Grāmatas autori: Latvijas klusie varoņi līdzcilvēku glābšanu uzskatīja par cilvēcisku būtību, ne varonību

Cilvēki, kuri Latvijā karu un okupāciju laikā glābuši līdzcilvēku, to uzskatījuši par cilvēcisku būtību, ne īpašu varonību. Mūsdienās šie cilvēku drosmīgie stāsti var palīdzēt mums veidot jaunu identitāti un dod cerību, ka nākotnē zināsim, kā rīkoties ētiski pat grūtās situācijās. Tā intervijā Latvijas Radio saka grāmatas „Latvijas klusie varoņi” autori – Agnese Lūse, Anna Žīgure un Pēteris Bolšaitis.

Nupat iznākušās grāmatas „Latvijas klusie varoņi” autori atraduši 15 stāstus par dažādiem cilvēkiem, kuri dzīves tikpat kā nav krustojušās. Tomēr paši to neapzinādamies, viņi bija domubiedri. Viņi bija tie, kuri Staļina vadītās Padomju Savienības un Hitlera vadītās Vācijas okupāciju apstākļos spēja nezaudēt līdzjūtību. Viņi mēģināja un arī izdevās glābt cilvēkus, kuru dzīvība karājās mata galā.

“Varbūt viņi neuzskatīja savu varonīgo soli un to, ko viņi darījuši, par īpašu varonību. Varbūt daži no viņiem – mēs jau par lielāko daļu tagad nezinām – uzskatīja, ka glābt līdzcilvēku vienkārši pieder pie cilvēciskās būtības,” saka Anna Žīgure.

Tam piekrīt arī Pēteris Bolšaitis: “Viņi to darījuši tāpēc, ka viņiem licies pašsaprotami, ka tuvākajam ir jāpalīdz. Tas ir balstīts uz kristīgo ticību vai jebkādu kādu citu morāli un ētisku jēdzienu. Bet viņi to ir likuši praksē un nav nemaz domājuši izcelt kā kādu īpašu varonību.”

Pētnieki arī stāsta, ka daudzi no šiem “klusajiem varoņiem” arī vēlāk tuviniekiem nestāstīja par savu rīcību, tāpēc daļa stāstu varētu būt nezināma.

Savukārt cita situācija ir ar ebreju stāstiem. “Ebreji ļoti labi dokumentējuši savus stāstus un cilvēkus. Viņi zina ļoti labi nosaukt visus, kas ir viņu tautai gājuši zudumā. Domāju, ka nav neviena tāda ebreja, par kura likteni nebūtu zināms. Bet mūsu tautai, nemaz nerunājot par čigānu tautu, ir pilnīgi citādāk. Mēs ļoti daudz ko nezinām – cik mums ir aizgājuši bojā karu laikā, kas īsti aizgājuši bojā, cik ir noslīkuši, bēgot no Latvijas ar kuģiem vai laivām.

Mēs nezinām ļoti daudzus no mūsu tautas upuriem. Pat nezinām viņus vārdā nosaukt,” saka Anna Žīgure.

Tāpēc viens no grāmatas mērķiem ir izcelt varoņus un parādīt, cik daudz vēl iespējams atklāt. Tajā pašā laikā grāmatas autori atzīst – tā kā pagājis tik ilgs laiks kopš traģiskajiem notikumiem, ne visus stāstus ir iespējams pierādīt un pienācīgi dokumentēt. “Diemžēl esam sākuši strādāt pārāk vēlu.

Ja mēs būtu ķērušies pie darba pirms 20-30 gadiem, tad tā situācija būtu citādāka – mums būtu daudz vairāk dokumentētu stāstu,” saka Pēteris Bolšaitis.

Skaidrojot grāmatas mērķi, Agnese Lūse vērš uzmanību, ka mēs bieži identificējamies ar cietējiem un upuriem, savukārt šādi stāsti palīdz skatīties citādāk un meklēt jaunu identitāti.

“Būtiskākā jēga šajā tematā ir iedvesmot cilvēkus, īpaši jaunus cilvēkus, ka, lūk, ir pareizs veids, kā rīkoties. Tā ir mūsu nākotnes cerība, ka mēs pieaugsim, nobriedīsim un zināsim, kā rīkoties ētiski pat grūtās situācijās,” saka Pēteris Bolšaitis.

Grāmatas autori atklāj, ka kopā ar Žaņa Lipkes muzeju ir iecere veidot datu bāzi par Latvijas okupāciju laikos bojāgājušajiem un arī varoņiem.

Viņi arī mudina – kamēr vēl ir dzīvi šo atmiņu glabātāji un zināmi stāsti, runājiet ar viņiem un pierakstiet!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti