15.gadsimtā iespiestā grāmata ir viens no Latvijas kultūras vēsturē ļoti īpašiem atmiņas pieminekļiem. Grāmata vēstures hronoloģijā iezīmē notikumus, par kuriem ir vērts runāt Rīgas, Livonijas un Eiropas vēstures kopsakarā. Grāmata ir atbilstoša romantisma laikmeta garam.
“Varu izmantot Viktora Igo teicienu - tā ir atmiņas, piemiņas katedrāle visdažādākajos aspektos,” atzīst Taimiņa.
Grāmata ir kodekss jeb tiesu prakses palīgs. To sarakstījis itāļu jurists baznīcas tiesību jautājumos Džovanni Pjetro Ferarri, kas dzīvojis 13.gadsimta pašās beigās, 14.gadsimta sākumā Ferrārā (Itālija). 15.gadsimtā līdz ar dievišķās iespiedmākslas, kā teicis Mārtiņš Luters, nostabilizēšanos, šis ir viens no darbiem, kas tika izdots visai bieži.
Grāmata no 1471. līdz 1499. gadam tikusi izdota vismaz 36 reizes dažādās vietās Eiropā. Grāmata goda vietu Latvijas grāmatniecībai veltītajā ekspozīcijā ir ieguvusi tās īpašnieka dēļ. “Privātpersona par sevi ir atstājusi pietiekami daudz ziņu ar izsmeļošām izejas informācijas drupatām, lai mēs varētu teikt - tā bija ļoti interesanta persona un interesants laiks, kurā viņš dzīvoja,” stāsta Taimiņa. Grāmatas īpašnieks ir viens no pirmajiem Rīgas grāmatu krājējiem, Rīgas bibliofiliem - Reinholds Soltrumps.
Rīgas skaistākās bibliotēkas īpašnieks
Soltrumpa situācija Rīgas pilsētā bija ļoti veiksmīga, viņš bija patricietis, birģermeistara dēls, labi situēts un priviliģēts jauns puisis. 1464.gadā, 20 gadu vecumā, sākās viņa akadēmiskais ceļojums, un viņš devās studēt uz ārzemēm. Soltrumps varēja atļauties daudz ceļot un apceļot dažādas universitātes. Viņš bija Leipcigas Universitātes students, gandrīz 10 gadus viņš pavadīja ārzemēs. Apmēram 1480. gadā Soltrumps atgriezās Rīgā. Viņš bija ieguvis bakalaura un maģistra grādu gan baznīcu, gan civilajās tiesībās. Atgriežoties Rīgā, viņš ieņēma amatu Rīgas baznīcu organizācijā un kļuva par klēriķi. No ārzemēm viņš atveda grāmatas, arī lielizmēra kodeksu, ko bija nopircis Štrasburgā (Vācija).
“Ja vienam 15.gadsimta beigu vīram Rīgas pilsētā ir piederējuši 15 šādi kodeksi, tad mēs varam teikt, ka tā bija skaistākā Rīgas privātā bibliotēka. Tā bija domāta privātām vajadzībām, darbam un pašizglītībai. Šī grāmata par to stāsta, tā ir pilna ar viņa piezīmēm, marginālijām, visas lapas ir izraibinātas,” šķirstot lielo grāmatu, stāsta Taimiņa.
15.gadsimtā notiek sadarbība starp iespiestā teksta kultūru un veco, rokrakstu grāmatu tradīciju. Grāmata šo simbiozi rāda, jo te ir kaut kas no vecās un ļoti daudz no jaunās tradīcijas.
Grāmatā var redzēt to, ka Soltrumps pašrocīgi ir savu grāmatu apgādājis ar iniciāļiem. Viņš ir taupījis naudu, jo viņam nav bijusi vēlēšanās šo eksemplāru nodot iluminatoram izgreznošanai, viņš to ir uzņēmies pats.
Iniciāļi ir sarkani un zili, tie lielākoties atbilst rindkopas sākumam un ievada jaunu teikumu, bet grāmatā ir viena simptomātiska īpatnība. Daudzviet ir atrodami viņa paša iniciāļi “R.S.” un tie neievada kādu tekstu. Tas tikai apliecina to, ka Soltrumps vairs nav viduslaiku cilvēks, viņā ir tik liela pašapziņa, ka viņam nešķiet dīvaini grāmatu izraibināt ar personas apliecinošiem iniciāļiem. Viņš kļūst par renesanses laika cilvēku, lai arī par renesansi Latvijā uzskatāms tikai 16.gadsimta vidus un beigas.
Grāmatas marginālijās – vēsturiski notikumi
Grāmatas marginālijas liecina par kādu ļoti nozīmīgu situāciju Rīgas vēsturē. Tas ir gadu desmitiem ilgs konflikts, kur vienā pusē bija Rīgas arhibīskaps Silvestrs Stodevešers, un opozīcijā Reinholda Soltrumpa tēvs, birģermeistars Johans Soltrumps.
Rīga 1477. gada martā atteicās zvērēt uzticību arhibīskapam, un birģermeistars Johans Soltrumps kā opozīcijas galva bija visa centrā. Jūnijā pēkšņi birģermeistars Soltrumps mira un tika norīkota viņa izvadīšana, viņu kā pilsētas galvu un patricieti apbedīja Pēterbaznīcā. Savukārt 29. jūnijā, šo bēru laikā, arhibīskaps kāpa Doma baznīcas kancelē un izsludināja baznīcas sodu pār visiem Rīgas iedzīvotājiem, kas piedalījās birģermeistara izvadīšanā. Viņš aicināja cilvēkus nožēlot savus grēkus sešu dienu laikā, draudēdams ar atšķiršanu no baznīcas. Rīdziniekiem tas likās nepieņemami, un arhibīskaps tika ignorēts.
Reinholds Soltrumps izmantoja šo tiesu prakses rokas grāmatu, lai analizētu situāciju. Grāmata liecina, ka tekstos par tēvu un testamentu Soltrumps lappusēs pierakstīja sava tēva iniciāļus “J.S.”. Viņš piezīmēja rociņu vietā, ko darīt, ja tēvs miris, neatstādams testamentu. Un tas, ka, no vienas puses, viņš ir pakļauts arhibīskapam, no otras puses - viņš ir sava tēva dēls un ir pilsētas pusē, parādās grāmatas īpašumu ierakstā. “Gribu domāt, ka tas nozīmē, ka Soltrumps sevi pozicionē kā tēva dēlu, nevis arhibīskapam padotu garīdznieku,” atzīst Taimiņa.
Soltrumps arī tiek uzskatīts par pirmo mākslas kolekcionāru Rīgā. Grāmata ir saglabājusi kaut ko tik retu kā 15.gadsimta metāla griezuma gravīru.
Šajā sējumā ir divas gravīras, kas pēc tradīcijām ir ielīmētas pirmajā un pēdējā vākā. Viena rāda Svēto Trīsvienību, otra - Svēto Kristoferu.
Ap 1489. gadu Soltrumpa pēdas Rīgā zūd, un nav zināms, kas ar viņu noticis tālāk. Grāmatas pēc tam nonāca Rīgas Franciskāņu klostera īpašumā.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas 97.gadadienā, 29.augustā, tiks atklāta pastāvīgā ekspozīcija "Grāmata Latvijā". Tā būs 21.gadsimta un bibliotēkas jaunā veidola iedvesmots stāsts par Latvijas grāmatniecības vēsturi pasaules kontekstā.
