Cilvēka izdzīvošana ir atkarīga no spējas darboties kā kopienai, tāpēc jau tūkstošiem gadu cilvēces pastāvēšanā izraidīšana no kopienas ir bijis bargākais sods. Taču, ja senajā pasaulē tas bija teju nāves sods un izraidīšana bija fizisks drauds, tad vēlāk gadsimtos izsūtījumam klāt nāca daudz vairāk nozīmju un mērķu.
“Eksilam ir ļoti sena vēsture,” uzsvēra Levāns, norādot, ka tas varēja būt vai nu kopienas, vai atsevišķa indivīda, piemēram, tirāna, lēmums, kad tā vietā, lai kādu nogalinātu, viņš jāsoda ar izraidīšanu.
“Vai arī tā ir izvēle? Tā ir piespiedu apstākļos vai īpašos apstākļos iespēja izvēlēties – dzīvot vai mirt, un dzīvot nozīmē aiziet,” skaidroja vēsturnieks.
Eksila gadījumā tiek runāts tieši par sabiedrības elites pārstāvjiem, kas tika izraidīti, nevis vienkāršajiem cilvēkiem, jo gan antīkajā pasaulē, gan viduslaikos bija politiskas sistēmas vai režīmi, kuriem citādi domājošie traucēja, norādīja Levāns.
“Tie parasti ir tādi indivīdi, kuri savā mājas vietā vai sabiedrībā, kurai viņi pieder, ir pozicionējušies kā citādie. Acīmredzot ir likuši pārējiem ievērot to citādību – vai tā ir viedokļu atšķirība, vai tā ir īpaša uzvedības forma, iespējams, tā var būt ļoti provokatīva,” skaidroja vēsturnieks.
“Šis atsevišķais cilvēks būs tas, kurš, iespējams, kļūs par mērķi tam, lai pārējie par brīdinājumu nesekotu šādām uzvedības formām vai domām, idejām. Viņu vienkārši demonstrācijas dēļ izraida,” viņš piebilda.
Vēsturnieks gan uzsvēra, ka, atšķirībā no senajiem laikiem, cilvēku izraidīšana antīkajā pasaulē vai viduslaikos nenozīmēja viņu nāvi. Bieži vien eksilanti dzīvoja ļoti labos apstākļos citā sabiedrībā, citā pilsētā vai atsevišķos gadījumos pat ļoti netālu no vietas, no kuras izraidīti.
“Tā ir ļoti specifiska dzīves forma, būt tālu prom, esot svešumā, un apzīmēt sevi kā atsvešināto, no kopienas atdalīto un patiesībā ļoti izteikti marginalizēto. Pie tā jau arī pats eksilā, trimdā vai emigrācijā esošais cilvēks, indivīds vai indivīdu kopa, viņi sevi par tādiem stilizē,” norādīja Levāns.
Turklāt no sabiedrības izraidītajiem cilvēkiem joprojām bija iespēja komunicēt un sazināties ar apkārtējiem, tostarp radīt par sevi izraidītā varoņa naratīvu, uzsvēra vēsturnieks:
“Interesanti ir tas, ka eksilants nav mēms. Viņš drīkst uzrunāt savu kopienu, ko viņš arī dara, viņš drīkst komunicēt, ko viņš arī dara.”
Tas gan pārsvarā šiem cilvēkiem nav palīdzējis atgūt savu statusu sabiedrībā, jo lielākoties cilvēki ticēja likumiskajām normām, kuru dēļ kāds izraidīts.
“Vairumā gadījumu ir tā, ka kopiena, no kuras aiziet šis kāds un kļūst par eksilantu, pieņem acīmredzot šo tiesisko pareizību vai režīma situācijas pareizo interpretāciju, pieņem šo nostāju, ka jā, viņš ir svešais, sliktais,” skaidroja Levāns.
“Eksils ir ārkārtīgi ietilpīgs kultūras fenomens, es pat gribētu teikt, ka, ja mēs iedomājamies kaut vai sašaurināti Eiropas kultūras kontekstus, tad eksila pieredzes ir viena no tām komponentēm, kas ir šo Eiropas kultūras telpu un, es domāju, arī atsevišķu sociālo grupu, piemēram, marginalizētie izraidītie, mentalitātes veidotāja,” viņš vērtēja.
