Apakšveļa izsenis ir bijusi acīm slēpta un diskrēta, tomēr tai veltīta īpaša lappuse modes vēsturē. Sākot no gariem apakšsvārkiem, līdz korsetēm un mūsdienu funkcionālai veļai, apakšveļa mainījusies līdz ar sabiedrības vērtībām, modes kaprīzēm un cilvēku dzīvesveidu.
Vairāk informācijas par apakšveļas pirmsākumiem un evolūciju ir rodamas vīriešu garderobē, jo par tiem auduma gabaliem, kas sedza sieviešu miesu, ilgstoši nebija piedienīgi runāt, norādīja Parute.
Apakšveļu sāka lietot jau senajā Ēģiptē, ap 1550. gadu pirms mūsu ēras.
“Ēģiptieši daudz izmantoja lina audumu, tas saistīts arī ar sakrāliem rituāliem, ar viņu higiēnas standartu ievērošanu. Līdz ar to viņi ar šo linu šķiedru varēja izveidot ļoti vieglu, caurspīdīgu audumu, kas ļoti cieši pie ķermeņa piegulēja, un tā parādās pirmā vīriešu apakšveļas kārta – gurnu apsējs,” stāstīja Parute.
Apakšveļas vēstures turpinājums ir antīkajā pasaulē, senajā Grieķijā, senajā Romā, kas daudz ko pārņem no senās Ēģiptes, bet parādās arī jauna vīriešu apakšveļas kārta, kas tiek vilkta zem tunikām, proti, apakškrekls.
Viduslaikos vīriešu garderobē parādās vēl viena interesanta apakšveļas kārta, ko modes vēstures terminoloģijā sauc par “long johns”. ”Principā tās ir garās apakšbikses. Apakšā tām bija arī ādas zolīte – piestiprināta tā, lai apakšbikses varētu pildīt arī apavu funkciju. Tāds ļoti interesants hibrīds,” norādīja Parute.
Par sieviešu apakšveļu pirmās ziņas atrodamas 16. gadsimtā, kad apakšveļas kārtu, ko nosacīti var uzskatīt par pirmajām sieviešu apakšbiksēm, sāka nēsāt Francijas karaliene Katrīna Mediči. Modes vēsturniece norādīja, lai gan apakšbikses tika paslēptas zem kleitām un gariem svārkiem, tās tik un uzskatīja par ļoti provokatīvu sieviešu apģērbu kārtu.
“Tuvojoties 17. gadsimta beigām, šāda kārta kļuvusi sabiedrībā nepopulāra. Visa šī maskulinizācija, kad no vīriešu apģērba kaut kas atvasināts, tika asociēts ar nepiedienīgu tērpšanos,” viņa stāstīja.
Rietumu pasaulē no 16. līdz 20. gadsimta sākumam, protams, tika nēsātas korsetes, un tās vilkuši pat vīrieši.
“Korsete tikusi radīta, lai deformētu ķermeni un pakļautu to mākslīgā skaistuma ideālam, pārspīlējot, kaut ko izceļot, kaut ko noslēpjot,” vērtēja Parute.
Par spīti tam, ka korsetes ir neērtas, krūštura radīšana 19. gadsimta beigās sieviešu aprindās lielu sajūsmu neizraisa.
Arī pēc tam, kad amerikānietes Mērijas Felipsas Džeikobas izgudrotais produkts jau uzlabots un 1914. gadā tiek prezentēts plašākai sabiedrībai un patentēts, komerciālus panākumus tas negūst.
“Tad nāk modes revolūcija, 20. gadsimta 20. gadi, kad sievietes nēsā kreklu kleitas, svārku garums saīsinās, mainās tikumi. Beigu beigās Mērijas Felpsas Džeikobas izgudrojums ir akceptējams, tas gūst plašāku rezonansi, bet turpina arī līdzās pastāvēt korsete, jo ir arī konservatīvāka sabiedrības daļa,” stāstīja Parute.
Sākotnēji apakšveļas audumi ir lins, kokvilna, un zīds, līdz pagājušā gadsimtā 30.–40. gadiem, kad tās ražošanā sāk izmantot sintētiskus elastīgos audumus, piemēram, neilonu, bet, kā stāstīja Parute, ir bijis brīdis ap 19. gadsimta 80. gadiem, kad apakšveļu gatavoja pat no vilnas, it kā higiēnisku apsvērumu dēļ.
