Donats Latkovskis. Okupācijas režīmu cildinātājs, kura dzīve aprāvās koncentrācijas nometnē

Pagājušais gadsimts Latgales vēsturē ir bagāts ne tikai ar daudziem un dažādiem notikumiem, sasniegumiem, ievērojamiem cilvēkiem, bet arī vairākām neviennozīmīgi un pretrunīgi vērtētām personībām, kuras savas dzīves laikā dažādu vēstures notikumu un personīgo lēmumu rezultātā kļuva par "nesaprastiem" vai arī līdz galam neatzītiem novadniekiem, laika gaitā kļūstot par t. s. "neērtajiem latgaliešiem". Šoreiz stāsts par Donatu Latkovski (1912–1944?).

ĪSUMĀ:

  • Latkovskis starpkaru periodā Rēzeknē strādā par ierēdni, vēlāk žurnālistu, publicē rakstus par Latgales kultūrvēsturi, sadzīvi u.c. tēmām.
  • Pēc varas maiņas Latkovskis turpināja darboties žurnālistikā; veidoja dažādas publikācijas, tostarp Latvijas Komunistiskās partijas Latgales komitejas laikrakstā.
  • Ienākot vērmahta karaspēkam, 1941. gadā kļuva par nacistu paspārnē iznākušā periodiskā izdevuma atbildīgo redaktoru.
  • Latkovskis aktīvi iesaistījies gan laikraksta, gan vācu interešu aizstāvēšanā; sadarbojies ar nacistisko okupācijas režīmu. 
  • Latkovski 1942. gadā atlaida no atbildīgā redaktora amata; vēlāk viņu apcietināja saistībā ar darbību padomju varas periodā.
  • 1944. gadā Latkovski aizveda uz koncentrācijas nometni Vācijā, kur viņš mira.

Puisis no Dekšārēm

Donats Latkovskis piedzima 1912. gada 7. septembrī toreizējā Rēzeknes apriņķa Varakļānu pagasta Dekšāru ciemā, lauksaimnieku Konstantīna un Zuzannas ģimenē. Skolas gaitas uzsāka Dekšāru 1. pakāpes pamatskolā, tad sekoja mācības Viļānu sešklasīgajā pamatskolā. Tālāk topošā žurnālista dzīves ceļi aizveda uz Rēzekni, kur viņš uzsāka mācības vietējā Valsts komercskolā.

Dzīve starpkaru periodā

Jau pirms studijām Rēzeknes Valsts komercskolā D. Latkovskis publicēja vairākus rakstus avīzēs "Zemnīka Ziņas" un "Latgolas Vōrds". 1932. gadā viņš uzsāka darba gaitas vienā no lielākajiem starpkaru Latvijas periodiskajiem izdevumiem "Pēdējā Brīdī", kur Donata pārziņā nonāca sadaļa "Māras zeme" (kopš 1934. gada pārsaukta par "Nedēļa viņpus Lubāna", vēlāk – "Latgales dzīve"). Tajā pamatā tika publicēti dažādi raksti par Latgales kultūrvēsturi, sadzīvi u. c. tēmām. Pēc komercskolas absolvēšanas 1934. gadā Donats veica Rēzeknes pilsētas kancelejas ierēdņa pienākumus, bet no 1936. gada strādāja par Latvijas Telegrāfa aģentūras "Leta" ārštata žurnālistu Latgalē, informējot pārnovadniekus par dažādām aktualitātēm savā dzimtajā reģionā.

Donats Latkovskis, 1937. gads

Paralēli žurnālista darbam Donats pievērsās arī literārajām aktivitātēm. Sarakstījis un izdevis dzejas krājumus "Klusie brīži" (1936) un "Gaišie ceļi" (1938), vēsturisko drāmu "Karalis Visvaldis" (1937), kā arī dažādus stāstus un kultūrvēsturiska satura rakstus, kurus publicēja dažādos periodiskajos izdevumos ("Latgolas Vōrds", "Jaunais Vōrds", "Daugavas Vēstnesis", "Rīgas Vēstnesis" u. c.).

