Kanterburijas arhibīskapam mugurā ir modernizēta senāko garīdznieku tērpu versija. Tā ir daudz vienkāršāka par pirmatnējiem tērpiem.
Pirms vairākiem gadsimtiem draudzes cilvēki nemācēja lasīt un rakstīt, tāpēc tērpi, ko valkāja garīdznieki, bija izšūti ar tekstu no Bībeles. Tie fiziski reprezentēja stāstus, kuriem parastais tā laika cilvēks nevarēja piekļūt. Dārgos tērpus sponsorēja bagāti ziedotāji – tā viņi izrādīja gan savu garīgo padevību, gan statusu.
Lai gan mūsdienās tērpi ir vienkāršāki, tos aizvien rotā smalki izšuvumi, un šo tradīciju ļauj turpināt daži uzņēmumi, kas spēj restaurēt un labot vecos tērpus.
Britu izšūšanas tehnikā radītais apģērbs bija elastīgs, atstaroja sveču gaismu un tādējādi vēl pastiprināja tērpa greznumu.
Pagājušajā gadsimtā šuvējiem tika veikti pasūtījumi ar konkrētām prasībām, un garīdzniekiem tie bija jāvalkā. Tagad tērpu izvēlē ir lielākā brīvība – galvenais, lai krāsas atbilst baznīcas notikumiem. Vasarā parasti valkā zaļu, Adventes, Lieldienu un grēku nožēlas laikā violetu, bērēs – melnu.
Reti kurš viduslaiku talārs vēl saglabājies mūsdienās, jo materiāls, kuru visbiežāk izmantoja tā radīšanai, ir zīds, un tas ir ļoti trausls.
