, denn man schießt auf grosse Entfernungen (bis 1400 Schritt) und die nicht treffenden Kugeln fliegen noch weit über die Ziele hinaus.

[Un tad četras stundas purvā, stāvot stindzinoši aukstā vējā, mētelī, kas ļoti maz silda. Savādi, ka neviens no mums nesaaukstējās, bet galu galā tagad esam ļoti rūdīti. Nedomā, ka es sūdzos, es rakstu tikai, lai parādītu, ka dienests nav tikai spilgtas krāsas formas tērpu valkāšana. Šautuve ir iekārtota lielā purvā, jo šauj lielos attālumos (līdz 1400 soļiem) un lodes, kas netrāpa mērķī, lido tālu tālāk par mērķi.]

Wir selbst, die учебная команда, leben in drei Gemeinden – in einer weltfernen Gegen, ungefähr 60 Werst von der nächsten Eisenbahn. Der Ritt hierher war sehr nett: das ganze Regiment zog mit Musik aus. Paarweise Reitend nimmt so eine Zug ungefähr anderthalb Werst ein. Wir ritten unter anderem auch durch Mariampol.

[Mēs paši, учебная команда, dzīvojam trīs kopienās – nomaļā vietā, apmēram 60 verstes no tuvākā dzelzceļa. Brauciens uz šejieni bija ļoti jauks: viss pulks izgāja ar mūziku. Braucot pa pāriem, viens vilciens aizņem apmēram pusotru verstu. Cita starpā braucām arī cauri Mariampolei.]

Schreib mir bitte wieder einmal – ich habe schon eine Woche lang keine Nachricht von Euch, wahrend die Briefe aus Italien regelmäßig ankommen und mir abgegeben werden.

Adresse: 

Dein Joe

[Lūdzu, raksti man atkal – nedēļu neesmu no Tevis dzirdējis, kamēr regulāri pienāk un piegādā vēstules no Itālijas.

Adrese:

Tavs Džo]

Mīļo Pappi,

pagājušā mēnesī izdevu tikai 100 rubļus, bet šai mēnesī ar šo zumu neiztikšu. Bij palikuši daži tekoši rēķini (oficieru klubā, kur pagājušā mēnesī sanāca diezgan lielas zumas caur visādām eksāmenu попойка’m ar oficieriem un huzāru savvaļnieku uzņemšanu – lietas, no kurām nevar izbēgt), kurus tagad tūlīt samaksāju, bez tam vienu pāris vieglu zatoku (18) ar līstēm (5), tā ka uz tejienu ņēmu tikai 20 rubļus līdz, kuri tagad iet uz beigām, tāpēc lūdzu atsūti man 30 rubļu uz pulka adresi.

Ar labdienām,

Jazeps

8. maijs

Oļģerds no Venēcijas raksta Džo (interesanti, ka atbildes vēstuli vecā/jaunā kalendāra dēļ lasījām jau aprīlī), stāstot visu jaunāko  īpaši par rekonstruēto zvanu torni un loggietta Svētā Marka laukumā – top skaidrs, ka tad, kad brāļi Venēciju apmeklēja pirms diviem gadiem, tad rekonstrukcija ne tuvu vēl nebija pabeigta. Oļģerds raksta, ka viņam jau atkal uznāk vēlēšanās Venēcijā palikt – pret to droši vien neiebilstu arī Džo, kur nu vēl lasot brāļa rakstītās rindas par to, ka kopīgi piedzīvoto Venēcijā viņš atcerēšoties visu dzīvi.

Venise, Grand Canal Hotel et Monaco

Mercredi, le 8 mai 1912, après midi

Mīļo Joe

Vakar atbraucām šeit no Florences, ļoti karstā vagonā, kura iepazināmies ar vienu Chiline, M. Morere, jaunu veiklu zelli, stipri bagātu, kā liekas. Viņš - savādi, taisni mūsu viesnīcā nokāpa. Piebraucām pie hoteļa taisni, kad abas serenatas bij pilnā švunkā. Bet viņi, liekas, dzied citas dziesmas - tikai Torna a Surriento dzirdējām, magistrālā izpildījumā…

Izgulējos un šorīt pabumelejām pa pilsētu, apskatījām jauno Campanile un Loggetta del Sonsovino*, kuru Tev pārsūtīšu – šīs abas būves ir ļoti smuki rekonstruētas; Loggiettā ir veci pārpalikuši gabali izlietoti un cits pēc fotogrāfijām un pārpalikušiem modeļiem smūki un tīrīgi marmorā nokopēts. Tas ir savādi – it kā Monsa Lisa-s vietā uzkārtu labu kopiju jeb Braun-a fotogrāfiju dabiskā lielumā… Bet jāsaka, ka "ansamblis" ir labi izdevies un izpilda nu robu, kas bij ieplēsts šinī brīnišķīgā organismā, kurš saucas par Piazza San Marco.

Katru reizi gan jāsaka atkal no jauna, ka šī ir brīnišķīgākā jaukākā pilsēta pasaulē! Tādā štimmungā, kādā es tagad atrodos, uz mani tik viegli nekas nevarētu iespaidu darīt. Bet kad šodien bijām izstaigājušies pa visām šīm pazīstamām vietām, Riva de’Schiavoni, Merceria, Piazza Goldoni (es nezinu, vaj viņu taisni tā sauc; tas ir tur, kur Goldoni statuja skatās ar labsirdīgu smaidu uz mudžojošo tautu) – kad bijām pēcpusd. dzēruši kafiju pie Florian’a (visi gandrīz jauni sulaiņi, helas!!!!) un pabraukājušies ar gondolu – un giro pei picolo canali, sa! – tad man atkal uznāca šī vecā vēlēšanās, še vienmēr palikt! pat tādā pelēkā gaismā, kā šodien, te ir tik daudz krāsu, tik daudz niansu, ka acīm nav diezgan uzņēmības spējas, lai visu to pareizi uzņemtu un iegaumētu.

Apskatījām no ārienes arī mūsu abus dzīvokļus, San Moise un Rambousek uz Riva de’ Schiavoni. (Tur tagad šo namu nosaukuši par Casa Libia – kara dēļ, nevajadzīgs modernizējums!) Man jāsaka, ka mums ir laime bijusi, atrast taisni divus tādus lieliskus stūriņus. Šis laiks vispārīgi bij ļoti smalks, vaj ne? Vajag būt tik jaunam un tik brīvam, kā mēs toreiz, lai to labi baudītu. Mūsu ekskursijas pie Giacomuzzi par piem.! Un Marcels! Man bij jāsmejas, kad gāju garām gar šo omulīgo kneipi ar zardeļu riņķiem un apputējušām Cipro pudelēm no 18tā gadsimteņa!!! Par šo mēnesi es visu dzīvi domāšu.

Šoreiz tikai šos pāris vārdus raksti uz šo hoteli, paliksim varbūt 10 dienas

Sveiks, Ogier

*1902. gadā sabruka 16. gadsimtā celtais zvanu tornis San Marco laukumā Venēcijā, tas tika pilnībā atjaunots un no jauna atklāts 1912. gadā

12. maijs

Džo raksta brālim, (mazlietiņ) lepojoties ar sevi un savu ulana izskatu  nosauļojies, vīrišķīgs, zirga mugurā. Viņš izstāsta par pēdejo nedēļu šaušanas treniņiem, kas sākumā bijuši visai grūti, taču pavasara pienākšana visu padarījusi patīkamāku un arī skaistāku (ziedoši augļu koki…). Džo arī lūdz brālim pie iespējas atvest viņam pāris lietu, kā arī raksta, ka pēc četriem mēnešiem dienests būs pabeigts! Viņš arī neaizmirst pieminēt to, ka ļoti priecājas, ka māsa Līna labi saprot Venēciju, viņam pašam tik mīļo pilsētu. 

Sestdien 12/25 maijā

Cher Ogier,

pateicos par Tavām daudzām vēstulēm no Venēcijas, kuras visas saņemu tur, leišu tuksnesī, un ar lielu prieku lasu jeb nu šai pašā pussagruvušā poļu muižnieku pilī (cf. Goll und Haben), kur atradās штабъ полка, jeb mūsu zemnieku mājā, ar salmu jumtu un zemiem, piekvēpinātiem griestiem. Cik žēl, ka šī vājā viesnīca un mīļās serenatas nepatīkamais  ikdienišķais tuvums Tev samaitājuši prieku pie visiem šiem skaistumiem. Tu pa viegli lieci sev štimmungu samaitāt, ko lai tur dar…

Vakar tikai te atnācām atpakaļ - pēc garā nogurdinošā jājiena (45 verstis) uz zirga jājām cauri pilsētai, iedeguši kā mori ar ziedošiem ķiršu zariem puskotī - cik Jūs būtu labprāt noskatījušies Jūsu ulanā, kas ar vīrišķību valdīja savu nemierīgo zirgu un ne caur ko vairs neatgādina pagājušās vasaras bālo Parīzes kakšvītu, vienkāršā zaldāta kreklā, nerazētu ģīmi un flinti mugurā. Šīs divas nedēļas bij diezgan grūtas, jo katru dienu bij jāiet kājām, ar pilnu amunīciju, četras verstis turp un četras atpakaļ - smagie zābaki stipri apspiež nogurušās kājas. Bez tam pirmās dienās bija bezdievīgs lietus, savienots ar aukstu vēju, kurā bij jāstāv uz šaušanas laukuma no septiņiem līdz divpadsmitiem, dažreiz arī vēl līdz vakaram - pie tam vēl purvā! Tikai vēlāk, kad iesākās karsts laiks, lieta pieņēma patīkamāku virzienu: varēja mierīgi saulītē gulēt, papiroses smēķēt un no vecu atmiņu šublādes krāmēt visādas pagājušās lietas ārā. Bet par to lieliski atpūtināja vienkāršā dzīve: it nekādas lecture, izņemot Jūsu vēstules, vienkāršs ēdiens - piens un rupjā maize - agrā celšanās - ne vēlāk kā sešos. Biju noņēmies gulēt stallī, uz siena, un to arī izvedu, kaut gan pirmās dienas aukstums bij liels. Svarīgākais tomēr bij miers: bez visādiem cigāriem, kafijas, Excelsior, Cinema, šokolādes, pazīstamiem etc.etc. - pilnīgs nervozitātes trūkums.

Atpakaļ jājām caur apbrīnojami skaistām (caur savu vienkāršumu) bildēm, jo visur ziedēja augļu koki - katris dārzs šai tuksnesī izliekās kā brīnišķīga paradīze un bālais pirmais debesu zilums liek neizlutinātām acīm līksmot. Cik vēlu te iesākās pavasars: vēl maija sākumā visi koki bij melni.

Dabūju no Muljas oficielu drukātu ielūguma uz kāzām, tā ka šai komēdijai ir jātic: reti gan būt tik savāda laulība bijuse! Viņi septiņpadsmitā ar Nord Express braukšot uz Parīzi.

Kad Tu brauksi atpakaļ, tad esi tik labs man atvest simtu Muratti Ariston jeb Gianaclis Cigarettes - es viņas ļoti labprāt smēķēju un mazo bleķa kastīti Tu viegli vari kabatā iebāzt. Bez tam man nekas nav pretim pret šlipsēm un kabatas drānām, jo pēc četriem mēnešiem jau apģērbšu savas vecās drēbes.

Sveicini Mamiņu un Līna - viņas man ir rakstījušas smukas vēstules. Man ļoti patīk, ka Līna tik labi saprot Venēciju. Rakstiet uz tejieni un pie laika paziņojiet Jūsu caurbraukšanu Wirbaļos.

Ar daudz sirsnīgām labdienām

Joe

19. maijs

Laikraksts "Dzimtenes Vēstnesis" apraksta dažādu biedrību vēsturi un publicē rakstu par Ungurpils–Alojas Labdarīšanas biedrības izveidi un atklāšanas svētkiem 1887. gada 8. februārī, kurā savu apsveikumu izteicis arī Fridrihs Grosvalds – Rīgas latviešu biedrības priekšnieks. 

Pirmā biedrība Alojā

Kā dažādu uzskatu un šķiru vienotajas, garīgās un materiālās labklājības veicinātājas dzimst biedrības viena pēc otras. Tagadējus laikus var īsti dēvēt par biedrošanās laikmetu, kas sākās vēl neilgi atpakaļ. Biedrību dibināšana daždos apvidos pieņēmuse pat nevēlamu, epidēmisku raksturu, tā kā stipri manāma biedrību pārprodukcija, kas savukārt rada savstarpējas cīņas un bremzē biedrību auglīgo darbību. Tomēr biedrošanās vajadzība un kulturelā nozīme tik liela, ka par to divējādu domu nevar būt. Bet ne tā bij senāk. Priekš 25-30 gadiem biedrības uz laukiem bij diezgan reta parādība. Tādas pastāvēja tikai vairāk attīstītākos novados. Interesanti tagad apskatīt vecu biedrību darbības pirmos gadus, kad zinātnes un izglītības gaisma vēl nebija diez cik spoža. Alojā pirmā biedrība - "Ungurpils-Alojas Labdarīšanas biedrība" - nodibinājās 1887. gada, t.i. pirms 25 gadiem. Viņas mērķis bij: "Gādāt līdzekļus priekš Alojas draudzes iedzīvotāju tikumīgas un materiālīgas labošanas".