Tomēr ne visi gados jaunā Donata aktivitātes uztvēra ar sajūsmu – gluži pretēji, nereti izskanēja barga kritika. Tā literāts, preses darbinieks Aleksandrs Ancāns (lit. pseid. Homo, 1910–1944) 1938. gadā, vērtējot viņa dzejas krājumu "Gaišie ceļi", D. Latkovskim veltīja šādas rindas: "D. Latkovskis atkal laidis vienu grāmatu. Tiešām, jāapbrīno viņa enerģija un līdzekļu šķiešana. Grāmata pēc grāmatas, viena par otru nepilnīgākas un tukšākas. Liekas, ka viņam trūkst pat elementārākas paškritikas, jo citādi jau sen būtu sapratis, ka Pegasa sedlos bieži pat "atzītiem gariem" ir grūti noturēties, nemaz nerunājot par tādiem, kuru dotības ir mazas un prasme pat niecīga. Ar spēku un daudzražību par dzejnieku nevar kļūt, ja iekšā nav tā, kas vajadzīgs radošam garam – radošas fantāzijas un, galvenais, kaut mazliet talanta." [1]

Šķiet, ka šāda kritika Donatu īsti neuztrauca, un viņš turpināja savus iesāktos darbus. Skolotājs Romualds Zarembo (arī Romons Spaitāns, 1925) aktīvo žurnālistu noraksturoja šādi: "(..) Donats cīši kusteigs, darbeibas un spraiguma pylns, vysod sarunu vedējs. Jys ir videja auguma, kaļsnejs, ar kuplu kūptu frizuru. Runa viļņōt viļņoj." [2]

Nereti, veidojot publikācijas, žurnālists izmantoja pseidonīmus – Veiksnīšu Eserdiņš, Meikuls Smīkls un  Jāks Gaitums. Starp nozīmīgākajiem D. Latkovska darbiem jāizceļ kultūrvēsturiskais izdevums "Nacionālā atmoda Latgalē", kurā autors apkopoja informāciju par aktīvākajiem Latgales kultūras darbiniekiem. Jau 1940. gada februāra nogalē publicists O. Ozoliņš presē stāstīja, ka Latkovskis sagatavojis izdošanai pirmo no četrām grāmatas "Latgales kultūras darbinieki dzīvē un darbā" daļām. Tajās tika plānots publicēt informāciju par aptuveni 90 Latgales kultūras darbiniekiem. Daļu no šī materiāla Donats publicēja vairākos rakstos laikrakstā "Jaunais Vōrds". Diemžēl, pašu grāmatu savas dzīves laikā autoram izdot neizdevās. Šis izdevums jau papildinātā veidolā publicēts pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Pirmā daļa – 1999., bet otrā – 2002. gadā, atkārtoti izdota 2016. gadā. 

Darbība padomju un nacistu okupācijas periodā

Grāmata D. Latkovskis (2016). “Nacionālā atmoda Latgalē”

Arī pēc varas maiņas D. Latkovskis turpināja darboties žurnālistikas arodā, veidoja dažādas publikācijas Latvijas Komunistiskās partijas Latgales komitejas laikrakstā "Taisneiba",  tostarp cildinot padomju režīma atbalstītājus. Tā savā 1940. gadā 12. oktobra rakstā Donats vienam no Neatkarības kara (1918–1920) perioda zināmākajiem padomju režīma atbalstītājiem Latgalē Jōnim Zvīdram (1895–1920) piedēvēja "izcila tautas brīvības cīnītāja" [3] statusu. Tāpat aktīvais Latgales žurnālists gatavoja publikācijas Latvijas PSR Augstākās padomes laikrakstam "Padomju Latvija" u. c. izdevumiem.

Tuvojoties vērmahta karaspēkam, D. Latkovskis palika Latgalē un pēc neilga laika (1941. gada septembrī) kļuva par nacistu paspārnē iznākušā periodiskā izdevuma "Rēzeknes Ziņas" atbildīgo redaktoru. Jāpiebilst, ka šajā preses izdevumā viņš darbojās praktiski jau no pirmajām tā iznākšanas dienām. Jaunā redaktora darbības laikā avīzē tika publicēti vairāki viņa kultūrvēsturiska u. c. satura raksti.

Jāpiebilst, ka atbilstoši nacistu okupācijas režīma politikai D. Latkovska vadītajā laikrakstā tika ievietotas arī vairākas antisemītiska satura publikācijas.

Starp tām izceļama literāta Konstantīna Stroda-Plencinīka (1908–1999) rakstu sērija par Varakļānos 1925. gada augustā starp vietējiem ebrejiem un no Rīgas atbraukušo studentu praktikantu konfliktu. Tomēr "Rēzeknes Ziņu" redaktora amatā Donats nenostrādāja ilgi un 1942. gada aprīļa beigās viņu no šī amata atlaida. Par jauno laikraksta redaktoru nozīmēja literātu Albertu Sprūdžu (1908–1944). Kā viens no D. Latkovska atlaišanas iemesliem varēja kalpot viņa tieksme "komūnistu zvejošanā pa visām Rēzeknes iestādēm". [4] Arī bijušais laikraksta "Rēzeknes Ziņas" redakcijas darbinieks Alberts Raidonis (1914–2011) norādīja: "Pat līdz Rīgai bija aizgājusi informācija, ka "Rēzeknes Ziņas" nodarbojas ar "veļas mazgāšanu". Kā bija dzirdēts, tad Rīgas vīri uzskatīja, ka "Rēzeknes Ziņas" ir liels un svarīgs izdevums pašā Latgales kultūras centrā, un tam jābūt priekšzīmīgam izdevumam. Varbūt tāpēc tika izlemts, ka uz Rēzekni jāsūta cits redaktors." [5] Pēc atlaišanas Donats savas darba gaitas turpināja kā ierēdnis Rēzeknes apriņķa priekšnieka, policijas majora Alberta Eiheļa (1912–1984) vadītajā iestādē. Jaunā amata iegūšana varētu būt izskaidrojuma ar Eiheļa un Latkovska draudzīgajām attiecībām, turklāt abi bija strādājuši "Rēzeknes Ziņās" gandrīz vienlaicīgi. [6]

Atbrīvošanas aleju Rēzeknē, 1941.–1942. gada ziema

D. Latkovska nomaiņas sakarā A. Raidonis rakstīja: "D. Latkovskim bija vājība – uzskatīt dažus Rēzeknes augstākos vīrus par komūnistu laiku kolaborantiem. Viņš vērsās pret tiem. Nevaru apgalvot, cik tas bija pareizi vai nepareizi, jo man tā lieta ir sveša. Dažiem arī nepatika viņa raksti laikrakstā". [7] To, ka Donats aktīvi iesaistījās gan laikraksta, gan vācu interešu aizstāvēšanā, akcentēja arī bibliofīls Stepons Seiļs (1909–1979): "Vācu okupācijas laika avīzes "Rēzeknes Ziņas" redaktors bija apsūdzējis mani apriņķa priekšniekam (domāts A. Eihelis – aut. piezīme) par to, ka es it kā aģitējot pret avīzi. Nekādu konkrētu pierādījumu pret mani nebija, tāpēc Latkovska sūdzība palika bez kādas nozīmes. Zināms, neskatoties uz visu piesardzību un bailēm, laikā, kad biju atlaists no skolotāja darba un kā politiski neuzticamu mani citā darbavietā nepieņēma, tomēr kāds kritisks vārds par okupantiem kalpojošo lapu un tās redaktoru – nodevēju man kaut kur bija pasprucis. To laikam sadzirdējis Latkovskis". [8]

D. Latkovskis, strādājot Rēzeknes apriņķa priekšnieka birojā, "vācis izziņas par augstākajām Rēzeknes amatpersonām, it kā viņi būtu bijuši ar komunistisku noslieci." [9]

To, ka Donats sadarbojies ar nacistu okupācijas režīmu, izcēla arī S. Seiļs: "Eiheļa vadītajā apriņķa priekšnieka pārvaldē par sevišķu uzdevumu ierēdni strādāja arī "rakstnieks" Donats Latkovskis, kamēr dabūja galu. Viņš varēja būt par padomdevēju Eihelim, nosakot, kuri ir aktīvākie latgaliešu darbinieki, sava dzimtā novada un tautas patrioti." [10]

Ar D. Latkovska aktivitātēm gan padomju, gan vācu okupācijas laikā nebija "sajūsmā" arī citi viņa laika biedri. Tas atspoguļojas arī viena no "Rēzeknes Ziņu" darbinieka K. Stroda-Plencinīka rakstītajā par tikšanos ar Rēzeknes tipogrāfijas "Progress" burtlici Viktoru Basankoviču (1886–?). Proti, viņš uz K. Stroda-Plencinīka jautājumu par Donata darbību padomju okupācijas laikā atbildēja: "Ko darīja? Apkāries ar fotokameru, lumstījās gar komunistu iestādēm kā kaķis ap krējuma podu. Rakstīja komunistu avīzei ziņojumus. Par kādu labu pakalpojumu bija dabūjis žurnālista apliecību. Nu viņš atkal ir Eichelim par avīzes atbildīgo redaktoru un grib atbrīvoties no tiem, kas labi zina, kāds Latkovskis bija komūnistu laikā. Viņš te daudziem rok bedri, bet var gadīties, ka pats tur iekrīt." [11] Tāpat K. Strods-Plencinīks norādīja, ka pēc atlaišanas Latkovskis visai aktīvi centies diskreditēt jauno laikraksta "Rēzeknes Ziņas" redaktoru A. Sprūdžu, vācot par viņu kompromitējošu informāciju kā par "kreisu progresistu", ko apstiprināja pats Donats. Šo apsūdzību rezultātā Sprūdžs pat ticis izsaukts uz nopratināšanu vietējās vācu drošības iestādēs. [12] Vācu okupācijas laikā Donats kopā ar savu dzīvesbiedri Teklu Seimani dzīvoja Rēzeknē, Dārzu ielas 57. namā.

Traģiskais dzīves noslēgums

1943. gada 15. februārī Donatu apcietināja nacistiskās Vācijas Drošības policijas (vācu: Sicherheitspolizei) darbinieki. No Rēzeknes apriņķa priekšnieka A. Eiheļa 1943. gada 18. februāra atbildes vācu Drošības policijas pārstāvjiem izriet, ka Donata arests veikts uz denunciācijas pamata. [13] Acīmredzot, tajā tika akcentēta tieši viņa darbība padomju varas periodā. Interesanti, ka A. Eihelis savā atbildē norāda, ka materiālus par "boļševiku laika darbiniekiem" Latkovskis vācis tieši viņa uzdevumā un lūdza D. Latkovski no apcietinājuma atbrīvot. [14] Tomēr tas nenotika, un 1944. gadā, neilgi pēc padomju aviācijas īstenotās Rēzeknes bombardēšanas, viņu kopā ar citiem ieslodzītajiem no vietējā cietuma pārveda uz citu nacistu pārziņā esošo ieslodzījuma vietu. Tikšanos ar Donatu īsi pirms viņa aizvešanas dzelzceļa stacijā "Rēzekne I" atceras arī A. Raidonis: "Kādu novakari, ejot mājās, pie stacijas ievēroju uz blakus sliedēm dažus preču vagonus un pie tiem pulciņu cilvēku. Es nepiegriezu vērību un gāju savu ceļu. Tad pēkšņi kāds sauca: "Raidon, Raidon!"  – Likās pazīstama balss. Atskatījos – tas bija Donats Latkovskis. Viņš māja ar roku, lai es pienāku tuvāk. Neko nedomādams, piegāju arī. Tad ieraudzīju trīs vācu kareivjus – tātad apsargi. Redzēdami mani virsnieka uniformā ar sudraba uzplečiem, viņi, kā jau disciplinēti vācu kareivji, mani nosveicināja. Sapratu, kas par lietu. Te notiek Rēzeknes cietumnieku evakuēšana. (..) Kā vēlāk izrādījās, cietumnieki tika vesti uz Vācijas koncentrācijas nometni, kur Donats Latkovskis gājis bojā." [15]

Štuthofas koncentrācijas nometnē ieslodzītā Donata Latkovska uzskaites kartīte, 1944. gads

Tā izrādījās patiesība, jo 1944. gada 31. augustā D. Latkovskis nonāca Štuthofas (vācu: Stutthof, poļu: Sztutowo) koncentrācijas nometnē, kur viņam tika piešķirts ieslodzītā numurs 80628. Drīz vien (1944. gada 29. septembrī) Donatu kopā ar vairākiem simtiem krievu, lietuviešu, latviešu u. c. tautību ieslodzīto no Štuthofas pārveda uz vienu no Nacveileras–Struthofas (vācu: Natzweiler-Struthof) koncentrācijas nometnes [16] palīgnometnēm, kura atradās blakus nelielajai Vācijas pilsētai Bisingenai (vācu: Bisingen). Diemžēl detalizētāku ziņu par viņa turpmāko likteni trūkst.

Donata Latkovska uzskaites kartīte

Var pieņemt, ka visdrīzāk Donats gāja bojā ieslodzījuma vietā vai pārvešanas laikā uz kādu citu nacistu koncentrācijas nometni.

Savas īsās dzīves laikā D. Latkovskis deva ievērojamu ieguldījumu Latgales kultūras attīstībā, tomēr viņa pēdējie dzīves gadi pamatoti liek uzdot daudzus jautājumus, uz kuriem viennozīmīgas atbildes šobrīd nav.   

Skats uz bijušo Štuthofas koncentrācijas nometni, 2021. gads

[1] "Homo. Gaišie ceļi". "Zīdūnis", 1.4.1938, 128. lpp.

[2] Spaitāns, R. "Krystcelēs ar Donatu Latkovski". Eļksnis, Unda, V. (sast. un red., 2016). "Tāvu zemes kalendars 2017". Rēzeknes: Latgolas Kulturas centra izdevnīceiba, 137. lpp.

[3] D. Latkovskis. Jōņs Zvīdris (1895.–1920. g.). "Taisneiba", 12.10.1940., 6. lpp.

[4] Strods, K. (1988). "Tas sākās Varakļānos". Nebraska: Gauja, 210. lpp.

[5] Raidonis, A. "Rēzeknes Ziņas" (1941.g. jūlijs–1944.g. aprīlis). "Atmiņas pirms 60 gadiem". "Treji Vārti", 1.4.2001, 50. lpp.

[6] Par "Rēzeknes Ziņu" izdevēju A. Eihelis kļuva kopš 1941. gada 30. augusta.

[7] Raidonis, A. "Rēzeknes Ziņas" (1941.g. jūlijs–1944.g. aprīlis). "Atmiņas pirms 60 gadiem". "Treji Vārti", 1.4.2001, 50. lpp

[8] Seiļs, S. (2016). "Stepons Seiļs. Dienasgrāmatas 1924–1979". Daugavpils: Akadēmiskais apgāds "Saule", 83. lpp.

[9] Raidonis, A. Rēzeknes Ziņas (1941.g. jūlijs–1944.g. aprīlis). Atmiņas pirms 60 gadiem. "Treji Vārti", 1.4.2001, 52. lpp.

[10] Seiļs, S. (2016). "Stepons Seiļs. Dienasgrāmatas 1924–1979". Daugavpils: Akadēmiskais apgāds "Saule", 107. lpp.

[11] Strods, K. (1988). "Tas sākās Varakļānos". Nebraska: Gauja, 208. lpp.

[12] Turpat, 211.–213. lpp.

[13] Vairākos avotos kļūdaini norādīts, ka viņš 1943. gadā ir nogalināts.

[14] LNA LVVA, 1371. f. (Rēzeknes apriņķa policijas iestādes), 1. apr., 14. l., 94. lp.

[15] Raidonis, A. "Rēzeknes Ziņas" (1941.g. jūlijs–1944.g. aprīlis). "Atmiņas pirms 60 gadiem". "Treji Vārti", 1.4.2001, 52. lpp.

[16] Sakarā ar sabiedroto spēku tuvošanos, nacisti 1944. gada augusta beigās–septembra sākumā Nacveileras-Struthofas nometnes ieslodzītos evakuēja uz citām palīgnometnēm. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt