Decembris, poļiem grūts mēnesis. Narutoviču ģimenes vēsture

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Pēdējā decembra dienā ir jāatceras tas, kas notika 1932. gada Vecgada dienā Lietuvā. Kauņas poļu skolas ēkā pašnāvību izdarīja Staņislavs Narutovičs (Stanisław Narutowicz), kurš 1918. gada 16. februārī parakstīja Latvijas dienvidu kaimiņvalsts neatkarības deklarāciju. "Abu tautu", kuras kādreiz bija apvienotas Žečpospoļitā, vienošanās atbalstītājs bija vīlies par sliktajām poļu-lietuviešu attiecībām, turklāt pastāvēja problēmas ģimenē. Pirms desmit gadiem, arī decembrī, viņa brāli Gabrieļu Narutoviču (Gabriel Narutowicz), jaunievēlēto Polijas prezidentu, nogalināja labējais fanātiķis. Šī notikuma simtā gadadiena ir skumjš iemesls, lai padomātu – vai tāda situācija būtu iespējama arī tagad, ļoti politiski sašķeltajā Polijā?

Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
Tulkojums krieviski pieejams šeit.

Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.  

Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.

Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013. gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis. 

No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.

Ir, par ko jāparunā. 2019. gada janvārī tika nogalināts ilggadējais Gdaņskas mērs Pāvels Adamovičs (Paweł Adamowicz) (slepkava atkal bija politiskais fanātiķis). Diemžēl tas gandrīz nekādi neietekmēja poļu politiķus un neradīja viņos dziļas pārdomas, bet par lietu ātri aizmirsa (varbūt ne Gdaņskā, bet Varšavā noteikti).

Ir interesanti, ka kāda poļu daļa joprojām nevar samierināties ar daudz agrāku notikumu – Gabrieļa Narutoviča (1865–1922), poļu inženiera, Cīrihes tehnoloģiju institūta profesora, sabiedrisko darbu un ārlietu ministra nāves gadadienu.

Narutoviču ģimene jau pirms daudziem gadiem apmetās Lietuvas lielkņazistes teritorijā; poļu muižnieki un inteliģence vēlējās kopīgi veidot savu valstu nākotni. Viens izvēlējās Poliju, otrs Lietuvu.

Staņislavs (1862–1932) visu dzīvi runāja poļu valodā un Lietuvas neatkarības deklarāciju 1918. gadā arī parakstījis poliski. Pēc Lietuvas attiecību pārtraukšanas ar Poliju (par iemeslu kļuva Viļņas sagrābšana poļu rokās) viņš strādāja par labu mierīgam Polijas un Lietuvas konflikta risinājumam. Viņš bija Lietuvas valsts neatkarības atbalstītājs, bet no otrās puses tika uzskatīts par Lietuvas valstij lojālo poļu minoritātes pārstāvi. Staņislavs saglabāja poļu kultūru tāpat kā profesors Mihals Rēmers (Michał Römer), Kauņas Vītauta Dižā universitātes rektors.

Gabriels varētu veiksmīgi veidot karjeru tālajā Šveicē, bet viņu izsauca uz Poliju. 1922. gada 9. decembrī ar kreiso un centrisko grupu, kā arī ar mazākumtautību (kuras pirmskara Polijā veidoja pat vairāk nekā 30% pilsoņu) balsīm viņš tika ievēlēts par pirmo Žečpospoļitas prezidentu.

Tas ļoti aizvainoja labējos. Kas tas ir, ka nacionālās minoritātes ievēlēs mūsu prezidentu?

Viss beidzās ar šāvienu mākslas galerijā "Zachęta" ("Stimuls"), kuru izdarīja gleznotājs Eligiušs Nievjadomski (Eligiusz Niewiadomski) (vēlāk viņam tika piespriests nāvessods, un labējie lika ziedus uz viņa kapa). Prezidents nomira uz vietas. Narutoviča slepkavība satrieca bijušo valsts galvu Juzefu Pilsudski (Józef Piłsudski). Tā kļuva par vienu no viņa 1926. gada maijā organizētā valsts apvērsuma impulsiem. Interesants fakts – demokrātija Latvijā turpināja pastāvēt tieši astoņus gadus ilgāk.

Staņislavs Narutovičs pārdzīvoja labējo apvērsumu Lietuvā, kuru 1926. gada decembrī organizēja prezidents Smetona (Antans Smetona), kurš (par spīti sliktajām attiecībām ar Poliju) ņēma piemēru no Pilsudska. Viņu salauza personīgās problēmas (starp citu, dēla slimība), kā arī tas, ka viņš vairāk neredzēja jēgu abu tautu apvienošanā. Šodien šī tēma ir novecojusi – poļu-lietuviešu attiecības, iespējams, ir vislabākās vēsturē pēc 1918. gada, lai gan pirms desmit gadiem viss nebija tik labi.

Par Staņislavu joprojām atceras Lietuvā, savukārt Polijā Gabrieļa nāves datums kļuva par iemeslu dažādu svinību organizēšanai (piemēram, koncerts luterāņu baznīcā, kas atrodas blakus galerijai "Zachęta", kur tika izdarīts liktenīgais šāviens).

Par diviem valstsvīriem – poli un lietuvieti – atceras arī Latvijā.

Liepājā uz Nikolajeva ģimnāzijas ēkas tika atklātas piemiņas plāksnes, veltītas abiem politiķiem (poļu, lietuviešu un latviešu valodās). Par to, cik pazīstamo poļu un lietuviešu mācījās Liepājā, var pastāstīt  Mareks Gluško (Marek Głuszko), kādreizējais Rīgas diplomāts, kurš šobrīd dienē Šveicē, valstī, kura ir cieši saistīta ar Gabrielu Narutoviču.

1922. gads gan Polijā, gan Latvijā kļuva par "prezidenta gadu". 14. novembrī par pirmo prezidentu kļuva Jānis Čakste (Latvijas valsts vārdā viņš izteica līdzjūtību sakarā ar prezidenta Narutoviča slepkavību). Kaimiņvalstī Lietuvā šo amatu jau divus gadus ieņēma kristīgās demokrātijas pārstāvis Aleksandrs Stulginskis (Aleksandras Stulginskis), ne pārāk labvēlīgs labām poļu-lietuviešu attiecībām. Čakste otro termiņu savā amatā nepabeidza – miris 1927. gadā, nekad neapmeklējot Poliju (iespēja apciemot Poliju radās tikai prezidentam Albertam Kviesim). Gabrieļa Narutoviča pēctecis Staņislavs Vojcehovskis (Stanisław Wojciechowski) – politiķis un sabiedrisko darbību aktīvists – neizturēja pat vienu termiņu. 1926. gada maijā viņš atkāpās no amata un nodeva varu Juzefam Pilsudskim. Viņš savukārt par prezidentu izvirzīja ķīmijas profesoru Ignasiju Moscicki (Ignacy Mościcki), Rīgas Politehniskā institūta absolventu.

Līdz ar to, runājot par poļiem grūto mēnesi decembri, ir jāatceras poļu politiķi, kuru saknes meklējamas Lietuvā un Latvijā. Narutoviči mūsdienās vieno divas tautas – poļu un lietuviešu. Savukārt Moscickis, kā Rīgas Politehniskā institūta absolvents, kurš visā sava amata ieņemšanas laikā nekad nav apmeklējis Latviju, ir ļoti interesants cilvēks, kurš stāsta par to, cik pateicīgi poļi ir Rīgas un Tartu augstskolām.

Kādreiz es vēl par to uzrakstīšu.  

No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J.Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti