Pērnā gadsimta sešdesmitajos gados Rietumu jaunatnes populārajā kultūrā izveidojās un strauji sāka izplatīties jauna atpūtas vakaru forma – diskotēkas. Trimdas izdevums "Laiks" 1964. gadā stāstīja par franču jaunāko atklājumu "discotheque", kas esot kļuvis pazīstams visās pasaules malās. Tā saucot izpriecu vietu, kurā spēlē plates un dejo. Dejotājiem kājas paliek miera stāvoklī, viņi kustina tikai rokas, plecus un gūžas, un katrs grozās uz savu roku. Latvijā diskotēkas, iespējams, izveidojās pirmās visā Padomju Savienībā. Tomēr rodas jautājums, kādēļ šī izklaide, kas no padomju ideoloģijas viedokļa varēja būt apkarojama un nepieņemama, tik viegli iekaroja Latvijas PSR, kādēļ Kompartijas un komjaunatnes vadība nesaskatīja diskotēkās briesmas un, pats galvenais, kāpēc līdz pat 1980.gadam, tātad pirmos sešus darbības gadus, mēģinājumi kontrolēt un regulēt diskotēku darbību bija visai kusli?
Spriežot pēc izklāsta laikrakstā "Laiks", diskotēka vēl bija eksotiska parādība, bet septiņdesmito gadu sākumā diskotēkas jau bija iekarojušas stabilu vietu jauniešu kultūrā visā pasaulē, lai gan, spriežot pēc aprakstiem emigrācijas presē, vidējās un vecākās paaudzes cilvēki, uz tām vēl skatījās ar aizdomām. Diskotēkas bija kļuvušas populāras arī sociālistiskajās Austrumeiropas zemēs. Sociālisma valstīs visur tika mēģināts tā vai citādi tās kontrolēt, pieprasot apstiprināt diskžokeju kvalifikāciju un repertuāru. Šķiet, ka viskonsekventāk un vissekmīgāk tas tika darīts Austrumvācijā jeb Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Savukārt Latvijā padomju funkcionāri tās pat sākotnēji iedrošināja.
Diskotēku pirmsākumi Latvijā
1973. gada beigās sāka darboties diskotēka Rīgā, Poligrāfiķu klubā. Divus gadus vēlāk Liepājas 1. vidusskolas 10. klases skolnieks Jānis Šipkēvics Liepājas avīzē "Komunists" rakstīja, ka bez Poligrāfiķu kluba diskotēkas rīko arī LVU Filoloģijas fakultātē, jaunatnes kafejnīcā "Argo" Lielvārdes ielā un Rīgas Poligtehniskā institūta (RPI) studentu klubā. Visas trīs nosauktās diskotēkas bija sākušas darboties 1975. gadā. Nākamajā gadā tās jau bija samērā izplatīta parādība arī ārpus Rīgas, un turpināja izplatīties kā kūlas ugunsgrēks.
Katrs sevi cienošs jaunietis, kam bija magnetofons, ieraksti un pietiekamas tehniskās prakses, lai pielāgotu un noregulētu skaņu aparatūru un noorganizētu gaismas efektus, vēlējās kļūt par diskžokeju (tolaik šis termins bija vispopulārākais, lai gan tika lietoti arī citi, piemēram, diskors; dīdžejs vēl nebija ieviesies). 1978. gadā Stučkas (tag. Aizkraukles) laikrakstā varēja lasīt, ka "laiks, kad par diskotēku runāja kā par kaut ko jaunu un nebijušu, ir pagājis. Šodien katrs jaunietis zina, kas ir diskotēka." Šajā laikā Latvijā jau bija vairāk nekā 300 dažādu diskoklubu. Latvijā šajā kustībā bija pioniere visā Padomju Savienībā. Rīgā 1976. gadā notika pirmais starprepublikāniskais diskotēku festivāls Padomju Savienībā. Par to atzinīgi Maskavas presē izteicās komponists Andrejs Petrovs, kam bija autoritāte arī oficiālajās aprindās, un tas acīmredzot sekmēja diskotēku atzīšanu par leģitīmu jauniešu izklaides formu kā Latvijā, tā arī visā PSRS.
Ja palasām tā laika presi, līdz pat 1979. gadam tajā nav kritisku rakstu, tieši otrādi, informācija par diskotēkām ir iedrošinoša un atbalstoša.
Kompartijas un komjaunatnes Centrālās Komitejas nav pieņēmušas lēmumus par nepieciešamību apkarot un uzraudzīt šo jomu. Arī Kultūras ministrija neizrāda nekādu aktivitāti, ja neskaita to, ka 1977. gadā Kuldīgā tā noorganizēja semināru rajonu kultūras nodaļu vadītājiem, kā arī mūzikas skolu direktoriem un pedagogiem par diskotēkām. Ņemot vērā to, ka seminārā piedalījās arī pārstāvji no Lietuvas un Ļeņingradas, un ar paraugdemonstrējumiem uzstājās labākās Latvijas diskotēkas, tas drīzāk sekmēja diskotēku popularizāciju, nevis tās ierobežoja. Lai gan jāatzīst, ka šajā seminārā tika noteikts, ka diskotēkas jāreģistrē rajonu un pilsētu kultūras nodaļās un maksas pasākumiem jāsaņem šo nodaļu atļauja (tāpat kā visiem citiem maksas pasākumiem).
Diskotēkas par un pret Rietumu kultūru
Diskotēkas, protams, tika tādā vai citādā veidā kontrolētas, bet šī kontrole līdz pat 80. gadu sākumam bija samērā mērena un balstījās uz to, ka organizatoriem pašiem bija jāapzinās robežas, kuras nedrīkstēja pārkāpt. Diskotēkas pirmsākumos tika uztvertas kā sava veida interešu klubi, kā jaunatnes izglītošanas forma, un pret to neko neiebilda padomju funkcionāri, vēl vairāk – daudzi komjaunatnes sekretāri rajonu un pilsētu līmenī tās visai aktīvi atbalstīja. Tas, ko prasīja no diskotēku organizatoriem, bija neaizmirst, ka ir "progresīvā" un "reakcionārā" Rietumu kultūra un ka jāatbalsta pirmā un iespēju robežās jākritizē otrā.
Progresīvās Rietumu kultūras popularizācijai bija vairāk nekā izdevīgs laiks.
70. gadu pirmajā pusē Rietumos bija plaši izplatīta kustība pret karu Vjetnamā, un daudzi vadošie un populārākie avangarda un rokmūziķi solidarizējās ar šo kustību, daži, piemēram, britu eksperimentālā roka grupa Henry Cow bija izteikti kreisi. Tādiem avangarda mūzikas entuziastiem kā Hardijam Lediņam tā bija laba iespēja propagandēt Rietumu mūziku, aizsedzoties ar pretkara un sociālā protesta tematiku.
Varas iestāžu pielaidību pret diskotēkām lielā mērā noteica arī tas, ka tās Latvijā ienāca nevis pa tiešo no "sapuvušajiem" Rietumiem, bet no sociālistiskajām valstīm. Daudzi mūzikas entuziasti 70. gados bija diezgan labi informēti par Rietumu populāro un rokmūziku, tomēr tieši kontakti ar rietumvalstīm bija minimāli. Toties daudz izplatītāki tie bija ar sociālistiskajām valstīm. J. Šipkēvics norāda, ka Poligrāfiķu kluba diskotēkai iedvesmas avots bijušas poļu diskotēkas. RPI diskotēkas vadītājs Edmunds Štreihfelds izteicās par iepazīšanos ar diskotēkām VDR kā impulsu. Jau sākoties diskotēku kustībai Latvijā, notika arī atsevišķi oficiāli pieredzes pārņemšanas braucieni uz sociālisma valstīm. Vēl lielāka nozīme bija tam, ka diskotēkas popularizēja arī daudzi vadoši komjaunatnes darbinieki. Balstoties uz sociālistisko valstu pieredzi, viņi tajās neko sliktu nesaskatīja. Ja kaut kas ir atzīts par labu esam sociālisma zemēs, to var gluži labi adaptēt arī Latvijā. 70. gados bija notikusi paaudžu un arī paradigmas maiņa. Jaunās paaudzes funkcionāri, kas bija piedzīvojuši cīņu pret šaurām biksēm, pēc tam platām biksēm, pret tvistu utt., apzinājās, cik bezcerīgi ir cīnīties pret džinsām, kļošenēm, puķainiem krekliem, ādas jakām, Rietumu mūziku un nedejošanu pa pāriem. Viņi bija nonākuši pie secinājuma: ja tu kaut ko nevari uzvarēt, labāk ir tam pievienoties un mēģināt ietekmēt no iekšienes.
Kā diskotēkas komercializējās
Jāatzīmē, ka diskotēku izplatību veicināja arī kultūras namu un klubu tīri komerciālā ieinteresētība. 1977. gadā Poligrāfiķu kluba diskotēkas vadītājs atzīmēja, ka diskotēka ir četras reizes rentablāka par orķestri un ka viņa vadītā diskotēka trīs pastāvēšanas gados ir devusi klubam 16 tūkstošus rubļu peļņas. Arī komjaunatnes komitejas guva ienākumus no biļetēm, kuras pārdeva uz jaunatnes kafejnīcās organizētajiem maksas pasākumiem, tajā skaitā diskotēkām.
Tomēr mēģinājumi diskotēkas ievirzīt izglītojošā gultnē, kas sākumā izskatījās samērā veiksmīgi, neatspoguļoja dominējošo tendenci. Izglītojošo komponentu no diskotēkām arvien vairāk izspieda dejas.
Turklāt diskotēkas jau no paša sākuma lielā mērā darbojās sava veida pelēkajā zonā kā no ideoloģiskā, tā arī no juridiskā viedokļa. Diskotēkas Latvijā un Padomju Savienībā kopumā padarīja iespējamas tehnikas progress, konkrēti – magnetofonu ražošana PSRS. Taču iegūt labas plates ierakstiem, magnetofonus (īpaši stereofoniskos), kvalitatīvu skaņu un gaismas aparatūru utt. nebija ne viegli, ne lēti, un ļoti bieži pietuvināja bīstamajai zonai, kurā diskoentuziastu darbības varēja nonākt varas iestāžu uzmanības lokā. Plates, vēlāk magnetofona kasetes ļoti bieži ieveda jūrnieki kontrabandas ceļā, tāpat tās centās pasūtīt arī no radiniekiem, kas ieradās Latvijā no ārzemēm, tūristiem utml. Turklāt mūzika, kas tika spēlēta diskotēkās, bija Rietumu mūzika – dažādas kvalitātes un virzienu, taču būtībā pārsvarā ideoloģiski šaubīga. Tas viss izraisīja Valsts drošības komitejas (VDK) interesi, vervēšanu par ziņotājiem un citas nepatīkamas lietas. Tomēr problēma bija ne tikai ieraksti, bet arī aparatūra. Tikai dažos kultūras namos to nodrošināja vadība. Ļoti bieži lielu daļu aparatūras diskotēkas dalībnieki izgatavoja paši vai pirka par savu naudu. Rezultātā priekšrocības nereti bija nevis profesionālākajiem un atraktīvākajiem, bet gan tiem, kam bija sakari un iespējas tikt pie ierakstiem un aparatūras.
Tādēļ samērā izteikti diskotēku entuziastu vidū bija aicinājumi kaut kā oficiāli noregulēt apgādes un diskžokeju kvalifikācijas jautājumus. Līdz pat 80. gadu sākumam tie neatrada īsti dzirdīgas ausis. Tikai tad, kad diskotēkas bija jau pietiekami plaši izplatījušās visā Padomju Savienībā, Maskava sāka domāt, ka kaut kas ir jādara, lai šo sērgu ierobežotu, un "centra" spiediena rezultātā lielāku aktivitāti sāka izrādīt Latvijas PSR Kultūras ministrija un Komjaunatnes CK, kā arī citas iestādes. Jāatzīmē, ka daudzviet PSRS diskotēkas vēl bija bērnu autiņos, bet Latvijā jau labi attīstījušās un presē jau tika spriests par to, ka šī kustība pārdzīvo sava veida krīzi, attīstības strupceļu. 1981. gadā notikušais Izglītības ministrijas organizētais skolēnu diskotēku vadītāju seminārs, kurā piedalījās un savas rekomendācijas izteica PSRS Izglītības un Kultūras ministriju pārstāvji, labi parādīja gan atšķirības diskotēku kustības attīstībā Latvijā un PSRS kopumā, gan arī Maskavas rekomendāciju neatbilstību Latvijas situācijai.
Diskotēkas astoņdesmitajos
Maskavas aktivitāti rosināja attiecību pasliktināšanās ar Rietumiem pēc PSRS invāzijas Afganistānā 1979. gada beigās. Buržuāziskā mūzika un dzīvesveida popularizācija nonāca zem sitiena, un šī tendence it sevišķi pastiprinājās, kad 1982. gadā par Padomju Savienības Kompartijas pirmo sekretāru kļuva Jurijs Andropovs. Ideoloģiskās cīņas pastiprināšanās rezultātā Hardija Lediņa vadīto diskotēku Kosmoss, kas aizsākās 1981. gadā celtnieku kultūras namā "Oktobris", jau 1983. gadā slēdza par to, ka tajā tiek
"propagandēta asociatīva, panku un citu analoģisku strāvojumu mūzika, muzikālā bezgaumība, ideoloģiski un morāli kaitīgs saturs."
Par galveno regulējošo un kontrolējošo iestādi kļuva Kultūras ministrija. Tika nodibināta LPSR estrādes-koncertu apvienība, lai vadītu un kontrolētu visus koncertējošos estrādes kolektīvus, klubu un restorānu deju orķestrus, diskotēkas, kā arī visus estrādes kolektīvus, kas uzstājas ar koncertiem. Tas nenozīmē, ka visi izklaidējoša rakstura mūzikas pakalpojumi tika pakļauti vienotai kontrolei. Tā tas nebija, un to atzina arī Kultūras ministrija, jo kultūras nami un klubi piederēja dažādiem resoriem un līdz ar to dažādām arodbiedrībām, kas organizēja diskotēkas, nerēķinoties ar Kultūras ministrijas prasībām. Kultūras ministrijas regulējošās darbības galvenais rezultāts bija diskotēku darba sektora noorganizēšana Em. Melngaiļa Tautas mākslas namā, kā arī tarifikācijas komisijas nodibināšana.
Maksas pasākumos aizliedza uzstāties netarificētām diskotēkām. Tika veikti zināmi pasākumi, lai mazāk atskaņotu Rietumu mūziku, bet vairāk latviešu padomju, citu republiku, kā arī sociālistisko valstu muzikālas kompozīcijas. Rezultāti bija nosacīti, jo prasības tika pildītas tarifikācijas skatēs, bet deju vakaros spēlēja pavisam ko citu. Turklāt Kultūras ministrijai bija minimālas iespējas ietekmēt bezmaksas vai formāli bezmaksas diskotēkas. Rezultātā diskotēkas turpināja dzīvot savu dzīvi un demonstrēja, kā palēnām, pamazām padomju režīms zaudē kontroli pār sabiedrību un tajā notiekošajiem demokratizācijas procesiem.