Jau norisinājusies pirmā tikšanās, kas bija veltīta mājsaimniecības priekšmetiem, kurus Daugavpils baltkrievi atveduši no etniskās dzimtenes uz Latviju. Lai gan tikšanās atgādināja pasēdēšanu mājās, Baltkrievu kultūras centra vadītāja Žanna Romanovska savos ievadvārdos sniedza nopietnu teorētisko bāzi – citēja akadēmiķes Janīnas Kursītes-Pakules pētījumu, semiotiķu Vladimira Toporova un Jurija Civjana darbus.
Pēc tam sekoja stāsti un atmiņas. Josifs Romanovskis, piemēram, parādīja divas lādes (kufarus) un krēslu, kurus izgatavojis viņa vectēvs Albīns, kurš dzimis Vitebskas apgabala Postavu rajonā.
”Vectēvam patika strādāt ar koku un vēl pīt grozus. Šo krēslu viņš izgatavoja pats, bieži uz tā sēdēja – pret fabrikas mēbelēm vectēvam bija skeptiska attieksme. Lielajā lādē, atceros kopš bērnības, tika glabātas lietas no auduma; vēl tā bija pirmais pakāpiens, lai nokļūtu uz krāsns mūrīša. Bet mazākā zaļā lādīte ir pārdzīvojusi restaurāciju, tā iepatikās manai meitai Ilonai, kad viņa ciemojās laukos pie vecmāmiņas un vectētiņa; Albīns ir viņas vecvectēvs, viņš vairs nebija dzīvs. Lādīti Ilonai uzdāvināja vecmāmiņa un vectētiņš, viņa to atveda uz pilsētu. Tātad šis kufariņš ir kopā ar mūsu ģimeni jau četras paaudzes,” pastāstīja Josifs Romanovskis.
Lilija Voronova atnesusi velteņus, tie ir roku darbs. Tos izgatavojusi viņas māte, Lilija šos velteņus joprojām valkā, kad mājās ir auksti, un arī vasarnīcā tiem atrodas pielietojums. Vēl viņa paķērusi līdzi kārbu ar veciem eglīšu rotājumiem – dažiem ir 70–80 gadu, ne mazāk.
Dažādas karafes, karafītes un citi dzērienu trauki arī nonākuši ģimenes artefaktu kompānijā, tāpat kā lādītes, arī maizes kaste ar baltkrievu tautisko rakstu no salmiem.
Visaizkustinošākais izrādījās stāsts par bajānu. Stingri skatoties, tas nav mājsaimniecības priekšmets, bet atsevišķu mūzikas instrumentu grupu pagaidām neizdodas savākt, tāpēc bajāns, kuram, iespējams, ir pat deviņdesmit gadi, iekārtojies starp lādēm un lādītēm uz vectēva Albīna krēsla. To atnesusi Jevgeņija Guļajeva, kā agrāk teica – kultūras frontes veterāne – un baltkrievu kultūrizglītības biedrības “Uzdim” dibinātāja. Lūk, viņas ļoti emocionālā stāsta fragments:
“1955. gadā iestājos mūzikas skolā Grodņā. Tieši bajāna klasē. Mans tēvs arī spēlēja bajānu, viņam ļoti patika mūzika, bet par profesionālu mūziķi viņš nekļuva. Gadā, kad iestājos mūzikas skolā, viņš aizbrauca pie radiniekiem uz Ļeņingradu, viņi dzīvoja Vasilija salā. Tēvs tirgū pārdeva medu un ābolus. Viņš mīlēja Pēterburgu, teica, ka cilvēki tur esot labsirdīgi, gluži kā mēs, baltkrievi. Veiksmīgi visu pārdevis un tirgū saticis jūrnieciņu, kurš gribējis pārdot vācu markas “Weltmeister” bajānu, tā arī tagad ir pasaulē pazīstama firma. Pirms bajānu pārdot, viņš pats to spēlējis un dziedājis: “Раскинулось море широко…” (“Izpletusies jūra plaša…”), “Когда б имел златые горы…” (“Kad man būtu zelta kalni…”) un citas dziesmas. Sapulcējušies cilvēki, sievietes sanākušās tuvāk, sākušas lūgt nodziedāt “Semjonovnu”… Tēvs vienmēr brīnījās – cik krievu sievietes ir jautras un aizrautīgas, baltkrievietes ir kautrīgākas. Visi izdziedājušies, izdejojušies, tikai pēc tam tēvs devies pie jūrnieciņa uz mājām, paņēmis bajāna futrāli un nopircis instrumentu, atveda to man. Esmu to daudz spēlējusi, lūk, skatieties, fotogrāfijas palikušas…
70. gados atbraucu uz Latviju, strādāju dažādās kultūras iestādēs. Mēs reizēm rīkojamies tā, kā mūsu vecāki. Kad strādāju Krievu kultūras centrā, tolaik tas vēl bija Meletija Kallistratova nams, mūsu muzikālajam kolektīvam bija vajadzīgs bajāns. Atradām tādu skaistu, baltu, bet naudas pavisam nebija. Un aizgājām pie pirmā Krievijas ģenerālkonsula Daugavpilī Genadija Kaznačejeva. Viņš uzreiz iedeva naudu, tikai lūdza noteikti pēc tam viņam instrumentu parādīt. Mēs bajānu nopirkām, atnesām to uz ģenerālkonsulātu un Kaznačejevs tik skaisti nospēlēja un nodziedāja “Мишка, Мишка, где твоя улыбка…” (“Miška, Miška, kur ir tavs smaids…”). Bet šis tēva pirktais bajāns visu mūžu ir ar mani. Tas vairs neskan, bet man tas ir kā maizes rieciens…”
Cikla “Manas ģimenes artefakti” nākamā tikšanās Baltkrievu kultūras centrā notiks februārī. Tēma – tekstilizstrādājumi. No kufariem tiks izņemti izšūti galdauti, krekli un dvieļi. Un protams, skanēs daudzi interesanti un sirsnīgi atmiņu stāsti…