Valoda – identitātes pamats
Baltinavas vidusskolas direktors un Balvu novada domes deputāts Imants Slišāns vērtēja, ka cilvēki jūtas piederīgi dažādām identitātēm. Arī viņš, piemēram, ir gan latvietis, gan latgalietis, gan jūtas piederīgs vēl šaurākām teritorijām – Ziemeļlatgalei un Baltinavai.
"Kas to nosaka? Pirmkārt, es tomēr sacīšu, ka valoda. Valoda ir kultūras un identitātes piederības pamats. Ja runā par Ziemeļlatgali un Baltinavu, tad tā ir mūsu Ziemeļlatgales valodas savdabība," norādīja Imants.
Arī nemateriālās kultūras centra "Upīte" direktors Andris Slišāns uzsvēra, ka īsts latgalietis ir tikai tas, kurš prot latgaliešu valodu, bet ir cilvēki, kas dzīvo Latgalē un kā latgalieši nejūtas.
"Interesanta tā Ziemeļlatgale sanāk, no pārējās Latgales tā īstenībā ir lielā mērā nošķirta. Tādā ziņā, ka gan, piemēram, braukšana uz Rīgu ir caur Gulbeni, caur Vidzemi, pārējie latgalieši brauc caur Rēzekni. Gan arī valoda atšķiras, sevišķi Viļakas pusē ir tāds akcents, arī Baltinavā, Upītē ir izloksnes," vērtēja novadpētnieks, Viļakā esošā muzeja "Abrenes istabas" izveidotājs Dzintars Dvinskis.
Viņš norādīja, ka Viļakas pusē latgaliešu valoda ir cietāka, iespējams, vēsturiski runas veidu ietekmējuši kaimiņi malēnieši.
Mūsdienās Ziemeļlatgalē kopumā latgaliešu valoda tiek kopta un lietota vairāk nekā citur Latgalē, taču runātāju tāpat paliek mazāk, vērtēja Imants.
"Mūsu pusē, Baltinavā, Upītē, Šķilbēnos, situācija ir labāka nekā Latgalē kopumā, bet diemžēl runātāju apjoms samazinās gan fiziski, jo cilvēku paliek mazāk, gan tāpēc, ka jaunā paaudze latgaliski runā mazāk. Protams, ir viena daļa, kas varbūt ar mani runā latgaliski, bet savā starpā nerunā, bet katrā ziņā pie mums latgaliešu valoda ir dzīva," viņš uzsvēra.
"Tā ir trauma, kas ir no padomju laikiem, jo tad mūsu vecākus izsmēja, ka viņi latgaliski runāja. Nākošā paaudze, mana paaudze, jau tālāk bērniem audzināja, ka runāt latgaliski nav labi, lai gan latgaliski ir cīši lobi," skaidroja Andris.
"Ja runājam par Upītes pasākumiem, mums nav tādu pasākumu, kas nenotiktu latgaliski. Mums visas afišas un viss ir tikai latgaliski," viņš lepojās.
Latgaliešu valoda Ziemeļlatgalē parādās arī rakstos – Balvu novadā visi apdzīvoto vietu nosaukumi uz ceļa zīmēm rakstīti latgaliešu valodā, arī Baltinavas vidusskolas zīme pie ēkas ir latgaliski.
Vidzemes ietekme
"Baltinavas pagasta teritorija ir tāds spēcīgs centrs bijis visos laikos. Piemēram, 20. gadsimta sākumā, vēl cara laikos, tieši Baltinavas pagastā zemnieki Latgalē dibināja pirmo krājaizdevu sabiedrību. Paši ņēma aizdevumu cara laikā bankā, izpirka no Baltinavas muižnieka zemi un bija pirmie, kas zemi tādā veidā ieguva," stāstīja Imants.
Iespējams, šo lielo apņēmību un cīņassparu, kas mantoti no paaudzes paaudzē, vēsturiski radījusi ietekme no Vidzemes puses. Sevišķi 19. gadsimta otrā puse bija laiks, kad Ziemeļlatgalē ienāk daudz Vidzemes iedzīvotāju, pārsvarā luterāņu, jo tur tolaik bija akūts zemes deficīts.
"Ja runā par to luterāņu ienākšanu, kad viņiem zemi deva, tā bija cara politika, jo viņš bija īpaši pret katoļiem vērsies un latgaliešus mudināja, veicināja, lai viņi tūkstošiem brauc uz Sibīriju, deva viņiem tur zemi, bet te zemi dabūja luterāņi no Vidzemes vai pareizticīgie. Diemžēl tāda bija cara laiku politika," skaidroja Imants.
Abreni vēl atceras
Vērtējot no folkloras skatījuma, Ziemeļlatgale uz visas Latvijas fona izceļas ar īpatnēju dziedāšanas veidu, kas saucas dziedāšana pusbalsī.
"Tāda ir tikai Ziemeļlatgalē. Tas nozīmē, ka dzied daudzbalsīgi, bet pantiņa otrajā pusē viens no dziedātājiem paceļ [balss toni] vēl augstāk nekā visi pārējie. Jau tā dzied, piemēram, vismaz trīs balsīs, bet ir vēl tā pusbalss, kas izceļ, izkrāso to dziesmu," skaidroja Andris.
"Tas ir tikai pie mums, tas ļoti izceļ mūs. Var redzēt, ka mēs esam savādāki cilvēki, arī lepni cilvēki, tāpēc, ka tikai lepns un pašpārliecināts cilvēks var mēģināt vēl izcelties," viņš vērtēja.
Tāpat Andris norādīja, ka Ziemeļlatgalē, viņaprāt, ir visskaistākais tautastērps – baltais Abrenes tautastērps. "Mūsu tautastērps, baltais sieviešu tautastērps, vienmēr ir kā pērle," viņš lepojās.
"Viļakas pusē joprojām skan Abrenes vārds. Brauc bijušie iedzīvotāji, kas vēl dzimuši tagad jau tajā pusē robežai, jo Viļaka ilgu laiku bija Abrenes rajona centrs, līdz pat 1959. gadam, tā kā vecākā paaudze Abreni vēl ļoti atceras," piebilda Dvinskis.
"Man pat nesen viena kundze bija atbraukusi. Viņas vecāki bija no Balviem, un 1943. gadā, vācu okupācijas laikā, viņa piedzima Abrenē.
Viņa teica, ka nevar dabūt no pases ārā tagad, ka viņa dzimusi Krievijā," viņš stāstīja.
Abrene Ziemeļlatgales pusē joprojām tiek godināta arī ar dažādu simbolu palīdzību. Piemēram, kad 2009. gadā izveidoja Baltinavas novadu, tā ģerbonī iedzīvotāji izvēlējās iekļaut trīs pakavus, ar to norādot, ka te joprojām ir daļa no bijušā Abrenes apriņķa, jo Abrenes ģerbonī bija pakavi.
