Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Šobrīd apzināta un aizsargājama ir tikai piektā daļa dižkoku

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Talsu izpildkomitejas priekšsēdētājs Jānis Īvāns atteicies parakstīt izsūtāmo sarakstus

Tie, kas izglābās no deportācijām: Līgas Vronovskas ģimenes stāsts

Deportējamo stāsts: Talsu bērni Līga un Edvīns, kurus no Sibīrijas paglāba kaimiņš

Latvijas Radio martā raidījumā "Īstenības izteiksme" aizsāka tematu, kas līdz šim palicis ārpus vēsturnieku un atmiņas pētnieku uzmanības loka. Meklēti stāsti par cilvēkiem, kuri mēģināja glābt represijām nolemtos – brīdināja, slēpa vai kā citādāk palīdzēja.

Toreiz kopā ar pētniekiem secināju, ka izvešanas mehānisms bija tik slepens, saplānots un ar dažādām instrukcijām ļoti sakārtots, ka palika ļoti maz iespēju cilvēkiem izvairīties no deportācijām, īpaši jau 1941. gadā. Un tomēr atradās cilvēki, kuri mēģināja glābt un kuriem tas arī izdevās. Jau pēc raidījumu izskanēšanās ar Latvijas Radio sazinājās vairāki klausītāji, kuri uzticēja savus stāstus radio.

Vēl daudz varonības stāstu

"Pats galvenais glābējs jau bija Solovjovs,  Zentenes skolas direktors. Viņš bija Latvijas krievs. Viņš bija vienīgais, kas pateica, lai mēs mūkam. Ja nebūtu pateicis, ko mēs bērni būtu sapratuši. Labi arī bija, ka es paliku. Es vismaz tiku Rīgā, mammas māsa mani izskoloja, palaida māsu skolā. Ātri un labi amats bija rokā," savā stāstā dalījās Latvijas Radio klausītāja Aina.

Savukārt Latvijas Radio klausītāja Rita stāstīja: "Mamma atbēga no Krasnojarskas 1948.gadā. Un tad viss sākās. Man palika 16 gadi, un mani sāka saukt naktī uz čeki pratināt, kur ir mamma. Radus tirdīja. Un bija labi cilvēki, kas palīdzēja - ne viens vien, vairāki."

Anonīms klausītājs norādīja: "1949.gadā es arī izmuku no izsūtīšanas. Man bija 17 gadi. Pusotru gadu nodzīvoju mežā un pie radiem slēpos ar ieroci rokā. Un tad brālēns mani atveda uz Rīgu. Viņa priekšnieks vācu laikā bija slēpies pie partizāniem Lubānas klānos. Un viņš man uztaisīja dokumentus, ielika arodskolā, un tā mani viņš arī tālāk glāba. Tas bija Rudens Jānis."

Šie un citi stāsti apliecināja, ka neapjēgto varonības stāstu mums vēl ir daudz. Ka ir jāturpina meklēt un stāstīt tos tālāk.

Runājot ar pētniekiem, secināms, ka, iekams mēs neesam apjēguši šos stāstus, visu laiku turpināsim atražot pārliecību par savu mazspēju pretoties. Šie varonības stāsti ir svarīgi, jo dod mums apziņu par rīcībspēju arī visdrūmākajos laikos.

Tāpēc Latvijas Radio nolēma meklēt tālāk. Meklēt neapjēgto varoņu stāstus, kas atklātu kaut ko vairāk par laiku, kuru pati neesmu piedzīvojusi, bet kurš atstājis dziļas pēdas mūsu dzīvēs.

Šonedēļ pieminām 1941.gada izsūtīšanas. Šis būs par 1949. gadu. Tomēr nolemju, ka tas ir tā vērts, lai negaidītu marta atceres dienu un izstāstītu to jau šodien.

Dižģērnieku mājas, ko atceras joprojām

Latvijas Radio mašīnā esmu atbraukusi uz Talsu pusi. Manas ceļa biedrenes ir 11.klases skolniece Madara Pudure un viņas vecmāmiņa Līga Vronovska. Saulainā vasaras dienā mēs dodamies uz vietu, kur norisinājās drūmi notikumi, kas neatgriezeniski izšķīra Līgas un viņas ģimenes tālāko likteni.

Piestājam lauka malā kāda ceļa galā. Apkārt paveras Ziemeļkurzemes pakalnu ainava ar ziedu pļavām, kokiem apaugušiem puduriem. Pa debesu jumu staigā balti mākonīši, kā no Stārastes grāmatas nozīmēti, un ik pa brīdim uzpūš draisks vējš.

"Mēs atrodamies tagadējā Īves pagastā, pie Dižģērnieku mājām. Kādreiz te bija vecās Dižģērnieku mājas. To sadalīja trīs īpašumos, un mūsu ģimene dzīvoja vienā no tiem – Brizlaukos. Kopā ar mammu Hertu, brāli Edvīnu, manu vecomammu un vecotēvu," stāsta Līga Vronovska. 

Viņa tur rokā pēc atmiņas ar zīmuli uzzīmētu veco māju plānu – kur atradusies klēts, māja, dīķis, pirts.

Tagad šeit plešas tukšs lauks, tomēr Līga nekļūdīga atrod vietu, kur savulaik sācies ceļš, kas vedis uz viņas bērnības mājām.

''Šīs ir tās mājas, no kurām izveda manu mammu, kur klētsaugšā slēpās mans tēvs, kur viņu atrada un apcietināja. (..) Es to māju vēl joprojām ar aizvērtām acīm redzu, jo tomēr 20 gadi šeit bija nodzīvoti, un tie ir tādi, kas acīs palikuši," atzīst sieviete.

Līgas ģimenes vēsturi zinātniski pētnieciskajā darbā ir aprakstījusi mazmeita Madara. No darba uzzinu, ka Līgas tēvs, Madaras vecvectēvs Kārlis vācu okupācijas laikā bijis Ārlavas policijas dienestā. 1945.gadā Kārlis no padomju varas pusgadu slēpās Birzlauku mājas klētsaugšā, tad viņu apcietināja un aizsūtīja uz Vorkutu. Līga piedzima jau pēc tēva apcietināšanas, un viņš nav redzams nevienā Līgas bērnības bildēs.

"Mamma ar mums pirms izsūtīšanas, 1948.gada vasarā. Un te, kad mamma atgriezās, mūsu satikšanās brāļa iesvētībās. Un te ir mūsu mājas, un mēs ar brālīti laižamies no laidara augšas. Arī te bez vecākiem, protams. Mēs jau visu laiku bijām bez vecākiem, jo ar mammu ģimenē esmu dzīvojusi tikai līdz 2,5 gadu vecumam. Bet ar papu nevienu dienu savā mūžā," bildes rāda un stāsta Līga.

Bērniem ļauj palikt mājās

Ģimeni izšķīra tēva arests un 1949.gada deportācijas. Izsūtāmo sarakstos bija gan Līga ar brāli, gan mamma. Tomēr uz Sibīriju aizsūtīja tikai mammu Hertu. Un te sākas stāsta izšķirošais pavērsiens, ko savā vēstures darbā apraksta Līgas mazmeita Madara.

"25.martā atbrauca padomju varas pārstāvji, bet Hertas tajā brīdī nebija mājās. Bija tikai viņas mamma ar tēti un divi bērni – Līga un Edvīns. Edvīnam tad bija septiņi gadi, bet vecmāmiņai divi. Izvedēji paziņoja, ka tad šodien nevienu nesavācam, bet, ja Herta nebūs līdz rītdienai atgriezusies, tad savāks visus ģimenes locekļus un aizvedīs. 26.martā Herta atgriezās mājās un viņu tad apcietināja. Iemesls, kāpēc neaizveda vecmāmiņu un viņas brāli, bija Edvīna slimība. Viņš bija iedzēris sārmu, un viņam bija nepieciešama regulāra ārstēšana. Palīgā bija pasaukts kaimiņš, kas izvedējiem izskaidroja Edvīna slimību, ka viņam ir jābūt ārstu uzraudzībā. Un mēs ar vecmāmiņu runājām, kāpēc tad vecmāmiņu nepaņēma, jo viņa jau nebija slima. Viņa bija vesels divgadīgs bērns. Tas ir tas jautājums – kāpēc?" sprieda Madara.

Kāpēc bērniem ļāva palikt mājās? Kāpēc karavīrus pārliecināja brālīša slimība? Kāpēc viņi apžēlojās par divgadīgo Līgu?

Ģimene atbildes meklēja arī valsts arhīvā. Izvešanas protokolā ar zīmuli ir ierakstīts Hertas vārds, uzvārds un dzimšanas gads. Kāda roka krieviski sākusi rakstīt Edvīna uzvārdu, bet pēc tam tas ir izsvītrots un vairs neviens nav ierakstīts. Unikāls ieraksts, kas apliecina ģimenes nostāstus par glābšanu, bet neatbild uz daudzajiem - kāpēc tas izdevās.

"Tur mums skaidrojama nav, tur mēs varam tikai domāt, ka kaimiņš ar savu valodas un pārliecināšanas prasmi mainīja karavīru domas. Paldies gan kaimiņam, gan karavīriem, kuri tai brīdī bija pie mums mājās. Jo mēs jau sarakstā bijām, bet notika tā, kā notika. Kaimiņa vārds bija Kazimirs Kisiels," stāsta Līga.

