"Tas neprasa neko vairāk, kā tikai laiku, laiku, laiku. Un pārsvarā tās ir sestdienas un svētdienas, un tie ir vakari, un tas ir arhīvs, jo pamatojas viss uz dokumentiem," stāsta Vidzemes lībiešu ciltskoku pētniece Rasma Noriņa.
Noriņa jau vairāk nekā desmit gadus pēta pēdējo lībiešu valodā runājošo Vidzemes lībiešu ciltskokus. Savākta informācija par 17 dzimtām.
No tām viskuplākās – Bisnieku-Priediņu-Hiršu dzimta ar 3166 personām un Lielmežu dzimta ar 1754 personām.
"Es, veidojot savus Vidzemes lībiešu pēcteču kokus, balstos uz pēctecības principu, jo visi ir ar lībiskajām saknēm. Tad man ir svarīgi gan sievietes, kas apprecas un iegūst jaunus uzvārdus, gan tieši tie, kas nāk no šī lībiski runājošā cilvēka," klāsta Noriņa.
Visu senču saknes grūti aptvert
"Katram cilvēkam ir tāda aptveramā robeža. Aptverami ir četri dzimtas koki. Divi vectēvi, divas vecāsmātes. Un tagad izejot no tā, es viņus taisu atsevišķi, jo likt kopā, man liekas... Var jau to darīt, protams, bet, kur tu, pirmkārt, to novietosi, kā tu viņu aptversi, jo vienā brīdī jau gribas to visu uzlikt uz papīra, izdrukāt un apskatīt, aptaustīt, pabraukt ar pirkstu," stāsta Uldis Šmits, kurš sešu gadu laikā izpētījis savas dzimtas ciltskoku līdz septītajai paaudzei.
Lielu daļu informācijas var atrast Latvijas Valsts vēstures arhīvā - daudzi materiāli jau digitalizēti un pieejami internetā.
Rasmas Noriņas veidotie ciltskoki balstās uz vairākiem dokumentiem – dvēseļu revīzijām (Krievijas impērijas vispārējās tautas skaitīšanas datiem), baznīcu draudžu metrikām, pagastu iedzīvotāju sarakstiem, kā arī pasu reģistrācijas grāmatām. Šad tad uz vienu avotu nevar paļauties, ir vajadzīgi vairāki.
Arhīva papīri neaizstās dzīvo liecības
Latvijas Valsts vēstures arhīva vecākā eksperte Dace Plīkša stāsta, ka Latvijas Valsts vēstures arhīvs glabā dokumentus no 13.gadsimta līdz 1944.gadam.
"Mēs esam unikāli tādā ziņā, ka mums ir pāri gājušas dažādas varas, mums teritorija bijusi ļoti sadrumstalota, mums ir ļoti dažādi dokumenti, dažādās valodās, pārsvarā vācu, krievu, zviedru. Latvijas laikā latviešu, angļu valodā ir stipri maz," norāda Pīkša.
"Ļoti vajadzētu, ja sākam, noteikti intervēt vecākos dzimtas locekļus, jo tas ir tas, kas aiziet katru mīļu brīdi. Un tad, ja mēs nokavējam, tad ir ļoti grūti, jo pēc tam
neviens arhīvs, neviens arhīva papīrs neaizstās to cilvēku, kas tev stāstīs par saviem senčiem," uzsver Vidzemes lībiešu ciltskoku pētniece.
Mūsdienās pieejamas arī vairākas ciltskoku veidošanas datorprogrammas. Tās sniedz iespēju pievienot fotogrāfijas un dažādu papildinformāciju.
Aizraušanās, kas paņem visu laiku
"Stāstu katrā dzimtā ir ļoti daudz. Es domāju, ja kāds iesāk šo darbu darīt, tad tas ir... Nu tā ir aizraušanās, kas paņem visu tevi un paņem visu tavu laiku," atzīst Noriņa.
Rasmas Noriņas veidotie Vidzemes lībiešu dzimtu ciltskoki ir apskatāmi Pāles novadpētniecības muzejā. Tie glabājas pat desmit metrus garos papīra ruļļos.
"Man prieks, ka ļoti daudzi brauc šurp tieši skatīties savus dzimtas kokus.
Un tad man prātā ir puisis, kas pa kluso sarunāja, ka viņš savu meiteni grib bildināt pēc tam, kad viņa būs iepazinusies ar savu dzimtu - Ādīmiņu. Un atbrauca, viņa apskatīja to vēsturi un tad viņš atceļā bija bildinājis meiteni un viņa bija teikusi - jā," atceras Noriņa.
Izzinot savas dzimtas vēsturi, labāk var izprast arī sevi, tāpēc ir vērts izmantot ģimenes sanākšanu Lieldienās, lai noskaidrotu no vecmāmiņām un vectētiņiem ko vairāk par savām saknēm.
