#Grosvaldi1922/1912
Digitālais projekts vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi, sākot no 1919. gada tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem.
Grosvaldu dzimtā ir:
- Mērija Grīnberga jaunākā,
- viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
- viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
- vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
- viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
- kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
- gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
- ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974)
- Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).
Šis ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sadarbības projekts, atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.
1.03.1912.–31.03.1912.
4. marts
Džo atpūšas atvaļinājuma dienās (kuras dabūjis sāpošās kājas dēļ), dodas pusdienās, ballītēs, apmeklē kino un kopā ar biedriem izdomā dažādus jokus.
Pirmās dienas noslinkoju mājās, labi izgulēdamies un kopdamies, jo kāja visu laiku drusciņ sāpēja un biju dabūjis atvaļinājumu.
Svētdien, 4tā, bijām pie Bogorodski uz pusdienām visi pieci ielūgti [..]. Dzērām neskaitāmus šņabus un diezgan ilgi sēdējām, atnāca vēl M-me Volkova, diezgan smuks un jauns sieviets, kas nevar izrunāt burtu “k” (мой брат аза (казак), jeb визитная арточ utt.). Pēc tam klenderējām pa pilsētu un gājām vēl kinematogrāfā, kur satikām Оля un viņas vecāko, stipri kaislīgo un koķeto māsu Любов. Sēdējām ar savām žīdietēm*: es savai draudzenei tīri skaidri teicu, ka tāpēc pret viņu izturos auksti, ka gribu skaidrību – t.i., ka viņa zem gadījuma nāk pie manis dzīvoklī. Biju arī ļoti vienaldzīgs, tikai man Taube stipri samaitāja effektu viņai uz savu roku visādas nepareizas lietas par mani stāstīdams. Pēc tam tagad veselu nedēļu neesmu ar viņu ticies (t.i. meiteni). Dienu priekš tam turpat bijām satikuši visus trīsus Разуличил, kuras tagad ļoti bieži iet pastaigāties. Esam viņas ļoti saintriģējušas caur melu ziņu, ka Volcks esot precējies cilvēks: vienu vakaru tīšām gājām visi pastaigāties, tikai viņš viens pats, un tad iestāstījām viņām šo briesmu ziņu. Vienu vakaru atbrauca kāds Mariampoles huzārs, Agthe, ar kuru notika liela dzeršana, kur maisīju šņabi, alu, koņaku un vīnu (aizvadījām uz stanciju un tur vēl dzēru) un tomēr nedabūju diezcik piedzēris. Laikam tāpēc, ka jau kādas četras dienas dzēru labi pamatīgi un biju ietrainējies. [..]
*latviešu valodā vārds "žīds" lietots kā neitrāls vārds kopš 17. gadsmita. 20. gadsimta vidū to aizstāj vārds "ebrejs".
6. marts
Džo dienasgrāmatā priecājas par brāļa atvaļinājumu dienvidos – Francijā un Itālijā, kā arī bēdājas, ka ar Ogier tomēr nebūs iespējams tagad satikties. Toties – vilcienā būs iespējams uz īsi brīdi atkalredzēties ar Mamiņu un Līnu.
Olgerds sākumā gribēja te caurbraukt uz mājām, bet vēlāk pamainīja savu nodomu, un tagad atrodas pie Rivieras, Bordigherā. Raksta sajūsminātas vēstules par franču Menton, uz kurieni braucis un ar saviem laimīgiem dienvidus krāsu un bizarruma aprakstiem dod nostaļģiju pēc La Corniche un Arles. Ļoti nožēloju, ka viņš te nebrauc cauri – būtu labprāt kādam no mūsējiem savu milieru rādījis. Mamiņa ar Līna šinīs dienās brauks cauri, laikam pie viņa.
Laiks atkal paliek siltāks, ejam daudz staigāt, tagad vairāk ar Oļa un citām taml. meitenēm, nekā žīdietēm.
7. marts
Džo priecājas par pastkartēm un vēstuli no brāļa, kurš pēc doktora eksāmena nolikšanas devies pelnītā atpūtā uz dienvidiem. Viņš arī atceras pats savu ceļojumu rudenī, lūdz sveicināt pazīstamas dāmas. Tāpat Jāzeps raksta brālim par runām par iespējamu karu…, par kuru liecina vairāki vēstulē uzskaitīti fakti.
7/20 martā
Cher Ogier,
nupat saņēmu divas smukas kartes no Menton* un vēstuli no Bordigheras** - paldees! Tu ļoti smuki esi aprakstījis dienvida dabas gaisu un bicarrumu, tā ka varu ļoti labi just Tev līdz, atcerēdamies savu šī rudeņa ceļojumu. Gribēju Tev kā nebūt parādīt savu pateicību un tāpēc sūtu šai vēstulē vienu gramu no baltiem burvju putekļiem, kurus te aptiekā dabūju no pazīstama jauna cilvēka. Ceru, ka Tev viņi pie reizes labi noderēs…
Ja Tu varbūt nejauši Monte-Carlode jeb apkārtnē satieci M-elle Simone Chatelain, mazo francūzieti, kuru Genfē vadījām uz Luna Parku, tad sveicini viņu no manis un saki, lai viņa man rakst. Viņai pēc mana aprēķina tagad vajag būt tur, kaut gan ilgāku laiku neesmu vēstules dabūjis.
Mamiņa un Lina brauks te sestdienas nakti piecos cauri: aiziešu uz vakzali un braukšu līdz uz Verždolovo, kur tad pavadīšu vienu stundu ar viņām. Lazdiņi ar braukšot ar to pašu vilcienu - ka viņi tikai Tev atkal neliek virsū ar šo mazo “dzīvo preci”. Tomēr vēl neviena vārda man nav rakstījusi, uz kurienu Mamiņa īsti brauks. Vai pie Tevis, uz Bordighera?
Te zināms nav nekā jauna, tikai tiek vienumēr runāts par karu šai pavasarī, ar Vāciju un Austriju. Ir gan taisnība, ka sekošie fakti ir diezgan uzkrītoši:
- Angļu un franču depurācija Pēterburgā (janv.)
- Melnkalnes ķēniņa ceļojums uz Pēterburgu (febr.)
- Melnkalnes konflikts ar Turciju (kā mazs skandāls, no kura daudz kas var iznākt)
- Galīgi pēdējā gada politikas stāvoklis: Itālijas karš ar Turciju, Vācijas ienaids pret pirmējo un draudzība ar pēdējo, Francijas un Anglijas draudzība un abu pēdējo labā satiksme ar Krieviju. Iznāktu Europas karš:
Vāczeme, Austrija, Turcija / Krievija, Itālija, Francija un ja vajadzīgs Anglija
Bet atstāsim šos rēķinus - negribu būt politiķis - pareģonis.
Runāts te par to tiek pa daļai aiz mānticības, jo Napoleons taisni aprīlī, priekš simts gadiem ir Krievijai karu pasludinājis - tas zināms zaldātus briesmīgi impresionē.
Pavasars arī te lēnām sāk parādīties, suņi uz ielām bez kauna kopojas un mēs pa starpu nodarbojāmies ar maziem meiteņiem. Kamēr atkal kādu labu dienu šī sūdu pilsētiņa tā apnīkst, ka pus dienas guļ un pusi žūpo, pēc muļķīgas поговоркa’s A душа на дне стакана у Сталинского улана.
Esi sveicināts un raksti atkal.
Joe
*Mentona - piekrastes pilsētiņa Franču Rivjērā, tuvu Itālijas robežai (līdz 1860. gadam bija itāļu pārvaldībā), tūristu iecienīta vieta ar skaistiem dārziem un savrupmājām
**Bordighera - piekrastes pilsētiņā Itālijā, 20 km no Francijas robežas
13. marts
Džo dienasgrāmatā apraksta braucienu, lai satiktu māti un māsu, kas izvērties par veselu piedzīvojumu. Viņš ir bezgala priecīgs par tikšanos (lai gan īsu) ar ģimeni. Dienas otrajā pusē atgadās pavisam negaidīti notikumi, kas savukārt galīgi neraisa Džo prieku.
Sestdien bija tāda tipiska bummelēšanas diena, sēdējām saulē mājas priekšā un blandījāmies pa šoseju. Pēc tam dzēru ar M. un Meieru pie Konjahova un tad gāju pastellēt kariti, jo otrā dienā bij jāsagaida Mamiņa un Līna. Cēlāmies ar Kārli četros, bet tomēr drusciņ vēlu nobraucām no mājām, tā ka tikai taisni vēl laikā tikām vilcienā: uztraucošs brauciens – no vienas puses kustas mazā karitē, no otras vilciens, un ja viens no abiem nokavē, tad šī īsā satikšanās pilnīgi neiespējama – katra minūte bij dārga un likās, ka zirgi nevarēs aizvilkt līdz stancijai. Vagonā atradām Mamiņu, kas no prieka laikam izskatījās labāk nekā biju domājis, un Līna, kas bij ļoti jautra un priecīga. Bez tam tai pašā vagonā brauca Irma ar vecākiem uz Spāniju. Es biju caur … gādību dabūjis pasi uz ārzemēm, tā ka braucu līdz Eydtkuhniem* caur un vēl tur ar viņiem pasēdēju riebīgā vācu zālē. Pēc tam diezgan bija štimmunga, staigāju pa pilsētiņu, kas ir tipiska Bollwerk der deutschen Kultur im Osten [vācu kultūras balsts austrumos], ar glītām bodēm un tamlīdzīgiem chichi. Drīz aizgāju atpakaļ kājām, saņēmu savu zobeni, kas turp ejot bij jāatstāj, un braucu pēc iespējas ātrāk ar Kārli mājās.
Laiks bij lielisks, ļoti silts un saulains un mājā pienācis (ap desmitiem no rīta) negāju vis gulēt, bet ar citiem sēdēju durvju priekšā. Vēlāk istabā sākām dzert, kad uzreiz sacēlās liels troksnis un, izskrējis ārā, redzēju divus zaldātus, kas ar plikiem zobeniem atgaiņājas pret milzīgu žīdu pūli. Papriekš mani tas amuzēja un uzbudināja, apmēram kā vēršu jeb gladiatoru kauja, bet tad lieta palika nopietna, zaldātus sāka sist ar gariem dēļiem. Ātri apģērbos un aizskrēju: viņus gan bij iespieduši sētā, kur viņus atradu guļošu vienu un otro, bez zobena, ar asiņainu ģīmi. Žīdu pūli, kas man redzot sāka izklīst. Mazā “dabū” (tā Taube ir nosaucis manu draudzeni) arī stāvēja ar bālu ģīmi pie durvīm. Vēlāk bij jādod garlaicīgi paskaidrojumi – varbūt vēl uz Viļņu komandēs kā liecinieku. Biju caur šīs svētdienas notikumiem stipri satricināts un nervozs.
*Krieviski: Черныше́вское; vāciski: Eydtkuhnen, no 1938: Eydtkau; lietuviski: Eitkūnai - pilsēta Kaļiņingradas apgabala austrumos, tuvu mūsdienu Lietuvas robežai
14. marts
Džo raksta brālim vēstuli (kas sākta, sēžot kafejnīcā), atstāstot svētdienas notikumus, kuros galvenais, protams, bijusi Mamiņas un Līnas satikšana. Tā kā Džo daudz redzējis ārzemes, Eydtkuhnen pilsētiņa viņu īpaši neinteresē, viņš izvēles iespējami drīz doties atpakaļ uz Vilkavišķiem. Džo uztrauc runas par iespējamo karu, bet priecē gaidāmās brīvās dienas Lieldienās.
Cher Ogier,
nupat sēžu te Eydtkuhnenas stancijas bufetē (moderne Gotik-allerfunstes) un tūlīt aiziešu kājām uz Krieviju (kad izklausās ļoti lieliski pēc “Fusstour durch Europa” jeb tamlīdzīgi), iepirkšu pirms tam cigārus. Mamiņa un Līna nupat aizbraukušas, stimmunga pašvaka - viņas bij ļoti laipnas un patīkamas, ko Tu viņām vari atstāstīt. Mazā Irma arī brauca caur, uz Spāniju.
Šai vietā beidzu vēstuli, jo spalva bija tik slikta, ka neiespējams ar to rakstīt un bez tam pa daudz visapkārt tika saukts “Oba, nochn helles” un “Oba, zalln”. Bez tam biju diezgan vājā stimmungā: tāpēc izgāju ārā, vēl pāris desmit minūtes pablandījos pa Eydtkuhnen un tad aizgāju uz Wirbaļļiem kājām. Ikkatrs no maniem biedriem tādu gadījumu būtu izlietojis, lai apskatītu “ārzemes” un būtu līdz vakaram palicis, bet man arī no pusstundas bij diezgan. Tipiskā Deutsche Vorburg im Osten jeb Kulturbollwerk gegen die slavische Flut - visi veikali sevišķi glīti un spīdoši ierīkoti, ar milzīgām rūtēm un tamlīdzīgiem chichi. Kad pār robežas tiltinu pāriet, nākdams no Wirbaļļu netīrām ielām, tad izliekas, ka ir ienācis uz Potsdamplatz jeb Leipzigerstrasse. Un kāds milzīgs daudzums tīrīgi laķierētu uzrakstu “Königlich Preupische Paketamtskanzlei”. Cik tas laikam imponē cilvēkam, kas nekad vēl ārzemēs nav bijis!
Piecos no rīta biju izbraucis un desmitos priekšpusdienā jau atkal biju mājā - laiks bij ārkārtīgi jauks un silts (pirmā īstā pavasara diena), tikai šis svētdienas miers tika drusciņ pārtraukts caur nepatīkamu notikumu.
Mēs visi ap divpadsmitiem sēdējām kopā, kad uz ieliņas sacēlās liels troksnis - divi pilnīgi piedzēruši zaldāti bij aplaupījuši kādu bodes īpašnieci, viņus bij mēģinājusi gūstīt un nu viņi gāja pa ielu, atgaiņādamies ar plikiem zobeņiem pret lielu žīdu pūli, kas viņiem uzbruka ar gariem kātiem. Pirmā acumirklī man tas izskatījās jocīgi, kā šie divi zeļļi tur vicināja ar spīdošiem zobeņiem un žīdi, kaut gan viņu pašu bij pāris simti, briesmīgi bijās no diviem. Bij tāda pa uzbudināta sajūta, kā pie vēršu kaujas (šai rudenī) jeb gladiatoru cīņas - vecā kāre pēc asiņu izliešanas, kas katrā cilvēkā bez šaubām ir iekšā. Bet tad uzreiz sapratu, cik nopietns gadījums un redzēdams, kā šis žīdu pūlis zaldātu ar garām laipām sāka sist pa galvu.
Ātri apģērbos, apliku zobeni un aizskrēju uz turieni. Kad es pienācu, viņus jau bij iedzinuši sētā (kur laikam vēl bij dauzījuši) - tūlīt žīdi izklīda, jo viņi bijās no lieciniekiem. Tādā kārtā tomēr mana palīdzība ko nozīmēja! Zaldātiem tika atņemti zobeņi, un tad viņus aizveda uz gauptvahta - laikam viņi diezgan stripri tiks sodīti. Nepatīkamais ir, ka mani ir ņēmuši par liecinieku, un nu vairākas reizes viss pēc rindas jāizstāst!
Ziņas par karu nemaz neapklust un arī tas, kas te notiek (rīt būs pēc ilga laika pilnīga proves mobilizācija) nerunā tādām eventualitātēm pretim. Tiek runāts par konfliktu ar Turciju.
Ļoti pateicos Tev par Tavām daudzām kartēm un vēstulēm, kuras man ir lieli baudījumi. Tu man pārmeti vienā kartē, ka es ilgi neesot rakstījis, bet es pirmā laikā jau vēl nezināju, kur Tu galīgi paliksi. Vai Tu vēstuli ar Coco esi saņēmis?
Jocīgi, ka Tu Mont Karlodē divus rīdziniekus esi saticis, sevišķi spicīgo Engelmaņa kundziņu. Par Tavu smuko Dialogue de deux jeunes gens [divu jauniešu dialogs - franču val.] būtu daudz ko runāt, bet tikai mutiski.
Drīz atkal rakstīšu, kad un uz cik dienām mūs uz Lieldienām atlaidīs.
Laikam būšu Pēterburgā.
Sveiks,
Joe
Wolkowischki 14tā / 27tā martā
14. marts
Džo raksta Margarētai, atvainojoties par to, ka ilgi nav rakstījis, kā arī izstāstot par Mamiņas un Līnas satikšanu, kā arī par atgadījumu Vilkavišķos (par šīm lietām jau lasījām dienasgrāmatā un vēstulē brālim). Tāpat Džo raksta māsai par Lieldienu brīvdienām un par vēlmi kopā ar viņu doties uz Pēterburgu. Viņš sola pēc pāris dienām rakstīt atkal.
Mittwoch, den 14ten
Liebe Margarethe, verzeih, dass ich Dir nicht schon lange geschrieben habe, aber ich was wieder vier Tage lang “besoffen”. [..]
Wann meine Osterferien anfangen, kann ich Dir noch nicht genau sagen, und auch nicht, auf wie lange man uns loslässt. Wahrscheinlich ist es aber, dass wir nach einer Woche (den 20sten oder 21sten) beurlaubt werden und zwar nicht mehr als auf zehn Tage, vielleicht nur eine Woche. Für diese Zeit wurde ich dann gern mit Dir nach Petersburg fahren, nur wandelt es sich darum, ob ich vorher in Riga anfahre oder nicht. Ich denke beinah wohl, denn es wird doch am Besten sein, wenn ich meine Zivilkleidung mitnehme, um am Abend ungestört bummeln zu können. Also erwartest Du mich vielleicht vorläufig in Riga und dann fahren wir am Abend desjenigen Tages, an welchem ich ankomme, im скорий поэзд weiter nach Saint Petersburg. Ich mache Dich darauf aufmerksam, dass ich in Petersburg nicht sehr viel ausgehen werde, aber ich glaube, dass Du mich auch zuhause bei Dorchen geniessen kannst.
Die Damen fuhren hier Sonntag Morgen durch, von mir und Karlchen begleitet. Ich hatte nach langen Bemühungen einen Grenzpassierschein bekommen, während Karl nur bis Wirkballen fahren konnte. Wir hatten uns alle beinah nicht getroffen, denn wir fuhren etwas spät zur Station aus und kamen gerade im letzten Augenblick an, als der Zug schon einlief. Zu Wirballen musste ich meine shaska lassen (siehst Du, wie die Deutschen vor einem Ulanen Angst haben) und dann fuhr ich bis nach Eydtkuhnen hinüber, wo man благополучно den Zoll passierte und guten deutschen Kaffee trank. Mammi sah viel besser aus, als ich dachte, aber davon ist wahrscheinlich ein grosser Teil der freude des Wiedersehens zuzuschreiben. Lina war sehr froh und geschäftig, Irma pinkerte eine halbe Stunde mit Puderpapier und so weiter herum, ehe sie vor uns erschien (Sie ist übrigens Gott sei Dank, etwas magerer geworden) und Papa und Mama waren pomadig wie immer. Uber Uli den “laude” wurde nur in solchen Ausdrücken, wie “ach ja, Frau Grosvald, unser Gelehrter” gesprochen. Sonst war im allgemeinen diese Fahrt sehr nett und ich blieb wieder ganz traurig auf dem Perron zurück und stand front, solange noch die Taschentücher winkten. Dann ging ich noch durch Eydtkuhnen, wo noch das Meiste, wegen Sonntagmorgen, geschlossen was, rauchte eine “jerte deutsche Cijahre” und ging dann schliesslich “zu Fuss nach Russland” zurück, was sich nämlich in zehn Minuten machen lässt. Um fünf waren wir ausgefahren und um zehn (morgens) “schon bereits” zurück. Am selben Tage passierte eine unangenehme Geschichte: zwei betrunkene Soldaten hatten in einer Wursthandlung Streit angefangen, Geld genommen und dann ihre Sabel herausgezogen, weil man sie abfuhren wollte. Ein riesiger Haufen von Juden fiel mit langen Stöcken über sie her und man hatte sie vielleicht noch totgeschlagen, wenn nicht ich (hm! hm!) und paar Soldaten zu Hilfe gekommen wären, und die Kerle abgeführt hatten. Leider bin ich aber auf diese Weise Zeuge geworden und muss immer wieder zu Zeit detaillierte Angaben machen, was sehr langweilig ist.
Ich schreibe Dir noch in diesen Tagen, fürs Erste auf Wiedersehen!
Joe
15. marts
Džo ar biedriem aizbraucis uz netālajiem Virbaļļiem, kur gan ēduši smalkus salātus, gan satikuši bufetnieci no Ventspils. Atpakaļceļā vilcienā iznākusi satikšanās ar zviedrietēm; ar vienu no viņām Džo amizējies un atradis kopīgus paziņas.
Ceturtdien, 15tā ar Taube un kornetu Meieru ar auto aizbraucām uz Virbaļļiem, tur ēdām un dzērām pie agrākā bufetčuk’a Krūze, smalki zalāti st. cit. Laiks pagāja ļoti omulīgi, atradās diezgan uzbudinoša bufetes preilene (latviete, no Ventspils), pie kuras Taube, zināms, tūlīt pielipa. Tad aizgājām uz stanciju un braucām vienos naktī ar vilcienu atpakaļ. Atkal savāda satikšanās: vagonī gadījušās ļoti jautras un smukas zviedriete ar māti un draudzeni, ar kuru tūlīt sāku runāt, atradām daudzus kopīgus pazīstamus, Schneevoigt’s u.cit. Bez tam viņa nāca no Münchenes - visu laiku amizējāmies.
16. marts
Pēc iepriekšējās dienas brauciena uz Virbaļļiem Džo šoreiz paliek mājās, kur kavē laiku labi zināmā veidā. Tajā pašā laikā viņš arī turpina saņemt vēstules no brāļa (kurš atrodas dienvidos) - šoreiz par to, ka Ogier saticis Džo labi pazīstamo francūzieti Simone… Viņš jūtas mazliet bēdīgs, taču reizē ziņkārīgs.
Otrā rītā, zināms, atkal ar Meieru dzērām, atkal piedzēruši spēlējām billard’u pie Konjuhova un viņi atkal aizbrauca uz Virbaļļiem - es šoreiz negribēju un paliku te ar skroderu Dobkes: žīds, kas tomēr daudz dzer un diezgan amizants. Runāju ilgi ar viņu, daudz dzēru - viņš palika, kamēr citi aizbrauca. Tad kā beigts iekritu gultā un otrā dienā ļoti slikti jutos. Veselu nedēļu bez apstāšanās dzerts - tagad nudien pietiek.
Oļģerds rakst vēstuli, ka viņš mazo Simone ir saticis Monte Carlo’ā operā: “uzreiz viena slaika jaunava, skaistā sarkanā uzvalkā, oriģinelā cepurītē, qu elle daignait elle meme qualifier de bonnet russe, sniedz man roku. “Il ne m'écrit plus depuis quelque temps. Je boude. Mechant garcon…[Viņš man kādu laiku nav rakstījis. Es sašutu. Sliktais zēns…]”” Pirmā acumirklī, kad lasīju, man palika bēdīgi ap dūšu, iedomājoties, ka nevaru ne caur kādu spēku tur būt. Tomēr ar viņu ļoti labi satikos. Bet redzēsim, kas tālāk būs bijis, jo Ogiers ar savu parasto drosmi rakst, ka viņa šo meklējot u.t.t. Man interesē viņa spriedums un panākumi.
20. marts
Džo dodas ciemos - pirms braukšanas Lieldienu brīvdienās prom no dienesta, analizē jauniepazīto ģimeni ar vairākām meitām.
Svētdien, 18tā taīsījām ar Kārlis vēl vajadzīgās vizītes un tad ar Boņi aizgāju pie Разумпйчикь’iem. Kur mums tūlīt tika no vecākās meitas priekšā stādīts: “позвольте представить - мой жених [ļaujiet man iepazīstināt - mans līgavainis - RU]”. Tableau. Tipiskais buržua - brūtgāns, inženiers jeb kas tamlīdzīgs, ar blondām ūsiņām un pincenez. Spēlējām drusciņ klaviers un runājām. Boni (Volcks) nespēlē labi savu lomu kā “interesants un precēts cilvēks” - daudz joko un sarunājas un skaidri rād, ka viņam tikai 18 gadu. Man vecākā - Ксенья Романова - notaksēja pa 17, kā parasts - redzēsim, vai viņa ilgi tā domās. Nākamās divas dienas pēcpusdienās ilgi ar viņām pastaigājāmies. Es visu laiku nodarbojos ar mazo, kas man tiešām patīk: ļoti amüzanti, tādi mazi meiteņi, kas sarunājas ļoti nopietni un iekrīt uz filozofiskām sarunām (vecāko tas ļoti kaitināja, to viņa skaidri izrādīja). Vēlāk ar vecāko satikāmies uz Parīzes temata - ar viņu vēl daudz runāšu, jo nesīšu viņai notes un grāmatas, kā tika “pastellēts”.
Kad nācām svētdien no viņām mājās, atradām huzāru Samsonu priekšā, kas bij briesmīgi piedzēris, palika naktiun ar “pilno” Taube apgrieza pilsētu riņķī. No rīta viņa aizvadīju, tad pēc ilga laika atkal biju dienestā.
21. marts
Šodien lasāma Ogier vēstule Joe! Oļģerds, kā jau zināms, atrodas brīvdienās Eiropas dienvidos - šajā vēstulē viņš ļoti kolorīti apraksta Nicu (mīlestība no pirmā acu skata!) un savu dienaskārtību un plānus tajā. Viņš priecājas par pilsētiņas šarmu, arhitektūru, ļaudīm, kas te ir vai senāk apciemojuši…
Nice, jeudi 21 mars 1912
Cher Joe
pazīstamais franču kafejnīcas papīrs… Esmu tagad jau atkal drusku vairāk pieradis pie Francijas un vairs tā nebrīnos par visiem acu mielastiem, kurus te uz katra soļa sastopu…
Esmu par 3 fr. ļoti godīgi paēdis un dzeru nupat vienu cafe cognac kādā kafejā. Esmu drusku piedzēris, jo pie pusdienām bij jāizdzer pudele vīna. Mēle paliek tāda runīga un tāpēc vientulība nav taisni tas, ko gribu…
Nizza man ļoti patīk. Ir tādas mīlestības uz pirmo skatu, to pie sevis pazīstu. Balta pilsētiņa pie zilās jūras: diezgan maza, lai būtu omulīga, diezgan liela (pāri par 100000 iedzīv.), lai netrūku zināma elegance un veikalu un kafeju dzīve. Arī endroits de noce te esot - žēl, ka esmu viens pats.
Neskatoties uz ārējo bagātību (dienvidus veģetāciju, krāsām etc.), te ir zināms cachet, kas mani pievelk. (Līdzās kādi veči spēlē kārtis un skaita, laikam pa provencāliski: “quatordze, kindze” u.t.t.) Šīs cachet, zināms, ir drusku vieux jen - bet tas man taisni patīk. Šinīs baltos, drusku vecmodīgos hoteļos ir dzīvojušas tik daudz Second Empire un 70-o un 80-o gadu slavenas personas, te ir nospēlējušās tik daudz intrigas platos brunčos, ballon’a piedurknsē un jocīgās mazās teleķa-veidīgās hūtītēs cf. Meissonnier, Stevens, Carolus Duran jeb Turgnenieff, Manpassant et last not least Oscar Wilde. Ça sent la vieille comtesse polonaise, le germe archiduc autrichien et les marquises brésiliennes… Zināms, visa tā vairs nava, mais une légère odeur y flotte toujours. Slavenā Promenāda des Anglais! Tur ir tagad uz pīlāriem lielisks Palais de la Jetee uzbūvēts. Smalks restorāns, kurā par maitre d’hotel ir mūsu pazīstamais no Kursaal de Geneve, ļoti cienīgs.
Šo pēcpusdienu te blandīšos apkārt, iešu pa visām promenādēm, arī uz Ranba-Capeu (!!!) (izrunā Ranba Kape-u) - Hutrauber, cepuru laupītājs, iela ar stipru vēju. Dzeršu atkal pie viena Rumpelmayer-a tēju un tad braukšu ar tramvaju uz Monte Carlo, lai ceļā apskatītu Beanlieu (kur N.K. dzīvoja!), vaj tur nav labāki dzīvot, nekā Bordigherā.
Dzīvo sveiks un raksti uz Bordigheru, Hotel du Cap Ampeglio.
Divas lietas tikai trūkst: sabiedrība un nauda (man pavisam kādi 70 franki klāt). Ar sieviešiem tādā kārtā pat nemaz nevaru iepazīties. Viena smuka slaika sieva ar smuku bērnu man uz Promenade des Anglais tā uzsmaidīja (“Qui est don de grand americain avec le nez curieux? Hahahaha! [Kurš ir izcils amerikānis ar zinātkāru degunu?]), ka viņai lielu gabalu sekoju, bet tad uzreiz atstāju; tādas lietas jābeidz pēc trešās uzsmaidīšanas, tas ir labākais moments. Jo, ja daudz naudas būtu, automobils, bredits pie joaillier-iem u.t.t.!!!
Ardievu
bien a toi
Ogier
22. marts
Džo dodas Lieldienu brīvdienās! Caur Jelgavu uz Rīgu, kur paliek neilgi, pēc tam kopā ar Margarētu uz Pēterburgu!
Maksims pēc slimās rokas saslima ar angīna un palika slims gultā, kamēr mēs otrdienas naktī aizbraucām отпуск’ā (līdz 28tam).
Otrdienas naktī ar Taube izbraucu (citi agrāk bij aizbraukuši). Jelgavā satikām turienes dragunus. Rīgā paliku nakti un nākošo dienu (vizīte pie grosmamas un Veras), patīkamā dzīvoklī. Papiņš bij ārkārtīgi laipns un mīļš. Tad ar māsiņu, sleeping car’ā, aizbraucām uz Pēterburgu, kur bijām piektdienas rītā.
24. marts
Oļģerds raksta vēl vienu vēstuli brālim - nakts vidū sēžot vilciena stacijā, jo akmens nogruvuma dēļ kavēta visa satiksme. Viņš stāsta brālim par savām brīvdienām, ikdienas ritmu, kā arī par kādu nesen piedzīvotu notikumu, kas licis pārdomāt lietas.
Buffet de la Gare
Vintmille
24 mars 1912
3h du matin
Cher Joe
patiesībā biju atlicis šīs vēstules rakstīšanu uz rītdienu un biju jau it priecīgs, ka atkal viens darbs atbīdīts, kaut gan svarīgs… Bet nu sēžu šeit šinī “bānūzī” - jo citādi viņu nevar nosaukt (atgādina apmēram Možeiku staciju! - Virbaļi ir daudz skaistāki) un rakstu garu, jo garu vēstuli. Jo pulkstens nupat ir 3 un mans vilciens uz Bordigheru iet tikai 4os un 55 minūtēs, t.i. pēc Adama Riese’s 5os. Atbraucu te šurp no Monte Carlo ap ceturksni pēc 2m, ļoti priecīgs, ka pēc pusstundas būšu gultā - jo Bord. no šejienes ir tikai 8 minūtes ar vilcienu, t.i. 4 kil. Bet - вот тебе, бабушка, и Юрьев день! Starp Oneglia un Porto Maurizio, t.i. kādus 30 kil. no šejienes uz Genovas pusi, ir nogāzies kāds akmins uz dzelzceļa, jūra ir izskalojuse dambi vaj kaut kas tamlīdzīgs, satiksme nav kārtīga, trains de luxe pavisam atcelti (kas eventueli Mamiņai nebūs patīkami, ja līdz tam laikam lieta nav izlabota) u.t.t. - jāgaid te kādas 2 stundas! Šim apstāklim Tu vari pateikties par to, ka saņēmi tagad no manis šo garo vēstuli. Pacieties vēl drusku, drīz Tu dabūsi zināt diezgan interesantas lietas. D’ailleurs [turklāt], laiks nav tālu, kad Mamiņas vilciens pienāk Virbaļos! kad pabeigšu šo vēstuli un izdzeršu pēdējo pilienu chianti (киянти, kā no krieviem te dažreiz dzirdu), tad Jūs laikam pašulaik dzersiet kafeju un tēju Virbaļos, tāpat vienā garlaicīgā robežu stacija. Kāda jocīga coincidence! - - -
Esmu patiesībā pagalam noguris. Ceļos tagad vienmēr agri, ejmu 11-os gulēt un skreju apkārt visu dienu. Bet kaut kā modus vivendi bij jāatrod. Iedomājies, ka starp atsevišķiem teikumiem viemēr ir ļoti lielas pauzes… Gribēju jau sākt ļoti dusmoties uz Itāliju vispārīgi, jo uz Ventimiglia’s stacijas pastāvīgi notiek visādas nokavēšanas un nepatīkamas būšanas. Bet tad te līdzās 2 vācieši (2 шуллер’i, kurus jau no Monte Carlo sākot ievēroju; viņi domāja, ka esmu anglis un svabadi pa vāciski savas netīrās būšanas stāstīja… Tu nevari iedomāties, cik daudz te tādu švindleru ir!) - labi, šie divi vācieši, apģērbti apmēram kā klauni, sāka lamāties, piedzēruši un ar ķelneru un ierēdņiem spēlēt tādus bezkaunīgus kumēdiņus, ka riebīgi palika skatīties. Te, šinī lielā zālē, sēž vēl divas smalkas anglietes, kuru germanofobija šodien dabus stipru pabalstu. Šie zeļļi negribēja maksāt supplement, kuru par bagāžas pārcelšanu pār upi jāmaksā; viņi atsauca šurp stacijas priekšnieka paīgu, lika sev parādīties kvītes štempeli un, vienmēr savā starpā pa vāciski par “Ränberbande” un “Schweinenwirtschaft” lamādamies, sliktā franču valodā solījās iet pie konzula, smējās par štempeli, kuru laikam katru dienu liek jaunu taisīt priekš kādas jaunas krāpšanas u.t.t. u.t.t. Es saku, riebīgi! Izsviest laukā tādus radījumus, lai viņi taču nenāk uz Itāliju!!! Šis gadījums ir ārkārtīgs, te ir force majeure. Bet ja citādi kaut kas notiek - kam nav diezgan pacietības un humora, tādu lietu ņemt cilvēcīgi, tas lai nenāk šurpu - pārgrozīt taču viņš viens pats šos apstākļus nevar. “Bonneh mush de l’arschan freh, pah de l’arschan itahlcheng kih ne fith rijeng!” viņi sauc atkal! Ķelners slepeni smejas; dzelzceļa ierēdnis cienīgi izturējās, nabadzītis, kuram nakts dienasts jātaisa; beidzot viņš izgāja dusmīgs ārā, izsaukdams: “vengono in Italia per offendere il publico! [viņi brauc uz Itāliju, lai aizvainotu sabiedrību!]” Pie tam viņi laikam ir labākas klases švindleri, runā par Berlīnes Hótel Bristol, par visādiem baroniem u.t.t. Tikai par dzeršanu u.t.t.
[vēstulei trūkst beigu]
25. marts
Džo ar Margarētu ieradušies Pēterburgā! Tur priekšā gaida vairākas jo sirsnīgas satikšanās, pirmkārt jau ar vecāko māsu un viņas bērniem.
PĒTERBURGA
Pienācām lielā aukstumā, aizbraucu ar priecīgo Dorchenu mājās un tad tūlīt pie komandanta papīru atdot, Савельев’a šporas pirkt un atkal mājās. Bērni [Jāzepa vecākās māsas Mērijas bērni Mērija un Emanuels] ļoti uzbudināti, lēnām tikai pierada pie uniformas. Pēcpusdienā biju pie Brencēna un vakarā, civildrēbēs, ar viņu izgaju: taisnības pēc gribēju ar kādu sievieti iet, bet nebij diezgan laika (gribējās agri būt mājā). Bijām visādās kafejās [..], civildrēbēs papriekš jutos nedroši oficieru dēļ, bet tad pieradu [..].
26. marts
Džo ar Margarētu dodas iepirkties, dažādās izklaidēs, tai skaitā braukāties pa naksnīgajām pilsētas ielām. Jāzeps priecājas par redzēto.
Otrā dienā ar Māsiņu taisīju iepirkumus. Papriekš civilā, bet tad uniformā - ķivers tomēr pat Pēterburgā uzkrīt un visi gardes zaldāti stingri sveicina. Vakarā sataisījāmies uz Казанский соборъ, Заутреня, ar kartēm un rezervētām vietām, bet tikām tikai līdz altāra pakāpieniem: tik daudz arī tur bij publikas. Pēc tam lielā spiešanā durvis - palīdzēju vienai smukai dāmai, kas man roku ar mazo, parfimēto rociņu spieda. Tad ar Māsiņu braucām divreiz pa Невский un Морская pastaigāties un redzējām smuko illumināciju (pa kreisi un pa labi bij jāsveicina). Daudz smuku sieviešu un kostümu.
27. marts
Džo dodas izbraukumos un ciemos - kas izvēršas patīkamās Lieldienu svinībās ar paziņām no ārzemēm.
Svētdienā pēcpusdienā ar Dorchenu aizbraucām pie Boklevskiem (mūsu pazīstamiem no Vevey - Grand Hotel) ar auto caur visādiem amüzantiem quartrier. Viņi bij patīkami pārsteigti, saņēma mūspie tipiskā разговъние galda (ar šķiņķiem, пасха’m u.t.t.). Madame man ļoti patīk, tāpat Monsieur. Pēc tam aizbraucu pie Муле un Тата, Бассейная 25, bet izrādījās, ka visa famīlija uz Krimu aizbraukuse.
28. marts
Džo izbauda pēdejo atvaļinājuma dienu, dodoties izbraucienos pa pilsētas bulvāriem; raksta, ka redzētais uz viņu atstāj tikpat lielu iespaidu kā agrāk. Lai gan viņam šķiet, ka šoreiz nav ticis pie īstās “baudīšanas”. Vēlāk viņš piedalās mājas svinības, bet vēlā vakarā dodas prom, atpakaļ uz Rīgu un tad uz dienestu.
Pirmdienā pēc pusdienas ar Māsiņu pie Казанский соборь noņēmām elegantu auto (laikam privātu, kuru sulaiņi tāpat “izvadā”), lielu un atklātu, un smalki izbraucām pa Невский, Морская Набережная, Лителный. Bij milzgi daudz jāsveicina, sevišķi uz Невский. Pa to arī mani visa garde sveicina, laikam tur par gardistu. Pēterburga glīta, kā vienmēr - tomēr milzīgi stylish pilsēta. Uz mani atstāj tikpat stipru iespaidu kā agrāk, kaut gan šoreiz netiku pie īstās baudīšanas. Pēcpusdienā pie Dorchenas bij viesi, starp tiem Leimans (savvaļnieks pie gvardijas sappieriem) un kāda diezgan smuka meitene, ar kuru drusciņ jokoju, Sichmann jkdze. Un tad vakarā 11os bij jau jāizbrauc, lai laikā tiktu mājās. Dorchena, zināms, uzņēma lieliski, kā vienmēr, un nekā nežēloja, lai man tik būu labi - labā dvēsele. Māsiņa arī uzupurējās. Mazais puika izskatās ļoti prātīgs un patīkams.
29. marts
Džo atgriezies dienestā un raksta brālim vēstuli, kurā vispirms atvainojas, ka kavējies vairākas nedēļas ar atbildi. Jāzeps komentē brāļa nelielo piedzīvojumu, pat nejuzdams skaudību. Tāpat viņš īsi izstāsta par savu neilgo Lieldienu atvaļinājumu - un pat beigās atzīst, ka jūtas noguris.
Волковышки
29 m./ 11 apr.
Cher Ogier, Tu jau ļoti ilgi gaidi atbildi uz Tavām pēdējām vēstulēm (kā to vēl nupat redzēju iz Tavas Lieldienu svētdienā rakstītās vēstules), bet man diemžēl šinīs divās nedēļās ne te, nedz Pēterburgā nebij diezgan netraucētu acumirkļu, lai Tev visā mierā izskaidrotu manas domas par Tavu jaunāko intermezzo ar M-lle Mo - ex Joe.
Vispirms Tev gribu apgalvot, ka nebūt nejūtu īgnumu pret Tevi un no visas sirds priecājos, ka Tev izdevies patīkams piedzīvojums. Kad īsti apdomāju, nejutu pat skaudību. [..] Toreiz pats ļoti sevi nicināju un nolamāju par rupju un nedelikātu dvēseli par to, ka no viņas nevarēju gudrs tikt, bet tagad brīnos, ka arī Tu vecais psycho-vivi-sectors viņas īsti neizproti. Vienīgie vārdi, kuri man drusku ir skaidrības devuši, ir daži teikumi no Maurice Barres par “Petite Secousse” iekš Jardin de Berenice. Bet to jau Tev agrāk vairākas reizes esmu teicis. Man viņa ir bijuse smuks radījums, ar kuru skaistā dabā bez zemtimentalitātēm un lielākiem vārdiem, esmu baudījis bezbēdīgas dienas, palikdams vienmēr uz spoguļainās virsas (Oberfläche) un nepētīdams dziļumos…
-
Biju ortdien priekš nedēļas izbraucis no tejienes uz Rīgu, kur paliku vienu dienu, un tad no turienes ar Māsiņu uz Pēterburgu. Atvaļinājumu bij devuši tikai līdz šai otrdienai, tā kā četras īsas dienas biju Pēterburgā.
Par šīm dienām un visu citu rīt jeb parīt: tagad esmu piekusis.
Lūdzu Mammi un Līna sveicināt.
Esmu vesels un sveiks!
Joe
31. marts
Pēc Lieldienām Džo atgriezies dienestā, jūtams, ka šoreiz ir pavisam aizņemts dažādos treniņos pirms eksāmeniem, laika rakstīt atliek diezgan maz. Toties - beidzot kļūst ievērojami siltāks.
Dienasts nākamās divās nedēļās bij diezgan grūts, jo tika strādāts uz ekzameni, t.i. katru dienu bij рубка, вольтижировка, барьерь, при полной боевой. Dorogunins laipns kā vienmēr, bet tomēr viss jātais līdz. Pēc tam laiks palika vienmēr siltāks un pēdējās dienas priekš смотр bij ļoti karsti, gāju vienmēr mundirā. Pēc atbraukšanas biju pie R-iem un spēleju ar vecāko četrrocīgi - citādi stipri garlaikojos. Savu žīdieti esmu pilnīgi atstājis, nekad vairs neieturēdams savus rendezvous - viņai tas liekas iet pie sirds, bet man ir apnicis.