Paldies kaimiņam, kurš nenobijās

Tā kā ģimene zināja, ka karavīri atgriezīsies 26.martā, vectēvs esot kaimiņu ar nelatvisko vārdu pieaicinājis palīgā. Viņš bijis ienācējs, dzīvojis netālu pāri ceļam un zinājis krievu valodu, kas tajos laikos Talsu pusē esot bijis retums. "Tiešām paldies kaimiņam, ka viņš nenobijās, ka nāca un stāstīja, varbūt pat riskējot pats ar savu drošību," piebilst Madara.

"Protams, ja tas ir viņa dēļ... Mēs jau nevaram pateikt tieši, kura dēļ tas tā tieši notika. To tikai pēc tam stāstīja vecāmamma. Lai gan tajā laikā daudz par to nerunāja. Visi baidījās, ka jebkurā brīdī arī var nokļūt Sibīrijā. Kaimiņu jau pēc tam satiku, kamēr viņš te dzīvoja. Bet pēc tam tiešām nē.

Tagad viņš, protams, ir viņsaulē un es viņam īsti paldies neesmu pateikusi. Viņš gan pēc tam pārcēlās kaut kur citur dzīvot," saka Līga.

Lai arī kādi būtu izglābšanās iemesli, Līga un Edvīns palika Latvijā. Viņus izaudzināja vecvecāki. Tēvu pirmo reizi Līga satika tikai 11 gadu vecumā. Arī ģimenē ar mammu pēc tam Līga tā arī nav dzīvojusi.

"Tieši tur, kur mammu nomitināja Tomskas apgabalā, izdzīvot tur varēja. Bet brālis Edvīns, viņš pat nebūtu ticis līdz galapunktam. Ar viņa slimību tas nebija iespējams. Tā kā nu, protams, labāk bija pie vecmāmiņas un vecātēva. Nu un pēc tam, kad mamma atgriezās, man bija 24 gadi. Man sākās sava ģimene. Un tā kopīgi neesam dzīvojušas.''

Tēva arests un mammas izsūtīšana ģimenes audeklu saārdīja gabalos. Bērni uzauga bez vecākiem. Vecāki, lai arī izdzīvoja Sibīrijā un atkal satikās, pēc daudzajiem atšķirtības gadiem tomēr izšķīrās un katrs izveidoja jaunu ģimeni.

Stāsts pārtop zinātniskajā darbā

Šie stāsti nu jau ir pārtapuši Līgas mazmeitas Madaras zinātniski pētnieciskajā vēstures darbā. Pētīt viņai palīdzēja Talsu Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Antra Grūbe. Viņasprāt, šis stāsts ir īpašs ar to, ka ģimenes leģendu varēja apstiprināt ar jau reāliem dokumentiem.

"Šis dokuments jau tikai 90. gados ir nonācis pie ģimenes, un tas apliecina ģimenes stāstu. Ka tas nenotika nejauši un ka bērnus izdevās glābt pateicoties kaimiņam. Cita izskaidrojuma, es domāju, nav. Tas ir tas īpašais. Un ne katrā gadījumā jaunā paaudze tiek iesaistīta notikumu pētīšanā un apkopošanā.

Tas ir tāds labs piemērs un reizē arī ģimenes gods, no kā būtu mācīties varbūt arī citām ģimenēm. Un reizē, varbūt pašiem pētot, tas stāsts ir pastāstīts tālāk arī sabiedrībai," teica Grūbe

Tādā veidā šis stāsts ir nonāca arī Latvijas Radio. Madara ar savu zinātniski pētniecisko darbu piedalījās Valsts prezidenta rīkotajā skolēnu konkursā „Vēsture ap mums” un savā vecuma grupā ieguva pirmo vietu. Tomēr Madarai tas neesot bijis galvenais.

"Darbu es rakstīju ar tādu domu, ka tas paliks tieši mums pašiem, nevis lai dabūtu labu atzīmi. Bet, ka tas būs dzimtas mantojumā, ka es viņu arī turpināšu un saviem bērniem un mazbērniem stāstīšu visus šos stāstus. Tas ir mums jāzina, jo tā ir vērtība, ko mūsu senči ir izdzīvojuši un pārdzīvojuši.

Bet otrdien, 14.jūnijā, pieminot 1941.gada 14.jūnija upurus, Latvijas Radio šķetinās kādu Talsos leģendām apvītu mīklu. Vietējie vēstures mīļotāji zina stāstu par pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju Jāni Īvānu. Viņš it kā 1941. gadā esot atteicies parakstīt izsūtāmo sarakstus, teikdams: „Neviens latvietis tā nav nogrēkojies, lai viņu izsūtītu no dzimtenes”. Īvānu pašu ar ģimeni 14. jūnijā līdz ar vēl 440 Talsu apriņķa iedzīvotājiem izsūtīja. Vai tā ir tikai leģenda par komunistu - glābēju - vai tomēr patiess stāsts, par to nākamajā "Īstenības izteiksmes" stāstā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti