Tā 1918.gada 17.novembrī pirmo reizi kopā sanāca Tautas padome, kas 18.novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas Republiku. 19. novembrī tika apstiprināta Latvijas pagaidu valdība ar Kārli Ulmani kā valdības vadītāju. 1918. gada 18. novembra lēmums bija liela uzdrīkstēšanās un drosme, jo lēmuma pieņēmējiem nebija gandrīz nekādu varas realizācijas instrumentu. Latvijas teritorijas lielāko daļu kontrolēja vācu armija, savukārt labi bruņotās un lielu kaujas pieredzi ieguvušās nacionālās karaspēka vienības – latviešu strēlnieki – Latvijas teritoriju bija pametuši, un lielākā viņu daļa, pateicoties prasmīgai aģitācijai, bija pieslējusies Krievijā varu sagrābušajiem boļševikiem.
1917.gadā notikušās vēlēšanas nedeva pamatu ticēt, ka neatkarīgas valsts idejai tic lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Ietekmīgās baltvāciešu minoritātes līderi vēlējās saglabāt iepriekšējās privilēģijas un esošajā ģeopolitiskajā situācijā drīzāk saskatīja iespēju Latvijas teritoriju (vismaz Kurzemes un Vidzemes guberņas) tiešā vai netiešā veidā pievienot Vācijai, nevis veidot neatkarīgu Latvijas valsti. Oficiālā līmenī gan Vācijas pilnvarotais Baltijas okupētajās teritorijās Augusts Vinnigs 26.novembrī Latvijas pagaidu valdību atzina.
Pāris nedēļas pēc 18.novembra Latvijas teritorijai parādījās ļoti bīstama politiska alternatīva - Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika, kas tika izveidota pēc Krievijā pie varas esošo boļševiku iniciatīvas. Atšķirībā no Tautas padomes un K. Ulmaņa, šim “projektam” jau no izveides brīža bija nopietna militāra aizmugure - vienlaicīgi ar Padomju Latvijas valdības izveidi Pētera Stučkas vadībā notika spēcīga militāra intervence (ap 20 000 Sarkanās armijas karavīru, no kuriem lielākā daļa bija latviešu strēlnieki). 1919.gada 3.janvārī Sarkanā armija ieņēma Rīgu un drīz pēc tam gandrīz visu Latviju, izņemot Liepāju un tās apkaimi.
P. Stučkas režīms izvērsa plašas represijas un nacionalizācijas, par tā lielāko iekšpolitisko kļūdu tiek uzskatīta atteikšanās zemniekiem izdalīt zemi un mēģinājumi veidot kopsaimniecības. Padomju Latvijas mūžs nebija ilgs, drīz tā zaudēja kontroli pār lielāko daļu Latvijas teritorijas, un punktu boļševiku varai Latvijā pielika Latvijas un Polijas karaspēku īstenotā Latgales atbrīvošana 1920.gada sākumā. 1920.gada 13.janvārī P. Stučkas valdība Krievijas teritorijā pašizformējās.
Pozitīvākais no boļševiku saimniekošanas bija Latvijas iedzīvotāju atklāsme, ka daudzu skaisti pasniegtu teorētisko ideju praktiskais izpildījums var krietni atšķirties. Iedzīvotāji vīlās boļševikos un arvien lielāks skaits kā labāko nākotnes alternatīvu saskatīja neatkarīgu demokrātisku Latvijas Republiku, kas garantē visiem vienādas tiesības, nešķirojot pēc tautības vai sociālās izcelšanās.
