Bērnība, studiju gadi un darba gaitas
Čamanis dzimis 1884.gada 1.septembrī Bebrenes pagasta Dinģeļkalnā, turīgu lauksaimnieku Jāņa un Marijas ģimenē. Skolas gaitas uzsācis Lašu pamatskolā, vēlāk mācības turpinājis Ilūkstes ģimnāzijā. Nolēmis kļūt par garīdznieku un 1903.gadā iestājies Kauņas Katoļu garīgajā seminārā, pēc tā absolvēšanas iestājies Pēterburgas Garīgajā akadēmijā (1912.gadā). Tajā pašā gadā un visu Pirmā pasaules kara, kā arī Neatkarības kara laiku darbojies Jūrkalnes draudzē (strādāja par prāvestu un pagasta skolu ticības mācības skolotāju).
Vācu okupācijas režīma laikā, neskatoties uz vietējo varas iestāžu nelabvēlīgo attieksmi, bijis izteikts latviešu tiesību aizstāvis.
Beidzoties militārajiem konfliktiem, turpinājis savu profesionālo darbību un kopš 1921.gada vadījis Alšvangas [1] draudzi. Čamanis, pildot garīdznieka pienākumus, aktīvi pievērsies saimnieciskajai sfērai. Viņa iniciatīvas rezultātā nodibinājās vairākas saimnieciska rakstura organizācijas.
20.gadsimta 20.gadu sākumā Latvijas valdība ar savām kaimiņvalstīm risināja vairākus sarežģītus robežjautājumus. Toreizējais Latvijas Republikas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics (1887 – 1925) un arhibīskaps Antonijs Springovičs (1876 – 1958) uzaicināja Čamani iesaistīties Latvijas–Lietuvas robežjautājuma komisijas darbībā.
Kopš 1924.gada strādājis Rēzeknē par armijas kapelānu, paralēli tam uzsācis pedagoga darbu vairākās mācību iestādēs (tostarp Rēzeknes Skolotāju institūtā). Sekmējis vietējo latviešu katoļu biedrību izveidošanu un bijis aktīvs pretalkohola kustības aktīvists. [2] Laika gaitā pievērsies arī preses darbībai un no 1925.gada līdz 1927.gadam izdevis akadēmisko jaunatnes žurnālu "Draugs". Kopš 1928.gada darbojies par Dagdas prāvestu, savukārt gadu vēlāk kļuvis par Daugavpils apriņķa pamatskolas ticības mācības pasniedzēju. Pēdējos divus parlamentārās iekārtas gadus bijis Daugavpils Valsts baltkrievu ģimnāzijas direktors.
Pēc 1934.gada 15. maija
Neilgi pēc Kārļa Ulmaņa 1934.gada 15.maijā īstenotā valsts apvērsuma Čamanis saņēma uzaicinājumu iesaistīties "jaunās valdības" darbā, ieņemot izglītības ministra biedra amatu [3] (ar balsstiesībām valdības sēdēs). Šāds uzaicinājums varētu būt izskaidrojams ar viņa iepriekšējo darbību, respektīvi, Latvijai būtisku nacionālo jautājumu aizstāvēšanā un risināšanā. Savā ziņā to raksturo arīdzan Vatikānā dzīvojošā katoļu garīdznieka Pāvila Beča (1913 – 1994) paustais viedoklis:
"(..) Čamanis piedalījies cīņā pret latviešu tautas pārkrievošanas centieniem pirms Pirmā pasaules kara (..)"
Nacionālā nostāja bija viens no būtiskākajiem K.Ulmaņa politiskās ideoloģijas kritērijiem. Interesanti, ka pārliecināt Čamani ieņemt attiecīgo amatu Daugavpilī esot ieradies arhibīskaps Springovičs. Pats Čamanis atceras, ka šīs tikšanās laikā tika saņemts zvans no Rīgas, un, arhibīskapa iedrošināts, viņš pieņēmis jauno izaicinājumu. [4]
Paralēli valstsvīra amatam jaunais politiķis turpināja darbu kā garīdznieks Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā. Tā kā Čamanis baudīja K.Ulmaņa uzticību, tad viņš savu amatu ieņēma līdz pat 1940.gada 16. jūnijam, kad dienu pirms Latvijas okupācijas valdība demisionēja.
1936.gada 16.jūlijā [5] Čamanis svinēja savas priesterības 25 gadu jubileju. Svinīgais pasākums notika Sv.Jēkaba katedrālē, un tajā piedalījās vairāki augsta ranga garīdznieki un politiķi. Viņu vidū bija valsts vadītājs K.Ulmanis, ārlietu ministrs Vilhelms Munters (1898 – 1967), finanšu ministrs Ludvigs Ēķis (1892 – 1943) u.c. Tajā pašā dienā Izglītības ministrijas zālē K.Ulmanis jubilāram pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni (III šķiru). [6] Čamanis aktīvi strādāja pie Romas Katoļu Teoloģijas fakultātes izveidošanas Latvijas Universitātē [7], veicināja izglītības sistēmas attīstību, kā arī neilgu laiku (1935.g. un 1938.g.) pildīja izglītības ministra pienākumus.
Reformas krustugunīs
Realizējot jauno izglītības politiku, latviešu tautības bērni varēja apmeklēt tikai latviešu skolas, samazinājās minoritāšu izglītības autonomija [8], no vairākām mācību iestādēm atlaida daudzus politiski neuzticamus skolotājus, savukārt no universitātēm izslēdza kreisi noskaņotos studentus.
Mācību iestādēs kā obligātu priekšmetu ieviesa ticības mācību, no skolām izņēma „neatbilstošas” mācību grāmatas un sastādīja jaunas, notika vairāku skolu konsolidācijas (reorganizācijas) process.
Pamatā viens no galvenajiem mācību iestāžu uzdevumiem bija jauno speciālistu sagatavošana reālam darbam, kā prioritāti izvirzīja valsts vajadzības, savukārt sabiedrības intereses atstāja otrajā plānā. Tomēr netrūka dažādu pozitīvu izmaiņu, piemēram, vairāku jaunu skolu ēku izbūve, jauna stipendiju sistēmas izveide u.c. [9]
Neapšaubāmi, ka šādas "nepopulāras politikas" īstenošana sastapās ar konkrētas sabiedrības daļas neapmierinātību, kritiku un iebildumiem, kas tiešā veidā ietekmēja Čamaņa turpmāko darbu. [10] Iespējams, ka tieši šo apstākļu vadīts, Čamanis 1937.gadā K.Ulmaņa Ministru kabinetam iesniedza savu atlūguma rakstu, taču to nepieņēma, un viņš turpināja pildīt izglītības ministra biedra pienākumus. [11]
Dzīvojot trimdā, bijušais Latvijas abiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš (1899–1977) savās atmiņās par Čamani izteicās:
"Izglītības viceministru J. Čamani visi mīlēja viņa vienkāršības un sirsnības dēļ. Neraugoties uz viņa ilggadīgo garīdznieka amatu, visus jautājumus valdībā viņš apsvēra no valsts politikas un lietderības viedokļa.
Bez sutānas redzēju viņu tikai vienu reizi – pēdējā Ministru kabineta sēdē."
Dzīve trimdā
Daudzus no K.Ulmaņa valdības ministriem pēc padomju okupācijas 1940.gada jūnijā represēja, taču Čamanis [12] neilgi pirms Latvijas neatkarības zaudēšanas devās uz Romu. Šeit viņš strādāja par pāvesta prelātu Vatikānā, vēlāk darbojies kā Latvijas interešu aizstāvis Itālijā (bez oficiāla statusa un pilnvarojuma).
Beidzoties Otrajam pasaules karam, kopā ar kādreizējos Latvijas sūtni Itālijā Arnoldu Spekki (1887–1972) dibināja Latvijas bēgļu palīdzības biedrību (strādāja par komisijas priekšsēdētāju). Turpinot savas aktivitātes trimdā, 1953.gadā piedalījies Latvijas diplomātiskā dienesta pārstāvju sapulcē Parīzē. Dzīves pēdējos gados vadījis Latvijas Sarkanā Krusta pārstāvniecību Romā. Viņš uzturējis kontaktus ar vairākiem trimdā esošajiem Latvijas diplomātiem, bijušajiem valdības pārstāvjiem, izglītības darbiniekiem u.c. Čamanis pēc ilgām veselības problēmām mira 1964.gada 17.jūnijā, apglabāts Veronas kapsētā Itālijā.
[1] Alsungas vēsturiskais nosaukums.
[2] 1939.gadā ievēlēts II Latgales pretalkohola konferences goda orgkomitejas sastāvā.
[3] Neoficiāli uz šo amatu sākotnēji tika virzīts cits garīdzniecības pārstāvis, kam bijusi iepriekšēja politiskā pieredze, taču viņš radījis šaubas jaunās valdības locekļiem, un tādējādi meklēta alternatīva.
[4] Pirms J.Čamaņa attiecīgo amatu paredzēja uzticēt citam garīdzniekam ar lielāku politisko pieredzi, taču atsevišķiem jaunās valdības pārstāvjiem pret šo kandidātu radušās zināmas pretenzijas. Iespējams, ka šis kandidāts bija bīskaps Jāzeps Rancāns (1886 – 1969).
[5] Tā paša gada 23. jūlijā J.Čamanim un iekšlietu ministra biedram A.Bērziņam noteica darba samaksu 1110 latu apmērā un 450 latu lielu piemaksu par ceļa izdevumiem.
[6] 1938.gadā J.Čamani apbalvoja ar Atzinības krustu (I šķira).
[7] Interesanti, ka pirms 1934.gada 15.maija apvērsuma šo iniciatīvu aktīvi virzīja Latgales Kristīgo zemnieku un katoļu partija, kā arī paralēli tam aģitēja par ministru biedru posteņu atjaunošanu lielākajās ministrijās.
[8] Cittautiešiem tika dota izvēles iespēja mācīties latviešu vai savās minoritāšu skolās.
[9] Plašāk K.Ulmaņa autoritatīvā režīma īstenotajām izmaiņām izglītības nozarē pievērsies vēsturnieks I. Butulis (skat. Feldmanis, I. (zin. red., 2017). "15. Maija Latvija". Rīga: "Latvijas Mediji").
[10] J.Čamaņa sarežģīto darbu ministrijā raksturo viņa laikabiedru citāti: "(..) Apmierināt visus neviens nekad nav varējis un nevarēs. Tas neizdevās arī J. Čamanim (..) un (..) darbs ministrijā bija jāturpina, kaut arī mati rūpju dēļ bija kļuvuši sirmi (..)".
[11] K.Ulmaņa valdības pastāvēšanas laikā izglītības ministra amata pienākumus pildīja Ludvigs Adamovičs (1884 – 1943), Augusts Tentelis (1876 – 1942) un Jūlijs Auškāps (1884 – 1942).
[12] Bez J.Čamaņa no represijām izdevās izvairīties arī sabiedrisko lietu ministram Alfrēdam Bērziņam (1899 – 1977).
