Līdz ar ierastajiem garīgu dziesmu, lūgsnu, pamācību un Bībeles vārdu izdevumiem 1845.gadā latviešu grāmatu tirgū parādījās kas neierastāks. Tas bija Anša Leitāna no vācu valodas pārtulkotais Kristofa Šmīda garais stāsts “Grāfa lielmāte Genoveva”. Ļaudis bija raduši domāt, ka grāmatai jābūt ar kādu praktisku mērķi, jāveicina centieni uz labu, jāsniedz konkrētas zināšanas vai morālas pamācības.
Tāpēc par to, ka grāmata būs patīkama lasīšana, tiek noklusēts.
Tomēr priekšvārdā Ansis Leitāns vērsis uzmanību uz jauna veida tekstu, tajā ietverto emocionalitāti un prognozējis ļaužu līdzpārdzīvojumu. “Stāsts lasītājos izspiedīs vienu otru asariņu,” priekšvārdā rakstījis tulkotājs.
“Genovevas” sižetu veido viduslaiku leģenda. Bruņinieks Zigfrīds dodas karā, bet savu jauno sievu, skaisto grāfieni Genovevu atstāj uzticamā drauga, pils pārvaldnieka Golo uzraudzībā. Golo iedegas pret Genovevu kaislībā, bet tikumīgā sieviete viņu atraida. Aizkaitināts Golo nosūta Zigfrīdam uz kara lauku ziņu, kurā apvaino Genovevu neuzticībā. Zigfrīds pavēl sievu kopā ar jaundzimušo dēlu nogalināt, taču bende apžēlojas. Genoveva zvēr, ka dosies mežā un ārā neizies. Septiņus gadus viņa kopā ar dēliņu Ciešulīti nodzīvo briežu mātes alā, Ciešulītis pārtiek no briežu mātes piena, bet Genoveva vāc ogas un saknes. Medībās Zigfrīds nejauši sastop Genovevu. Tad pārpratums noskaidrojas, abi atgriežas pilī un dzīvo laimīgi.
Stāsts par Genovevu plašam cilvēku lokam it kā atvēra vārtus uz lasīšanas brīnumaino pasauli un nākamajos gados sekmēja daiļliteratūras izdošanu.
Ļaudis pirka grāmatu, deva citiem lasīt, stāsta izdevums klīda pa laukiem no mājas uz māju. Vēlos vakaros kāds veiklāks lasītājs nosēdās līdzās aizdegtajam skalam, ņēma rokās “Grāfa lielmāti Genovevu”, un visi klausījās. Dažs noslaucīja līdzcietības asaru par varones nelaimīgo likteni, cits neizturēja un izvirda sašutuma vārdus par nelieti – Genovevas vārdzinātāju.
Grāmata uzrunāja cilvēku jūtas un raisīja līdzpārdzīvojumu cietējam. Iespēja dalīties bēdās un ciešanās izrādījās tā emociju skala, kas spēj vienot lasītāju ar literāro varoni.
Lasītāju uzticību tam apliecināja gan otrais izdevums jau trīs gadus pēc pirmā, gan vairāki desmiti atkārtotu izdevumu un jauni tulkojumi 80. un 90.gados. Tos rotāja melnbaltas vai krāsainas ilustrācijas. Interese par šo sižetu sāka bālēt ap 20.gadsimta sākumu, kad vientiesīgais stāsts vairs tik ļoti neatbilda izkoptākai lasītāju gaumei.