Padomju Latvija nebija vienīgais neatkarīgas Latvijas izveides apdraudējums. Tautas padomes un Pagaidu valdības sabiedrotie – Vācijas karaspēks un vietējo baltvāciešu kontrolētās karaspēka daļas (tā sauktais landesvērs), apzinoties, ka viņu rokās ir galvenais militārais spēks, nespēja atturēties no mēģinājumiem šo spēku izmantot lielākas politiskās ietekmes iegūšanā. 1919.gadā Liepājā tika veikts valsts apvērsums un izveidota jauna pagaidu valdība Andrieva Niedras vadībā, ko atzina Vācija un kam lojalitāti apliecināja arī vācu karaspēks. A. Niedras valdības laikā pret boļševikiem tika gūti vērā ņemami militāri panākumi, ieņemta Rīga, taču pēcāk vācu karaspēka vienības neturpināja vajāt bēgošos boļševikus, bet gan uzsāka tiešu militāru konfrontāciju ar Latvijas un Igaunijas karaspēka vienībām (Cēsu kaujas 1919.gada jūnijā), kurā cieta neveiksmi. Pēc rietumvalstu (sabiedroto) iejaukšanās tika noslēgts pamiers, kurš uzlika par pienākumu ar Latviju nesaistītajām vācu karaspēka daļām atstāt Latvijas teritoriju. Taču zaudētāji pārgrupējās un zem jaunas izkārtnes – kā Pāvela Bermonta vadītā Rietumkrievijas brīvprātīgo armija - pēc dažiem mēnešiem izdarīja vēl vienu mēģinājumu ar militāru spēku iegūt kontroli pār Latviju. Šoreiz to paveikt jau bija grūtāk – K. Ulmaņa pagaidu valdībai jau bija vēra ņemams iedzīvotāju atbalsts un militārs spēks. Par to cita starpā bija parūpējušies paši vācieši, sarkanajam padomju Latvijas valdības teroram atbildot ar ne mazāk cietsirdīgu savējo, noslepkavojot daudzus nevainīgus cilvēkus. Kaujā par Rīgu Bermonta karaspēks 1919.gada novembrī tika sakauts un vācu-krievu karaspēka daļas pameta Latvijas teritoriju.
Pēdējā aktīvās karadarbības fāze norisinājās Latvijas austrumos, kad ar Polijas karaspēka atbalstu no Latgales tika padzīti boļševiki. 1920. gada janvāra beigās Tautas padomes Pagaidu valdība kontrolēja gandrīz visu Latvijas teritoriju, ar dažiem izņēmumiem pierobežās. Neatkarības karš bija uzvarēts, taču ātri bija jāatrisina virkne iekšpolitisku un ārpolitisku jautājumu. Bija jāpanāk Latvijas starptautiskā atzīšana, kā arī jāpilda dotie solījumi – Latvijā jāizveido demokrātiskas valsts pārvaldes sistēma, jāatjauno normāla tautsaimniecības funkcionēšana un protams jārealizē plašās tautas masās tik ļoti gaidītā agrārā reforma.
Pirmais Latvijas starptautiskās diplomātijas panākums bija ilgstoši gatavotā miera līguma ar Krieviju noslēgšana 1920. gada augustā. No mūsdienu pozīcijām pārsteidzoša, bet reālajai situācijai atbilstoša bija starptautiskās sabiedrības vilcināšanās atzīt Latvijas Republiku de jure. Latvijā bija demokrātiski ievēlēts parlaments, strauji tika īstenotas dažādas reformas, tā kontrolēja savu teritoriju, taču bija nepieciešams samērā ilgs laiks, lai Latvijas valsts tiktu atzīta kā starptautisko tiesību subjekts. Latvijas (arī Lietuvas un Igaunijas) neatkarību neatzina pat tās valstis, kas pašas tikko bija ieguvušas neatkarību no Krievijas un dabūjušas arī starptautisko atzīšanu (Polija un Somija). Tikai 1921.gada 26.janvārī, pateicoties ļoti intensīvam Z.A. Meierovica vadītās Ārlietu ministrijas un citu struktūru un personību darbam, Antantes valstis vienbalsīgi atzina Latvijas neatkarību. Šo kavēšanos noteica vairāki faktori - pirmkārt, daudzas valstis neticēja Baltijas valstu ilgtspējai un baidījās no diplomātiskiem sarežģījumiem, ja Baltijas valstis savu neatkarību drīzumā zaudētu.
Otrkārt, pietiekoši plašas Rietumu aprindas cerēja atjaunot Krievijā sev tīkamāku politisko iekārtu, kas cita starpā atzītu Krievijas impērijas parādsaistības, un līdz ar to iestājās pret Krievijas teritorijas priekšlaicīgu sadalīšanu atsevišķās valstīs vai Krievijas daļu aneksiju (piemēram, uz dažām Krievijas teritorijām Tālajos Austrumos pretendēja Japāna).
Treškārt, daudzu valstu vadošajās aprindās bija skepse par Baltijas valstu tautu intelektuālo spēju savas valstis pienācīgi pārvaldīt, kā arguments tika minēta arī nepietiekošā kultūrvēsturiskā pieredze. Tomēr turpmākie gadi kliedēja visas bažas, un Latvija ne tikai sekmīgi attīstījās, bet tās attīstības tempi ievērojami apsteidza daudzas nācijas ar daudz senākām valstiskuma tradīcijām.
Autors: Gatis Krūmiņš, vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas rektors
