Piedāvājam fragmentus no intervijas, kas tapusi, veidojot dokumentālo filmu „Atmodas labirintā” par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem. Tajā Dainis Īvāns dalās atmiņās un pārdomās par Atmodas laiku, Tautas frontes darbību, Valsts drošības komitejas ietekmi un citiem tolaik piedzīvotiem vēsturiski būtiskiem notikumiem.
Tautas frontes dibināšanas kongresā organizatoriem nebija līdz galam izdomāts, kurš būs priekšsēdētājs. It kā viņi cerēja uz Peteru, viņš atteicās un tad piedāvāja Jūsu kandidatūru. Vai zinot, ka Peters bija Centrālkomitejas (CK) biroja loceklis, Jūsu kandidatūra varēja būt saskaņota, izvēlēta CK?
Es to shēmu vai vēsturi tādā ziņā nezinu, jo man vēl nebija skaidrs, vai vispār piedalīšos Tautas frontes dibināšanas kongresā. Šķiet, ka vēl mirkli pirms priekšsēdētāja izvirzīšanas atrados Kongresu nama kafejnīcā kopā ar Pēteri Laķi un Artūru Snipu. Tad es uzgāju augšā, un tas faktiski bija īss sprīdis, kad strīdoties - es pat īsti nesapratu, par kādiem kandidātiem īsti - piepeši iznāca Peters, savu kandidatūru noņēma un ieteica mani. Es cēlos augšā, vienā mierā gribēdams pateikt ''nē''. Bet tā bija nejaušība, ka sēdēju blakus, toreiz laikam „Padomju Jaunatne” saucās, vēlākās „Latvijas Jaunatnes” redaktoram Andrejam Cīrulim. Viņš nelabā balsī iekliedzās, bet noteikti viņam Centrālkomitejas uzdevums tāds nebija, - „Neuzdrošinies!”, un novilka manu džemperi līdz grīdai, gandrīz pienagloja mani. Nu, es tajā brīdī drusku apjuku.
Tā kā ne tikai Peters vainīgs, bet arī Cīrulis. Kad beigās es sapratu, ka kaut kas neiet tā, kā vajag kongresa gaitā, es to jāvārdu devu ļoti smagu sirdi.
Bet vai piekrītat tam, ko Sandra Kalniete savā grāmatā “Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza” raksta, ka tas bija Cekas (LPSR Komunistiskās partijas CK) pirksts, ka Jūs bijāt paredzēts kā ērts un izdevīgs? Ja viņiem neizdevās iekļauties organizācijā un izveidot to atbilstoši paraugam, kādu CK bija plānojusi, tad vismaz vadītājs būtu komunists, vadāms, kā varētu likties.
Par publikāciju
Šī publikācija tapusi LTV, LSM.lv un žurnāla "IR" kopīgi veidotā rakstu un interviju sērijā, kas aptver atmiņas par notikušo 30 gadus pēc latviešu tautas Atmodas 90. gados. Ar to palīdzību iecerēts sniegtu plašāku redzējumu par tā laika norisēm un palīdzēt labāk apjaust un izprast, kā tapušas mūsu valsts nesenākās vēstures lappuses.
Šo sēriju noslēdz dokumentālā filma "Atmodas labirintā" par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem; filma LTV ēterā demonstrēta divās daļās - 30. janvārī plkst. 21.15 un 31. janvārī plkst. 21.15.
Filmas pirmo daļu iespējams noskatīties šeit.
Filmas otro daļu iespējams noskatīties šeit.
Bija gaidāma [PSRS Komunistiskās] partijas 19. konference. Un tā bija pirmā reize, kad „Padomju Jaunatnei”, šķiet, toreiz izdevās izvirzīt aicinājumu tautai izteikties, ko virzīt uz šo konferenci. Un tas bija pilnīgi negaidīti Centrālkomitejai - parādījās citas figūras, kas normālos apstākļos nevarētu parādīties konferences delegātu sarakstā. Tajā skaitā biju arī es. Tas bija brīdis, kad Centrālkomiteja saprata, ka viņi nevar izvairīties, ka viņiem ir arī tādi cilvēki, kas ir, varētu teikt, šīs sistēmas opozīcijā. Jā, noteikti bijām pret šo sistēmu, bijām par kaut ko jaunu. Viņi mēģināja mūs piejaucēt. Kompartijas vadība acīmredzot saprata, ka kaut kādā veidā mums ir jāsastrādājas.
Man pirms došanās uz [PSRS Komunistiskās] partijas 19. konferenci, bija Latvijas Komunistiskās partijas plēnums, kur bija paredzēta mana apstiprināšana, bija tāds notikums. Piepeši man mājās atskan telefona zvans no Centrālkomitejas - tūlīt jums jāierodas! Normālam cilvēkam drusku tā kā šermuļi pār kauliem. Es teicu - pamest visas rotaļlietas smilšu kastē, jo man bija maza meita, pie tam ar lauztu roku, un braukt uz Centrālkomiteju? Saku, es nevaru! Nē, viņi man pretī atsūtīšot mašīnu un bērnu kāds pieskatīs. Un tiešām atsūtīja melnu volgu, ieveda meitu pie tantēm, kuras nevienu vārdu latviski nerunāja, un es viņu tur atstāju. Mani ieveda tajā svētajā plēnumā iekšā, un, tā kā mana kandidatūra tika likta priekšā,
varēja redzēt, ka tādi latviski noskaņoti Centrālkomitejas plēnuma dalībnieki strikti mani atbalsta. Protams, ka tur bija milzīga opozīcija, pret bija Rubiks un visi cilvēki, kas vēlāk dibināja Interfronti.
Tautas frontes ideja nobrieda kā opozīcijas ideja, un droši vien, ka - vismaz Latvijā - kompartija nebija tam gatavojusies.
Vai tajā brīdī varēja būt neatkarīga tautas kustība?
Jā. Viktora Avotiņa dzīvoklī un dažos citos dzīvokļos notika pulcēšanās. Es biju ļoti iesaistīts tajā laikā publicistikā gan par vides aizsardzību, gan arī par nacionālām lietām, galu galā man arī četri bērni tajā laikā bija mājās. Varat iedomāties, kas tā ir par spriedzi un cik daudz laika tas prasa. Un tad vēl arī tiešais darbs redakcijā.
Es toreiz strādāju [žurnālā] „Skola un Ģimene”. Tāpēc es nepiedalījos šajās sanāksmēs. Nevis tāpēc, ka es negribētu vai man būtu bailes. Tikai dažas dienas pirms braukšanas uz partijas 19. konferenci, tas varētu būt ap 17., 18. jūniju, pie manis atnāca Artūrs Snips un parādīja Tautas frontes dibināšanas manifestu, kuru [bija] parakstījis Viktors Avotiņš, bija tāds [žurnāla „Auseklis” redaktors Ivars] Žukovskis, Juris Rubenis, nu, vesela rinda cilvēku. Artūrs teica: „Tev arī tas jāparaksta.”
Un mēs braucām uz partijas konferenci, kur atkal notika šī lielā viļņošanās Padomju Savienībā, kur bija pavisam citi procesi. [Mihailam] Gorbačovam bija vajadzīgi kaut kādi sabiedrotie. Vēlāk Aleksandrs Jakovļevs, Gorbačova padomnieks perestroikas laikā, stāstīja, ka viņš ir Gorbačovam skaidri un gaiši pateicis, kad nākuši signāli no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, ka dibinās kaut kādas tautas kustības, ko it kā vajadzētu nocirst pašā saknē, un Jakovļevs teicis: „Bet padomājiet, Mihail Sergejevič, jums taču nav uz ko balstīties savā perestroikā, jums nav neviena sabiedrotā, neviena!”. Kremlis tajā laikā, arī tādā Jakovļeva personā, starp citu, lika lielas cerības tieši uz Baltiju, nevis uz Krieviju, jo viņi saprata, ka te ir izglītotāka, aktīvāka cilvēku daļa, kura varētu kādas reformas atbalstīt, protams, varbūt nedomājot, ka tās reformas aizies tik tālu. Tā kā
varētu būt, ka no Kremļa nāca šie signāli - nebremzēt tautas kustību veidošanos.
Bet [1988.gada] vasarā Jakovļevs tika atsūtīts šeit inspekcijā. Viņš atbrauca nevis lai glaudītu galvu tādiem kā Rubiks, kas te taisījās saglabāt padomju varu, bet taisni otrādi – lai aizbrauktu un Gorbačovam ziņotu, ka šīs kustības ir atbalstāmas. Gorbačovs arī savās atmiņās ir to minējis, - viņš uzskata, ka varbūt visa vaina, ka Padomju Savienība sabruka, bija tajā, ka viņš pieņēmis šo ieteikumu neaizliegt tautas kustības, jo, kaut arī viņam ieteikuši tās neaizliegt, viņam pašam esot sirdī bijusi nojausma, ka tās sagraus Padomju Savienību.
Bet Tautas fronte bija dibināta ar kompartijas akceptu un oficiāli pasludināta pārbūves atbalstam. To arī kopīgā preses konferencē teica dibināšanas kongresā. Kurš bija tas brīdis, kurā Tautas fronte, tā teikt, norāvās, izgāja ārpus kontroles?
Fronte jau nebija kontrolējama kopš paša dibināšanas kongresa, kaut tur bija pirmais mēģinājums mainīt dienaskārtību. Dienaskārtība tika saukta par pārāk nacionālu, pārāk pretkomunistisku un pretpartejisku. Tur bija tāda īpaša grupa, ja mēs izsekojam pirmā kongresa stenogrammas. Apmēram 20 delegāti izgāja no zāles, balsodami kājām jau pašā pirmajā dienaskārtības balsojumā. Vēlāk šie cilvēki kļuva par kompartijas un droši vien arī KGB kopīgi dibinātās Interfrontes ierosinātājiem un dibinātājiem. Viņiem izslīdēja visi groži no rokām.
Jau Radošo savienību paplašinātajā plēnumā sēdēja [Boriss] Pugo, sēdēja arī Maskavas galvenais cilvēks Latvijā Vitālijs Soboļevs klāt, ar austiņām klausījās tulkojumu, bāls, nesaprazdams, kas īsti notiek. Bet neko viņi tur nevarēja izdarīt, jo to stihiju, kas bija palaista vaļā, vairs apturēt nevarēja. Viņi varēja vienīgi iet uz tādu stingrāku skrūvju piegriešanu, bet to savukārt viņiem neļāva Maskava.
Varbūt pati lielākā problēma bija tā, ka es nebiju gatavojies vadīt organizāciju, jo līdz tam lielākā organizācija, ko es biju vadījis, bija ģimene ar maniem četriem bērniem, kur arī sieva bija vairāk vadītāja, nevis es.
Un es domāju, ko es tagad darīšu? Man Škapars un Kalniete teica: „Daini, mēs tev palīdzēsim, tu neuztraucies”.
Es aizgāju uz pirmo preses konferenci. Tas bija manā raksturā, ka es, tāpat kā Komunistiskās partijas programmu un statūtus nekad nebiju īsti izlasījis, es nebiju arī Tautas frontes programmā pārāk iedziļinājies. Es kaut kā redzu tikai tās idejas, kas peld pa virsu. Bet tur man bija jāatbild par Tautas frontes programmu, kaut es to programmu nemaz īsti nezināju. Kongresu namā [preses konferencē] abās pusēs man sēdēja Škapars un Kalniete. Kad uzdeva jautājumu, tā bikstu viņiem, - kas tur programmā, kas man jāsaka? Kongresa preses konferenci kaut kādā veidā nomuļļāju, arī, šķiet, kaut ko pateikdams ne tā. Jo man bija jārunā par jauno programmu, ko īsti nepārzinu, - ko tad mēs esam apsolījuši, jo es jau nebiju neko solījis un nebiju pat izlasījis to. Un es arī nedrīkstēju ko pārsteidzīgi pateikt un teikt to, ko domāju.
Pēc šīs preses konferences man bija lūzuma brīdis. Kad es no Kongresu nama gāju caur Vērmanes dārzu, laikam uz Benjamiņu namu, jo tur Tautas fronte apmetās pēc dibināšanas, kāda jauna dāma pēkšņi pieskrēja man klāt un vaicāja - kāpēc jūs nodūris galvu un drūms ejat? Bet es to galvu biju nodūris tāpēc, ka
ir diezgan nepatīkami cilvēkam, kurš nav bijis publiski pazīstams, nākošajā dienā pamosties tādam, ka tevi pazīst pilnīgi visi.
Tā ir tāda ārkārtīga sajūta. Tagad es to nejūtu, bet toreiz jutu šausmīgi. Es gāju galvu nodūris, lai man nebūtu jāskatās cilvēkiem acīs. Tad man likās, ka mani neredz, tā kā strauss iebāzis galvu [smiltīs]. Viņa teica - ziniet, ja jūs esat drūms, mums visiem liekas, ka ir slikti. Bet, kad jūs esat tāds priecīgs kā kongresā un optimistisks, tad mums liekas, ka viss ir kārtībā. Un es šos vienkāršos vārdus pieņēmu kā rīcības programmu sev, jo sapratu, ka arī tad, kad liekas, ka ir galīgi drūmi, īstenībā tā nav, mēs kaut ko izdarīsim un panāksim. No tā laika sāku vairāk smaidīt pat tad, kad smaidīt nemaz negribējās.
Bet pamazām tā doma nostiprinājās, vispirms jau par suverenitāti. Jo mums bija mūsu optimistiskie juristi. Kremlī ļoti ātri izplatījās tāda viņu izpratnē skumja anekdote par Baltijas valstīm, ka Padomju Savienību grauj trīs spēki, - leišu komunisti, jo Lietuvas Komunistiskā partija bija pirmā, kas izstājās no Padomju Savienības Komunistiskās Partijas (PSKP) un īstenībā sagrāva PSRS. Arī man viens no padomju līderiem, Lukjanovs, kādā sarunā teica, - ja jūs sagrausiet mūsu vienoto kompartiju, jūs sagrausiet Padomju Savienību. Leiši to sagrāva.
Otrie, kas sagrāva Padomju Savienību, bija igauņu ekonomisti, jo igauņi pirmie izvirzīja Igaunijas ekonomiskās patstāvības programmu. Un trešie „nelieši”, kas sagrāva Padomju Savienību, bija latviešu juristi. Jo mūsu universitātes juristi sāka izstrādāt visdažādākās teorijas par dažādām Latvijas PSR suverenitātēm, ķērās pie PSRS Konstitūcijas svētās govs un sāka tur risināt visādas lietas, kas mums tagad liekas smieklīgas, - par Latvijas PSR prezidentu, par Latvijas PSR laiku, par atsevišķi savu likumdošanu, kas nodalās, par savām funkcijām, kas ir Latvijai.
Tāpat arī taustījās Tautas fronte. Mūsu juristu juridiskajiem argumentiem bija liels spēks un svars, jo, kad mūsu profesori uzkāpa Maskavā tribīnē, vēlāk arī PSRS [Tautas deputātu] kongresā, tas PSRS kongress ar visiem ģenerāļiem un Politbiroja locekļiem bija kā uz ausīm, jo viņi nesaprata šo valodu. Viņiem liek priekšā padomju likumu un pastāsta, ka tas nozīmē pavisam ko citu. Viņi apstulbst. Īstenībā jau mēs bijām mazākums, bet
argumentu spēks latviešu juristu komandai bija tik liels, ka Kremļa komanda apjuka, jo viņiem nebija tādu intelektuālo resursu, kādi bija mums, Latvijai, un trim Baltijas valstīm kopā.
Tas arī izskaidro, kāpēc mēs ļoti daudz ko panācām.
Un sākas mūsu sarunas. Sarunas jau būtībā Kremlī sākās tūlīt pat pēc Tautas frontes dibināšanas. Igaunijas ''Rahvarinne'' dibināšanā, kas bija divas nedēļas pirms mūsu Tautas frontes dibināšanas, Gorbačovs atsūtīja apsveikuma telegrammu. Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresam Gorbačovs vairs neatsūtīja neko. Acīmredzot, viņš jau bija dabūjis no kāda pa kaklu, ka apsveicis igauņus. Vai arī viņiem tika nodotas ziņas, ka Latvijas Tautas frontes kongresā ir uzstājušies buržuāziskie nacionālisti. Vai, kā viņš pats teica, viņa dvēsele dziļi sajuta sentimentu, ka šitie te sagraus Padomju Savienību. Lietuvas ''Sajūdis'' dibināšanas kongresam vispār vairs nebija nekādas reakcijas.
Tūlīt pat pēc dibināšanas tikās trīs Baltijas tautu kustību līderi, kas arī Maskavai bija šoks, jo viņi bija domājuši, nu labi, kustības nodibinātas, bet viņi visi darbosies centralizēti, saskaņā ar Maskavu. Bet mēs tikāmies jau mēnesi pēc Latvijas Tautas frontes dibināšanas Benjamiņa namā, pirms Lielās Oktobra Sociālistiskās revolūcijas gadadienas svinēšanas. Un
igauņiem pirmais priekšlikums - ka mums vajag piespiest savas Augstākās padomes, kas bija formālas tajā laikā, lai pieņem suverenitātes deklarācijas, kas varbūt tajā reizē bija drosmīgākas nekā vēlākās Neatkarības deklarācijas.
Un jau tūlīt pat šajās dienās Kremlis izdeva tādu kā dekrētu vai lēmumu, ka tiks mainīta PSRS Konstitūcija. PSRS Konstitūcijā mēs uzreiz pamanījām, ko viņi mainīs, - viņi mainīs izstāšanās noteikumus no PSRS, lai, kā Gorbačovs teica, sakārtotu šo izstāšanās procedūru, bet īstenībā padarītu izstāšanos neiespējamu.
Mēs sapratām, ka īstenībā tas ir pirmais nopietnais uzbrukums mums pēc fronšu dibināšanas, kuras īsti vēl neviens nav nosodījis. Mēs, nolēmām, ka mums ļoti īsā laikā pret šo PSRS Konstitūciju jāsavāc paraksti. Divu nedēļu laikā visās trīs Baltijas valstīs tika savākti apmēram divi miljoni parakstu. Mums ir fiksēts, ka 775 000 tika savākti Latvijā, kas bija kaut kas pilnīgi neiedomājams. Tas ir vēl trakāk nekā referendums.
Mēs sapratām, ka nevaram parakstus vienkārši atstāt tepat. No Benjamiņa nama tos veda divi mūsu puiši. Līdzi brauca jurists Egils Radziņš, kurš tagad ir advokāts, bet reiz bija juriskonsults Tautas frontē. Parakstus, pa ceļam mainot mašīnas, veda uz Maskavu. Maskavā viņus pie Augstākās Padomes pieņemamās istabas sagaidīja Džemma Skulme, PSRS Augstākās Padomes deputāte. Un viņa pieprasīja šos parakstus piereģistrēt, ko Maskavas pieņemamās istabas darbinieki negribēja darīt. Beigu beigās viņa panāca, ka tas ir piereģistrēts. Kremlis atkal bija apstulbis, jo viņi kam tādam nebija gatavi.
Tautas frontē mums, protams, zemapziņā bija virsuzdevums. Bet, kamēr mums bija pa ceļam ar Kremli, ar Gorbačova spēkiem, mēs to izmantojām. Tā latviešiem bijis, arī cīnoties par pirmo neatkarību. Vēsture ir gandrīz identiska, kā Latvijas dibināšanas tēvi to toreiz panāca, - mēģināja ar carisko Krieviju vienoties, pēc tam gāja citus ceļus.
Decembrī, droši vien ar KGB palīdzību, armijas un kara veterāni dibināja tā saucamo PSRS Darbaļaužu internacionālo fronti. Tas, starp citu, ir parasts gājiens, kuru tagad arī Krievija īsteno, dibinot kontrorganizācijas, kurās ir provokatori, čekisti, profesionāļi, neprofesionāļi, kuri mēģina radīt ilūziju par it kā lielām tautas pretošanos kustībām.
[1989. gada LTF] 31. maija aicinājums bija pilnīga aiziešana no tā saucamās sadarbības ar kompartiju. Ir gan vēl viens lēmums, ko pieņēmām martā vai maijā. Es varu kļūdīties ar datumiem, bet tas bija pavasaris. Vienotā, noteiktā procesā, kad Pēteris Laķis, Vēstures un filozofijas katedras vadītājs Latvijas Valsts universitātē, kurš formāli bija arī Komunistiskās partijas biedrs, teica: „Tagad pietiek! Mēs nevaram šo organizāciju izmantot. Meitenes un zēni, tagad mēs viņiem paspersim ar kāju tās partijas biedra kartes.” Un mēs pieņēmām lēmumu, mēs ar Pēteri parakstījām, kas arī izraisīja pretreakciju Tautas frontes valdes locekļos, kuri vēl bija kompartijā, un citos, kā mēs esam uzdrīkstējušies, ka mēs to nedrīkstējām darīt bez piekrišanas, -
mēs aicinājām visus Tautas frontes biedrus, kas ir formāli Komunistiskajā partijā, uzspraust uz nagliņas Komunistiskās partijas biedra kartes, kas arī masveidīgi notika.
Tā jau bija aiziešana un formālo saišu saraušana. Un tad nākošais ceļš bija - mēs sākām spiest, ka vajag [piedalīties] vēlēšanās... Nu, protams, visu laiku bija spiediens uz Latvijas PSR Augstāko Padomi pieņemt Suverenitātes deklarāciju, kas Igaunijā bija pieņemta, un mums tomēr neizdevās un neizdevās pieņemt, jo mums visu laiku to bloķēja, acīmredzot kaut kāda Maskavas spiediena rezultātā. Bet soli pa solim arī Latvijas PSR Augstākā Padome bija spiesta kaut ko ievērot.
Par LTF sešinieku - LTF valdi, kas pieņēma svarīgos lēmumus. Vai tajā laikā Jums bija aizdomas, ka kāds no šī sešinieka ziņotu čekai par to, ko Tautas fronte lemj?
Aizdomas jau tajā laikā bija ļoti raksturīgas. Reizēm mēs viens otru turējām aizdomās. Bet es neteiktu, ka būtu bijušas kaut kādas īpašas bažas, jo faktiski jau, atšķirībā no šodienas politikas, svarīgākie lēmumi tika pieņemti pilnīgā atklātībā. Nebija tā, ka bija sarunāts vairākums, kurš nobalso kā Saeimā. Un otra lieta bija, ka priekštelpiņā gandrīz viens otram uz galvas, sevišķi, kad svarīgākas lietas bija Tautas frontē, sēdēja žurnālisti, ne saukti, ne aicināti, un tā informācija izkļuva ļoti ātri publiskajā telpā, ko tomēr, sākoties Gorbačova perestroikai, žurnālisti paši bija izcīnījuši, un čekisti to nespēja pārāk kontrolēt. Nu, bija tā cenzūra, bet cenzūrai arī bija piegrieztas skrūves. Tā nevarēja vairs iejaukties ideoloģiskās lietās. Un īstenībā jautājumu, ko par mums varētu ziņot, nebija, jo nebija jau nekā tāda, ko mēs baidītos vai vairītos teikt.
Acīmredzot, čeka nespēja neko noorganizēt, tā nebija koordinēta. Viņiem nebija noteikta, skaidra uzdevuma. Un vēl viena lieta - es pat nezinu, kā nākotnes pētnieki to izpētīs, bet kādreiz, kad sabruks čekistu režīms Krievijā, kad sabruks okupācijas piemineklis Pārdaugavā un visas 9. maija svinības, man liekas, tajā brīdī arī atvērsies arhīvi, un mēs uzzināsim, kas bijis, bet tajos arhīvos daudz ko mēs tomēr arī nevarēsim atrast, jo Padomju Savienībā jau sen bija iestrādājies tikums un likums, ka visu nosaka telefona zvans.
Publikāciju finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija.
#SIF_MAF2019