[..] Stipri nodarbinājuse prātus biedrības atklāšanas svētku sarīkošana. Par to spriests vairākās pilnās un valdes sapulcēs. Kamēr beidzot iznākuse šāda programa: "Ungurpils-Alojas Labdarīšanas biedrība noturēs svētdien 8. februārī 1887. g. Ungurpils Jaunzemniek gruntnieka plašajās telpās Atklāšanas svētkus, ar svētku runām un viesīgu sadzīvi, ar dancošanu pie labas mūzikas". Bez parastām runām biedrības savos atklāšanas svētkos saņēmuse arī vairākus apveikšanas rakstus. "Labu veiksmi un mūžīgu nākamību vēlu Jums darbu uzsākot sirsnīgi Rīgas latviešu biedrības vārdā F. Grosvalds".

23. maijs

Džo raksta Oļģerdam, izmantojot ārzemju vēstuļpapīru no senākiem ceļojumiem. Viņš plāno satikšanos ar brāli, kad tas, dodoties uz Rīgu, brauks cauri vietai netālu no viņa karadienesta. Diemžēl līdzīgs plāns ar Mamiņu un Līnu pavisam nesen dienesta lietu dēļ nebija izdevies. Džo arī atzīst, ka kļūst mazliet melanholisks un aizvien vairāk izjūt intelektuālu sajūtu trūkumu.

[Grand Hotel Beauvau, Marseille Vue Sur la Mer]

23 maijā / 5 jūnijā

Cher Ogier,

nebrīnies par šo improvizēto vēstuļpapīru, bet man šimbrīžam cita nav mājās, kamēr kofferi vēl atradu daudzumu visādu hoteļpapīru.

Ilgi neesmu no Tevis ziņu dabūjis - lūdzu raksti man tikai pie laika, kad Tu pēc Tava aprēķina pienāksi Wirballos, t.i. kurā dienā, jo šoreiz ar Mamiņu un Lina man neizdevās satikties. Mums pirmdien atkal bij jātais viss tas garais un nogurdinošais jājiens uz šaušanas laukumu un atpakaļ, jo generālim Rennenkampffam bij ienācis prātā устроить смотрь стръльбы. Tur vēlu vakarā pienācām, tad otrā rītā cēlāmies trijos un līdz kādiem diviem stāvējām uz šaušanas laukuma, kamēr mūsu rinda pienāca (t.i. manam eskadronam, kuru ir seši vienā pulkā). Tu vari iedomāties, ka tas karstā dienā nebij taisni liels prieks, tāpat arī ne jājiens uz mājām - tūlīt pēc смотрь’a atkal uz zirga un četrdesmit verstis pa putekļiem, lielāko daļu soļiem jeb pat iešus, zirgus vedot. Pienācām vēli vakarā, noguruši kā suņi. Es steidzos mājā un atradu ziņu - telegramu, ka dāmas to pašu nakti (vakar) brauks caur Virbaļļos. Bet uz turieni vāģiem vairs nebij domāt ko tikt, vilcienu vairs nebij un bez tam Rennenkampffs bij aizbraucis uz to pašu vilcienu uz Virbaļļiem, ta ka man bez sevišķa atļaujas papīra nebij iespējams braukt. Tā tad bij jāsūt telegrama, ka nevaru nākt - arī te satikt nevarēju, jo pēc vasaras vilcienu saraksta nakts vilciens vairs te nepietur. Kad Tu atbrauksi, tad sagaidīšu Tev Virbaļļos naktī (apm. 11os pienāk vilciens) - pārgulēsim turpat pie viena man pazīstama latviešu viesnīcas turētāja un otrā rītā ar vilcienu, autobusu jeb karieti brauksim uz Volkovišķiem. Lūdzu atvedi man Muratti Ariston cigarettes.

Nākamā nedēļā diemžēl atkal ir jābrauc uz šaušanu, jo vēl kāds augsts kungs ir iedomājies taisīt смотрь’u, tā ka vel trešo reiz jātais šis ceļojums. Tātad pirmdienas naktī nekādā ziņā nevaru būt Virbaļļos un arī otrdien tikai diezgan vēlu. Ja Tu brauci pirmdien jeb otrdien, tad atstāji lietas vakzalī un eji viesnīcā (kā viņu sauc, nezinu, bet tur tikai viena ir - saimnieku = latvieti sauc Крузе) pārgulēt un tad sagaidi vislabāk turpat mani. Bet ir jau domājams, ka Tu vēlāk, nedēļas beigās, aiznāksi; mazākais mēģini tā ierīkot, ka brauci ne agrāk kā trešdien. 

Mulja un Michels izbrauca te caur; dabūju ar viņiem tikai divas minūtes parunāt. Viņiem pēdējā minūtē ir aizlieguši precēties (tuvi radinieki pēc krievu likuma jau nedrīkst), tā ka ta lieta ir notikuse slepeni, kādā mazā baznīciņā Pēterburgas apkārtnē. Viņi gribēja palikt Berlīnē (Ritz’ā) kādas sešas dienas - varbūt Tu viņus vēl satieci?

Esmu pēdējā laikā drusciņ melancholisks palicis, jo tomēr ar laiku rodas vēlēšanās runāt ar puslīdz inteliģentu cilvēku, ne vienmēr ar visiem šiem pakaļpalikušiem labsirdīgiem mazpilsoņiem. Tu sūdzies, kad pavadi vienu mēnesi klusāki, bet es jau pusgadu nerunāju ne par ko citu, ka zirgiem, alkoholu, maukām un kara dienastu. 

Bez tam diemžēl atkal sākas miežu graudi un zobu sāpes.

Ar sveicienu

J.

26. maijs

Džo raksta brālim, pārbraucis atpakaļ uz dienesta vietu – viņi abi joprojām lūko noorganizēt tikšanos Virbaļļos (un no turienes doties kopā uz Vilkavišķiem). Šoreiz vēstule papildināta arī ar pāris vizualizācijām – nelielu karti, kā arī saimnieka zīmējumu, kurš Džo atgādina Tolstoju.

26 maijā / 8 jūnijā

Cher Ogier,

vakar no Kovnas atbraucis saņēmu Tavu karti un ļoti dusmojos par to, ka atkal šī sasodītā šaušana man tā traucē. Tev jāmēģina palikt Berlīnē vēl līdz otrdienas vakaram, ja Tu pie manis gribi ciemoties, un izbraukt trešdienas rītā. Ja Tu baidies Berlīnē daudz naudas izdot, jeb negribi tur palikt, tad Tu jau varētu vienu dienu Virbaļļos patupēt, bet nedomāju, ka tas Tev būs sevišķi patīkami. Dari, kā Tu zini un atraksti man pastkarti, bez tam priekš aizbraukšanas telegramu. Rīt, svētdien, mēs no tejienes izjāsim un ne agrāk kā otrdienas vakarā būsim atpakaļ, varbūt pat tikai trešdien - tas ir ļoti iespējams. Līdz tam laikam tad nu mums komunikācijas nav, jo tur telegrāfa nav un uz pulku ir nedroši telegrāfēt. Tāpēc nevaru nekā cita darīt - ja Tu gribi drusciņ uzgaidīt, tad dari, kā Tev teicu. Kad mēs atgriezīsimies, atskriešu tūlīt mājā, atradīšu telegramu un aizlaidīšu uz Virbaļļiem. Būtu gan ļoti patīkami, ja Tu pie manis atbrauktu.. Mēs tad varētu vēl uz vienu dienu Kovnā aizbraukt (kas Tev arī interesētu), jo man tur zobs jāsatais

Kas attiecas uz manu loterejas biļeti, tad Massots laikam pārskatījies, jo uz viņas vārdiski rakstīts:

Tout lot non réclamé dans le délai d’un an à compter de la sortie du Billet au tirage sera acquis de plein droit aux. Oeuvres désignées etc.etc,

Tātad biļeta pat līdz nākamam februārim ģeldīga, ja viņa pēdējā tirāžā būtu vinnējuse!

Vai Tu Berlīnē nevari atrast Credit Lyonnais jeb Societe Generale? 

Ar daudz labdienām

J.

[lapa ar karti]

Gaidu no Jums kādas vēstules. Arī par Tavām jaunākām aventūrēm pa jūrmalu.

Adrese ir līdz 16 aug.: 

Ковно ул. См. полкь 

Вольноопред. 6 20 эскадр.

29. maijs

Džo sūta Oļģerdam pastkarti, kurā saka, ka tik tikko nosūtījis arī telegrammu – viņš vēlas visos veidos paziņot brālim, ka tas var doties ceļā jau trešdien. 

Otrdien

Cher Ogier, nosūtīju tupat telegramu (esmu uz pāris stundām atbraucis Kauņā), ka Tu jau trešdien vari izbraukt. Drošības pēc rakstu vēl šo karti. Esmu agrāk atnācis mājās nekā domāju un rīt vakar jau varu Tev sagaidīt. Telegramu adrese vislabāk tā:

Wilkowischki Dom Lormana  Grosvald

Uz redzēšanos,

Joe

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt