Līdz ar to suitu kultūras īpatnības veido abu divu kultūru – lībiskās un kursiskās – ietekme. Tas minēts gan vēsturnieku rakstos, gan pamanāms, izzinot arheoloģiskos tērpus.
"Ļoti pamanāms tas ir arī suitu izloksnē. Tātad vienā vēsturiskā suitu novadā jeb etnogrāfiskā vai kultūrvēsturiskā novadā ir kursiskā izloksne, un otrā – vairāk lībiskā," stāstīja biedrības "Etniskās kultūras centra "Suiti"" vadītāja Dace Martinova.
"Līdz ar to, runājot par dziesmām, var manīt, ka katrā novada pusē vai pat nelielā ciematiņā ir dažādas dziesmu variācijas. Un tās ir iezīmes, kas turpinās šobrīd un turpināsies nākotnē," viņa vērtēja.
Vēsturiski suitu novads ietver sevī tās teritorijas, kuru iedzīvotāji Johana Ulriha fon Šverina mērķtiecīgas darbības rezultātā 17. gadsimtā pārgāja katoļticībā.
Johans Ulrihs fon Šverins ieviesa šo ticību visā Alšvangas novadā. Tieši pateicoties viņam, nākamo gadsimtu laikā Alšvangas un apkārtējo muižu iedzīvotāji ieguva savu īpašo Kurzemes katoļu identitāti un sāka saukties par suitiem.
Pastāv uzskats, ka suitu novada pirmais gadsimts, apmēram no 17. gadsimta vidus līdz 18. gadsimta vidum, bija izteikts panīkuma laiks, jo tika sarauti sakari ar apkārtējiem novadiem, kas bija luterticīgo vācu muižnieku iniciatīva, šādā veidā izolējot katoļticīgos suitus.
"Runājot par to, kā šeit varēja sadzīvot, kad šeit bija tāds neliels katoļu stūris, jāsaka tā, ka līdz pat milzīgam procentam sapārojās radinieki, jo ļoti daudzi neriskēja iet ārā no sava novada," atzina folkloras kopas "Basu suiti" vadītāja Dace Nasteviča.
Vienlaikus suitiem bija iespēja apprecēties arī ar cilvēkiem no citiem novadiem ar nosacījumu, ka pretējā puse pāriet katoļticībā, un šādu līgumu esot bijis ļoti daudz, viņa piebilda. Tāpat notikušas ārkārtīgi daudz laulības ar cittautiešiem – zviedriem, poļiem, vāciešiem.
Savukārt 19. gadsimta otrajā pusē suitu novadā ienāk un tiek valkāti gan košie suitu brunči un villaines, gan košas krāsas arī ikdienas apģērbā, un jau 20. gadsimta sākumā suitu novads kļūst pamanāms visā Latvijā.
"1930. gadi tiešām iezīmējās ļoti spilgti tieši suitu folkloras ziņā.
Suiti aizbrauc uz Stokholmas folkloriādi, tiek uzņemta pirmā skaņu filma, suitus ved uz Rīgu, ieraksta un dokumentē suitu folkloras materiālu, Dziesmu un deju svētkos suiti tiek novērtēti ar godalgām," stāstīja Martinova.
Viņa uzsvēra, ka arī mūsdienās suiti ir spilgti un pamanāmi ar savu kultūras mantojumu, cenšoties savu bagātību saglabāt, fiksēt un arī nodot nākamām paaudzēm. Visbūtiskākais jautājums ir par to, vai nākamās paaudzes dziedās suitu tradīcijās.
"To ir grūti pateikt. Es ļoti ceru, ka atkal sāksies tādi kā atmodas laiki, jo kaut kam ir jābūt citādāk, nekā tas ir pašreiz. Tā kustība, kas notiek pašreiz, ir vērsta uz izmiršanu. Pretstats tam ir tie, kas te ir palikuši, kas darbojas ārkārtīgi aktīvi, bet varam secināt, ka iedzīvotāju paliek arvien mazāk," vērtēja folkloras ansambļu "Suitu sievas", "Suitu vīri" un "Maģie suiti" vadītāja Ilga Leimane.
"Senāk trīs paaudzes dzīvoja kopā. Pārmantošana notika vienkārši dabiskā ceļā. Tagad vecāki, vecvecāki un jaunā ģimene katrs dzīvo atsevišķi, un pārmantošanas process nevar notikt dabiski," piebilda Martinova.
Arī biedrības "Etniskās kultūras centrs "Suiti"" valdes loceklis un Kurzemes pārstāvis latviešu vēsturisko zemju attīstības padomē Māris Dadzis vērtēja, ka cilvēkiem mūsdienu intensīvajā dzīves ritmā kultūrvēsturiskajām vērtībām pievērsties atliek arvien mazāk laika.
"Gan mūsu, gan nākamās paaudzes galvenais uzdevums ir kultūrvēsturiskajās vērtībās saskatīt iespēju to visu izmantot un izdzīvot, līdz ar to arī palikt šeit uz vietas, lai varam runāt gan par mājražošanu, gan amatniecību, lai cilvēki, kas to visu prastu izmantot un attīstīt, var pabarot ģimeni, neaizbraucot no šejienes prom," viņš uzsvēra.
Pie tā suiti ļoti aktīvi strādā jau šobrīd, aicinot cilvēkus katrā novadā, katrā vietā saskatīt svarīgās vērtības, kuras nepalaist vējā.
